@The_Cold_04

3 vasaras mēneši

Ask @The_Cold_04

Sort by:

LatestTop

67.

Aizgriezusi galvu prom, es nikna soļoju augšā.
Ko viņa ar to grib panākt?! Mani neinteresē, ko tas pretīgais draņķis ir sastāstījis!
-Tev nepatīk to klausīties.- Lora pavisam mierīgi secināja.
Viņas tonis lika manām dusmāsm uzvilnīt ar vēl lielāku spēku.
Nepatīk?! MAN nepatīk?!
-Esmu vienaldzīga pret Rafaelu un visu pārējo, kas ar viņu ir saistīts.-
Ķermeni pārpildīja tik milzīgs naids.. Miesa dega.. Gribējās atvērt muti un kliegt pilnā rīklē.
-Man gan tā nešķiet.-
Es nesapratu! Vai tā bezkaunīgā zebiegste joprojām turpina runāt?!
Saturējusi sevi rāmjos un neļāvusi jūtām izvēlties pāri tiem, es pieveicu pēdējo pakāpienu. Aŗī Lora tulīt pat nostājās blakus.
-Kur atrodas Rafaela istaba?- pārlaidusi acis pāri durvju rindai, viņa ieinteresēti uzlūkoja mani ar savu pelēko skatienu.
"Kāda, pie velna, tev daļa?!" pie sevis lādējos.
-Tur.- norādīju ar pirkstu uz kreiso gaiteņa galu un asi attraucu.
-Un kur atrodas tava?-
Mana? Vai tā kuce ir kaut ko ieplānojusi?! Jau?!
-Šeit.- parādīju uz tumšām koka durvīm, kas atradās mums priekšā. Melot viņai ir bezjēdzīgi.
-Nu jā.. starp jūsu istabām ir pietiekams attālums.- viņa domīgi nomurmināja.
Manas pacietības mērs bija beidzies. Spērusi divus platus soļus uz priekšu, es atvēru durvis un, iegājusi, skaļi aizcirtu tās.
-Es negulēšu ar viņu. Kamēr.-
Tas bija pēdējais, ko es dzirdēju..
Ielēkusi gultā, es saķēru savu spilvenu un ierakos tajā ar seju.
Kā es neciešu šo māju!! Kā es neciešu Rafaelu!! Kā es neciešu Loru!!
Sasodīts, kā es neciešu savu dzīvi!!
***
Nākamajā rītā es pamodos diezgan agri. Visas vannas istabas ir brīvas, tāpēc ir jāizmanto izdevība.
Berzēdama acis, es izvilkos no savas migas un čāpoju uz gaiteni.
Kad manā priekšā pavērās skats uz pirmā stāva 'mazgāšanās telpu', mana mute riebumā atkārās.
Viss, pilnīgi viss bija noklāts ar sieviešu apakšveļu. Sākot no stringiem un beidzot ar pārāk erotiskām naktskleitām.. kuras pat par kleitām nevar nosaukt..
Sasodīts.
Aiztaisīju aiz sevis durvis un atkal pacēlos uz otro stāvu.
Rafaels bija izteicies, lai neapmeklēju "viņa" vannas istabu.
Šajā mājā viss ir kopīgs. Pie tam viņš guļ.
Pagājusi uz priekšu, es uzmanīgi pavēru "aizliegtās" durvis un ielavījos iekšā.
Būtu labi, ja es nevienu nepamodinātu un visi viņi nogulētu vēl dažas stundas.
Pa to laiku es paspēšu izmazgāt matus.. iedzert kafiju.. un, iespējams, pat aizskriet uz tikšanos ar Džefu..
Pacēlusi acis un aplūkojusi apkārtni, es satriekta sastingu.
Tā kretīna vannas istaba ir divas reizes lielāka.. pie tam iekārtota, kā karaliskai personai.
Nu, Rafael, nekas nenotiks, ja es vienu reizi izmēģināšu šīs labierīces.
Noģērbusies, es iekāpu dušas kabīnē.. Ieslēdzu ūdens padevi.. un izbaudīju.
Šeit bija iestrādātas visdažādākās masāžas stŗūkas..
Aizmirsusi par laiku, es nosēdēju tur nenosakāmi ilgi.
Beidzot aizgriezusi krānu, es nopurinājos, saņēmusi matus kopā, es pārliku tos pār plecu un sāku stumt vaļā kabīnes durvis.
Tikai tad, kad manas kājas piezemējās uz flīzēto gŗīdu, es pamanīju Rafaelu..
(Karmella.)

View more

69.

Alkdama atkāpties, es tomēr paliku uz vietas. Mugura cieši pieplaka sienai, taču bija arī labā un kreisā puse..
Viņš bija plēsoņa un, kā jau jebkurš plēsoņa, juta sava pretinieka vājumu. Pat vismazākā atkāpšanās jau būtu viņa uzvara, un es nevēlējos parādīt ne vissīkāko ievainojamības pazīmi. Un tajā pašā laikā Rafaela klātbūtne lika man justies mazliet apreibušai. Šai sajūtai vajadzēja būt nepatīkamai, tomēr tā nebija.
-Ko gan tu gribēji, ierodoties manā vannas istabā?- viņa balss bija zema un ķircinoša.
Tā lika manām asinīm riņķot straujāk.
Es pacēlu skatienu un paraudzījos viņam acīs.
-No-maz-gā-ties.- katru zilbi izrunāju atsevišķi. Ja Rafaels domā, ka esmu uzradusies šeit, lai pagozētos plika viņa acu priekšā - lai iet ellē!
Iekams viņš paguva pakustēties, es sapratu, ka tulīt kaut kam jānotiek. Es vēlējos atkāpties, tomēr kājas neklausīja. Ieskatījusies viņam sejā, es pūlējos neaizmirst, ka šis vīrietis ir visļaunākais nelietis, kādu jebkad esmu satikusi. Tomēr es allaž biju klausījusi saviem instinktiem, un tagad asinis galvā šalca tik spēcīgi, ka prātam nācās vien klusēt.
Rafaels lēnām uzlika savu roku man uz pleca. Pieskāriens bija pārsteidzoši maigs un tracinoši aizraujošs.
Es zināju, ka ir jāatkāpjas, tomēr gan kājas, gan prāts atteicās paklausīt.
Rafaels pacēla īkšķi un noglāstīja manu zoda līniju, ieslīdot arī zem matu ūdenkrituma.
Augumam pārslīdēja liegas trīsas.
Viņš skāra maigās ausu ļipiņas un matu cirtas.
-Rafaeeel, kur tu esi, mīļais?- no gaiteņa atskanēja Loras skanīgā, nepacietīgā balss.
Es tikko manāmi salēcos. Viņa nedrīkst mūs ieraudzīt kopā.
Šoreiz man nevajadzēja ne par ko domāt - Rafaels atkāpās pats. Diezgan ātri.
-Uzgaidi, aiziesi pēc dažām minūtēm.- vēsi pateicis, viņš izgāja no vannas istabas un aiztaisīja aiz sevis durvis.
Kādu brīdi, es satriekta stāvēju pie tās pašās dušas kabīnes un vēros vienā punktā. Grīdā.
Ak Dievs.. ja Lora nebūtu pamodusies.. cik tālu es viņam ļautu aiziet? Pareizāk - cik tālu viņš būtu mani aizvedis?
Uzmanīgi aizstreipuļoju līdz pakaramiem un nocēlu no pirmā āķīša baltu dvieli.
Ceru, ka tas nav Rafaela..
Noliecos un ierullēju tajā savus matus. Iztaisnojos un, nedaudz nogaidījusi, izgāju no telpas.
Rafaels ar Loru bija pazuduši.. Doma, ka viņi ir kopā aiz vienām no šīm gaiteņa durvīm, lika man kļūt nervozai.
Nē, tā dzīvot es netaisos! Kāda, pie velna, man daļa, kur viņi ir.. un ar ko nodarbojas?!
Nelikšos ne zinis!
Iemetusies savā istabā, iekritu gultā. Paņēmu telefonu. Ieskatījos.
Viens neatbildēts zvans. No Džefa.
Pārvilku pāri ierīces ekrānam un pieliku pie auss.
Viiņš pacēla klausuli pēc trešā signāla..
-Labrīt, saulīt, kā gulēji?- kā jau vienmēr, Džefs mācēja uzlabot garastāvokli.
-Labrīt, gulēju brīnišķīgi. Izskatās, tu arī.- klusi ķiķinot, pārvēlos uz muguru un sāku vērot griestus.
-Es gulētu vēl brīnišķīgāk, ja pie sāna atrastos tu.. bet tagad ne par to. Saldumiņ, man tev ir vienreizējs piedāvājums - vai nevēlies šodien vakarā iepazīties ar maniem draugiem?-
(Karmella.)

View more

58.

Ar Džefu bija viegli un jautri. Es varēju teikt pilnīgi visu, kas ienāk man prātā.. Džefs mani uzklausītu un saprastu. Pie tam.. viņam ir laba humora izjūta un tas ir ļoti svarīgi!
Vēl viņam ir labs ķermenis un laba seja.. Viņa zeltainie mati laistījās saules staros un brīžiem man bija grūti novērst no tiem acis. Visšausmīgāk bija tad, kad viņš vērīgi un gaidoši lūkojās manī ar savu zaļgan-brūno skatienu..
Pēc divu stundu ilgas pastaigas, es vairs nespēju nostāvēt kājās un mana nogurusī mute atteicās runāt.
-Mēs varam aizbraukt uz tuvāko restorānu. Paēdīsim vakariņas.- Džefs piedāvāja un man atkal nācās satikties ar viņa apburošo smaidu.
-Nu, nezinu..- nolaidusi galvu, es nopētīju savus netīros, novārtītos smiltīs šortus un balto kreklu.. kas vietām bija mainījis krāsu uz dzelten-brūnu. Tad bezrūpīgi iesmējos.
-Varam iebraukt pie tevis. Vai arī braucam uz veikalu.-
Izskatās, viņu neapmierina mana nostāja.
-Džeeeef..- es smīnot novilku, cerēdama, ka viņš sapratīs manu mājienu.
Es nevēlējos nekur braukt.
-Tas nav apspriežams. Es jutīšos vainīgs, ja tu nebūsi paēdusi.- viņš apveltīja mani ar savu rūpīgo skatienu un, paņēmis pie rokas, veda prom.
Beigu beigās, mēs sarunājām, ka brauksim pie manis. Jā.. "pie manis"..
Tagad ir jālūdz Dievs, lai tas draņķa nelietis nebūtu uz vietas..
Džefam piederēja balts Range Rover džips, kas valdzināja mani vēl vairāk..
Nezinu, kas varētu būt labāks par to, kā sēdēt un vērot izskatīgu vīrieti pie izskatīgās mašīnas stūres.
Kad mēs bijām piebraukuši pie Rafaels mājas, mani pāršalca tik liels atvieglojuma vilnis, ka likās - es varēju pacelties spārnos no sajūsmas.
Piebraucamajā ceļā nebija Rafaela mašīnas. Tikai Stefana.
-Es būšu pēc 5 minūtēm.- pabrīdināju Džefu un lēcu ārā no augstās mašīnas.
-Vari nesteigties. Es pagaidīšu.- viņš atbildēja man pretī un atslīga ādas sēdeklī.
Ātri aizjozu līdz ieejas durvīm un iesoļoju iekšā.
Stefans, izgūlies pa visu viesistabas milzīgo dīvānu, gulēja un blenza plazmas televīzora ekrānā. Rokās tam bija alus pudele.
-Garlaikojies?- pasmīkņāju, bet neapstājos.
-Mhm..-pat nepaskatījies uz mani, viņš noņurdēja. Sejas izsteiksme nemainījās.
Uzskrēju augšā un, iesteigusies savā istabā, metos pie drēbju skapja.
Norāvu no pakarāmā pirmo pagadījušos kleitu un veikli vilku to pāri savai galvai.
Protams, šī bija daudz piedienīgāka nekā tā, ko vilku no rīta..
Izlaidu un izķemmēju matus. Tie dīvaini viļņojās, taču nācas ar to samierināties, jo laika pavisam nebija.
Atkal noskrēju lejā un, atvadījusies no Stefana, jozu pie Džefa.
Iekāpu mašīnā un aizcirtu aiz sevis smagās durvis.
-Tu esi ļoti skaista.- nolūkojies uz manu kleitu, Džefs bilda.
-Tikai nepārspīlē.- uzkrītoši pavicināju skropstas un ieķiķinājos.
Pie sevis smaidot, viņš iedarbināja mašīnas dzinēju un mēs sākām braukt.
Restorāns bija krāšņš.. un dārgs.. Cenas man nepatika, taču Džefs uzstāja un man nācās padoties.
Viss noritēja vienkārši brīnišķīgi, līdz es nepamanīju Rafaelu.. pie viena no tālākajiem galdiņiem..
(Bildē Karmella.)

View more

Related users

55.

-Tā ir pārāk īsa.- apskatot sevi spogulī no visām pusēm, es kritiski secināju.
Godīgi sakot, uz manis tā izskatījās vēl īsāka, nekā uz pakaramā.
-Karmella, beidz stresot! Jaunība ir viena. Kad mēs būsim vecas un mūsu kājas būs neglītas.. ar izspiestām, zilām vēnām.. un pretīgu celulītu - tad, bez jebkādiem iebildumiem, es tev ļaušu vilkt kleitu līdz pat pašām potītēm.- Alisa vārtījās pa manu, starpcitu, nesen saklāto gultu, un skaļi smējās.
-Nu, labi. Šis arguments mani pārliecināja.- es arī apslāpēti iesmējos un sāku mest visu pēc kārtas savā melnajā rokassomiņā.
Mana klieta bija tumšajā smilšu tonī.
Tā ne tikai bija īsa.. Plānajā audumā bija milzīgi izgriezumi.. Mani tas mulsināja.
Nezinu, kāpēc vispār tādu iegādājos..
-Netaisi tik skābu ģīmi, tu izskaties satriecoši labi.- Kellija izsoļoja no istabas.
-Un tas mani satriecoši uztrauc.- sekojusi viņai, es nomurmināju.
Kad mēs trijātā jau gandrīz bijām šķersojušas mājas slieksni, es pagalmā ieraudzīju Rafaelu.. Mana sirds apmeta krūtīs kūleni..
Kāpēc? Kāpēc tieši tagad?
Majestātiski izkāpis no savas "karietes", viņš ātrā gaitā kustējās uz ieejas pusi.
Manas kājas kļuva paralizētas.. Galvā atausa vakardienas notikumi.. Atausa viņa vārdi..
Es apstājos.
Tikai tad, kad Rafaels bija iegājis iekšā un durvis viņam aiz muguras ar klikšķi aiztaisījās.. viņš pamanīja mūs..
Arī viņš apstājās.
Nepievērsis Alisai un Kellija pilnīgi nekādu uzmanību, Rafaels pārslīdēja ar savu bālo acu skatienu pāri manam augumam.. Vēderā atkal kaut kas iekņudējās..
-Uz kurieni tu sataisījies šādā izskatā?- apstādinājis savas pētošās, dzidrās acis pie manas sejas, viņš jautāja, joprojām nesakustējies.
Mani pārņēma dusmas. Tās uzglūnēja kā milzīgs gubu mākonis.
Pie velna, kāda šim draņķim ir daļa gar to - KO ES VELKU un KAD ES VELKU?!
Pats pa šīm četrām dienām ir paspējis pārgulēt ar duci sieviešu, bet man, redziet, nevar iziet no mājām parastā kleitā, jā?!?!
-Tevi tas neskar.- sataisījusi nopietnu sejas izsteiksmi, es bezkaislīgi noskaldīju.
-Neskar? Tu izskaties kā pēdējā mauka. Kaut gan.. iespaids nav kļūdīgs, tu tāda arī esi.- runājot, viņš skatījās tieši manās acīs.. viņš lūkojās manī iekšā.. ne uz mirkli nenovērsdamies..
Es nekad neesmu bijusi bērns, kurš bieži pinkšķētu. Arī pusaudzes gados gandrīz nekas nespēja mani saraudināt.
Taču tagad viss ir savādāk.. Pietiek ar dažiem viņa vārdiem un manās acīs sariešas draudošas, spiedošas un dedzinošas asaras.
Iekodusi apakšlūpā, lai novaldītos, es spēru soli uz priekšu un iesitu viņam.
Iesitu viņam pļauku.
(Bildē Karmella.)

View more

57.

Nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai es samirktu..
Kleita cieši kļāvās ap manu augumu.. Tā bija gaužām īsa un tagad, kad es sēdēju uz dušas kabīnes grīdas - manu pakaļu nekas nepiesedza.
Rafaels aizgāja. Tā vienkārši. Pagriezās un aizgāja, aiztaisīdams aiz sevis durvis.
Vajadzēja sakopot visu gribasspēku, lai nepielēktu kājās, nepaņemtu virtuves nazi, un nenodurtu viņu.
Interesanti, cik lielu baudu man tas sagādātu?
Galvā uzpeldēja brīnumains skats: "Rafaels.. bezsamaņā guļ viesistabas vidū.. Rokas izplestas.. No brūces vēderā tek mazas, sārtas straumītes.. Viņa acis ir atvērtas.. viņš lūkojas manī.. Viņa melnie, izpūrušie mati, kas pat tagad nespēj atstāt mani vienaldzīgu.. tie sedz viņa pieri.. Asiņu kļūst ar vien vairāk.. tās sūcas.. un sūcas no Rafaela miesas.. Viņš nekustas.. tikai skatās.. skatās un kustina lūpas.. taču vārdus neizdveš.. Viņam nav spēka.. Nav spēka, jo ap viņa ķermeni ir izpletusies nu, jau liela.. tumšsarkana peļķe.."
Aukstais ūdens saldēja, bet prāta nenāca ne doma - piecelties un aizgriezt krānu ciet.. Man negribējās to darīt.. Negribējās arī redzēt Rafaelu.. tik bezspēcīgu, bezpalīdzīgu.. asiņu peļķē.. Es nespētu to izdarīt. Es nekad nespētu to izdarīt..
Beidzot uzstutējusies kājās, es izslēdzu ūdens padevi. Mati bija viscaur slapji. Nevienas sausas vietiņas..
Noslaucījusies, es izgāju no telpas un ātri aiztipināju līdz savai istabai.
Novilku nost savu, ne kam nederīgo kleitu un uzķeksēju virsū parastus džinsa šortus un baltu krekliņu. Ķermenis joprojām bija mitrs, tāpēc vajadzēja piepūlēties.
Saķemmēju matus, saņēmu tos zirgastē un, paņēmusi telefonu, izgāju ārā.
Pavadīšu nedaudz laika svaigā gaisā un mana galva būs sausa.
Piesardzīgi aplūkojusi apkārtni, es aizsoļoju līdz kāpnēm un veikli noskrēju lejā.
Skatīdamās tikai uz priekšu, es izslīdēju laukā.
No Rafaela nebija no miņas..
Protams, man nebija vajadzīga viņa klātbūtne..
Varbūt, tas nelietis beidzot ir licis mani mierā?
Pavadījusi dažas minūtes ceļā, es nokļuvu pludmalē.
Novilku kurpes un iegrimdināju kājas karstajās, zīdainajās smiltīs.
Aizmirsusi par visu, kas noticis pēdējās dienās, es ļāvos brīnišķīgajam laikam un siltajam piekrastes ūdenim.. Kas gan varētu būt labāks?
Nemanīju pat to, kā paskrien stundas. Visu dienu es ložņāju - te, pa ūdeni - te, pa smiltīm un priecājos kā mazs bērns.
Piekususi, es apsēdos un ieskatījos savā telefonā.
Bija jau 17:20. Jā.. es atkal nedaudz aizrāvos.
Iestuķēju mobilo atpakaļ kabatā un taisījos celties, taču manā priekšā bija kāds nostājies.
Pacēlu galvu un uzmeklēju svešinieka seju.
Tas bija Džefs!
-Nebiju domājis, ka mēs vēl kādreiz satiksimies.- viņš uzsmaidīja man un pastiepa roku.
-Es arī.- priecīga saņēmu viņa plaukstu un ļāvu viņam palīdzēt.
Nākamajā brīdī iestājās mulsinošs klusums. Es stāvēju un skatījos uz viņa, smaidot kā stulbene. Viņš darīja to pašu.
-Nevēlies pavadīt vakaru kopā ar mani?-
Džefa smaids lika man aizmirst par pilnīgi visu.
-Vēlos.- gandrīz čukstus izstomīju un atkal izplūdu smaidā.
(Bildē Džefs.)

View more

46.

Kopš tā brīža, kad es biju steidzīgi pacēlusies uz otro stāvu un aiztaisījusi aiz sevis istabas durvis, Rafaelu es nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi. Kaut arī.. man tas nemaz nebija vajadzīgs..
Ko nozīmēja tie viņa vārdi: "Izdomāšu, ko ar tevi darīt"?
Kā to saprast?! Viņš izturas tā, itkā es būtu pie visa vainīga!!
Ja viņš būtu pārliecinājies, kas es esmu, un vai vispār esmu īstā.. tā, kuru viņš bija gaidījis - NEKAS TĀDS NEMAZ NEBŪTU NOTICIS!
Pat iedomāties nevaru, kurā mājas galā tas draņķis šobrīd atrodas..
Man ir jāzin, kur ir Rafaela istaba! Viņš taču zin, ka manējā atrodas šeit! Tas nav godīgi!
Visu nākamo stundu es nikna klaiņoju no labās istabas puses uz kreiso.. nespēdama nomierināties.
Tikai tad, kad manas trakojošās un domu pārpildītās smadzenes bija nedaudz norimušas, es paņēmu savu telefonu un apmuguriski iekritu gultā. Uzklikšķināju uz Alisas numuru un aizsūtīju īsziņu: "Es esmu mājās. Paskaidrošu visu vēlāk."
Izskatās, tās divas kazas nemaz nav pamanījušas manu prombūtni! Brīnišķīgi! Viņas tagad tur izklaidēsies, bet man būs jāpavada negulēta nakts, domājot par to, kas tam mērglim varētu ienākt prātā!!
Nomazgājusies un iztīrījusi zobus, es iekārtojos gultā un ierakos mīkstajos palagos..
Protams, aizmigt man neizdevās arī pēc stundu ilgas vārtīšanās.. Acu priekšā visu laiku uzpeldēja Rafaels.. un viss tas, kas bija noticis tajā sasodītajā "divvientulības gaiteņa" istabā.. Brīžiem man likās, ka es vēl joprojām jūtu viņa rokas uz sevis..
Pārskaitusies, es pielēcu sēdus un sāku taustīties ap naktsskapīša atvilkēm, kur, izkravājot mantas, biju iemetusi "nomierinošās, jeb miega zāles..
Kad manā rokā bija mazā kārbiņa, es paņēmu arī ūdens pudeli, kuru esmu pieradusi turēt tieši pie gultas, taču iedzert es nepaspēju, jo tieši tai pašā mirklī mans telefons bija biedējoši skaļi ievibrējies..
Bija atnākusi īsziņa.
Nepacietīgi saķēru to un, atbloķējusi ekrānu, ieskatījos tajā.
Kad es pamanīju, ka autors ir anonīms, mani pārņēma aukstas tirpas.. Pagājušo reizi tas ne ar ko labu nebija beidzies..
Atkal uzspiedu uz ierīces ekrāna un manu acu priekšā parādījās īsziņas saturs..
"Mana mīļā, mīļā Karmella. Liekas pēdējo dienu gaitā tu neesi guvusi nekādu mācību. Žēl, gan. Nāksies tev sagatavot vēl kādu nepatīkamu pārsteigumu. Uzmanies."
Aizmetusi telefonu uz tālāko gultas malu, es uzrausos kājās un, krisdama, klupdama skrēju uz sienas pusi, kur atradās kloķis.. Tikko es biju ieslēgusi apgaismojumu, telefons atkal draudīgi iespīdējās..
Jutu, kā matiņi uz pakauša saceļas stāvus..
Uzmanīgi, piesardzīgi pielavījos pie gultas un atkal ieskatījos īsziņas saturā..
"Gaisma tev nepalīdzēs. Kad es būšu tikusi pie tevis, no tavas glītās sejiņas pāri nekas nepaliks."
Pārbījusies, es metos ārā no istabas.
-Rafael..- ātri streipuļojot pa gaiteni, es izmisusi izstomīju.
-Rafael, kur tu esi..- vēlreiz atkārtoju, drebošām rokām raustīdama visu durvju rokturus, kas pagadījās ceļā.
-Rafael, lūdzu..- acīs sariesās asaras un es sāku iet vēl ātrāk..
(Bildē Rafaels.)

View more

59.

Mans kunģis apgriezās kājām gaisā. Vienu brīdi man pat likās, ka es izvemšos.. Kaut gan vemt nebija ko.. Šodien vēl neesmu ēdusi.
Pabīdījusies uz kreiso pusi, es aizslēpos aiz Džefa.
-Kas..? Kas notika?- uztvēris manu skatienu, Džefs taisījās griezties uz aizmuguri un skatīties, kas pievērš manu uzmanību, taču es biju veikla un paspēju laikus.
-Nē, nē, nekas. Nepievērs uzmanību. Kad esmu uztraukusies, es bieži uzvedos dīvaini.- aši uzlikusi plaukstu virs Džefa rokas, es maigi noglāstīju viņa zeltaini iedegušo, spēcīgo augšdelmu.
-Tu uztraucies?- viņa balsī skanēja aizvainojums. Arī seja atspoguļoja to pašu.
-Es vienmēr uztraucos, kad pavadu laiku ar tik pievilcīgiem un šarmantiem vīriešiem kā tu.- sapņaini nodūdoju un dāvāju viņam vienu no saviem "īpaši apburošajiem" smaidiem. Visu laiku mēģināju iestāstīt sev, ka Rafaela klātbūtne nespēs sabojāt man vakaru.. tomēr stāties pretī vispatiesākai patiesībai - bija grūti.
-Tu bieži pavadi laiku ar pievilcīgiem, šarmantiem vīriešiem?- Džefa vaigs apmācās un viņa smaids pagaisa. Es zināju, ka tas ir uzspēlēti, taču apjēdzu arī to, kādu kļūdu esmu pieļāvusi. Tas tikai apstiprina manu uztraukumu, vai ne? Vaigi sāka sarkt..
-Ak, nē! Man ir bijis tikai viens.. un ar to pašu viss jau ir beidzies. Pagalam.-
Atcerēdamās Tvenu, man izdevās parādīt to, cik ļoti esmu aizskarta un aizvainota..
-Tas.. tas savādais Rafaels? Tā viņu sauca? Vai jūs jau esat šķīrušies? Tik ātri?- Džefs nesaprašanā sāka uzdot jautājumu pēc jautājuma.
Sasodīts! Es atkal esmu izgāzusies!
Pametusi skatienu uz restorāna pusi, kur sēdēja Rafaels ar pretīgo blondīni (to pašu, no kluba "Miami Stars", kura bija mūs pieķērusi), es pārliecinājos, ka tie abi joprojām ir uz vietas, un atkal atbīdījos tālāk.
Izskatās, viņš nav mūs pamanījis.. un pat, ja viņš paskatītos uz šo pusi - viss, kas būtu iekļuvis viņa redzeslokā - Džefa mugura, kuru diezvai viņš atpazītu..
-Tas viss, kas starp mums ir bijis.. Tā visa "kopā būšana" ir nekas vairāk par parastu teātri. Mēs neesam un nekad nebūsim pāris..-
Pēc pēdējiem vārdiem mana balss aprāvās.. Jā, mēs nekad nebūs pāris. Tas nav iesmējams! Divi cilvēki, kuri necieš viens otru - te vairs nav par ko runāt..
-Teātris? Tiešām?- Džefa seja mainījās acumirklī. Viņš līdzinājās mazam bērnam, kurš ir dabūjis veselu kasti ar mīļāko saldējumu.
-Jā. Tevi tas priecē?- man arī bija grūti novaldīt smaidu.
-Protams, ka priecē. Tu esi brīva. Atvērta jaunām attiecībām. Pie tam, tagad man nebūs jānoņemas ar greizsirdīgu līgavaini.- Džefs izstaroja laimi. Es tikai sēdēju uz skatījos uz viņu.
-Kāpēc līgavaini?- es izbrīnīta iesmējos.
-Tā Ella bija jūs nodevējusi. Neatceries?-
Es jau taisījos atbildēt, taču tas, kas notika tālāk.. bija atņēmis man runātspēju..
-Es atceros. Ļoti labi atceros.-
Nostājies pie mūsu galda, Rafaels uzlika uz tā plaukstas un atbastījās.
(Bildē Džefs.)

View more

51. - turpinājums.

Pavērusi muti izbrīnā, es blenzu virsū šim nepazīstamajam Stefanam.
-Kur ir Rafaels?- saraucis savas biezās uzacis, viņš mierīgi, nekautrējoties apstaigāja mājas pirmā stāva telpas. Savukārt, es metos viņam pakaļ.
-Kas jūs esat? Jūs nedrīkstat vienkārši tāpat ieiet svešā mājā un klaiņot apkārt!- apstulbusi un apjukusi saucu viņam nopakaļ.
Vienā brīdī mani pat pārņēma uztraukums.. Ja nu viņš ir zaglis? Noziedznieks? Maniaks?
Kaut arī viņš izturējās tik nepiespiesti un bezrūpīgi itkā šajā vietā būtu pavadījis visu savu mūžu.
Neko neatbildējis, vīrietis atgriezās atpakaļ un piegāja pie virtuves galda. Paņēma rokā manu kafijas krūzi un iedzēra no tās.
-Eu, ko jūs darāt? Tā kafija nebija pagatavota jums!!- satriekta saņēmu krūzes osi un aizstūmu to uz tālāko galda stūri.
Joprojām ignorēdams manus vārdus, žestus un emocijas, vīrietis majestātiski aizsoļoja līdz ieejas durvīm un paņēma rokās divas milzīgas Louis Vuitton ceļa somas.. Pagaidiet.. VIŅŠ TIK TIEŠĀM PEŅĒMA ROKĀS CEĻA SOMAS?
-Ko.. ko tas nozīmē?- šausmās purpināju, rādīdama ar pirkstu uz čemodāniem.
-Esmu atbraucis, lai pieskatītu tevi un mūsu bezkaunīgo Rafaelu. Jūsu vecāki tik ļoti uzstāja, ka es nespēju atteikt. Šo vasaru pavadīšu šeit, kopā ar jums. Vai tad tas nav brīnišķīgi? Pilnīgi jūtu, kā gaisā virmo jautrības un piedzīvojumu aromāts..- vīrieša sejā parādījās apmierināts smaids. Uzlicis labo roku uz krūtīm.. vietu, kur vajadzētu atrasties sirdij.. viņš aizvēra acis un pārspīlēti skaļi ieelpoja..
(Bildē Kellija.)

View more

56.

Plauksta smeldza. To durstīja daudz sīku, asu adatiņu.
Es biju tik ļoti aizrāvusies, ka pat nepamanīju, kurā tieši brīdī Kellija ar Alisu bija pazudušas. Kā viņas varēja atstāt mani vienu?
Atkal ielūkojusies Rafaela sejā, es noraustījos.
Viņa acīs zvērojās naids un dusmas.. Likās, ka viņš atkal ir gatavs mani nožņaugt.. tāpat, kā tas bija noticis vakar. Vakar naktī..
-Ej pārģērbies.- klusi norūcis, viņš norādīja ar roku uz kāpnēm. Izdzirdot viņa balsi, pāri mugurai pārskrēja šermuļi.. taču es netaisījos atkāpties. Nekādā gadījumā.
-Es nepārģērbšos.- uzstājusi uz sava, es mēģināju izturēt viņa izsteiksmīgo acu ciešo skatienu.
-Tu nekur neiesi, gērbusies kā palaistuve.- Rafaels kļuva mierīgāks.
Mana rīkle dusmās aizžņaudzās.
-Iešu.- ietiepīgi atcirtusi, es taisījos viņu apiet un vērt vaļā ārdurvis.. tomēr man tas neizdevās. Godīgi sakot, šī kleita man arī nepatika, bet tad jau bija principa jautājums. Es negrasos pakļauties šā draņķa iegribām.
Atbalstījies ar roku pret stikla durvīm, Rafaels pieliecās man tuvāk.
-Ja tu tulīt pat neaiziesi uz savu istabu un nenovilksi šo kleitu, es to izdarīšu pats.-
Viņš uzdrošinās man draudēt?!
-Vācies malā.- pacēlusi acis pret viņa seju, es vienaldzīgi sacīju.
Tulīt pat par to sāku nožēlot. Viņš bija pavisam tuvu. Pārāk tuvu.
Viņa lūpas.. mani pārņēma vēlme pieskarties tām..
Gribējās atkal just viņa spēcīgās rokas.. just tās uz sava ķermeņa.. gribējās atgriezt vakardienu..
-Sīkā muļķe.-
Saķēris manu elkoni, viņš sāka vilkt mani prom. Prom no ieejas durvīm.
Teorētiski, viena no manām vēlmēm jau ir piepildījusies..
-Atlaid! Atlaid mani!- atvēzējusies, es atkal viņam situ. Situ no visa spēka.
-Ko tu sev atļaujies?! Tu nedrīksti tā darīt!- saucu vēl skaļāk, cerēdama, ka Stefans būs mani sadzirdējis un steigsies palīgā.
Pēkšņi Rafaels apstājās. Kāpņu vidū. Negaidīdama, uzklupu viņam virsū.
-Tavi vecāki. Viņi vispār zin ar ko tu nodarbojies?- Rafaels nicinoši vērās manī.
Acis atkal aizmigloja dusmu asaras. Vicinādama savas dūres, es mēģināju viņam trāpīt.
-Es tevi neieredzu, Rafael. ES TEVI NEIEREDZU! Vēl nekad dzīvē neesmu satikusi tik pretīgu cilvēku!- nenoturējusies, iekliedzos.
Jutu, kā karstas asaru straumītes sāk ritēt pāri maniem vaigiem.
Pēc mirkļa, viņš mani apķēra un pacēla gaisā.
Visu, ko es spēju - bezpalīdzīgi šķukstēt un ķerties ar nagiem viņa mugurā.
Draņķis.. viņš ir draņķis..
Galva sāka dunēt.. deniņos pulsēja asinis..
Atjēdzos es vannasistabā..
Viņš atlaida mani un iegrūda dušas kabīnē.. Zaudējusi līdzsvaru, es atkritu..
Ūdens ieslēdzās un pāri manam augumam pāršļācās auksta.. ledus auksta strūkla..
(Bildē Karmella.)

View more

54.

-Galvenais, lai neaizrījas.- klusi nošņācu un, piegājusi pie virtuves galda, paņēmu rokās savu kafijas krūzi. Pacēlu to pie lūpām un iztukšoju vienā rāvienā.
Cukurs tajā bija, taču šķidrums likās nepārspējami rūgts un pretīgs..
Jā.. tas, ka Rafaels tagad kaut kur sēž un laizās ar kaut kādu meitene.. satricināja manu līdzsvaru.
Ko tad nozīmēja viņa brokastis!? Brokastis, atnestās uz istabu!! Mērglis.
Un uz ko es vispār cerēju? Cerēju, ka tas nelietis mēģina atvainoties? Pats pagatavoja man brokastis..
"Pff, aizmirsti, Karmella. Viņš nemainīsies. Nekad."- sarunājos pati ar sevi.
-Izskatās, tas tevi uztrauc.- smīnot, Kellija ar pirkstu galiem bungoja pa galda slideno, gludo virsmu.
-Uztrauc!?- iepletusi acis un skaļi iesaukusies, es vēros draudzenes sejā.
-Karmella, tu tik iedomājies - Rafaels tagad izklaidējas, bet tev jāsēž mājās! Ģērbies, mēs braucam prom!- mudinot, Alisa paņēma mani pie rokas un sāka vilkt uz kāpnēm.
Bļāviens, viņas tulīt ieraudzīs Stefanu.. tad nebūs miera ne man, ne viņam!
Kaut gan.. kāda starpība? Agri vai vēlu.. bet viņas tāpat uzzinātu.
-Es neesmu viena.- apzināti klusi sacīju.
Tikko vārdi bija pārslīdējuši pār manām lūpām.. un aiz stūra parādījās Stefans..
Slapjš.. un pliks.. Gandrīz pliks..
Ap viņa gurniem bija aplikts balts dvielis.. Mitrie mati bija atglausti atpakaļ.. Seju rotāja apmierināts smaids.. Pāri viņam pleciem.. krūtīm.. vēderam.. slīdēja mazas, spīdīgas ūdens pilītes..
-Ak. Mans. Dievs..- dzirdēju Kellijas balsi. Apbrīnas pilno balsi.. Tikai tad es atjēdzos.. un noriju mutē sakāpušās siekalas.
-Iepazīstieties, tas ir Stefans. Stefan, - tā ir Kellija un Alisa.- atrāvusi skatienu no viņa izcilā ķermeņa, es stādiju priekšā savas draudzenes.. kuras, šobrīd, vairāk līdzinājās diviem maziem suņukiem.. mutes atvērušas un mēles izbāzušas..
-Kāpēc tu nebiji teikusi, ka šīs jaukās būtnes būs tik skaistas?- Stefans nomērija viņas ar bezrūpīgu un nevainīgu skatienu.
Ja mēs šeit uzkavēsimies kaut sekundi ilgāk - šīs jaukās būtnes metīsies viņam pie kājām.. Es, protams, arī nebūtu pret.. Diemžēl kājas ir tikai divas.. un Stefans ir tikai viens..
Tomēr manā rīcībā vēl ir ļoti, ĻOTI daudz laika.. Visa vasara. Ak, jūtu, ka garlaicības nebūs..
-Mēs iesim augšā. Jūs vēl paspēsiet iepazīties tuvāk.. un VĒLĀK.- pēdējais vārds bija adresēts Kellijai un Alisai, kuru skatienu joprojām bija pienagloti pie Stefana.
-Protams, ka iepazīsimies.- piemiedzis ar aci, viņš pagāja mums garām, atvēra ledusskapi un izvlika no tā ūdens pudeli.
Pūsdama un svīsdama, es vilku draudzenes augšā.
Kad Stefans un viņa augums bija pazudis no redzesloka, viņas nomierinājās.
-Atrodi visseksīgāko kleitu savā garderobē un tad mēs būsim gatavas iekarot Maiamī!- ielēkusi manā gultā, Alisa sapņaini bilda.
-Man pietika ar vakardienu.- nelaimīgi norūcu un ieņēmu savu gaiši rozo, mīksto pufu, tieši pie loga.
Protams, man izvēle nebija dota! Jau pēc minūtes Kellija uzstiepa man virsū vienu no visīsākajām kleitām, kuru vien spēja atrast manā skapī.
(Bildē Kellija.)

View more

50. - turpinājums.

Nākamais rīts izrādījās tik pat saulains, cik iepriekšējais – pilnīgs pretstats manam garastāvoklim. Tā, kā vakar pirms miega biju izraudājusies, šodien gan jau manas acis būs uzpampušas.. un es līdzināšos ķīnietei.. Sasodīts! Pie visa vainīgs ir Rafaels!
Tikko manā galvā parādījās viņa tēls, man kļuva vēl sliktāk ap dūšu. Nometusi segu nost, es apsēdos un noliku kājas uz grīdu. Nožāvājos.. Iztaipījos.. un tikai pēc pailga brīža manu uzmanību piesaistīja naktsgaldiņš..
Uz tā bija novietota paplāte ar ēdienu..
Paplāte ar brokastīm.
Nevar būt, ka to ir sagādājis tas nelietis..
Piecēlusies, piegāju tuvāk un apskatīju sķīvi no visām pusēm.
Viņš gadījumā negrib mani noindēt??
Vēl pēc mirkļa es pamanīju mazu baltu lapiņu. Paņēmusi to pirkstos, es mēģināju kaut ko salasīt. Izrādās, viņa rokraksts ir šausmīgi un galīgi nesaprotams.
Pūloties veselas piecas minūtes, es beidzot atšifrēju tos hieroglifus:
"Man vienalga, ka tu neēd no rītiem. Šīs ir tavas brokastis. Esmu aizbraucis, atpakaļ būšu ap 14:00. Ā, un, starpcitu, vakar pamaniju, ka tev patīk mani spilveni - ja vēlies, vari kādu aizņemties. Nebūšu pret.
Rafaels."
(Bildē Karmella.)

View more

52.

Sākusi apjēgt, ka situācija kļūst ar vien drausmīgāka, es apstulbusi stāvēju pie virtuves galda un kādu brīdi vienkārši vēros grīdā. Vēl vienu pievilcīgi seksīgu vīrieti ar tik pat briesmīgu raksturu šajā mājā.. es neizturēšu.
-Es apmetīšos istabā, kura atrodas uzreiz pēc tavējās.- dzirdēju, kā viņš nokliedzas no augšējā stāva.
-Ko?! Nē! Tur ir pilns ar brīvām istabām! Izvēlies sev citu!- apsūdzoši skaļi iesaucos un metos uz kāpņu pusi, kur pirms brīža bija pazudis Stefans. Domu, ka man vajdzētu viņu uzrunāt uz "Jūs", es jau biju atmetusi. Man nāksies dzīvot ar viņu vienā mājā visu vasaru.. par pieklājības normām var arī aizmirst. Zinot to, ka viņš pats tās it nemaz neievēro! Tagad, viņa dēļ, man nāksies vārīt jaunu kafiju!!
Lēkusi pa dieviem pakāpieniem uzreiz, es aizcilpoju uz istabu, kuras durvis bija līdz galam vaļā un iekšā bija dzirdami dažādi trokšņi.
-Neuztracies, es naktīs uzvedos klusi.- Stefans pagriezās pret mani, tieši tai mirklī, kad es biju nostājusies durvju ailē, un divdomīgi pasmaidīja.
-Tātad, man nāksies samierināties ar sievietēm, kuras ik pa laikam parādīsies šajā mājā?- jautājoši pacēlu uzacis un nomēriju viņu ar neapmierinātu skatienu.
-Šādu rīcību tev nāktos gaidīt no Rafaela, nevis no manis.- uzgriezis man muguru, Stefans sāka pārkārtot savas mantas.
-Viņš tā dara?- vēlēdamās izskatīties ne tik saspringusi, es atbalstījos ar kreiso plecu pret istabas vēso sienu.
-Ja runa iet par sievietēm - tad, jā. Tā Rafaelam ir vislielākā vājība.- apliekot apģērbu ap pakarāmiem un liekot tos skapī, viņš mierīgi, bezkaislīgi runāja.
Esmu atradusi pirmo labumu no Stefena parādīšanos - es uzzināšu vairāk informācijas par Rafaelu..
Jā.. tas būtu ļoti interesanti.. un aizraujoši..
-Vājība? Kāpēc vājība?- ziņkārigi jautāju, cerēdama, ka neizklausos pārlieku uzbāzīga.
-Nesaki, ka tu esi saķērusies viņā.- palicis nopietns, vīrietis atkal pagriezās pret mani un uzlūkoja tā, kā mani uzlūko tēvs, kad negribu viņam stāstīt par puisi ar kuru esmu pavadījusi vakaru.
-Neesmu es saķērusies!- nikni attraucu, mēģinādama aizstāvēties un neņemt galvā to, ka ar katru mirkli mani vaigi sāk kvēlot ar vien vairāk.. un karstāk..
-Cik tev gadu, mīļā?- pametis savu iepriekšējo nodarbi, Stefans piegāja pie manis un uzlicis plaukstas uz pleciem, vieglām saspieda tos.
-18. Gandrīz..- mans mulsums pieņēmās spēka, tāpēc biju spējīga tikai noburkšķēt.
-Rafaels ir cilvēks, kurš neredz neko sev apkārt. Dažreiz man liekas, ka viņš dzīvo pats savā pasaulē. Ar viņu ir grūti.- nenolaidis savu ciešo skatienu no manas sejas, Stefans uzmanīgi skaidroja.
-Grūti..- domīgi atkārtoju.
-Tieši tā - grūti. Viņš joprojām mīl Aleksandru.-
(Bildē Stefans.)

View more

45.

Jau nākamajā mirklī Rafaels, stingri turēdams mani aiz elkoņa locītavas, vilka cauri VIP zālēi līdz kāpnēm. Mēģināju neatpalikt, jo, ja tas būtu noticis, es nokristu un vilkos pa zemi.. pats Rafaels to gan jau nemaz nebūtu pamanījis..
Kā?! Kā es varēju viņu neatpazīt?? Pat viņa smarža.. jau no paša sākuma tā likās pazīstama, taču es nepievērsu tam uzmanību.. Stulbene.
Rafaels nosauca mani par paslaistuvi..
MANI par PALAISTUVI!
Dīvainā kārtā tas tik ļoti aizvaino, ka šobrīd spēju domāt tikai par to..
-Atlaid mani. Es varu to darīt arī bez tavas palīdzības.- iespītējusies, es centos apstāties un apturēt arī viņu. Protams, veltīgi..
-Šeit ir kāds ar kuru tu šovakar jau paspēji pārgulēt? Vai arī varbūt tādu ir vairāki?- strauji pagriezies, bet joprojām neatlaidis manu roku, Rafaels neizsteiksmīgi pārskrēja ar acīm tuvāk stāvošajiem vīriešiem un dusmīgi, uzsvērti vaicāja.
Vēlējos kliegt Rafaelam sejā, ka viņš kļūdās, taču es netaisījos tik ātri zaudēt šo cīņu.
-Tici vai nē, bet šodien tev bija jābūt pirmajam.- koķeti uzsmaidīju viņam un pavicināju savas garās skropstas.
-Nevar būt! Es gan biju domājis, ka tu esi paspējusi paplest kājas pusei no šiem vīriešiem.- Rafaela balsij piemita ironiska pieskaņa. Iztēlojies izbrīnīts, viņš atkal veltīja man savu "ikdienišķi naidīgo" skatienu.
Savaldīties bija grūti.. ļoti grūti.. bet padoties tik ātri šim mērglim es arī netaisījos.
Nolādēts, cik ļoti es vēlējos izskrāpēt viņa acis un izplūkāt viņa matus..
Neticas, ka vēl pirms nepilnām 5 minūtēm Rafaels spēja būt tik pat, kā cits cilvēks.. Cik drausmīgi tas neskanētu, bet tieši viņš bija tas, kurš spēja dāvāt baudu.. Brr..
-Ja tu šobrīd mani nevilktu projām, iespējams, es vēl būtu paspējusi pargulēt vismaz ar vienu..- sataisījusi apzinīgi nopietnu ģīmi, es atkal nevainīgi vēros viņam pretī.
-Interesanti, ko teiktu tavi vecāki, uzzinot tavus šīvakara plānus?- sakodis zobus un pieliecies tuvāk, Rafaels draudīgi murmināja.
-Jā, interesanti gan - ko viņi teiktu, uzzinot, ka PATS SVĒTAIS RAFAELS ir tik nepiedienīgi uzklupis man.. nabaga nepilngadīgai meitenei?- atspēlējusies, es apmierināta vēroju kā mainās viņa sejas izsteiksme.
-Par kautrības iemiesojumu es arī tevi nenosauktu.- itkā atcerēdamies, kas bija noticis pavisam nesen, Rafaela balss kļuva klusa un nosvērta.
Iegrimusi domās, es nolaidu skatienu lejup..
Uz viņa bija melns krekls, kārtīgi aizlikts aiz tik pat melno bikšu jostas..
Vēl.. vēl tikai pirms mirkļa man bija atļauts pieskarties šim cilvēkam tik, cik sirds kāro.. taču tagad, liekas, ja tas notiks.. man draud nāvessods..
Atakl sagrābis mani aiz rokas locītavas, Rafaels turpināja ceļu..
Visu ceļu līdz mājām mēs pavadījām saspringtajā klusumā.. Viņš bija dusmīgs, kā nekad.. Liekas, pietiktu pieskarties tikai ar vienu pirksta galiņu, lai viņš aizsviltos..
Tikai tad, kad mēs jau bijām iegājuši mājā, viņš ierunājās.
-Tagad ej gulēt. Līdz rītdienas rītam es būšu izdomājis, ko ar tevi darīt.-
(Bildē Karmella.)

View more

20.

Pagaidiet.. vai es tiešām nepārklasusījos?! Viņš to tiešām pateica?!
-Bet vai tad mēs to varam?- uzrāvusi galvu augšā, es neuzticīgi uzlūkoju Rafaelu.
-Varam.- viņš bija nosvērts un pārliecināts.. kā jau vienmēr.
-Man taču ir tikai 17.. tu esi daudz vecāks..- es nesaprašanā murmināju, jo īsti nevarēju saprast, kā viņa piedāvājums mainīs šī brīža situāciju.
-Kaut kādi nieka 7 gadi.- viņa sejā uz īsu mirkli varēja saskatīt smaidu.. taču, tik pat pēkšņi, cik tas bija parādījies, tik pat pēkšņi un ātri arī pazuda.
-Nieka?- es vēlreiz pārjautāju, neticēdama savām ausīm. Vai manā priekšā joprojām atrodas tas pats bezkaunīgais, riebīgais Rafaels?
-Labāk, lai visi domā, ka esmu ar tevi kopā.. nevis, ka mēģināju..- viņš iesāka, taču apklusa, nepabeigdams teikto. Rafaels skatījās uz mani no augšas un viņa seja liecināja, ka tas, ko viņš pateica - ir pilnīgi nopietni.
-Tas nav pareizi.. mēs nemīlam viens otru..- es nodūru skatienu un sāku pētīt spīdīgo grīdu.. tikai tāpēc, ka nevarēju tagad skatīties viņam acīs..
-Tu tiešām nesaproti? Mēs izliksimies par pāri tikai publiski.- Rafaela pacietība pamazām zuda.
-Tu domā, ka mums sanāks? Sanāks iztēloties, ka tik tiešām mīlam viens otru?- es jautāju.
-Mums nav izvēles. Ja tā bilde nonāks internetā, pusi no maniem klientiem lauzīs līgumus. Mana reputācija būs pagalam.- viņš izteiksmīgi norunāja un pasniedza man roku. Saņemdama to, es ļāvos viņa palīdzībai. Kad nostājos uz kājām, galva nedaudz sagrozijās, taču drīz vien es atguvu iepriekšējo stāvokli.
-Vai tad tava reputācija nebūs pagalam, kad visi uzzinās, ka tu esi kopā ar nepilngadīgu meiteni?- līdz manīm joprojām nebija 'aizgājis' Rafaela spožais plāns.
-Nu, iespējams, daži klienti būs atteikušies.. taču, nedomāju, ka tas nesīs tik daudz posta, cik pirmais variants.-
-Un manā gadījumā?- negribēju to jautāt skaļi.. tas sanāca pats par sevi.
-Tavā gadījumā, nekas īpaši nemainīsies. Visticamāk, pat otrādāk. Kad visa modes industrija uzzinās, ka mēs esam pāris, tu viņus ieinteresēsi vēl vairāk.
-Uzmini, kurš ir reklāmu un fotosesiju sponsors zīmoliem - CHANEL, GUCCI, GUESS, D&G un EMPORIO ARMANI?- Rafaela seja ieguva apmierinātu un pašpārliecinātu izsteiksmi.
-Tas esi tu? Tiešām!? Nē, nevar būt.- manas acis izbrīnā iepletās.
-Jā, tas esmu es.- viņš apzinīgi paziņoja.
-Viss, tas pat nav apspriežams. Mums ir obligāti jākļūs par pāri!- es laimē iespiedzos un saķēru viņa elkoni.
-Neatļaujies par daudz.- viņš aizkaitināti norūca, noķeksēdams manu roku nost. Vienā acumirklī viņš atkal bija pārvērties par riebīgo Rafaelu..
Pavirzijos nost un sakrustoju rokas virs krūtīm.
-Viss, kas notiks, nekādā ziņā nemainīs mūsu ĪSTĀS attiecības.- viņš uzsvērti pateica.
-Kādas tad ir mūsu ĪSTĀS attiecības?- izlikos garlaikota, kaut arī īstenībā tā nemaz nebija..
-Zem viena jumta dzīvojošu, nepazīstamo cilvēku attiecības.- Rafaels ātri nobēra, skatīdamies manī ar savām akstumu izstarojojošām acīm.
Un tad mani pārņēma milzīga vēlme.. noskūpstīt viņu.. Tulīt pat. Neko negaidot.

View more

68.

-Lora, es tev teicu, ka nevēlos šeit nevienu redzēt. Ir tik grūti izmantot, pirmā stāva vannas istabu?- viņš runāja mierīgi, nedaudz miegaini, bet pats galvenais - viņš nebija dusmīgs. Ja viņš zinātu, ka tā esmu es, būtu uzreiz sacēlis kņadu. Ar ko mēs atšķiramies? Es, no viņas?
Rafaels, noliecies pie izlietnes, ar slapjām rokām lēnām vilka pāri savai sejai.
Mani locekļi paralizējās. Es nezināju, ko darīt.. kur likties.. kur slēpties. Es biju lamatās. Izejas nebija. Kājas mani nodeva pirmās. Tās nevarēja pat pakustināt.
Noslaucījis savas rokas mazajā, baltajā dvielītī, viņš pagriezās.
Tas notika ātri. Es nepaspēju noreaģēt.
Vienīgais, ko es izdarīju - apķēru savus mirtos plecus ar rokām, kaut cik aizsegdama kailumu.
-Neskaties..- bikli izstomīju, bet bija jau par vēlu.
Acis, dzidrā ūdens krāsā, vērās manī.
Šausmas un pazemojums žņaudza visu augumu.
Rafaels skatījās man acīs kā noburts. Viņa skatiens nenoslīdēja arī pēc mirkļa.
-Aizgriezies!- slēpdama savu pazemojumu, es kareivīgi iesaucos un izslēju zodu.
Viņam bija vajadzīgs brīdis, lai atjēgtos. Likās, ka viņš ir iegrimis savās domās.. likās, ka viņš neko nedzird..
Tikai pēc pailga laika sprīža, viņš lēnām atkāpās un pagriezās.
Sirds krūtīs joņoja, taču es mēģināju sakoncentrēties uz saprast, ko man būtu jādara tagad..
Notupos, un satvērusi savas pidžamas bikses, es veikli mēģināju iedabūt kājas iekšā.
Tomēr veikli neizdevās. Kājas neklausījās, rokas trīcēja.
Viens no vislielākiem traucēkļiem bija ūdens. Tas straumītēm tecēja no maniem matiem, noklādams ceļu līdz pat pašām pēdām.
Uzstūķējusi uz augumu savu gulēšanai paredzēto ģērbu un iztaisnojos.
Krekls bija mutruma piesūcies un vāji slēpa augumu. Tik pat labi es varēju stāvēt arī kaila.
-Tu esi beigusi?- Rafaela balss bija tikko manāmi piesmakusi.
-Esmu.- nepārliecinoši atbildēju un atkal apliku rokas ap pleciem. Tā būs drošāk.
Viņš lēnām pagriezās un mūsu skatieni atkal satikās. Tas notika gandrīz uzreiz. Itkā tā arī vajadzētu būt..
-Ej.- viņš ar galvas mājienu norādīja uz durvīm.
Kājas bija stīvas, taču man izdevās tās iekustināt.
Apņēmīgi spēru pirmo soli.. bet nekur tālu netiku. Izrādījās, ka no manis tekošais ūdens bija izveidojis veselu peļķi. Pēda paslīdēja un es nogāzos uz grīdu.
Dibens mežonīgi sāpēja. Elkoņi, kurus es biju pielietojusi, kā aizsarglīdzkļus kritiena laikā, smeldza. Kaklā sakāma kamols, kas tā arī gaidīja piemērotu brīdi, lai izlauztos brīvībā. Gribējās sākt raudāt kā mazam, neveiklam bērnelim, tomēr es atmetu šo domu. Vēl traģiskāk Rafaela acu priekšā es izskatīties gluži vienkārši nedrīkstu.
Brīdi viņš neizdibināmi vērās uz manu stāvu, novietojušos uz flīzētās grīdas, tad piegāja klāt, arī notupās un apņēmis ar abām plaukstām vidukli, pacēla.
Pagāja uz priekšu un nolika mani tieši pie dušas kabīnes dzelten-brūnās 'sienas'..
Rafaela rokas joprojām atradās uz manis. Viņš pats joprojām atradās katastrofāli tuvu.. un, liekas, nemaz netaisījās atkāpties..
(Bildē Karmella.)

View more

53.

Iekšā kaut kas salūza.. un simtiem mazu gabaliņu sabira kuņģī.
"Mīl Aleksandru".. šie vārdi atbalsojās manā galvā vairākas reizes.
Kā Rafaels var viņu mīlēt, ja pats ir pie visa vainīgs?
-Tevi tas izbrīna?- Stefans joprojām lūkojās manī ar savām tumši brūnajām acīm.. kā diviem rengena stariem.
-Viņš viņu krāpa.- es godprātīgi paziņoju, domādama, ka tagad kļūšu par varoni, kura visu ir noskaidrojusi un salikusi savos plauktiņos.
Nolaidis rokas no maniem pleciem un apķēris vēderu, Stefans sāka skaļi smieties. Tai pašā laikā lūrot uz mani kā uz idioti. Šādu reakciju es nebiju gaidījusi. Neko TIK smieklīgu es neesmu pateikusi!
Drīzvien viņš rimās un atkal kļuva nopietns.
-Tagad "viņš" vietā ievieto "viņa" un vēlreiz atkārto savu teikumu.- runājot, Stefans vēroja manu seju.
-Tam nav jēgas, es zinu, ka.. Pagaidi! Vai tiešām?!.. Nē, nevar būt! Rafaels.. Viņš..- saķerdama plaukstās savu galvu, es mēģināju visu izfiltrēt. Tā ir taisnība?!
Sanāk.. Aleksandra.. viņa ir vainīga! Sasodīts..
Es.. es tik tiešām esmu idiote.. Kā es varēju noticēt Tvena vārdiem?
Un tad.. mašīnā.. es biju runājusi tik lielas muļķības! Kāpēc?! Kāpēc viņš neteica, ka es kļūdos? Kāpēc nepaskaidroja visu?
Vai tiešām esmu viņam tik nenozīmīga?
-Tu to nezināji.- Stefans uzjautrināts secināja.
Kas?! Nolādēts, kas te ir tik smieklīgs?!
-Jā, nezināju.- sakodusi zobus, nikni nomurmināju.
-Nemēģini padarīt mani vainīgu. Viss ir tikai tava stulbuma dēļ, mazā.- pateicis to, viņš pavīpsnāja un, pagriezies, turpināja kārtot savas mantas.
Jā.. mana stulbuma dēļ.. Tā ir taisnība..
Vai tagad man būtu jāatavinojas Rafaelam? Jāpasaka, ka man nebija taisnība?
-KARMELLA? KUR TU ESI?- no pirmā stāva atskanēja Alisas spalgā balss.
Sasodīts, vai šodien ir atvērto durvju diena?!
-Tās ir tavas draudzenes?- pametis dīvainu skatienu uz manu pusi, Stefans ieinteresēti vaicāja.
-Neiesaku tev rādīties viņām. Protams, ja vēlies pavadīt turpmāko vasaru mierā.- brīdinoši novilku un, nobolījusi acis, devos lejā.
-Kam pieder tā dievīgā mašīna?- Kellija aizdomīgi smaidot, rādija ar pirkstu uz Stefana džipu.
Nu, nē.. nē, nē, nē! Viņas pamana pilnīgu visu, ko nevajadzētu manīt!
-Tā ir Rafaela.- novietojusi rokas uz gurniem, bezrūpīgi bildu.
-Starpcitu! Mēs tikko redzējām to tavu Rafaelu ar seksīgu čiksu. Likās, ka viņš ir gatavs aprīt to meiteni.-
(Bildē Alisa.)

View more

51.

Tātad.. brokastis, jā?
Saburzījusi mazo lapiņu, es nometu to uz grīdu un vēl dažas reizes parīvēju ar čības purngalu. Tad neapmierināta sagrābu paplāti un, iznesusi no savas istabas, aizstiepu līdz pirmā stāva miskastei. Izmetu visu trauku sastāvu atkritumu maisā un dzeramo izlēju izlietnē. Man nekas no viņa nav vajadzīgs!
Dusmīga pacēlos atpakaļ uz otro stāvu un paņēmu rokās savu telefonu.
"2 neatbildēti zvani no Kellijas - 12:35; 12:48;"
Kas gan tās divas guļavas varēja pamodināt tik agri? It īpaši pēc tik "piedzīvojumu pilnas" nakts.
Pielikusi mobilo pie auss, es aizsoļoju līdz logam, lai ielaistu istabā svaigo rīta gaisu.
-Nu, kas ir?- nepacietīgi vaicāju, kad sapratu, ka draudzene ir pacēlusi klausuli.
-Tu esi mājās?- Kellijas balss izklausījās ieinteresēti ziņkārīga.
-Nē, Aļaskas lidostā. Kur gan vēl es varētu būt?- sarkastiski novilku un nobolīju acis.
-Rafaels arī ir tur pat?- izlikusies nemanām manu slikto noskaņojumu, viņa turpināja iztaujāt.
-Paldies Dievam, nē.- nopūtusies atteicu.
-Ak, viņš ir atbildīgs par manas mazās īgņas īgņošanos?- svētlaimīgi nodūdoja Kellija.
-Tas radījums ir īsts velna iemiesojums.- apstiprināju un, aizvilkusies līdz spogulim, pārlaidu acis savam izskatam. Viss nemaz nebija tik traki. Acu plākstiņi bija ierastajā lielumā.
-Mēs atbrauksim pēc 20 minūtēm.- Kellija apmierināti paziņoja.
-Ko?! Ko nozīmē atbrauksiet? Es savedīšu sevi kārtībā un PATI atbraukšu pie jums!- skaļi protestējusi, atvēru skapi.. ar nolūku sameklēt kaut ko normālu.. kas derētu rīta izbraucienam cauri pilsētai.
Bija bezjēdzīgi iebilst. Kellija jau paspēja beigt sarunu. Kā es neciešu viņas pretīgo ieradumu - nenoklausīties līdz galam!
Saklāju gultu un atkal devos uz pirmo stāvu. Ir jāpaspēj vismaz izdzert kafiju. Parasti, es to nedaru, taču šodien jūtos kā izspiests, neizgulējies citrons - tāpēc, būtībā, izvēles man nav.
Virtuves skapīšos sameklēju kafijas pupiņas un atskrūvējusi plastmasas burciņu, iebēru nelielu daudzumu automātā. Uzliku krūzi un uzspiedu pogu.
Tā, kā nācās uzgaidīt, apsēdos pie galda.
Aplūkojusi apkārtni, es secināju, ka Rafaela mašīna nav novietota pie piebraucamā ceļa, pagalmā. Interesanti, uz kurieni tas draņķis ir aizbraucis pašā rīta agrumā..
Kad bija noskanējis signāls, es piecēlos un, paņēmusi savu krūzi, pārcēlu to uz galdu pie kura sēdēju. Ļaudama kūpošajam dzērienam atdzist, es atkal ķeros klāt pie sava telefona un sāku pārlasīt jaunākās ziņas.
Nepagāja ne minūte, kad es izdzirdēju galveno vārtu atvēršanos.. vēl pēc mirkļa pa tiem iekšā iebrauca tumši brūns BMW džips, kas pilnīgi laistījās un spīdēja saules staros. Atskārtusi, ka tā varētu būt viena no daudzajām Rafaela mašīnām, es pielēcu kājās un taisījos steigties prom uz savu istabu.. tomēr automašīna apstājās un no tās izkāpa vīrietis.. gara auguma.. platiem pleciem.. tumšiem matiem, tik pat bieziem un apbrīnojamiem, cik Rafaelam..
Nākamajā brīdi viņš jau atradās uz mājas sliekšņa.
-Tu esi Karmella, vai ne? Mani sauc Stefans.-
(Bildē Stefans.)

View more

48.

Nākamajā mirklī man lika salēkties neiedomājami skaļš būkšķis.. Skaņa nāca no pirmā stāva.. Manas iekšas šausmās sarāvās un rokas sāka drebēt.. Ar grūtībām uzrāpusies stāvus, es sāku dauzīt Rafaela istabas durvis.
-Lūdzu.. es tevi lūdzu..- asaras pašas no sevis sāka tecēt pāri maniem vaigiem.
Situ tik, cik vien bija spēka.. taču no Rafaela nebija ne vēsts. Vēl nekad dzīvē man nebija tik ļoti bail.. Esmu vēl par jaunu, lai mirtu!
Jau pēc neilga laika es sajutu, ka pirkstu kauliņi sāpēs smeldz..
-Ja tu, netīrais draņķi, neatvērsi šīs durvis..- es iesāku, taču nepabeidzu.
Viņš.. viņš bija atvēris.. un es.. es kā kartupeļu maiss iegāzos iekšā.. Tomēr ilgs laiks man nebija vajadzīgs, lai atkal uzraustos kājās.
-Tu dzirdēji?! Tur kāds ir..- es drebošu balsi murmināju un aizstreipuļoju dziļāk istabā.
-Tur neviena nav. Tas gan jau bija parasts priekšmets, kas vienkārši nokrita, jo nebija stabili nolikts. Nedramatizē un, lūdzu, ej gulēt.-
Man likās vai arī viņa balsī tik tiešām bija parādījies maigāks tonis?
-Es gulēšu šeit.- īpašnieciski pasacīju un atkal ierāpos jau privatizētajā krēslā.
Kamēr es to darīju, viņš bija izgājis no istabas.
Gaisma joprojām bija ieslēgta un man radās izdevība visu kārtīgāk aplūkot.
Visvairāk mani izbrīnīja tas, ka viņš vēl nav iebildis pret manu palikšanu viņa karaliskajos apartamentos.
Manu uzmanību uzreiz bija piesaistījusi Rafaela milzīgā gulta. Tajā varētu ietilpt minimums 4 cilvēki.. Tā ir pat lielāka par manējo! Nu jā.. mūsu Svētajam Sieviešu Mīlētājam Rafaelam ir vajadzīga LIELA gulta.
Pavērusies uz durvju pusi, es mēģināju ieklausīties skaņās.. Liekas, viņš vēl netuvojas.. Klusi piecēlusies un pielavījusies pie viņa gultas, es paņēmu rokās tumši pelēkā spilvendrānā ievīstītu spilvenu un pievilku pie deguna..
Ak Mīļais Dievs, tas smaržo tik labi.. tik debešķīgi..
Sasodīts, būs jāpajautā Rafaelam kura zīmola smaržas viņš lieto!
Tikko es biju par viņu atcerējusies, kad izdzirdēju soļus gaitenī.. Šausmās nometu spilvenu un metos atpakaļ uz savu vietu.
Pēc brīža viņš parādījās durvju ailē un aizdomīgi nopētīja mani..
Savukārt, es noriju kaklā sakāpušo satraukuma kamolu..
Rafaels lēnām, nesteidzoties piegāja un uzlika savu roku uz manējās.. kas bija novietota uz viena no krēsla balstiem..
Viena viņa pieskāriena dēļ, manas smadzenes aptumšojās un pakrūtē kaut kas sāka kņudēt..
-Karmella, ja tu vēlies pavadīt nakti manā istabā.. tev nāksies to darīt kailai un ne jau uz šī krēsla, bet gan man blakus.. gultā.-
(Bildē Karmella.)

View more

49.

Mana sirds joņoja krūtīs kā negudra. Nokratījusi Rafaela roku no savas, es iespiedos dziļāk krēsla atzveltnē.
-Tu neesi ar mieru?- pieliecies vēl tuvāk, viņš klusi čukstēja man pie auss.
-Neesmu.- mēģināju izturēties vienaldzīgi, taču tas nepadevās viegli.. it īpaši koncentrēties traucēja Rafaela siltā elpa, kuru es jutu savos matos..
-Ak, neesi? Šovakar, tajā istabā, tu neaizdomājoties meties ap kaklu svešiniekam. Kas tad šobrīd tev sagādā grūtības? Varbūt tu gribi naudu?! Ā, nu, pareizi! Esi pieradusi sniegt pakalpojumus tikai par samaksu.- viņa balss ar katru vārdu kļuva niknāka, līdz pārvērtās par šņācienu, kas līdzinājās negantas plēsoņas brīdinājuma zīmei.. pirms uzbrukuma. Mana galva atteicās aptvēr Rafaela pretīgi aizvainojošus vārdus. Viņš.. viņš uzskata mani par.. par vieglas uzvedības meiteni? Par visiem pieejamu?! Man ir knapi 18!
-Paej malā.- dusmās sakniebusi lūpas, es noskaldīju. Ja pats Rafaels nebūtu aizšķērsojis ceļu, es jau sen būtu pazudusi prom no šī neciešamā nelieša midzeņa.
-Man ir taisnība?- sāpīgi saņēmis pirkstos manu žokli un ar otru roku saķēris manu elkoni, viņš vienā rāvienā piecēla mani augšā. Savilkusi pirkstus dūrēs un sakodusi zobus, es palūkojos Rafaelam acīs.. Kad mūsu skatieni sastapās, manu ādu pārklāja sīkas skudriņas.. Viņš.. viņš skatījās manī tā, itkā būtu gatavs saplosīt gabalos.. nožņaugt.. uz šīs pašas vietas..
-Atbildi man.- klusi norūcis, Rafaels ne uz brīdi nenovērsās no manas sejas.
Jutu, kā manās acīs atkal sariešas asaras.. dusmu un naida asaras.. Kā?.. Kā viņš spēj tā rīkoties?.. Nemēģinādama neko apslēpt, es tik pat mežonīgi vēros viņam pretī.
-Nu, pasaki man, Karmella. Pasaki, ka tu tāda esi. Pasaki, ka tu esi mauka.- atkal pieliecies tuvāk, viņš čukstēja. Man niezēja pirksti saskrāpēt viņa seju tā, ka pat paša miesīgā māte viņu neatpazītu..
-Es tevi neieredzu.- tik pat klusi, cik viņš izrunāju šos patiesi īstos vārdus.
-Neieredzi..- izlicies uzjautrināts, Rafaels atkārtoja un iesmējās.
-Neieredzu.- apstiprināju, vairs neskatīdamās viņam acīs..
Nākamajā mirklī.. negaidīti.. viņš paslēja manu zodu uz augšu un piekļāvās ar savām mitrajām lūpām.. manējām. Saņēmusies, es mēģināju sist, grūst vai kniebt.. tomēr ar katru mirkli viņš kļuva tikai uzstājīgāks.. Pašai nemanot, Rafaela rokas jau atradās zem mana krekla.. un es vairs nespēju neko darīt.. Jutu to pašu.. to pašu viņa rūgteni saldo garšu, taču šoreiz viss bija citādāk.. viņš bija rupjš.. Bezcerīgi ieķērusies ar nagiem viņa plecos, es iešņukstējos..
Tikai tad.. tikai tad viņš mani atlaida.. un es kā bezspēcīgs upuris nokritu uz grīdu..
(Bildē Rafaels.)

View more

35.

Tulīt pat uzrāvusi segu augšā, es dusmās biju gatava nožņaugt to nelieti.
-Kā tu vispār uzdrīkstējies?!- nicinoši vēros viņa vienaldzīgajās acīs un kliedzu.
-Kā ES uzdrīkstējos? Manuprāt, tu biji tā, kura izģērbās.- Rafaels bija mierīgs, kā nekad.
Ja šobrīd man pa rokai būtu pistole, es bez aizdomām un sirdsapziņas pārmetumiem sašautu viņu un līķi apraktu šīs pašas mājas pagalmā.
-Es neizģērbos!!- vēlreiz spalgi iesaucos.
-Es varu apliecināt pavisam pretējo.- viņš runāja tik bezkaislīgi un ikdienišķi, ka es gandrīz uzsprāgu no aizkaitinājuma.
Pārlicis kāju pār kāju un uzlicis rokas uz krēsla balstiem, Rafaels apslāpēti un apmierināti iesmējās, atkal pievērsis savu caururbjošo acu pāri man.
-Tev nevajadzēja šeit sēdēt! Kāpēc tu nedevi nekādu ziņu par savu klātbūtni?!- es joprojām biju pārskaitusies, taču sāku saprast, ka pati esmu vainīga. Man vajadzēja būt uzmanīgākai. Esmu pieradusi pie sava dzīvokļa Manhetenā, kur neviens mani NEVĒRO, NEDUSMO un lieki NEKAITINA.. un, kur vienmēr esmu viena. Varu kaut vai plika klaiņot no istabas istabā un nevienam nebūs par to nekādas daļas!
-Vari neuztraukties. Līdz pat šim pašam brīdim esmu redzējis tikai tavu nepievilcīgo krūšturi.- Rafaela sejā atkal bija saskatāma smaida atblāzma.
Sasodītais izdzimtenis..
Jutu, kā mani vaigi kļūst ar vien karstāki.. Nevar būt, ka es sārkstu šī idiota dēļ.
-Apklusti.- es nošņācu un iekritusi atpakaļ dīvānā, pagriezos uz otru sānu, ar seju pret gaišo ādas atzveltni, un pārmetu segu pāri galvai.
-Tavas draudzenes bija atnākušas.- palicis nopietns, Rafaels pateica.
-Kādas draudzenes?- pabāzusi galvu no segas apakšas tikai tā, lai varētu kaut ko saskatīt, es izbrīnīta jautāju, atkal pagriezusi galvu pret Rafaelu.
-Laikam Keilija un Alise..- viņa seja izskatījās tā, itkā viņš mēģinātu atcerēties kādu notikumu, kas norisinājās vairākus gadus atpakaļ.
Jāāā... ar atmiņu te kādam pieklibo, tomēr mani uztrauca pavisam, kas cits..
-Nopietni?! Kad?!- pielēkusi sēdus, es prasīju.
-Dažas stundas atpakaļ.-
-Un? Ko viņas teica?- es biju laimīga un uztraukta. Kas TĀDS viņas ir atvedis uz šejieni? Ja, nu kaut kas ir atgadījies?
-Pateica, ka ir apstājušās viesnīcā "Mare Azur".-
-Kāpēc tu mani nepamodināji?!-
-Domāju, ka neizgulējusies tu pīkstēsi un trakosi vēl vairāk nekā parasti.- Rafaels bezrūpīgi paraustija plecus.
Dusmu pārņēmta, es atskārtu, ka nav jēgas ar viņu strīdēties, labāk padarīt viņu pašu par muļķi..
-Starpcitu, tavām zināšanām, manas draudzens sauc KELLIJA un ALISA.- uzsvērti attcirtu un, triumfējoši smaidot, sakrustoju rokas uz krūtīm.
-Tā tava Kellija izskatās diezgan labi. Negribi mani ar viņu iepazīstināt?- Rafaels jautājuši vērās man pretī..
KO?! KO VIŅŠ TIKKO PATEICA?!
"Viņa ir mana draudzene! Lai tikai pamēģina pieskarties viņai! Neķītrais draņķis!"
Taču.. kaut kur, sirds dziļumā es cerēju, ka tas bija tikai joks un viņš to nedomāja nopietni.. jo Kellija tik tiešām ir skaista.. un arī viņai Rafaels liksies pievilcīgs..
"Tā taču nav greizsirdība, vai ne?!"
(Kellija.)

View more

60.

-Piecelies.- pagriezis galvu uz manu pusi, Rafaels strupi pavēlēja.
Viņa bālās acis lūkojās man cauri. Es pazinu šo skatienu. Šo dusmu pilno skatienu.
Izlēmu paklausīt. Kas zin, kā viss beigsies, ja es viņam nepakļaušos? Viņš nepalaidīs garām iespēju, apkaunot mani visu apmeklētāju priekšā..
Savukārt, Džefs bija mierīgs. Viņš sēdēja savā vietā un līdzjūtīgi vērās manī.
-Ar viņu nav jēgas strīdēties, pareizi? Ej. Viss ir kārtībā. Pabeigsim citreiz.- viņš mīļi uzsmaidīja.
Es biju gatava apraudāties. Kur rodas tik brīnišķīgi vīrieši kā viņš?
Nu, kāpēc šai liela mēroga katastrofai vārdā „Rafaels” bija jāuzrodas tieši tagad, tieši šeit?
Nemanot, es tiku rupji sagrābta aiz rokas.
Cieši apķēris manu plaukstu ar savējo, Rafaels pavilka mani uz priekšu.
-Piedod.- klusi sacīju Džefam, ejot garām. Es tik tiešām nožēloju. Nožēloju, ka viss izvērtās tieši tā.
Tai mirklī Rafaels saspieda manus pirkstus vēl ciešāk.. likās, ka tie tulīt salūzīs un viens pēc otra nobirs uz restorāna spīdīgo, slideno grīdu.
Izvedis mani ārā, viņš piegāja pie sava melnā džipa, un atvēris priekšējās durvis, neuzmanīgi iegrūda mani iekšā. Dranķis.
Viņš apgāja apkārt mašīnai un apsēdās pie stūres.
-Kāpēc tu to izdarīji?- neapmierināta vaicāju, skatīdamās uz ēku, kura lēnām aizslīdēja mums garām.
-Cik ilgi tu viņu pazīsti?- dīvainā kārtā Rafaels uzvedās normāli.
-Neizliecis, ka nezini!- aizkaitināta izstomīju.
-Es negribu, lai tu ar viņu tiecies.-paudis savu nostāju, Rafaels saglabāja vienaldzīgi vēsu sejas izsteiksmi.
-Interesanti, kālab?!- nikni nošņācu un pagriezos uz viņa pusi.
Ja šis mērglis domā, ka spēs aizliegt man tikties ar Džefu, tad viņš GRANDIOZI KĻŪDĀS!!
-Baidos, ka tavs bērna prāts nespēs pieņemt un saprast kaut ko tādu.- viņš bezrūpīgi atteica.
Savaldījusies, es aizgriezos prom.
„Karmella, neklausies viņā. Viņš ir nelietis. VIŅŠ IR NELIETIS! Turpretī, Džefs ir labs un jauks.” Mierināju pati sevi.
Atlikušo ceļu uz mājās mēs pavadījām klusumā.
Stefans bija aizbraucis prom.
Atrasties ar Rafaelu vienā telpā – sagādāja LIELAS grūtības.
Likās, ka istabas kļūst mazākas un sienas sāk spiesties virsū. Tas notika it visur.
Arī divās nākamajās dienās, kad Stefans bija klāt, viss izvērtās tieši tāpat.
Rafaels sāka uzvesties dīvaini. Protams, viņš tā uzvedās arī agrāk, taču tagad bija cita „dīvainības pakāpe”. Piemēram, vakar es ievēroju, ka viņš dīvaini staigā. Viņš pārvietojas tā, itkā pie katras liekas kustības viņa iekšās durtos simtiem asu asmeņu.
Kad mēs ar Stefanu esam blakus, Rafaels cenšas izturēties dabiski, tomēr arī šādās reizēs es pamanu, ka viņam nākas ciest milzīgas sāpes. "Kas viņam noticis?" - šī doma nelika man mieru ne dienā, ne naktī.
Šodien no rīta, ejot lejā pa kāpnēm, pareizāk sakot - nemanāmi slīdot, es pielavījos pie tuvākā stūra un atkal izlēmu "apraudzīt" Rafaelu..
(Bildē Karmella.)

View more

50.

Es sēdēju, atbalstīdamās ar plaukstām pret istabas auksto, tumšo marmora grīdu. Jutos pazemota.. tik ļoti pazemota, ka biju gatava krist histērijā. Kaut arī Rafaelu es pazīstu pavisam neilgu laiku – nekad nebiju domājusi, ka viņš ir spējīgs nodarīt sāpes. Protams, ne jau fiziskas.. kaut gan.. elkonis, kuru viņš turēja bija kļuvis stīvs, bet uz sejas joprojām varēju sajust viņa pirkstu nospiedumus.. Jā, viņš visu laiku izturas vienaldzīgi un cietsirdīgi, taču tas, ko viņš tikko bija izdarījis nekādīgi nedeva mieru manām smadzenēm.. Jutos tik ļoti noniecināta, ka nespēju ne pakustēties. Sastingusi sēdēju un vēros vienā punktā.
–Es atnākšu pēc piecām minūtēm. Kad tas notiks, es ļoti vēlētos redzēt šo istabu tukšu. Bez tavas klātbūtnes.- pavisam mierīgi norunājis, viņš pagriezās un aizgāja prom. Istabas durvis bija palikušas neaizvērtas. Gribējās lēkt kājās un skriet viņam pakaļ.. Panākt un nožņaugt.. nežēlīgi nožņaugt. Pēc brīža piecēlusies stāvus, es sāku soļot uz gaiteņa pusi. Jutos apreibusi.. Izgāju ārā pa durvīm un, sķērsojusi pietiekami lielu attālumu, es iestreipuļoju savā daudzkārt omulīgākajā istabā. Sūtīto īsziņu autors bija izlidojis man no galvas. Tā kā Rafaels, cerams, bija pārbaudījis pirmo stāvu – briesmas nedraud. Vismaz kamēr.. Liekas, tas nelietis nemaz nenoticēja man! Pārbaudījusi telefonu, es nopūtos, saprasdama, ka nekādas jaunas ziņas nebija pienākušas. Tikai tad, kad es palīdu zem segas un ērti ieritinājos, tas atkal ievibrējās. Piesardzīgi pacēlusi galvu, es palūkojos uz naktsgaldiņu. Ekrānā bija parādījusies Alisas bilde un es ar atvieglojumu paņēmu to rokās, un atbildēju uz zvanu.
–Kas notika? Kapēc tu aizbrauci?- izklausījās, ka draudzene ir noraizējusies.. kaut gan fonā joprojām skanēja skaļā naktskluba mūzika.
–Bija radušās dažas problēmas.- mēģināju izklausīties pēc iespējas mierīga un savaldīga.
–Kas par problēmām? Tiem, kuriem mēs bijām jautājušas par tevi – sacīja, ka tu esot aizgājusi prom ar kaut kādu tumšmati.- kad Alisa bija pieminējusi to draņķi, mana sirds nepatikā nodrebēja.
–Tas bija Rafaels. Nekas īpašs nenotika. Es rīt visu pastāstīšu. Varbūt..-
-„Nekas īpašs” nozīmē pasaules mēroga problēma, vai ne?-
-Gandrīz.- padevusies, es atzinos. Agri vai vēlu man tāpat nāksies viņām visu izstāstīt. –Labi, saulīt, ne par ko neuztraucies. Kopā mēs ar visu tiksim galā. Līdz rītdienai.- Alisa uzmundrinoši noteica.
–Protams, ka tiksim. Līdz rītdienai.- klusi nomurmināju, saprasdama, ka manas acis atkal ir kļuvušas mitras. Man tik ļoti negribējās raudāt.. pie tam tāda cilvēka dēļ, kā Rafaels.. Negribējās ticēt tam, ka visvairāk mani aizvainoja viņa vārdi nevis darbības.. Vairs nespēdama izturēt, es iegrimu spilvenā un sāku šņukstēt.. Mans ķermenis trīcēja un es vairs nespēju sevi kontrolēt. Raudāju.. kā stulbene. Rafaela dēļ..
Esmu apbrīnojama!
(Bildē Alisa.)

View more

44.

Vīrieša īsie bārdas rugāji asi durstīja un kairināja ādu, taču tas, izrādās, dāvāja vēl lielāku baudu.. nekā gribētos..
Joprojām neļaudams manām kājām skarties grīdai, viņš ātriem soļiem virzījās uz priekšu.. un pēc neilga brīža es biju veikli iemesta gultā..
Sirds sitās kā būrī ieslodzīts putns.. galva reiba.. un ķermeņa locekļi atteicās klausīt..
Mīkstā veļa apņēma manas kailās rokas un kājas, un es paklausīgi, nekustīgi gulēju.. līdz sajutu, ka viņš ir noliecies virs manis.. Visi mani "pašaizsargāšanās instinkti" bija nozuduši.. Likās, ka ir iestājies prāta aptumsums un es biju gatava ļauties pilnīgi visam..
Sajutusi viņa rokas apņemam manus augšstilbus zem kleitas auduma, es satrūkos.. Nebiju gaidījusi, ka viņš to darīs tik ātri.. un strauji..
Tieši tai mirklī, kad es jau nepacietīgi stiepu savas rokas, lai atkal apņemtu viņa kaklu, bet viņš savas slidināja ar vien dziļāk zem manas kleitas.. atskanēja skaļš blīkšķis.
Salēkusies, es atvēru acis un ieraudzīju kā istabas durvis veras vaļā.. Acumirklī bija ieslēdzies arī telpas apgaismojums.. Viss notika tik ātri, ka manas smadzenes atteicās to aptvērt..
Pacēlusi galvu, es vēlējos ieskatīties acīs šim vīrietim.. šim valdzinošajam svešiniekam.. taču, kad mūsu skatieni bija sastapušies.. es biju gatava ķert sirdstrieku..
Šo bālo, mežonīgo acu pāri.. un šos pazīstamos, mūžīgi neapmierinātos sejas vaibstus.. es atpazītu it visur..
Manā.. manā priekšā bija Rafaels..
Es nevēlējos ticēt savām acīm..
Manis izfantazētais, noslēpumainais svešinieks.. nav nemaz tik svešs..
Sanāk.. viņš.. viņš ir skūpstījis mani? Viņš ir man pieskāries.. tik daudzas reizes?
KĀ?! KĀ TAS VARĒJA NOTIKT?!
Saspringusi, es gulēju un mēģināju izturēt viņa neticīgo, caururbjošo acu skatienu, kas nenovērsās ne uz visīsāko mirkli..
-Rafael, vispār es arī šeit atrodos.- pēkšņi visu manu iekšējo pasauli satricināja nepacietīga, sievietes balss.. Lēnām aizgriezusi galvu uz kreiso istabas pusi, es ieraudzīju samērā garu, perfekti veidotu, sievišķīgu augumu.. Tagad, viņai blakus, es jūtos kā sīka, plakana piektklasniece..
-Tu, tulīt pat vācies projām.- Rafaels noņēma savu kreiso kāju no gultas, kur tā bija atradusies cieši piespiesta pie manējās, un izstaisnojies, draudīgi uzlūkoja blondīni.
-Bet ar tevi mēs aprunāsimies mājās.- atkal pagriezies atpakaļ, viņš rupji sagrāba mani aiz rokas un uzstutēja kājās.
Redzēju, kā viņa skatiens noslīd lejā..
-Sīkā palaistuve.- naidīgi nošņācis, Rafaels ar vienas rokas palīdzību pavilka manu aizlocījušos kleitas malu uz leju, un apveltīja ar iznīcinošu skatienu..

View more

42.

Nesteidzoties, mani pirksti slīdēja ap auksto, metāla rokturi.. līdz bija to apņēmuši pavisam.. Sirds dauzījās kā negudra un es atkal, nu jau kārtējo reizi apzinājos, cik liela muļķe esmu. Ja kāds pirms dažām dienām man būtu pateicis, ka es jebkad savā dzīvē rīkošos tik neapdomīgi, kā tagad - laikam.. es būtu vienkārši pasmējusies un pat neņemtu to vērā.. Taču tā ir realitāte. Viss notiek paīstam..
Aiz šīm durvīm atrodas man nepazīstams cilvēks.. svešinieks, un pat iedomājoties par to, ka šim vīrietiem varētu būt vairāk par 30 gadiem.. vai 40 gadiem, man paliek slikti.
Kaut arī.. pieaugušie, iespējams, pat neapmeklētu šādu pasākumu, tāpēc jāskatās uz situāciju no gaišās puses.. Varbūt aiz šīm durvīm atrodas pievilcīgs.. jauns.. un izskatīgs..
Labi, aizmirstam par pievilcīgu un izskatīgu. Galvenais, lai viņš būtu jauns..
Saņēmusi visu savu drosmi, es pavilku rokturi uz leju.. un atvēru durvis. Veikli ieslīdēju tumsā un tulīt pat, klusi, gandrīz nesaklausāmi aizvēru.
Augumu pāršalca atvieglojuma vilnis.. istabā valda tumsa.. tik tiešām. Tik bieza un necaurredzama, ka pat pēc ilgāk pavadīta laika šajā telpā, acis nepierastu.. Ceru.. ka nepierastu..
Piespiedusies pie sienas, kuras aukstumu es jutu pat caur biezo kleitas audumu, pacietīgi gaidīju.. Vēlējos saklausīt vismaz kaut kādu zīmi, kas liecinātu, ka neesmu šeit viena.. Vismaz viņa elpošanu.. papēža švīkstienu.. vai kāda materiāla čīktoņu..
Nāvējošā tumsa un biedējošais klusums spieda manas smadzenes tik ļoti, ka es biju gatava pati, taustoties, uzmeklēt šo klusējošo radību..
Pagaidiet.. varbūt Tvens mani izjokoja? Varbūt šajā istabā neviens nebija ienācis.. Varbūt es šeit atrodos viena?
Tikko es sāku mierināt sevi ar šīm patīkamajām domām, kad izdzirdēju soļus. Lēnus, gausus, tomēr pietiekami skaļus un uzstājīgus..
Sirds nodrebēja.. Saskatīt joprojām neko neizdevās..
Mani un svešinieku ieskāva tumsa.
Soļi kļuva skaļāki.. šausmās sāku apjēgt, ka viņš tuvojas.. Sasodīts..
Aizmiegusi acis, es mēģināju elpot mierīgāk.. Savilku pirkstus dūres un centos atcerēties savus vecākus.. Cik ļoti es tagad vēlējos atrasties viņiem blakus.. Vēl nekad savā dzīvē es nebiju tik ļoti ilgojusies pēc mātes un tēva..
Pēc brīža gaisā uzvēdīja salds, vīriešu smaržu aromāts.. Viņš bija apstājies.. Tikai dažu centrimetru attālumā no manis.. Es jutu viņa elpu.. jutu šo patīkamo smaržu, kura uz visīsāko mirkli likās pazīstama, taču dīvainās sajūtas ātri pazuda.. atstādamas mani vienu ar mokošām bailēm.
Nepaspējusi neko aptvērt, es šausmās sastingu.. Viņš.. viņš bija man pieskāries..
Silta plauksta tika uzmanīgi uzlikta uz manas muguras.. un otra.. otra roka saņēma manus pirkstus savos.. tad.. pamazām svešinieka tvēriens kļuva ciešāks.. Viņa roka no manas plaukstas aizslīdēja augšup.. līdz sasnieda plecu.
Esmu traka.. es tiešām esmu traka, ja ļauju viņam to darīt..
Tomēr, arī tad, kad vīrietis pieliecās pavisam tuvu.. un es jutu viņa vēso elpu noglāstām manu kaklu - nemēģināju pretoties..
Idiote.. es esmu idiote..

View more

41.

Pietika ieskatīties Tvenam acīs, lai saprastu, ka viņš ir iereibis.
-Neskarta?- domīgi pārjautāja vīrietis, kas joprojām turēja mani ap pleciem.
Sāku just, kā mani vaigi pamazām piesarkst.
-Viņa ir nevainīga.- Tvens atkal ieķērcās, saķerdams ar rokām vēderu.
Vārds "iereibis" ir pārāk nenozīmīgs šim gadījumam. Viņš bija piedzēries. Un galīgi.
-Kas tur slikts?- Kora satraukti iejaucās, kamēr es pie sevis klusībā lūdzos, lai kāds mani paglābj.
-Slikts?! Kad mēs bijām kopā viņa pat neļāva man sevi izģērbt!- vienā acumirklī Tvens palika nopietns. Viņš turēja sažņaugtās dūres uz galda un skatījās manī ar tik mežonīgu skatienu, ka es vēlējos izgaist.
Kādā sakarā šis draņķis uzdrošinās pieminēt kaut ko tādu visu šo nepazīstamo cilvēku acu priekšā?!
Jā, es viņam neļāvu sevi izģērbt, jo domāju, ka viņam ir vajadzīgs tikai seks, un izrādās tā arī bija! Man bija knapi 17 un viņam 21. Es biju neglābjami iemīlējusies, taču bailes, ka viņš vēlas mani izmantot nekad nepameta..
-Ja tu tā uzvedīsies arī tupmāk - paliksi tik pat nevainīga arī pensijā.- Tvens atslābis atgūlās pret atzvelti un izaicinoši lūkojās manī.
-Kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka esmu nevainīga?- saņēmusies, es bezrūpīgi jautāju, nenovērsdama acis no viņa.
-Dieva dēļ, man tev neiznāks to iestāstīt. Es pazīstu tevi pārāk labi.- atkal paņēmis glāzi rokās, Tvens skatījās manī ar savu šarmanto skatienu, kas katru reizi lika manai sirdij pukstēt straujāk.. agrāk. Apstākļi ir mainījušies. Visu, ko es jūtu pret šo izdzimteni tagad ir tikai dusmas un riebums.
-Varbūt es vienkārši nevēlējos gulēt ar tevi? Varbūt tu man biji vajadzīgs tikai jaunām kleitām, kurpēm un rotaslietām? No kurienes tu zini, cik manā dzīvē bija tādu, kā tu?- nekad agrāk es nebiju jutusies tik nožēlojami. Tvena dēļ, man nākas izlikties par.. par mauku.
Redzēju, kā viņa acīs pazib piesardzība.
-Tātad, gribi pateikt, ka tu esi gatava pārgulēt ar jebkuru, kam ir nauda?- Tvens nicinoši vaicāja, purpinādams sev zem deguna.
-Jā. Viegli.- nemainījusi savu nostāju, es atcirtu. Šos, apkārt sēdošos cilvēkus es vairs nekad nesatikšu (cerams), tāpēc man ir vienalga, ko viņi šobrīd par mani domā un kāds priekšstats viņu galvās veidojas.
-Es tev samaksāšu, ja tu aiziesi un tieši tagad ar kādu pārgulēsi.- viņš zobgalīgi smīnēja.
Es biju gatava dzirdēt kaut ko tādu.
Mani pārņēma tik liels niknums, ka es biju gatava nogalināt visus! VISUS! Viņš domā, ka man bija jāguļ ar viņu?! JĀGUĻ?! Domā, ka ja es to neizdariju ar viņu - neizdarīšu arī ar kādu citu?!
No visas sirds es vēlējos pierādīt šim mērglim, ka viņš nav un nekad nebūs vienīgais vīrietis manā dzīvē.
-Labi, kur? Kur man to darīt?- mana balss dusmās drebēja.
-Paskaties, tur ir "divvientulības" gaitenis. Pilns ar brīvām istabām.- Tvens norādīja ar roku uz labo pusi un pašpārliecināti smaidīja.
-Pats izvēlēsies man partneri?- tik pat pārliecināti prasīju.
-Pirmajā istabā tikko ir iegājis vīrietis. Viens. Ej un pievienojies viņam.-
-Brīnišķīgi! Tā arī darīšu!- saspīlētu smaidot, es piecēlos.

View more

Next

Language: English