Latest answers from Raitis Stengrevics
kaada ir sajuuta zinaat,ka ``draudzene`` tusee un piseleejas rinkjii ar visiem peec kaartas? vinja ir nemainiiga maukjele
Jau sen ir jauna draudzene, kas nav mauka.
Iedomājies, tev ir sekss. Kaislīgs. Pēkšņi meitene no baudas paģīpst, bet tu vēl neesi beidzis - drusku palicis. Ko tu darīsi? Kritīsi panikā un mēģināsi meiteni pamodināt vai tomēr pastumdīsi līdz galam un pēc tam palīdzēsi? :D:D
No baudas? Es turpināšu. :)
If you could go back in time to talk to yourself, what would you say?
«Viss beigās būs labi.»
Kādu sevi redzi pēc 10 gadiem?
Joprojām laimīgu.
kas ir tavs milakaa nodarbe? ;d
Fapošana. Un Tev?
Kāds ir Tavs mīļākais ēdiens?
Vista. Jebkas, kur ir pasakainā vista! :)
Pēdējā dziesma, ko dzirdēji...
ā lauru tu ar ar līgu krāp? .
Patrīcij, nerunā muļķības! :(
Tu saki, ka Lāsma ir tevi sapinajusi, bet padomā cik daudz tu pats esi nodarijis viņai pāri! Padomā, pirms runā.. Un Tu pirmais viņu nokrāpi ar Līgu, bet tas tā..
Padomāsim! Iedomājies situāciju... tu esi kopā ar meiteni, bet viņa tev izrāda uzmanību mazāk nekā, teiksim, mazulis izrāda uzmanību politikai valstī. Tu viņu sākumā mīlēji, bet tagad tas viss (saucās «attiecības») ir pārvērtušās sapuvušā rutīnā. Katru dienu: «čau!», *strīds*, *ignorēšana*, *sekss (kā pieradums; iedomājies?!)*, *atkal strīds*, «jauku dienu!». Tu vairāk nejūti to, kas bija pašā sākumā. Tā notiek, bet ne jau tur ir tā problēma. Tu centies!! Ak Dievs kā tu centies, lai viss būtu kā sākumā — kārtībā. Tu pamet novārtā lietas, ko tu mīli darīt.... draugus (Helvis zinās par ko es runāju) un, vispār, visu parējo, lai tikai «salabotu attiecības»! Tu esi izplānojis visu dienu, visu vakaru...bet zini kāda ir atbilde? «Oi, piedod. Man šovakar ir tikšanās ar vienu čali no skolas. Es šonakt palikšu pie viņa, jo mums tur ir...emm... skolai projekts jāpabeidz līdz rītdienai!» Tas nesāp? Es, protams, kā muļķis ticēju, ka viņa ar to čali pa tiešām strādās pie TĀ PROJEKTA, nevis viens pie otra (neviļus Alfrēds iešaujas galvā «pagātnes Es» lomā)....
Padomāsim vēl! Viņa visu savu brīvo laiku pavada bez tevis. Varētu padomāt, ka viņa speciāli to pat saplāno tā, lai tu nebūtu «pa kājām». Draugi, skola... sazin kas vēl, bet ne Tu (viņas puisis). Ja es tev neesmu svarīgs — pasaki man to un dzīvosim katrs savu dzīvi. Vai zini kāda ir atbilde? «Tu man esi pats svarīgākais... pats labākais, kas ar mani ir noticis! Kā es nevaru sagaidīt vasaru, kad man būs laiks tikai un vienīgi tev.» Tad es, kā muļķis, gaidu man apsolīto vasaru. Pienāk vasara un viņa man bez nekādas brīdināšanas saka: «Man parīt ir jābrauc uz Turciju pie māsas. Būšu tur divas nedēļas un tad pavadīsim laiku kopā. Tikai tu un es.» Man, protams, sāp, ka vasara ir atnākusi, bet viņa vēl nav ar mani, bet nekas — vēl tikai divas nedēļas. Pēc divām nedēļām viņa man uzraksta, ka paliks vēl divas nedēļas. Un tā atkārtojas ne gluži līdz vasaras beigām, bet diezgan. Beidzot, kad viņa ir atgriezusies — atkal draugi, atkal skola... drīz taču 1. septembris! Vai arī tas nesāp?
Domājam tālāk (jau sāpīgi sāk palikt atceroties)... mēs mācījāmies vienā skolā un es viņu ik pa laikam satiku arī skolā. Vienu dienu, tieši tad, kad pīpēju, skatos — re kur mana meitene ar dažiem puišiem iet! Viņa mani nevarēja neredzēt, kad pagāja garām. Nekas — skrienu viņai pakaļ... izrādās, ka viņa gāja ēst ar viņiem pusdienas. Prasu, vai viņa labāk nenāktu ar mani pusdienās... «Nē, piedod!» Prasu, vai arī varu nākt ar viņas «draugiem» kopā.... «Nu nē!» Beigās izlūdzos (nopietni?!), ka satiksimies pēc stundām pie Brīvības pieminekļa. Pēc stundām, noteiktajā laikā, arī tur gaidu. Paiet minūtes; paiet pusstunda. Zvanu viņai — telefons ir izslēgts. Nu neko... gaidu. Paiet stunda; divas. Zvanu, bet neceļ. Pēc divarpus stundām viņa man zvana un prasa kāpēc es viņai zvanīju... viņa bija pat aizmirsusi par mūsu tikšanos! Nav sāpīgi?
Man vēl būtu daudz ko teikt, bet jā. Kurš kuram ir licis ciest un kāpēc es izdarīju to, ko izdarīju?
Padomāsim vēl! Viņa visu savu brīvo laiku pavada bez tevis. Varētu padomāt, ka viņa speciāli to pat saplāno tā, lai tu nebūtu «pa kājām». Draugi, skola... sazin kas vēl, bet ne Tu (viņas puisis). Ja es tev neesmu svarīgs — pasaki man to un dzīvosim katrs savu dzīvi. Vai zini kāda ir atbilde? «Tu man esi pats svarīgākais... pats labākais, kas ar mani ir noticis! Kā es nevaru sagaidīt vasaru, kad man būs laiks tikai un vienīgi tev.» Tad es, kā muļķis, gaidu man apsolīto vasaru. Pienāk vasara un viņa man bez nekādas brīdināšanas saka: «Man parīt ir jābrauc uz Turciju pie māsas. Būšu tur divas nedēļas un tad pavadīsim laiku kopā. Tikai tu un es.» Man, protams, sāp, ka vasara ir atnākusi, bet viņa vēl nav ar mani, bet nekas — vēl tikai divas nedēļas. Pēc divām nedēļām viņa man uzraksta, ka paliks vēl divas nedēļas. Un tā atkārtojas ne gluži līdz vasaras beigām, bet diezgan. Beidzot, kad viņa ir atgriezusies — atkal draugi, atkal skola... drīz taču 1. septembris! Vai arī tas nesāp?
Domājam tālāk (jau sāpīgi sāk palikt atceroties)... mēs mācījāmies vienā skolā un es viņu ik pa laikam satiku arī skolā. Vienu dienu, tieši tad, kad pīpēju, skatos — re kur mana meitene ar dažiem puišiem iet! Viņa mani nevarēja neredzēt, kad pagāja garām. Nekas — skrienu viņai pakaļ... izrādās, ka viņa gāja ēst ar viņiem pusdienas. Prasu, vai viņa labāk nenāktu ar mani pusdienās... «Nē, piedod!» Prasu, vai arī varu nākt ar viņas «draugiem» kopā.... «Nu nē!» Beigās izlūdzos (nopietni?!), ka satiksimies pēc stundām pie Brīvības pieminekļa. Pēc stundām, noteiktajā laikā, arī tur gaidu. Paiet minūtes; paiet pusstunda. Zvanu viņai — telefons ir izslēgts. Nu neko... gaidu. Paiet stunda; divas. Zvanu, bet neceļ. Pēc divarpus stundām viņa man zvana un prasa kāpēc es viņai zvanīju... viņa bija pat aizmirsusi par mūsu tikšanos! Nav sāpīgi?
Man vēl būtu daudz ko teikt, bet jā. Kurš kuram ir licis ciest un kāpēc es izdarīju to, ko izdarīju?
patīk būt pārgudram?
Man nepatīk būt stulbam.