69.
Alkdama atkāpties, es tomēr paliku uz vietas. Mugura cieši pieplaka sienai, taču bija arī labā un kreisā puse..
Viņš bija plēsoņa un, kā jau jebkurš plēsoņa, juta sava pretinieka vājumu. Pat vismazākā atkāpšanās jau būtu viņa uzvara, un es nevēlējos parādīt ne vissīkāko ievainojamības pazīmi. Un tajā pašā laikā Rafaela klātbūtne lika man justies mazliet apreibušai. Šai sajūtai vajadzēja būt nepatīkamai, tomēr tā nebija.
-Ko gan tu gribēji, ierodoties manā vannas istabā?- viņa balss bija zema un ķircinoša.
Tā lika manām asinīm riņķot straujāk.
Es pacēlu skatienu un paraudzījos viņam acīs.
-No-maz-gā-ties.- katru zilbi izrunāju atsevišķi. Ja Rafaels domā, ka esmu uzradusies šeit, lai pagozētos plika viņa acu priekšā - lai iet ellē!
Iekams viņš paguva pakustēties, es sapratu, ka tulīt kaut kam jānotiek. Es vēlējos atkāpties, tomēr kājas neklausīja. Ieskatījusies viņam sejā, es pūlējos neaizmirst, ka šis vīrietis ir visļaunākais nelietis, kādu jebkad esmu satikusi. Tomēr es allaž biju klausījusi saviem instinktiem, un tagad asinis galvā šalca tik spēcīgi, ka prātam nācās vien klusēt.
Rafaels lēnām uzlika savu roku man uz pleca. Pieskāriens bija pārsteidzoši maigs un tracinoši aizraujošs.
Es zināju, ka ir jāatkāpjas, tomēr gan kājas, gan prāts atteicās paklausīt.
Rafaels pacēla īkšķi un noglāstīja manu zoda līniju, ieslīdot arī zem matu ūdenkrituma.
Augumam pārslīdēja liegas trīsas.
Viņš skāra maigās ausu ļipiņas un matu cirtas.
-Rafaeeel, kur tu esi, mīļais?- no gaiteņa atskanēja Loras skanīgā, nepacietīgā balss.
Es tikko manāmi salēcos. Viņa nedrīkst mūs ieraudzīt kopā.
Šoreiz man nevajadzēja ne par ko domāt - Rafaels atkāpās pats. Diezgan ātri.
-Uzgaidi, aiziesi pēc dažām minūtēm.- vēsi pateicis, viņš izgāja no vannas istabas un aiztaisīja aiz sevis durvis.
Kādu brīdi, es satriekta stāvēju pie tās pašās dušas kabīnes un vēros vienā punktā. Grīdā.
Ak Dievs.. ja Lora nebūtu pamodusies.. cik tālu es viņam ļautu aiziet? Pareizāk - cik tālu viņš būtu mani aizvedis?
Uzmanīgi aizstreipuļoju līdz pakaramiem un nocēlu no pirmā āķīša baltu dvieli.
Ceru, ka tas nav Rafaela..
Noliecos un ierullēju tajā savus matus. Iztaisnojos un, nedaudz nogaidījusi, izgāju no telpas.
Rafaels ar Loru bija pazuduši.. Doma, ka viņi ir kopā aiz vienām no šīm gaiteņa durvīm, lika man kļūt nervozai.
Nē, tā dzīvot es netaisos! Kāda, pie velna, man daļa, kur viņi ir.. un ar ko nodarbojas?!
Nelikšos ne zinis!
Iemetusies savā istabā, iekritu gultā. Paņēmu telefonu. Ieskatījos.
Viens neatbildēts zvans. No Džefa.
Pārvilku pāri ierīces ekrānam un pieliku pie auss.
Viiņš pacēla klausuli pēc trešā signāla..
-Labrīt, saulīt, kā gulēji?- kā jau vienmēr, Džefs mācēja uzlabot garastāvokli.
-Labrīt, gulēju brīnišķīgi. Izskatās, tu arī.- klusi ķiķinot, pārvēlos uz muguru un sāku vērot griestus.
-Es gulētu vēl brīnišķīgāk, ja pie sāna atrastos tu.. bet tagad ne par to. Saldumiņ, man tev ir vienreizējs piedāvājums - vai nevēlies šodien vakarā iepazīties ar maniem draugiem?-
(Karmella.)
Viņš bija plēsoņa un, kā jau jebkurš plēsoņa, juta sava pretinieka vājumu. Pat vismazākā atkāpšanās jau būtu viņa uzvara, un es nevēlējos parādīt ne vissīkāko ievainojamības pazīmi. Un tajā pašā laikā Rafaela klātbūtne lika man justies mazliet apreibušai. Šai sajūtai vajadzēja būt nepatīkamai, tomēr tā nebija.
-Ko gan tu gribēji, ierodoties manā vannas istabā?- viņa balss bija zema un ķircinoša.
Tā lika manām asinīm riņķot straujāk.
Es pacēlu skatienu un paraudzījos viņam acīs.
-No-maz-gā-ties.- katru zilbi izrunāju atsevišķi. Ja Rafaels domā, ka esmu uzradusies šeit, lai pagozētos plika viņa acu priekšā - lai iet ellē!
Iekams viņš paguva pakustēties, es sapratu, ka tulīt kaut kam jānotiek. Es vēlējos atkāpties, tomēr kājas neklausīja. Ieskatījusies viņam sejā, es pūlējos neaizmirst, ka šis vīrietis ir visļaunākais nelietis, kādu jebkad esmu satikusi. Tomēr es allaž biju klausījusi saviem instinktiem, un tagad asinis galvā šalca tik spēcīgi, ka prātam nācās vien klusēt.
Rafaels lēnām uzlika savu roku man uz pleca. Pieskāriens bija pārsteidzoši maigs un tracinoši aizraujošs.
Es zināju, ka ir jāatkāpjas, tomēr gan kājas, gan prāts atteicās paklausīt.
Rafaels pacēla īkšķi un noglāstīja manu zoda līniju, ieslīdot arī zem matu ūdenkrituma.
Augumam pārslīdēja liegas trīsas.
Viņš skāra maigās ausu ļipiņas un matu cirtas.
-Rafaeeel, kur tu esi, mīļais?- no gaiteņa atskanēja Loras skanīgā, nepacietīgā balss.
Es tikko manāmi salēcos. Viņa nedrīkst mūs ieraudzīt kopā.
Šoreiz man nevajadzēja ne par ko domāt - Rafaels atkāpās pats. Diezgan ātri.
-Uzgaidi, aiziesi pēc dažām minūtēm.- vēsi pateicis, viņš izgāja no vannas istabas un aiztaisīja aiz sevis durvis.
Kādu brīdi, es satriekta stāvēju pie tās pašās dušas kabīnes un vēros vienā punktā. Grīdā.
Ak Dievs.. ja Lora nebūtu pamodusies.. cik tālu es viņam ļautu aiziet? Pareizāk - cik tālu viņš būtu mani aizvedis?
Uzmanīgi aizstreipuļoju līdz pakaramiem un nocēlu no pirmā āķīša baltu dvieli.
Ceru, ka tas nav Rafaela..
Noliecos un ierullēju tajā savus matus. Iztaisnojos un, nedaudz nogaidījusi, izgāju no telpas.
Rafaels ar Loru bija pazuduši.. Doma, ka viņi ir kopā aiz vienām no šīm gaiteņa durvīm, lika man kļūt nervozai.
Nē, tā dzīvot es netaisos! Kāda, pie velna, man daļa, kur viņi ir.. un ar ko nodarbojas?!
Nelikšos ne zinis!
Iemetusies savā istabā, iekritu gultā. Paņēmu telefonu. Ieskatījos.
Viens neatbildēts zvans. No Džefa.
Pārvilku pāri ierīces ekrānam un pieliku pie auss.
Viiņš pacēla klausuli pēc trešā signāla..
-Labrīt, saulīt, kā gulēji?- kā jau vienmēr, Džefs mācēja uzlabot garastāvokli.
-Labrīt, gulēju brīnišķīgi. Izskatās, tu arī.- klusi ķiķinot, pārvēlos uz muguru un sāku vērot griestus.
-Es gulētu vēl brīnišķīgāk, ja pie sāna atrastos tu.. bet tagad ne par to. Saldumiņ, man tev ir vienreizējs piedāvājums - vai nevēlies šodien vakarā iepazīties ar maniem draugiem?-
(Karmella.)
