Es vēl šodien par to iedomājos.
Pieklājību, atklātību, dvēseles vienkāršību (cilvēku, kurš ir harmonijā ar sevi un apkārtējiem).

---

Bet visvairāk apbrīnoju dvēseles ievainojamību.
Man patīk apziņa, ka visi esam tikai cilvēki- vāji, emocionāli, no citiem atkarīgi-, esam pazemīgi un cienam pasauli. Man tas ir cilvēka ideāls.
Manuprāt, cilvēkam nav jābūt augstprātīgam, egocentriskam, iedomīgam, krutam un jādižojas ar visu, ko izprasīja vecākiem (kā domā, NĒ, dara mūsdienu jaunatne).

---

Cilvēkam elemntāri jāsaprot sava vieta uz pasaules un droši jāturas ar abām kājām uz zemes. :)