69.

Alkdama atkāpties, es tomēr paliku uz vietas. Mugura cieši pieplaka sienai, taču bija arī labā un kreisā puse..
Viņš bija plēsoņa un, kā jau jebkurš plēsoņa, juta sava pretinieka vājumu. Pat vismazākā atkāpšanās jau būtu viņa uzvara, un es nevēlējos parādīt ne vissīkāko ievainojamības pazīmi. Un tajā pašā laikā Rafaela klātbūtne lika man justies mazliet apreibušai. Šai sajūtai vajadzēja būt nepatīkamai, tomēr tā nebija.
-Ko gan tu gribēji, ierodoties manā vannas istabā?- viņa balss bija zema un ķircinoša.
Tā lika manām asinīm riņķot straujāk.
Es pacēlu skatienu un paraudzījos viņam acīs.
-No-maz-gā-ties.- katru zilbi izrunāju atsevišķi. Ja Rafaels domā, ka esmu uzradusies šeit, lai pagozētos plika viņa acu priekšā - lai iet ellē!
Iekams viņš paguva pakustēties, es sapratu, ka tulīt kaut kam jānotiek. Es vēlējos atkāpties, tomēr kājas neklausīja. Ieskatījusies viņam sejā, es pūlējos neaizmirst, ka šis vīrietis ir visļaunākais nelietis, kādu jebkad esmu satikusi. Tomēr es allaž biju klausījusi saviem instinktiem, un tagad asinis galvā šalca tik spēcīgi, ka prātam nācās vien klusēt.
Rafaels lēnām uzlika savu roku man uz pleca. Pieskāriens bija pārsteidzoši maigs un tracinoši aizraujošs.
Es zināju, ka ir jāatkāpjas, tomēr gan kājas, gan prāts atteicās paklausīt.
Rafaels pacēla īkšķi un noglāstīja manu zoda līniju, ieslīdot arī zem matu ūdenkrituma.
Augumam pārslīdēja liegas trīsas.
Viņš skāra maigās ausu ļipiņas un matu cirtas.
-Rafaeeel, kur tu esi, mīļais?- no gaiteņa atskanēja Loras skanīgā, nepacietīgā balss.
Es tikko manāmi salēcos. Viņa nedrīkst mūs ieraudzīt kopā.
Šoreiz man nevajadzēja ne par ko domāt - Rafaels atkāpās pats. Diezgan ātri.
-Uzgaidi, aiziesi pēc dažām minūtēm.- vēsi pateicis, viņš izgāja no vannas istabas un aiztaisīja aiz sevis durvis.
Kādu brīdi, es satriekta stāvēju pie tās pašās dušas kabīnes un vēros vienā punktā. Grīdā.
Ak Dievs.. ja Lora nebūtu pamodusies.. cik tālu es viņam ļautu aiziet? Pareizāk - cik tālu viņš būtu mani aizvedis?
Uzmanīgi aizstreipuļoju līdz pakaramiem un nocēlu no pirmā āķīša baltu dvieli.
Ceru, ka tas nav Rafaela..
Noliecos un ierullēju tajā savus matus. Iztaisnojos un, nedaudz nogaidījusi, izgāju no telpas.
Rafaels ar Loru bija pazuduši.. Doma, ka viņi ir kopā aiz vienām no šīm gaiteņa durvīm, lika man kļūt nervozai.
Nē, tā dzīvot es netaisos! Kāda, pie velna, man daļa, kur viņi ir.. un ar ko nodarbojas?!
Nelikšos ne zinis!
Iemetusies savā istabā, iekritu gultā. Paņēmu telefonu. Ieskatījos.
Viens neatbildēts zvans. No Džefa.
Pārvilku pāri ierīces ekrānam un pieliku pie auss.
Viiņš pacēla klausuli pēc trešā signāla..
-Labrīt, saulīt, kā gulēji?- kā jau vienmēr, Džefs mācēja uzlabot garastāvokli.
-Labrīt, gulēju brīnišķīgi. Izskatās, tu arī.- klusi ķiķinot, pārvēlos uz muguru un sāku vērot griestus.
-Es gulētu vēl brīnišķīgāk, ja pie sāna atrastos tu.. bet tagad ne par to. Saldumiņ, man tev ir vienreizējs piedāvājums - vai nevēlies šodien vakarā iepazīties ar maniem draugiem?-
(Karmella.)

View more

68.

-Lora, es tev teicu, ka nevēlos šeit nevienu redzēt. Ir tik grūti izmantot, pirmā stāva vannas istabu?- viņš runāja mierīgi, nedaudz miegaini, bet pats galvenais - viņš nebija dusmīgs. Ja viņš zinātu, ka tā esmu es, būtu uzreiz sacēlis kņadu. Ar ko mēs atšķiramies? Es, no viņas?
Rafaels, noliecies pie izlietnes, ar slapjām rokām lēnām vilka pāri savai sejai.
Mani locekļi paralizējās. Es nezināju, ko darīt.. kur likties.. kur slēpties. Es biju lamatās. Izejas nebija. Kājas mani nodeva pirmās. Tās nevarēja pat pakustināt.
Noslaucījis savas rokas mazajā, baltajā dvielītī, viņš pagriezās.
Tas notika ātri. Es nepaspēju noreaģēt.
Vienīgais, ko es izdarīju - apķēru savus mirtos plecus ar rokām, kaut cik aizsegdama kailumu.
-Neskaties..- bikli izstomīju, bet bija jau par vēlu.
Acis, dzidrā ūdens krāsā, vērās manī.
Šausmas un pazemojums žņaudza visu augumu.
Rafaels skatījās man acīs kā noburts. Viņa skatiens nenoslīdēja arī pēc mirkļa.
-Aizgriezies!- slēpdama savu pazemojumu, es kareivīgi iesaucos un izslēju zodu.
Viņam bija vajadzīgs brīdis, lai atjēgtos. Likās, ka viņš ir iegrimis savās domās.. likās, ka viņš neko nedzird..
Tikai pēc pailga laika sprīža, viņš lēnām atkāpās un pagriezās.
Sirds krūtīs joņoja, taču es mēģināju sakoncentrēties uz saprast, ko man būtu jādara tagad..
Notupos, un satvērusi savas pidžamas bikses, es veikli mēģināju iedabūt kājas iekšā.
Tomēr veikli neizdevās. Kājas neklausījās, rokas trīcēja.
Viens no vislielākiem traucēkļiem bija ūdens. Tas straumītēm tecēja no maniem matiem, noklādams ceļu līdz pat pašām pēdām.
Uzstūķējusi uz augumu savu gulēšanai paredzēto ģērbu un iztaisnojos.
Krekls bija mutruma piesūcies un vāji slēpa augumu. Tik pat labi es varēju stāvēt arī kaila.
-Tu esi beigusi?- Rafaela balss bija tikko manāmi piesmakusi.
-Esmu.- nepārliecinoši atbildēju un atkal apliku rokas ap pleciem. Tā būs drošāk.
Viņš lēnām pagriezās un mūsu skatieni atkal satikās. Tas notika gandrīz uzreiz. Itkā tā arī vajadzētu būt..
-Ej.- viņš ar galvas mājienu norādīja uz durvīm.
Kājas bija stīvas, taču man izdevās tās iekustināt.
Apņēmīgi spēru pirmo soli.. bet nekur tālu netiku. Izrādījās, ka no manis tekošais ūdens bija izveidojis veselu peļķi. Pēda paslīdēja un es nogāzos uz grīdu.
Dibens mežonīgi sāpēja. Elkoņi, kurus es biju pielietojusi, kā aizsarglīdzkļus kritiena laikā, smeldza. Kaklā sakāma kamols, kas tā arī gaidīja piemērotu brīdi, lai izlauztos brīvībā. Gribējās sākt raudāt kā mazam, neveiklam bērnelim, tomēr es atmetu šo domu. Vēl traģiskāk Rafaela acu priekšā es izskatīties gluži vienkārši nedrīkstu.
Brīdi viņš neizdibināmi vērās uz manu stāvu, novietojušos uz flīzētās grīdas, tad piegāja klāt, arī notupās un apņēmis ar abām plaukstām vidukli, pacēla.
Pagāja uz priekšu un nolika mani tieši pie dušas kabīnes dzelten-brūnās 'sienas'..
Rafaela rokas joprojām atradās uz manis. Viņš pats joprojām atradās katastrofāli tuvu.. un, liekas, nemaz netaisījās atkāpties..
(Bildē Karmella.)

View more

67.

Aizgriezusi galvu prom, es nikna soļoju augšā.
Ko viņa ar to grib panākt?! Mani neinteresē, ko tas pretīgais draņķis ir sastāstījis!
-Tev nepatīk to klausīties.- Lora pavisam mierīgi secināja.
Viņas tonis lika manām dusmāsm uzvilnīt ar vēl lielāku spēku.
Nepatīk?! MAN nepatīk?!
-Esmu vienaldzīga pret Rafaelu un visu pārējo, kas ar viņu ir saistīts.-
Ķermeni pārpildīja tik milzīgs naids.. Miesa dega.. Gribējās atvērt muti un kliegt pilnā rīklē.
-Man gan tā nešķiet.-
Es nesapratu! Vai tā bezkaunīgā zebiegste joprojām turpina runāt?!
Saturējusi sevi rāmjos un neļāvusi jūtām izvēlties pāri tiem, es pieveicu pēdējo pakāpienu. Aŗī Lora tulīt pat nostājās blakus.
-Kur atrodas Rafaela istaba?- pārlaidusi acis pāri durvju rindai, viņa ieinteresēti uzlūkoja mani ar savu pelēko skatienu.
"Kāda, pie velna, tev daļa?!" pie sevis lādējos.
-Tur.- norādīju ar pirkstu uz kreiso gaiteņa galu un asi attraucu.
-Un kur atrodas tava?-
Mana? Vai tā kuce ir kaut ko ieplānojusi?! Jau?!
-Šeit.- parādīju uz tumšām koka durvīm, kas atradās mums priekšā. Melot viņai ir bezjēdzīgi.
-Nu jā.. starp jūsu istabām ir pietiekams attālums.- viņa domīgi nomurmināja.
Manas pacietības mērs bija beidzies. Spērusi divus platus soļus uz priekšu, es atvēru durvis un, iegājusi, skaļi aizcirtu tās.
-Es negulēšu ar viņu. Kamēr.-
Tas bija pēdējais, ko es dzirdēju..
Ielēkusi gultā, es saķēru savu spilvenu un ierakos tajā ar seju.
Kā es neciešu šo māju!! Kā es neciešu Rafaelu!! Kā es neciešu Loru!!
Sasodīts, kā es neciešu savu dzīvi!!
***
Nākamajā rītā es pamodos diezgan agri. Visas vannas istabas ir brīvas, tāpēc ir jāizmanto izdevība.
Berzēdama acis, es izvilkos no savas migas un čāpoju uz gaiteni.
Kad manā priekšā pavērās skats uz pirmā stāva 'mazgāšanās telpu', mana mute riebumā atkārās.
Viss, pilnīgi viss bija noklāts ar sieviešu apakšveļu. Sākot no stringiem un beidzot ar pārāk erotiskām naktskleitām.. kuras pat par kleitām nevar nosaukt..
Sasodīts.
Aiztaisīju aiz sevis durvis un atkal pacēlos uz otro stāvu.
Rafaels bija izteicies, lai neapmeklēju "viņa" vannas istabu.
Šajā mājā viss ir kopīgs. Pie tam viņš guļ.
Pagājusi uz priekšu, es uzmanīgi pavēru "aizliegtās" durvis un ielavījos iekšā.
Būtu labi, ja es nevienu nepamodinātu un visi viņi nogulētu vēl dažas stundas.
Pa to laiku es paspēšu izmazgāt matus.. iedzert kafiju.. un, iespējams, pat aizskriet uz tikšanos ar Džefu..
Pacēlusi acis un aplūkojusi apkārtni, es satriekta sastingu.
Tā kretīna vannas istaba ir divas reizes lielāka.. pie tam iekārtota, kā karaliskai personai.
Nu, Rafael, nekas nenotiks, ja es vienu reizi izmēģināšu šīs labierīces.
Noģērbusies, es iekāpu dušas kabīnē.. Ieslēdzu ūdens padevi.. un izbaudīju.
Šeit bija iestrādātas visdažādākās masāžas stŗūkas..
Aizmirsusi par laiku, es nosēdēju tur nenosakāmi ilgi.
Beidzot aizgriezusi krānu, es nopurinājos, saņēmusi matus kopā, es pārliku tos pār plecu un sāku stumt vaļā kabīnes durvis.
Tikai tad, kad manas kājas piezemējās uz flīzēto gŗīdu, es pamanīju Rafaelu..
(Karmella.)

View more

Related users

66.

Es biju apsolījusi sev. Apsolīju, ka nepagriezīšos atpakaļ ne pie kādiem apstākļiem.
Savu solījumu es nepildīju.
Gaiss kļuva biezs. Tas smacēja mani nost.
Bija vajadzīgs viss gribasspēks, lai savāktos, saņemtos un atgūtos.
Ja Rafaels ir uzsācis šo spēli, es piedalīšos.
Ievilkusi plaušās skābekli, es pagriezos un devos cīņā.
Es pacēlu acis un ieraudzīju elegantu sievieti ar spoži blondām cirtām un piemīlīgi uzmestu lūpu.
Viņas pieguļošā kleita krasi kontrastēja ar manu XXL kreklu un tik pat milzīgiem šortiem.. taču es nepadošos tik ātri.
Ir jāuzvedas nesatricināmi un dabiski.
Šajā mājā es esmu galvenā, nevis šī sasodītā Lora.
-Prieks iepazīties. Esmu Karmella.- starojoši uzsmaidīju, piegāju pavisam tuvu klāt un apstājos metra attālumā no viņiem.
Rafaelam neveltīju ne skatiena. Viņš to nav pelnījis.
Tagad, kad atrados salīdzinoši netālu, es sapratu, ka manas krūtis un pakaļa nevar pat stāties blakus Loras satriecošajiem apaļumiem.
Līdz šim vienmēr biju apmierināta ar savu augumu, taču tagad tiku izsista no sliedēm. Blakus viņai es izskatos kā 12 gadus vecs skuķis.
-Jā, es tevi atceros.- Lora uzsmaidīja man pretī tik pat silti.. kas nedaudz izbrīnīja.
Vai viņa arī seko manis izdomātajai taktikai.. un kad Rafaels ar Stefanu nozudīs, viņa pārkodīs man rīkli?
-Esmu tik laimīga, ka Rafaels beidzot ir iedomājies atvest uz šejieni kādu, man radniecīgu būtni.-
Cerēju uzlabot situāciju, kura vairs nebija griezusies manā labā.
-Mazā, aizved Loru augšā. Mēs ar Rafaelu aprunāsimies.- Stefans iejaucās pašā nepiemērotākajā brīdī!
Sasodīts, vai tagad man nāksies palikt ar viņu divatā? Aci pret aci?
-Protams, es to izdarīšu.- negribīgi piekritu un sakodu zobus tik stipri, cik vien bija manos spēkos.
Ejot pa preikšu, es gandrīz sajuku prātā.
Vai tā maita tagad vēro manu pakaļu? Domā, cik muļķīgi es izskatos?!
-Tev patīk Rafaels?-
Sekojošais jautājums lika manām iekšām pārakmeņoties.
Es, protams, gaidīju, ka viņai ienāks prāta kaut kas tam līdzīgs.. taču ne tik ātri!
-Kā cilvēks, nē.- godprātīgi atbildēju, mēģinādama savaldīt savas mutuļojošās dusmas.
-Kā vīrietis. Viņš tev patīk?- Loras balss skanēja tik nopietni, ka man gribējās pagriezties un iebelzt viņai pa seju.
Viņu tas neskar! Kāda, pie velna, viņai starpība?
-Tas neko nemaina. Mums ir vajadzīga liela piepūle, lai atrastos viens otra tuvumā. Viņš necieš mani un es neciešu viņu. Mēs pat nevaram normāli sarunāties, nestrīdoties. Vai viss ir skaidrs?- runāju pēc iespējas mierīgāk un nosvērtāk.
-Kad jūs maigojāties tai istabā, varējāt paciest viens otru.-
-Tā bija kļūda!- neizturējusi, es pagriezos un skaļi iesaucos.
-Viņš teica tāpat. Pateica, ka nekad dzīvē nebūtu to darījis, ja zinātu, kas tu esi. Pateica, ka uzskata tevi par mazu bērnu. Tas, kas notika tai naktī - viņam neko nenozīmēja.-
Dziļi aizvainota, es savilku pirkstus dūrēs.
-Varbūt viņš vēl ko pieminēja?-
-Jā, pateica, ka vēlētos atgriezt laiku atpakaļ. Tad viņš tev nebūtu pat pieskāries. Rafaels nožēlo to, kas starp jums ir noticis-
(Bildē Karmella)

View more

65. - turpinājums.

Džefs ir uzmanīgs, mierīgs.
Turpretī, Rafaels ir rupjš un nesavaldīgs.
Viņi abi ir kā diena un nakts.. kā uguns un ūdens.
Rafaels ir Rafaels.. un Džefs ir Džefs. Viņi ir nesalīdzināmi..
***
Kad es atbraucu mājās, drīzāk, kad Džefs mani atveda, bija jau 21:30.
Rafaela bija prom, bet Stefans ložņāja pa māju, iegrimis telefona sarunās.
Netraucēti, es pacēlos augšā, pārģerbos un atkal nogāju lejā, lai uzvārītu sev tēju. Līdz tam brīdim, arī Stefans jau bija paspējis pārvietoties uz virtuvi.
Savilcis seju dīvainā grimasē, viņš vērās ledusskapja plauktos.
-Mums nav nekā garšīga.- viņš vīlies secināja.
Pasmīkņājusi, es ielēju tējkannā ūdeni un ieslēdzu ierīci.
-Piezvanīšu Rafaelam un pateikšu, lai iestūrē veikalā.- izklāstījis savas turpmākās darbības, viņš atkal sāka meklēt savu mobilo.
Pagriezos, un atbalstījusies pret virtuves galdu, vēroju Stefanu.
Tieši tad, kad viņš bija ticis pie sava telefona, pagalmā atskanēja slābana dzinēja rūkoņa.
Rafaels bija atbraucis.
Izlēmusi, ka ignorēšu viņu tāpāt, kā viņš ignorē mani, es aizgriezos un nostājos pret ieejas durvīm ar muguru.
Pēc nepilnas minūtes atskanēja soļi.
Ieklausījusies, es apjēdzu, ka Rafaels nav viens. Viņš atveda šurp spalgi ķiķinošu radību..
Pirms mikļa es biju pārliecināta, ka pat uzglūnošais tornado nespēs piespiest mani pagriezties, tomēr es maldījos..
-Iepazīstieties, tā ir Lora. Viņa dzīvos kopā ar mums.-
(Lora - blondīne no "Miami Stars" kluba.)

View more

65.

Platām izbrīnītām acīm viņš skatījās man virsū.
Zibenīgi pievācu savas rokas un kājas.. bet pietika tikai ar dažām sekundēm, lai es iegrimtu citā pasaulē. Citā realitātē.
Viņa izpūrušie mati.. miegainās acis.. pavērtās lūpas..
Pilnīgi viss – tā vien sauca.. sauca pie sevis.
-Ko tu šeit dari?- viņa balss izklausījās tik tāla, ka man bija vajadzīgs laiks, lai saprastu, kas te notiek.
Atlēcot sāņus, es cerēju, ka spēšu uzlabot šo dramatisko situāciju.. – man tas neizdevās.
Izrādās, es gulēju uz pašas gultas malas un tagad, kad biju ar lielu sparu bīdījusies nost – nogāzos uz grīdu un sāpīgi atsitu pakaļu.
Rafaels ar savām dzidrajām acīm sekoja katrai manai kustībai.. katram elpas vilcienam.
Uzrausos kājās un izskrēju no istabas.
Vai tad man bija cita izvēlē?
Ko, lai es viņam saku? Viņš visticamāk neko neatceras.
Atklāti runājot.. arī man īpaši nenāk atmiņā tas, kā es nokļuvu viņam blakus.. tik tuvu.
***
Atlikušo dienu Rafaels izlikās, ka manis vispār nav.
Esmu parasts tukšs gaiss, kas lidinās apkārt - nekas vairāk.
Es, protams, jau biju pieradusi pie šādas uzvedības, taču pēc vakardienas "slimnieka aplidošanas" gaidīju vismaz niecīgu pateicības kripatiņu.
18:00 man bija sarunāts randiņš ar Džefu un it nekas nespēs mani atturēt.
'Uzmālējos', saģērbos un priecīga noskrēju lejā.
Stefans ar Rafaelu sēdēja viesistabā. Tieši to es arī gaidīju..
Kad no durvīm mani šķīra tikai daži metri, Stefans bija ierunājies.. Beidzot! Es jau sāku domāt, ka velti tērēju laiku, sēžot stundu pie spoguļa.. stāvot arī.
-Uz kurieni iesi?- aiz muguras bija dzirdama Stefana ziņkārīgā balss.
-Uz tikšanos.- vieglām, neuzkrītoši pagriezusi galvu, es sapņaini un bezrūpīgi sacīju, plivinādama garās skropstas.
Uzreiz pēc tam es pamanīju, ka Rafaels sēž ieurbies planšetdatorā.. ik pa brīdim iebakstot ekrānā ar pirkstu.
Viņš bija dzirdējis! Viņš dzirdēja, ko es pateicu! Kāpēc viņš nereaģē?! Kāpēc neko nesaka!? Viņš taču saprot, ka es eju uz šo sasodīto tikšanos kopā ar Džefu!!
Tikai dažas dienas atpakaļ Rafaels apgalvoja, ka nevēlas, lai es "kontaktēju" ar Džefu, bet tagad viņam ir vienalga!?
Ar pilnīgi un galīgi sabojātu noskaņojumu, es izbrāzos no mājas, šķērsoju pagalmu un iekāpu mašīnā. Džefs mani jau gaidīja.
-Kas notika, mazā?- maigi pieskāries manam zodam, viņš pagrieza to pret sevi.
-Nekas.- pastiepos un uzspiedu ātru buču viņam uz vaiga.
Šis žests lika viņam aizmirst par itin visu..
Vakaru mēs pavadījām brīnišķīgi. Vai tad ar Džefu varbūt savādāk? Nē.
Viņš ir izskatīgs.. jauks.. sirsnīgs.. un vienkārši labs cilvēks.
Šodien viņš mēģināja mani noskūpstīt.
Mēģināja.. un viņam izdevās.
(Bildē Karmella.)

View more

64.

Paķērusi šortus, kas bija nolikti uz tuvākā krēsla, es uzstiepu tos virsū un skriešus virzījos uz gaiteni. Pēc dažām sekundēm es atrados Rafaela istabā.
Sastingu un skatījos uz gultu, kurā viņš bija izgūlies pa diagonāli..
Sega atradās uz grīdas.. un viņa tumši pēlēkais krekls arī..
Rafaelam virsū bija tikai plānās sporta bikses, kuras bija zemu noslīdējušas uz gurniem.. Viņa vēders.. krūtis.. pleci.. bija kaili.
Kaut kam tādam.. es nebiju gatava..
Man bija vajadzīgs kāds brīdis, lai saņemtos, un, kad tas notika, es uzmanīgi piegāju tuvāk.
Viņš skaļi elpoja.. un tas sāka mani uztraukt.
-Rafael?- klusām izrunāju viņa vārdu, joprojām vērojot seju.
-Rafael, vai tev ir slikti?- čukstus jautāju, vieglām pieskardamās viņa plecam.
Viņa ķermenis vairs nebija tik karsts, cik iepriekš, pa dienu.
Rafaels nedeva pilnīgi nekādas pazīmes, ka ir nomodā. Viņš guļ.
Es tik ļoti domāju par viņa ‘labsajūtu’, ka varbūt manas smadzenes pašas ir izgudrojušas šīs miļķības?
Brīdi pavērojusi viņu, izlēmu, ka iešu prom. Atpakaļ uz savu istabu. Šeit no manis nebūs nekāda labuma. Nedod Dievs, vēl pamodināšu šo rupekli.
Pagriezos, un augstu kājas cilādama, sāku lēnām, piesardzīgi soļot. Ja būšu pietiekami rūpīga – iespējams, man izdosies tikt cauri neko neapgāžot.
Spēru vienu.. stiepu kāju, lai spertu nākamo.. kad pēkšņi mana locītava tika saķerta. Mati uz galvas sacēlās stāvus..
Vienā acumirklī mans pakausis pārklājās sīkām aukstu sviedru lāsītēm. Muguru sāka durstīt asas baiļu adatiņas.
-Aleksa..- aiz muguras izdzirdēju zemu, aizsmakušu balsi.
Pagriezos.
Rafaels joprojām nekustīgi gulēja, acis bija aizvērtas.
Aleksa. Viņš nosauca mani viņas vārdā. Nosauca mani savas bijušās vārdā.
Protams, es neesmu viņa meitene.. nessmu pat draudzene, bet tas dīvaini aizvaino..
Prātā atausa Stefana vārdi: „Viņš viņu mīl.”
Mīl.. zinot, ka viņa ir krāpusi.
Vai tā idiote pat miegā neliek Rafaelu mierā?!
Pastiepusi roku, es grasījos atķeksēt viņa pirkstus nost.. taču neizdevās. Tikko es sāku to darīt – Rafaels saspieda vēl ciešāk.
-Lūdzu, paliec.- viņš atkal runāja. Mazliet skaļāk. Izsteiksmīgāk.
Vai viņš tik tiešām guļ?
Viņš to saka man – Karmellai? Vai tai tur – izdomātajai Aleksandrai?
Nu jā.. nomodā Rafaels nekad dzīvē nebūtu man „lūdzis”,kur nu, vēl „palikt”?
Atslābusi, es apsēdos uz gultas malu.
***
No rīta, mostoties, es jūtos pasakaini labi. Vēl īsti pat neaptvērusi, kur atrodos un uz kā guļu.. es jutu patīkamu smaržu.. jutu mīkstos audumus.. un savādu siltumu, kas nāca no labās puses.
Pārvēlos uz sānu un ar smaidu uz lūpām mēģināju labāk „izprast” un „iepazīt” šo siltuma avotu.
Nezinu, vai tā ir laba doma, bet manai interesei nav robežu..
Turot acis ciet, es pieskāros.. aptaustīju.. noglaudīju. Dīvaini. Kaut kas mīksts, silts un gluds..
Pavēru vienu aci.. nekas. Tikai milzīgs balts veidols.
Pavēru otru – un viss noskaidrojās..
Es gulēju gultā.. uz Rafaela pleca.. kāju pārmetusi viņam pāri.. roku uzlikusi pār viņa vēderu..
Un pats galvenais – VIŅŠ BIJA NOMODĀ.
(Bildē Rafaels.)

View more

63.

Notupos viņam blakus un vērīgi aplūkoju seju.. lūpas.. aizvērtos plakstiņus..
Man vairs nekad nebūs dota šāda iespēja.. Ir jāizmanto katrs mirklis.. katra sekunde..
Nezinu, cik reizes spēšu atzīt, ka Rafaels ir pats skaistākais vīrietis, kādu jebkad esmu satikusi.(un es, starpcitu, esmu satikusi DAUDZ skaistu vīriešu)
Bet tas skaistums nav galvenais vai ne? Galvenais ir cieņa.. un tas, kā pret tevi izturas.
Jā.. „cieņa” nav Rafaela stiprā puse. Liekas, viņš vispār nezin, ko īsti nozīmē šis vārds.
Varbūt viņš „TĀ” izturas tikai pret mani? Varbūt pret citām viņš izturas pieklājīgi.. laipni? Izturas tā, kā ir jāizturas pret sievietēm..
Esmu izredzētā.. kā, tad citādi?
Vai to var nosaukt par veiksmi? Veiksmi, ka tieši Rafaels bija tas, kuram tiku „uzticēta”?
Vai mani vecāki uzreiz zināja, ka es pavadīšu vasaru tieši ar viņu? Vai arī viņi izvēlējās Rafaelu tikai tāpēc, ka citas izejas nebija?
Varbūt tas ir liktenis?
Jebkurā gadījumā.. es jau tagad zinu, ka šo vasaru nekad neaizmirsīšu.. lai arī, cik drausmīgu, briesmīgu un šausmīgu notikumu mani gaida priekšā.
Veseli divi ar pusi mēneši kopā ar Rafaelu.. kopā ar Stefanu.. un kopā ar Džefu.
Starpcitu! Runājot par Džefu – man ir viņa numurs. Jā, telefona numurs. Tieši tā. Tas ir brīnišķīgi! Tagad es varu viņam uzrakstīt, kad vien vēlos!
Tikko es novērsos, kad Rafaels, kaut ko murminādams, sagrozījās.
Noraustījusies, es veikli piecēlos kājās.
Labi, lai guļ. Es iešu.
***
Rafaels nogulēja visu dienu un tikai uz vakara pusi pamodās. Piecēlās un uzgāja augšā. Iegāja savā istabā un aiztaisīja durvis. Nezinu, vai viņam palika labāk.. vai, nē. Jebkurā gadījumā, izskatās, ka ar mani viņš netaisījās dalīties savās „bēdās”.
Tā ir viņa izvēlē. Es netaisos uzbāzties. Lai mokās pats.
Stefans bija prom. Pateica, ka atpakaļ atgriezīsies vēlu. Nu, jā.. kā jau vienmēr.
Visu dienu es nosēdēju mājās. Domājot, ka tam nelietim būs vajadzīga mana palīdzība, bet nekā.. viņš bez manis gluži labi tiek galā.
Vienīgais, kas uzlaboja manu garastāvokli bija Džefs.
Viņš sūtīja īsziņas.. zvanīja.. jokojās un mēģināja izvilkt mani ārā no Rafaela midzeņa. Viņam neizdevās.
Nezinu, kāpēc, bet es jutos atbildīga par to mērgli. Ja nu, viņam paliek slikti.. un manis nav blakus?
Ja viņš nobeigsies – es būšu vainīga?
Protams, es jau sen varēju paņemt telefonu un piezvanīt 911, bet Ātrā Palīdzība ir Ātrā Palīdzība.. tagad Rafaelam tā nav vajadzīga. Izdarīšu to tad, kad viņam atkal piemetīsies „sāpju lēkme”.
Kad pulkstenis rādīja 22:15, es izstreipuļoju no savas istabas un aizjozu līdz dušas kabīnei.
Nomazgāšos.. iztīrīšu zobus un iešu čučēt.
Tā arī izdarīju.
Ierāpusies gultā, es paņēmu mobilo un izlasīju pēdējās atnākušās ziņas no Džefa. Atbildēju uz tām un noliku telefonu atpakaļ un naktsgaldiņa.
Izslēdzu apgaismojumu un, ērti ieritinājusies.
Aiztaisīju plakstiņus un jau biju gatava grimt miegā, domājot par Džefu.. taču tikko es biju nomierinājusies.. kad tālumā izdzirdēju Rafaela balsi..
(Bildē Karmella.)

View more

62.

Jau pēc neilga brīža es sajutu siltumu. Viņa augums ir pārsteidzoši karsts.
Vai viņam tiešām bija tik grūti aizbraukt uz slimnīcu jau vakar?
Zem pēdām krakšķēja glāzes atliekas, bet es nereaģēju uz šīm nepatīkamajām, griezīgajām skaņām.
Vajadzēja nogādāt Rafaelu līdz viesistabas dīvānam.. un uz šo brīdi tas bija pats svarīgākais uzdevums.
Nolādēts, kāpēc viņš ir tik smags?!
Kur vispār ir Stefans?!
Man bija vajadzīgs krietns laika sprīdis, lai tiktu galā ar šo „problēmu”. Rafaels, protams, varēja pārvietoties arī pats (nesteidzīgi), bet uz to paļauties nevarēja.
Kad es biju tikusi līdz galapunktam, viņš bija jau pusaizmidzis. Tātad, sāpes ir pārgājušas.. Viņš ir nomierinājies.. Viss ir kārtībā..
Uzmanīgi apsēdināju viņu uz mīksto mēbeles audumu, tad, uzlikusi rokas uz viņa pleciem, noguldīju uz muguru.. Īstenībā, to nevar nosaukt par „noguldīšanu” - viņš pats atkrita.
Mirkli pastāvēju, lūkojoties uz viņa glīto seju.. Pārliecinājusies, ka šis riebīgi skaistais enģelis ir aizmidzis un devos uz otro stāvu pakaļ segai.
-Es šodien taisos braukt prom.- saklausīju apmierināto Stefana balsi. Parādījies vannas istabas durvju ailē, viņš pētoši nomērija mani ar savu tumšo acu pāri. Viņš bija ietinies baltā, pūkainā halātā.. Pamazām, bet es jau sāku pierast pie šiem skatiem..
Labi, ka Rafaels tā nedara.. Savādāk, es sajuktu prātā.
Un vispār, kāda no Stefana jēga, ja lielāko daļu laika viņš pavada ārpus mājām? Viņš taču tika sūtīts uz šejieni ar „pieskatīšanas nolūku”! Ja jau tas ir viņa pienākums, tad, lai sēž te un „uzmana” Rafaelu, jo es to darīt negrasos! Atliek man pavadīt tikai dažas minūtes blakus Rafaelam, kā prātā sāk līst muļķīgas.. un nepareizes domas. It īpaši tagad, kad viņš ir tik bezpalīdzīgs, mierīgs un.. un apburošs.
-Viņam ir slikti.- saspraudusi rokas gurnos, es nenolaidu skatienu no Stefana, cerot, ka viņš sapratīs mājienu.
-Pāries.- vieglprātīgi atmetis, viņš pagriezās un atkal pazuda tvaikojošās vannas istabas dzīlēs.
-Ko nozīmē „PĀRIES”?!- izbrīnīta par Stefana vienaldzīgo reakciju, es dusmīgi iesaucos.
-Rafaels vēl nakad nav nopietni slimojis.-
-Nekad nav par vēlu.- dzelīgi bildu pretī.
Pagriezusies, es aizsoļoju uz savu istabu un paņēmu segu. Es varēju aiziet arī pie Rafaelu, taču viņa istaba man asociējas ar dažām pretīgām atmiņām, tāpēc šoreiz izlēmu upurēt pati savu segu.
Pastāv liela varbūtība, ka pēc dažām pavadītām stundām zem šī gaiši rozā palaga.. Rafaels sāks smaržot pēc vaniļas un zemeņu maisījuma.. jo vakar vakarā es netīšām izlēju uz gultu savu mīļāko ķermeņa spreju.. Viss, kas ir palicis piemiņai – šī smaržīgā sega, kuru es stiepju Rafaelam.
Nokāpu lejā un klusām piegāju pie gultas.. Viņš bija nekustīgs. Es viņu atradu tieši tai pašā pozā, kādā biju atstājusi.
Pacēlu segu un vieglām uzliku to viņam virsū. Apsedzu līdz pat pašām ausīm. Tas tā – ārkārtas gadījumam.. Ja nu, pēkšņi viņam paliks auksti.
Pavicinājusi plaukstu viņa acu priekšā, es pārbaudīju, cik dziļš ir viņa miegs.
Dziļš.
(Stefans.)

View more

61.

Rafaels bija virtuvē. To es zināju pavisam noteikti. Viņš brokasto tieši šajā laikā.. kaut gan.. pēdējās dienās visi viņa „grafiki” ir krasi mainījušies.
Stefans ir vannas istabā, tāpēc vienīgais, kurš varēja izraisīt šos trokšņus – Rafaels. Citu variantu man nav.
Piespiedusies pie vēsās sienas, es brīdi noklausījos. Dzirdēju, kā taisās vaļā atvilknes.. kā nošķind trauki.. dzirdēju soļus.
Kāpnes atradās diezgan tālu no virtuves.. un es atrados tieši aiz stūra, kas atradās tieši pie kāpnēm. Manuprāt, man ir lielas izredzes palikt nepamanītai.. un lielas izredzes beidzot uzzināt, kas notiek ar Rafaelu. Visticamāk viņš domā, ka šobrīd es miermīlīgi snaužu savā istabā.. Jā, kā tad!
Šodien, viņa dēļ, es pat piespiedu sevi piecelties agrāk.
Piesardzīgi pabāzu galvu ārā.. Priekšā pavērās brīnišķīgs skats. Es varēju saskatīt Rafaelu visos rakursos.. Iespēja, ka arī viņš mani ieraudzīs ir pavisam niecīga, un tas mani iepriecina..
Viņa mugurā ir tumši pelēks krekls, kas ir vienu izmēru par lielu, un vāļīgi nokarājas pāri viņa pleciem. Rafaela ierastais, burvīgi pieguļošais Ralph Lauren man patika daudz vairāk..
Kājās viņam bija tik pat tumšas, plānas, kokvilnas sporta bikses.
Biezie, melnie mati nebija ieveidoti, bet gan vienkārši atglausti atpakaļ.
Kā jau vienmēr – viņš izskatās satriecoši.. pat no rītiem.. un pat tad, kad viņam ir slikti.. vismaz jābūt slikti..
Liekas, ka šodien situācija ir uzlabojusies. Viņa seja vairs neizskatās tik saspringta, cik vakar un aizvakar..
Kustības joprojām ir nedaudz savādas. No malas izskatās, ka katra Rafaela roka ir 50 kilogramus smaga un, lai paceltu tās viņam ir vajadzīga liela piepūle.
Paņēmis ūdens pudeli, viņš atskrūvēja tās korķi un horizontāli nolieca to virs glāzes. Piepildīja pusi no tās un pacēla pie lūpām. Liekas, viņš pat nebija paspējis norīt vienu malku, kad viņa roka sāka trīcēt un glāze no viņa plaukstas vienkārši izslīdēja.. ar skaļu būkšķi tā atsitās pret flīzēto grīdu un sašķīda neskaitāmās lauskās..
Pats Rafaels stāvēja, atbalstījies ar vienu roku pret virtuves galdu, bet ar otru cieši apķēris vēderu.. Acis bija aizmiegtas..
Sasodīts.
Nevilcinoties, es pametu savu „patvērumu” un metos pie viņa.. Vai varbūt man uzreiz pienāktos izsaukt Ātro Palīdzību?
-Kas tev kaiš?- satraukti izmocīju, uzmanīgi pārvietojoties pa stikla lauskām, izkaisītām gandrīz pa visu virtuves grīdu.
Rafaels nepievērsa man uzmanību. Stāvēja tāpāt, kā iepriekš. Pat nesakustējās. Ar sašķobītu seju un apķērtu vēderu.
-Rafael.- uzrunājusi viņu vārdā, es pietuvojos klāt un saķēru viņa apakšdelmu.
-Viss ir labi.- dzirdēju zemu, čerkstošu balsi.. kas vairāk līdzinājās vaidam.
-Nav gan!- skaļi iesaucos un apķērusies ar roku viņam apkārt, palīdzēju nostāties taisni.
Kad tas bija noticis, Rafaels ar visu savu svaru atbalstījās pret mani..
(Bildē Rafaels.)

View more

60.

-Piecelies.- pagriezis galvu uz manu pusi, Rafaels strupi pavēlēja.
Viņa bālās acis lūkojās man cauri. Es pazinu šo skatienu. Šo dusmu pilno skatienu.
Izlēmu paklausīt. Kas zin, kā viss beigsies, ja es viņam nepakļaušos? Viņš nepalaidīs garām iespēju, apkaunot mani visu apmeklētāju priekšā..
Savukārt, Džefs bija mierīgs. Viņš sēdēja savā vietā un līdzjūtīgi vērās manī.
-Ar viņu nav jēgas strīdēties, pareizi? Ej. Viss ir kārtībā. Pabeigsim citreiz.- viņš mīļi uzsmaidīja.
Es biju gatava apraudāties. Kur rodas tik brīnišķīgi vīrieši kā viņš?
Nu, kāpēc šai liela mēroga katastrofai vārdā „Rafaels” bija jāuzrodas tieši tagad, tieši šeit?
Nemanot, es tiku rupji sagrābta aiz rokas.
Cieši apķēris manu plaukstu ar savējo, Rafaels pavilka mani uz priekšu.
-Piedod.- klusi sacīju Džefam, ejot garām. Es tik tiešām nožēloju. Nožēloju, ka viss izvērtās tieši tā.
Tai mirklī Rafaels saspieda manus pirkstus vēl ciešāk.. likās, ka tie tulīt salūzīs un viens pēc otra nobirs uz restorāna spīdīgo, slideno grīdu.
Izvedis mani ārā, viņš piegāja pie sava melnā džipa, un atvēris priekšējās durvis, neuzmanīgi iegrūda mani iekšā. Dranķis.
Viņš apgāja apkārt mašīnai un apsēdās pie stūres.
-Kāpēc tu to izdarīji?- neapmierināta vaicāju, skatīdamās uz ēku, kura lēnām aizslīdēja mums garām.
-Cik ilgi tu viņu pazīsti?- dīvainā kārtā Rafaels uzvedās normāli.
-Neizliecis, ka nezini!- aizkaitināta izstomīju.
-Es negribu, lai tu ar viņu tiecies.-paudis savu nostāju, Rafaels saglabāja vienaldzīgi vēsu sejas izsteiksmi.
-Interesanti, kālab?!- nikni nošņācu un pagriezos uz viņa pusi.
Ja šis mērglis domā, ka spēs aizliegt man tikties ar Džefu, tad viņš GRANDIOZI KĻŪDĀS!!
-Baidos, ka tavs bērna prāts nespēs pieņemt un saprast kaut ko tādu.- viņš bezrūpīgi atteica.
Savaldījusies, es aizgriezos prom.
„Karmella, neklausies viņā. Viņš ir nelietis. VIŅŠ IR NELIETIS! Turpretī, Džefs ir labs un jauks.” Mierināju pati sevi.
Atlikušo ceļu uz mājās mēs pavadījām klusumā.
Stefans bija aizbraucis prom.
Atrasties ar Rafaelu vienā telpā – sagādāja LIELAS grūtības.
Likās, ka istabas kļūst mazākas un sienas sāk spiesties virsū. Tas notika it visur.
Arī divās nākamajās dienās, kad Stefans bija klāt, viss izvērtās tieši tāpat.
Rafaels sāka uzvesties dīvaini. Protams, viņš tā uzvedās arī agrāk, taču tagad bija cita „dīvainības pakāpe”. Piemēram, vakar es ievēroju, ka viņš dīvaini staigā. Viņš pārvietojas tā, itkā pie katras liekas kustības viņa iekšās durtos simtiem asu asmeņu.
Kad mēs ar Stefanu esam blakus, Rafaels cenšas izturēties dabiski, tomēr arī šādās reizēs es pamanu, ka viņam nākas ciest milzīgas sāpes. "Kas viņam noticis?" - šī doma nelika man mieru ne dienā, ne naktī.
Šodien no rīta, ejot lejā pa kāpnēm, pareizāk sakot - nemanāmi slīdot, es pielavījos pie tuvākā stūra un atkal izlēmu "apraudzīt" Rafaelu..
(Bildē Karmella.)

View more

59.

Mans kunģis apgriezās kājām gaisā. Vienu brīdi man pat likās, ka es izvemšos.. Kaut gan vemt nebija ko.. Šodien vēl neesmu ēdusi.
Pabīdījusies uz kreiso pusi, es aizslēpos aiz Džefa.
-Kas..? Kas notika?- uztvēris manu skatienu, Džefs taisījās griezties uz aizmuguri un skatīties, kas pievērš manu uzmanību, taču es biju veikla un paspēju laikus.
-Nē, nē, nekas. Nepievērs uzmanību. Kad esmu uztraukusies, es bieži uzvedos dīvaini.- aši uzlikusi plaukstu virs Džefa rokas, es maigi noglāstīju viņa zeltaini iedegušo, spēcīgo augšdelmu.
-Tu uztraucies?- viņa balsī skanēja aizvainojums. Arī seja atspoguļoja to pašu.
-Es vienmēr uztraucos, kad pavadu laiku ar tik pievilcīgiem un šarmantiem vīriešiem kā tu.- sapņaini nodūdoju un dāvāju viņam vienu no saviem "īpaši apburošajiem" smaidiem. Visu laiku mēģināju iestāstīt sev, ka Rafaela klātbūtne nespēs sabojāt man vakaru.. tomēr stāties pretī vispatiesākai patiesībai - bija grūti.
-Tu bieži pavadi laiku ar pievilcīgiem, šarmantiem vīriešiem?- Džefa vaigs apmācās un viņa smaids pagaisa. Es zināju, ka tas ir uzspēlēti, taču apjēdzu arī to, kādu kļūdu esmu pieļāvusi. Tas tikai apstiprina manu uztraukumu, vai ne? Vaigi sāka sarkt..
-Ak, nē! Man ir bijis tikai viens.. un ar to pašu viss jau ir beidzies. Pagalam.-
Atcerēdamās Tvenu, man izdevās parādīt to, cik ļoti esmu aizskarta un aizvainota..
-Tas.. tas savādais Rafaels? Tā viņu sauca? Vai jūs jau esat šķīrušies? Tik ātri?- Džefs nesaprašanā sāka uzdot jautājumu pēc jautājuma.
Sasodīts! Es atkal esmu izgāzusies!
Pametusi skatienu uz restorāna pusi, kur sēdēja Rafaels ar pretīgo blondīni (to pašu, no kluba "Miami Stars", kura bija mūs pieķērusi), es pārliecinājos, ka tie abi joprojām ir uz vietas, un atkal atbīdījos tālāk.
Izskatās, viņš nav mūs pamanījis.. un pat, ja viņš paskatītos uz šo pusi - viss, kas būtu iekļuvis viņa redzeslokā - Džefa mugura, kuru diezvai viņš atpazītu..
-Tas viss, kas starp mums ir bijis.. Tā visa "kopā būšana" ir nekas vairāk par parastu teātri. Mēs neesam un nekad nebūsim pāris..-
Pēc pēdējiem vārdiem mana balss aprāvās.. Jā, mēs nekad nebūs pāris. Tas nav iesmējams! Divi cilvēki, kuri necieš viens otru - te vairs nav par ko runāt..
-Teātris? Tiešām?- Džefa seja mainījās acumirklī. Viņš līdzinājās mazam bērnam, kurš ir dabūjis veselu kasti ar mīļāko saldējumu.
-Jā. Tevi tas priecē?- man arī bija grūti novaldīt smaidu.
-Protams, ka priecē. Tu esi brīva. Atvērta jaunām attiecībām. Pie tam, tagad man nebūs jānoņemas ar greizsirdīgu līgavaini.- Džefs izstaroja laimi. Es tikai sēdēju uz skatījos uz viņu.
-Kāpēc līgavaini?- es izbrīnīta iesmējos.
-Tā Ella bija jūs nodevējusi. Neatceries?-
Es jau taisījos atbildēt, taču tas, kas notika tālāk.. bija atņēmis man runātspēju..
-Es atceros. Ļoti labi atceros.-
Nostājies pie mūsu galda, Rafaels uzlika uz tā plaukstas un atbastījās.
(Bildē Džefs.)

View more

58.

Ar Džefu bija viegli un jautri. Es varēju teikt pilnīgi visu, kas ienāk man prātā.. Džefs mani uzklausītu un saprastu. Pie tam.. viņam ir laba humora izjūta un tas ir ļoti svarīgi!
Vēl viņam ir labs ķermenis un laba seja.. Viņa zeltainie mati laistījās saules staros un brīžiem man bija grūti novērst no tiem acis. Visšausmīgāk bija tad, kad viņš vērīgi un gaidoši lūkojās manī ar savu zaļgan-brūno skatienu..
Pēc divu stundu ilgas pastaigas, es vairs nespēju nostāvēt kājās un mana nogurusī mute atteicās runāt.
-Mēs varam aizbraukt uz tuvāko restorānu. Paēdīsim vakariņas.- Džefs piedāvāja un man atkal nācās satikties ar viņa apburošo smaidu.
-Nu, nezinu..- nolaidusi galvu, es nopētīju savus netīros, novārtītos smiltīs šortus un balto kreklu.. kas vietām bija mainījis krāsu uz dzelten-brūnu. Tad bezrūpīgi iesmējos.
-Varam iebraukt pie tevis. Vai arī braucam uz veikalu.-
Izskatās, viņu neapmierina mana nostāja.
-Džeeeef..- es smīnot novilku, cerēdama, ka viņš sapratīs manu mājienu.
Es nevēlējos nekur braukt.
-Tas nav apspriežams. Es jutīšos vainīgs, ja tu nebūsi paēdusi.- viņš apveltīja mani ar savu rūpīgo skatienu un, paņēmis pie rokas, veda prom.
Beigu beigās, mēs sarunājām, ka brauksim pie manis. Jā.. "pie manis"..
Tagad ir jālūdz Dievs, lai tas draņķa nelietis nebūtu uz vietas..
Džefam piederēja balts Range Rover džips, kas valdzināja mani vēl vairāk..
Nezinu, kas varētu būt labāks par to, kā sēdēt un vērot izskatīgu vīrieti pie izskatīgās mašīnas stūres.
Kad mēs bijām piebraukuši pie Rafaels mājas, mani pāršalca tik liels atvieglojuma vilnis, ka likās - es varēju pacelties spārnos no sajūsmas.
Piebraucamajā ceļā nebija Rafaela mašīnas. Tikai Stefana.
-Es būšu pēc 5 minūtēm.- pabrīdināju Džefu un lēcu ārā no augstās mašīnas.
-Vari nesteigties. Es pagaidīšu.- viņš atbildēja man pretī un atslīga ādas sēdeklī.
Ātri aizjozu līdz ieejas durvīm un iesoļoju iekšā.
Stefans, izgūlies pa visu viesistabas milzīgo dīvānu, gulēja un blenza plazmas televīzora ekrānā. Rokās tam bija alus pudele.
-Garlaikojies?- pasmīkņāju, bet neapstājos.
-Mhm..-pat nepaskatījies uz mani, viņš noņurdēja. Sejas izsteiksme nemainījās.
Uzskrēju augšā un, iesteigusies savā istabā, metos pie drēbju skapja.
Norāvu no pakarāmā pirmo pagadījušos kleitu un veikli vilku to pāri savai galvai.
Protams, šī bija daudz piedienīgāka nekā tā, ko vilku no rīta..
Izlaidu un izķemmēju matus. Tie dīvaini viļņojās, taču nācas ar to samierināties, jo laika pavisam nebija.
Atkal noskrēju lejā un, atvadījusies no Stefana, jozu pie Džefa.
Iekāpu mašīnā un aizcirtu aiz sevis smagās durvis.
-Tu esi ļoti skaista.- nolūkojies uz manu kleitu, Džefs bilda.
-Tikai nepārspīlē.- uzkrītoši pavicināju skropstas un ieķiķinājos.
Pie sevis smaidot, viņš iedarbināja mašīnas dzinēju un mēs sākām braukt.
Restorāns bija krāšņš.. un dārgs.. Cenas man nepatika, taču Džefs uzstāja un man nācās padoties.
Viss noritēja vienkārši brīnišķīgi, līdz es nepamanīju Rafaelu.. pie viena no tālākajiem galdiņiem..
(Bildē Karmella.)

View more

57.

Nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai es samirktu..
Kleita cieši kļāvās ap manu augumu.. Tā bija gaužām īsa un tagad, kad es sēdēju uz dušas kabīnes grīdas - manu pakaļu nekas nepiesedza.
Rafaels aizgāja. Tā vienkārši. Pagriezās un aizgāja, aiztaisīdams aiz sevis durvis.
Vajadzēja sakopot visu gribasspēku, lai nepielēktu kājās, nepaņemtu virtuves nazi, un nenodurtu viņu.
Interesanti, cik lielu baudu man tas sagādātu?
Galvā uzpeldēja brīnumains skats: "Rafaels.. bezsamaņā guļ viesistabas vidū.. Rokas izplestas.. No brūces vēderā tek mazas, sārtas straumītes.. Viņa acis ir atvērtas.. viņš lūkojas manī.. Viņa melnie, izpūrušie mati, kas pat tagad nespēj atstāt mani vienaldzīgu.. tie sedz viņa pieri.. Asiņu kļūst ar vien vairāk.. tās sūcas.. un sūcas no Rafaela miesas.. Viņš nekustas.. tikai skatās.. skatās un kustina lūpas.. taču vārdus neizdveš.. Viņam nav spēka.. Nav spēka, jo ap viņa ķermeni ir izpletusies nu, jau liela.. tumšsarkana peļķe.."
Aukstais ūdens saldēja, bet prāta nenāca ne doma - piecelties un aizgriezt krānu ciet.. Man negribējās to darīt.. Negribējās arī redzēt Rafaelu.. tik bezspēcīgu, bezpalīdzīgu.. asiņu peļķē.. Es nespētu to izdarīt. Es nekad nespētu to izdarīt..
Beidzot uzstutējusies kājās, es izslēdzu ūdens padevi. Mati bija viscaur slapji. Nevienas sausas vietiņas..
Noslaucījusies, es izgāju no telpas un ātri aiztipināju līdz savai istabai.
Novilku nost savu, ne kam nederīgo kleitu un uzķeksēju virsū parastus džinsa šortus un baltu krekliņu. Ķermenis joprojām bija mitrs, tāpēc vajadzēja piepūlēties.
Saķemmēju matus, saņēmu tos zirgastē un, paņēmusi telefonu, izgāju ārā.
Pavadīšu nedaudz laika svaigā gaisā un mana galva būs sausa.
Piesardzīgi aplūkojusi apkārtni, es aizsoļoju līdz kāpnēm un veikli noskrēju lejā.
Skatīdamās tikai uz priekšu, es izslīdēju laukā.
No Rafaela nebija no miņas..
Protams, man nebija vajadzīga viņa klātbūtne..
Varbūt, tas nelietis beidzot ir licis mani mierā?
Pavadījusi dažas minūtes ceļā, es nokļuvu pludmalē.
Novilku kurpes un iegrimdināju kājas karstajās, zīdainajās smiltīs.
Aizmirsusi par visu, kas noticis pēdējās dienās, es ļāvos brīnišķīgajam laikam un siltajam piekrastes ūdenim.. Kas gan varētu būt labāks?
Nemanīju pat to, kā paskrien stundas. Visu dienu es ložņāju - te, pa ūdeni - te, pa smiltīm un priecājos kā mazs bērns.
Piekususi, es apsēdos un ieskatījos savā telefonā.
Bija jau 17:20. Jā.. es atkal nedaudz aizrāvos.
Iestuķēju mobilo atpakaļ kabatā un taisījos celties, taču manā priekšā bija kāds nostājies.
Pacēlu galvu un uzmeklēju svešinieka seju.
Tas bija Džefs!
-Nebiju domājis, ka mēs vēl kādreiz satiksimies.- viņš uzsmaidīja man un pastiepa roku.
-Es arī.- priecīga saņēmu viņa plaukstu un ļāvu viņam palīdzēt.
Nākamajā brīdī iestājās mulsinošs klusums. Es stāvēju un skatījos uz viņa, smaidot kā stulbene. Viņš darīja to pašu.
-Nevēlies pavadīt vakaru kopā ar mani?-
Džefa smaids lika man aizmirst par pilnīgi visu.
-Vēlos.- gandrīz čukstus izstomīju un atkal izplūdu smaidā.
(Bildē Džefs.)

View more

56.

Plauksta smeldza. To durstīja daudz sīku, asu adatiņu.
Es biju tik ļoti aizrāvusies, ka pat nepamanīju, kurā tieši brīdī Kellija ar Alisu bija pazudušas. Kā viņas varēja atstāt mani vienu?
Atkal ielūkojusies Rafaela sejā, es noraustījos.
Viņa acīs zvērojās naids un dusmas.. Likās, ka viņš atkal ir gatavs mani nožņaugt.. tāpat, kā tas bija noticis vakar. Vakar naktī..
-Ej pārģērbies.- klusi norūcis, viņš norādīja ar roku uz kāpnēm. Izdzirdot viņa balsi, pāri mugurai pārskrēja šermuļi.. taču es netaisījos atkāpties. Nekādā gadījumā.
-Es nepārģērbšos.- uzstājusi uz sava, es mēģināju izturēt viņa izsteiksmīgo acu ciešo skatienu.
-Tu nekur neiesi, gērbusies kā palaistuve.- Rafaels kļuva mierīgāks.
Mana rīkle dusmās aizžņaudzās.
-Iešu.- ietiepīgi atcirtusi, es taisījos viņu apiet un vērt vaļā ārdurvis.. tomēr man tas neizdevās. Godīgi sakot, šī kleita man arī nepatika, bet tad jau bija principa jautājums. Es negrasos pakļauties šā draņķa iegribām.
Atbalstījies ar roku pret stikla durvīm, Rafaels pieliecās man tuvāk.
-Ja tu tulīt pat neaiziesi uz savu istabu un nenovilksi šo kleitu, es to izdarīšu pats.-
Viņš uzdrošinās man draudēt?!
-Vācies malā.- pacēlusi acis pret viņa seju, es vienaldzīgi sacīju.
Tulīt pat par to sāku nožēlot. Viņš bija pavisam tuvu. Pārāk tuvu.
Viņa lūpas.. mani pārņēma vēlme pieskarties tām..
Gribējās atkal just viņa spēcīgās rokas.. just tās uz sava ķermeņa.. gribējās atgriezt vakardienu..
-Sīkā muļķe.-
Saķēris manu elkoni, viņš sāka vilkt mani prom. Prom no ieejas durvīm.
Teorētiski, viena no manām vēlmēm jau ir piepildījusies..
-Atlaid! Atlaid mani!- atvēzējusies, es atkal viņam situ. Situ no visa spēka.
-Ko tu sev atļaujies?! Tu nedrīksti tā darīt!- saucu vēl skaļāk, cerēdama, ka Stefans būs mani sadzirdējis un steigsies palīgā.
Pēkšņi Rafaels apstājās. Kāpņu vidū. Negaidīdama, uzklupu viņam virsū.
-Tavi vecāki. Viņi vispār zin ar ko tu nodarbojies?- Rafaels nicinoši vērās manī.
Acis atkal aizmigloja dusmu asaras. Vicinādama savas dūres, es mēģināju viņam trāpīt.
-Es tevi neieredzu, Rafael. ES TEVI NEIEREDZU! Vēl nekad dzīvē neesmu satikusi tik pretīgu cilvēku!- nenoturējusies, iekliedzos.
Jutu, kā karstas asaru straumītes sāk ritēt pāri maniem vaigiem.
Pēc mirkļa, viņš mani apķēra un pacēla gaisā.
Visu, ko es spēju - bezpalīdzīgi šķukstēt un ķerties ar nagiem viņa mugurā.
Draņķis.. viņš ir draņķis..
Galva sāka dunēt.. deniņos pulsēja asinis..
Atjēdzos es vannasistabā..
Viņš atlaida mani un iegrūda dušas kabīnē.. Zaudējusi līdzsvaru, es atkritu..
Ūdens ieslēdzās un pāri manam augumam pāršļācās auksta.. ledus auksta strūkla..
(Bildē Karmella.)

View more

55.

-Tā ir pārāk īsa.- apskatot sevi spogulī no visām pusēm, es kritiski secināju.
Godīgi sakot, uz manis tā izskatījās vēl īsāka, nekā uz pakaramā.
-Karmella, beidz stresot! Jaunība ir viena. Kad mēs būsim vecas un mūsu kājas būs neglītas.. ar izspiestām, zilām vēnām.. un pretīgu celulītu - tad, bez jebkādiem iebildumiem, es tev ļaušu vilkt kleitu līdz pat pašām potītēm.- Alisa vārtījās pa manu, starpcitu, nesen saklāto gultu, un skaļi smējās.
-Nu, labi. Šis arguments mani pārliecināja.- es arī apslāpēti iesmējos un sāku mest visu pēc kārtas savā melnajā rokassomiņā.
Mana klieta bija tumšajā smilšu tonī.
Tā ne tikai bija īsa.. Plānajā audumā bija milzīgi izgriezumi.. Mani tas mulsināja.
Nezinu, kāpēc vispār tādu iegādājos..
-Netaisi tik skābu ģīmi, tu izskaties satriecoši labi.- Kellija izsoļoja no istabas.
-Un tas mani satriecoši uztrauc.- sekojusi viņai, es nomurmināju.
Kad mēs trijātā jau gandrīz bijām šķersojušas mājas slieksni, es pagalmā ieraudzīju Rafaelu.. Mana sirds apmeta krūtīs kūleni..
Kāpēc? Kāpēc tieši tagad?
Majestātiski izkāpis no savas "karietes", viņš ātrā gaitā kustējās uz ieejas pusi.
Manas kājas kļuva paralizētas.. Galvā atausa vakardienas notikumi.. Atausa viņa vārdi..
Es apstājos.
Tikai tad, kad Rafaels bija iegājis iekšā un durvis viņam aiz muguras ar klikšķi aiztaisījās.. viņš pamanīja mūs..
Arī viņš apstājās.
Nepievērsis Alisai un Kellija pilnīgi nekādu uzmanību, Rafaels pārslīdēja ar savu bālo acu skatienu pāri manam augumam.. Vēderā atkal kaut kas iekņudējās..
-Uz kurieni tu sataisījies šādā izskatā?- apstādinājis savas pētošās, dzidrās acis pie manas sejas, viņš jautāja, joprojām nesakustējies.
Mani pārņēma dusmas. Tās uzglūnēja kā milzīgs gubu mākonis.
Pie velna, kāda šim draņķim ir daļa gar to - KO ES VELKU un KAD ES VELKU?!
Pats pa šīm četrām dienām ir paspējis pārgulēt ar duci sieviešu, bet man, redziet, nevar iziet no mājām parastā kleitā, jā?!?!
-Tevi tas neskar.- sataisījusi nopietnu sejas izsteiksmi, es bezkaislīgi noskaldīju.
-Neskar? Tu izskaties kā pēdējā mauka. Kaut gan.. iespaids nav kļūdīgs, tu tāda arī esi.- runājot, viņš skatījās tieši manās acīs.. viņš lūkojās manī iekšā.. ne uz mirkli nenovērsdamies..
Es nekad neesmu bijusi bērns, kurš bieži pinkšķētu. Arī pusaudzes gados gandrīz nekas nespēja mani saraudināt.
Taču tagad viss ir savādāk.. Pietiek ar dažiem viņa vārdiem un manās acīs sariešas draudošas, spiedošas un dedzinošas asaras.
Iekodusi apakšlūpā, lai novaldītos, es spēru soli uz priekšu un iesitu viņam.
Iesitu viņam pļauku.
(Bildē Karmella.)

View more

54.

-Galvenais, lai neaizrījas.- klusi nošņācu un, piegājusi pie virtuves galda, paņēmu rokās savu kafijas krūzi. Pacēlu to pie lūpām un iztukšoju vienā rāvienā.
Cukurs tajā bija, taču šķidrums likās nepārspējami rūgts un pretīgs..
Jā.. tas, ka Rafaels tagad kaut kur sēž un laizās ar kaut kādu meitene.. satricināja manu līdzsvaru.
Ko tad nozīmēja viņa brokastis!? Brokastis, atnestās uz istabu!! Mērglis.
Un uz ko es vispār cerēju? Cerēju, ka tas nelietis mēģina atvainoties? Pats pagatavoja man brokastis..
"Pff, aizmirsti, Karmella. Viņš nemainīsies. Nekad."- sarunājos pati ar sevi.
-Izskatās, tas tevi uztrauc.- smīnot, Kellija ar pirkstu galiem bungoja pa galda slideno, gludo virsmu.
-Uztrauc!?- iepletusi acis un skaļi iesaukusies, es vēros draudzenes sejā.
-Karmella, tu tik iedomājies - Rafaels tagad izklaidējas, bet tev jāsēž mājās! Ģērbies, mēs braucam prom!- mudinot, Alisa paņēma mani pie rokas un sāka vilkt uz kāpnēm.
Bļāviens, viņas tulīt ieraudzīs Stefanu.. tad nebūs miera ne man, ne viņam!
Kaut gan.. kāda starpība? Agri vai vēlu.. bet viņas tāpat uzzinātu.
-Es neesmu viena.- apzināti klusi sacīju.
Tikko vārdi bija pārslīdējuši pār manām lūpām.. un aiz stūra parādījās Stefans..
Slapjš.. un pliks.. Gandrīz pliks..
Ap viņa gurniem bija aplikts balts dvielis.. Mitrie mati bija atglausti atpakaļ.. Seju rotāja apmierināts smaids.. Pāri viņam pleciem.. krūtīm.. vēderam.. slīdēja mazas, spīdīgas ūdens pilītes..
-Ak. Mans. Dievs..- dzirdēju Kellijas balsi. Apbrīnas pilno balsi.. Tikai tad es atjēdzos.. un noriju mutē sakāpušās siekalas.
-Iepazīstieties, tas ir Stefans. Stefan, - tā ir Kellija un Alisa.- atrāvusi skatienu no viņa izcilā ķermeņa, es stādiju priekšā savas draudzenes.. kuras, šobrīd, vairāk līdzinājās diviem maziem suņukiem.. mutes atvērušas un mēles izbāzušas..
-Kāpēc tu nebiji teikusi, ka šīs jaukās būtnes būs tik skaistas?- Stefans nomērija viņas ar bezrūpīgu un nevainīgu skatienu.
Ja mēs šeit uzkavēsimies kaut sekundi ilgāk - šīs jaukās būtnes metīsies viņam pie kājām.. Es, protams, arī nebūtu pret.. Diemžēl kājas ir tikai divas.. un Stefans ir tikai viens..
Tomēr manā rīcībā vēl ir ļoti, ĻOTI daudz laika.. Visa vasara. Ak, jūtu, ka garlaicības nebūs..
-Mēs iesim augšā. Jūs vēl paspēsiet iepazīties tuvāk.. un VĒLĀK.- pēdējais vārds bija adresēts Kellijai un Alisai, kuru skatienu joprojām bija pienagloti pie Stefana.
-Protams, ka iepazīsimies.- piemiedzis ar aci, viņš pagāja mums garām, atvēra ledusskapi un izvlika no tā ūdens pudeli.
Pūsdama un svīsdama, es vilku draudzenes augšā.
Kad Stefans un viņa augums bija pazudis no redzesloka, viņas nomierinājās.
-Atrodi visseksīgāko kleitu savā garderobē un tad mēs būsim gatavas iekarot Maiamī!- ielēkusi manā gultā, Alisa sapņaini bilda.
-Man pietika ar vakardienu.- nelaimīgi norūcu un ieņēmu savu gaiši rozo, mīksto pufu, tieši pie loga.
Protams, man izvēle nebija dota! Jau pēc minūtes Kellija uzstiepa man virsū vienu no visīsākajām kleitām, kuru vien spēja atrast manā skapī.
(Bildē Kellija.)

View more

53.

Iekšā kaut kas salūza.. un simtiem mazu gabaliņu sabira kuņģī.
"Mīl Aleksandru".. šie vārdi atbalsojās manā galvā vairākas reizes.
Kā Rafaels var viņu mīlēt, ja pats ir pie visa vainīgs?
-Tevi tas izbrīna?- Stefans joprojām lūkojās manī ar savām tumši brūnajām acīm.. kā diviem rengena stariem.
-Viņš viņu krāpa.- es godprātīgi paziņoju, domādama, ka tagad kļūšu par varoni, kura visu ir noskaidrojusi un salikusi savos plauktiņos.
Nolaidis rokas no maniem pleciem un apķēris vēderu, Stefans sāka skaļi smieties. Tai pašā laikā lūrot uz mani kā uz idioti. Šādu reakciju es nebiju gaidījusi. Neko TIK smieklīgu es neesmu pateikusi!
Drīzvien viņš rimās un atkal kļuva nopietns.
-Tagad "viņš" vietā ievieto "viņa" un vēlreiz atkārto savu teikumu.- runājot, Stefans vēroja manu seju.
-Tam nav jēgas, es zinu, ka.. Pagaidi! Vai tiešām?!.. Nē, nevar būt! Rafaels.. Viņš..- saķerdama plaukstās savu galvu, es mēģināju visu izfiltrēt. Tā ir taisnība?!
Sanāk.. Aleksandra.. viņa ir vainīga! Sasodīts..
Es.. es tik tiešām esmu idiote.. Kā es varēju noticēt Tvena vārdiem?
Un tad.. mašīnā.. es biju runājusi tik lielas muļķības! Kāpēc?! Kāpēc viņš neteica, ka es kļūdos? Kāpēc nepaskaidroja visu?
Vai tiešām esmu viņam tik nenozīmīga?
-Tu to nezināji.- Stefans uzjautrināts secināja.
Kas?! Nolādēts, kas te ir tik smieklīgs?!
-Jā, nezināju.- sakodusi zobus, nikni nomurmināju.
-Nemēģini padarīt mani vainīgu. Viss ir tikai tava stulbuma dēļ, mazā.- pateicis to, viņš pavīpsnāja un, pagriezies, turpināja kārtot savas mantas.
Jā.. mana stulbuma dēļ.. Tā ir taisnība..
Vai tagad man būtu jāatavinojas Rafaelam? Jāpasaka, ka man nebija taisnība?
-KARMELLA? KUR TU ESI?- no pirmā stāva atskanēja Alisas spalgā balss.
Sasodīts, vai šodien ir atvērto durvju diena?!
-Tās ir tavas draudzenes?- pametis dīvainu skatienu uz manu pusi, Stefans ieinteresēti vaicāja.
-Neiesaku tev rādīties viņām. Protams, ja vēlies pavadīt turpmāko vasaru mierā.- brīdinoši novilku un, nobolījusi acis, devos lejā.
-Kam pieder tā dievīgā mašīna?- Kellija aizdomīgi smaidot, rādija ar pirkstu uz Stefana džipu.
Nu, nē.. nē, nē, nē! Viņas pamana pilnīgu visu, ko nevajadzētu manīt!
-Tā ir Rafaela.- novietojusi rokas uz gurniem, bezrūpīgi bildu.
-Starpcitu! Mēs tikko redzējām to tavu Rafaelu ar seksīgu čiksu. Likās, ka viņš ir gatavs aprīt to meiteni.-
(Bildē Alisa.)

View more

52.

Sākusi apjēgt, ka situācija kļūst ar vien drausmīgāka, es apstulbusi stāvēju pie virtuves galda un kādu brīdi vienkārši vēros grīdā. Vēl vienu pievilcīgi seksīgu vīrieti ar tik pat briesmīgu raksturu šajā mājā.. es neizturēšu.
-Es apmetīšos istabā, kura atrodas uzreiz pēc tavējās.- dzirdēju, kā viņš nokliedzas no augšējā stāva.
-Ko?! Nē! Tur ir pilns ar brīvām istabām! Izvēlies sev citu!- apsūdzoši skaļi iesaucos un metos uz kāpņu pusi, kur pirms brīža bija pazudis Stefans. Domu, ka man vajdzētu viņu uzrunāt uz "Jūs", es jau biju atmetusi. Man nāksies dzīvot ar viņu vienā mājā visu vasaru.. par pieklājības normām var arī aizmirst. Zinot to, ka viņš pats tās it nemaz neievēro! Tagad, viņa dēļ, man nāksies vārīt jaunu kafiju!!
Lēkusi pa dieviem pakāpieniem uzreiz, es aizcilpoju uz istabu, kuras durvis bija līdz galam vaļā un iekšā bija dzirdami dažādi trokšņi.
-Neuztracies, es naktīs uzvedos klusi.- Stefans pagriezās pret mani, tieši tai mirklī, kad es biju nostājusies durvju ailē, un divdomīgi pasmaidīja.
-Tātad, man nāksies samierināties ar sievietēm, kuras ik pa laikam parādīsies šajā mājā?- jautājoši pacēlu uzacis un nomēriju viņu ar neapmierinātu skatienu.
-Šādu rīcību tev nāktos gaidīt no Rafaela, nevis no manis.- uzgriezis man muguru, Stefans sāka pārkārtot savas mantas.
-Viņš tā dara?- vēlēdamās izskatīties ne tik saspringusi, es atbalstījos ar kreiso plecu pret istabas vēso sienu.
-Ja runa iet par sievietēm - tad, jā. Tā Rafaelam ir vislielākā vājība.- apliekot apģērbu ap pakarāmiem un liekot tos skapī, viņš mierīgi, bezkaislīgi runāja.
Esmu atradusi pirmo labumu no Stefena parādīšanos - es uzzināšu vairāk informācijas par Rafaelu..
Jā.. tas būtu ļoti interesanti.. un aizraujoši..
-Vājība? Kāpēc vājība?- ziņkārigi jautāju, cerēdama, ka neizklausos pārlieku uzbāzīga.
-Nesaki, ka tu esi saķērusies viņā.- palicis nopietns, vīrietis atkal pagriezās pret mani un uzlūkoja tā, kā mani uzlūko tēvs, kad negribu viņam stāstīt par puisi ar kuru esmu pavadījusi vakaru.
-Neesmu es saķērusies!- nikni attraucu, mēģinādama aizstāvēties un neņemt galvā to, ka ar katru mirkli mani vaigi sāk kvēlot ar vien vairāk.. un karstāk..
-Cik tev gadu, mīļā?- pametis savu iepriekšējo nodarbi, Stefans piegāja pie manis un uzlicis plaukstas uz pleciem, vieglām saspieda tos.
-18. Gandrīz..- mans mulsums pieņēmās spēka, tāpēc biju spējīga tikai noburkšķēt.
-Rafaels ir cilvēks, kurš neredz neko sev apkārt. Dažreiz man liekas, ka viņš dzīvo pats savā pasaulē. Ar viņu ir grūti.- nenolaidis savu ciešo skatienu no manas sejas, Stefans uzmanīgi skaidroja.
-Grūti..- domīgi atkārtoju.
-Tieši tā - grūti. Viņš joprojām mīl Aleksandru.-
(Bildē Stefans.)

View more

51. - turpinājums.

Pavērusi muti izbrīnā, es blenzu virsū šim nepazīstamajam Stefanam.
-Kur ir Rafaels?- saraucis savas biezās uzacis, viņš mierīgi, nekautrējoties apstaigāja mājas pirmā stāva telpas. Savukārt, es metos viņam pakaļ.
-Kas jūs esat? Jūs nedrīkstat vienkārši tāpat ieiet svešā mājā un klaiņot apkārt!- apstulbusi un apjukusi saucu viņam nopakaļ.
Vienā brīdī mani pat pārņēma uztraukums.. Ja nu viņš ir zaglis? Noziedznieks? Maniaks?
Kaut arī viņš izturējās tik nepiespiesti un bezrūpīgi itkā šajā vietā būtu pavadījis visu savu mūžu.
Neko neatbildējis, vīrietis atgriezās atpakaļ un piegāja pie virtuves galda. Paņēma rokā manu kafijas krūzi un iedzēra no tās.
-Eu, ko jūs darāt? Tā kafija nebija pagatavota jums!!- satriekta saņēmu krūzes osi un aizstūmu to uz tālāko galda stūri.
Joprojām ignorēdams manus vārdus, žestus un emocijas, vīrietis majestātiski aizsoļoja līdz ieejas durvīm un paņēma rokās divas milzīgas Louis Vuitton ceļa somas.. Pagaidiet.. VIŅŠ TIK TIEŠĀM PEŅĒMA ROKĀS CEĻA SOMAS?
-Ko.. ko tas nozīmē?- šausmās purpināju, rādīdama ar pirkstu uz čemodāniem.
-Esmu atbraucis, lai pieskatītu tevi un mūsu bezkaunīgo Rafaelu. Jūsu vecāki tik ļoti uzstāja, ka es nespēju atteikt. Šo vasaru pavadīšu šeit, kopā ar jums. Vai tad tas nav brīnišķīgi? Pilnīgi jūtu, kā gaisā virmo jautrības un piedzīvojumu aromāts..- vīrieša sejā parādījās apmierināts smaids. Uzlicis labo roku uz krūtīm.. vietu, kur vajadzētu atrasties sirdij.. viņš aizvēra acis un pārspīlēti skaļi ieelpoja..
(Bildē Kellija.)

View more

51.

Tātad.. brokastis, jā?
Saburzījusi mazo lapiņu, es nometu to uz grīdu un vēl dažas reizes parīvēju ar čības purngalu. Tad neapmierināta sagrābu paplāti un, iznesusi no savas istabas, aizstiepu līdz pirmā stāva miskastei. Izmetu visu trauku sastāvu atkritumu maisā un dzeramo izlēju izlietnē. Man nekas no viņa nav vajadzīgs!
Dusmīga pacēlos atpakaļ uz otro stāvu un paņēmu rokās savu telefonu.
"2 neatbildēti zvani no Kellijas - 12:35; 12:48;"
Kas gan tās divas guļavas varēja pamodināt tik agri? It īpaši pēc tik "piedzīvojumu pilnas" nakts.
Pielikusi mobilo pie auss, es aizsoļoju līdz logam, lai ielaistu istabā svaigo rīta gaisu.
-Nu, kas ir?- nepacietīgi vaicāju, kad sapratu, ka draudzene ir pacēlusi klausuli.
-Tu esi mājās?- Kellijas balss izklausījās ieinteresēti ziņkārīga.
-Nē, Aļaskas lidostā. Kur gan vēl es varētu būt?- sarkastiski novilku un nobolīju acis.
-Rafaels arī ir tur pat?- izlikusies nemanām manu slikto noskaņojumu, viņa turpināja iztaujāt.
-Paldies Dievam, nē.- nopūtusies atteicu.
-Ak, viņš ir atbildīgs par manas mazās īgņas īgņošanos?- svētlaimīgi nodūdoja Kellija.
-Tas radījums ir īsts velna iemiesojums.- apstiprināju un, aizvilkusies līdz spogulim, pārlaidu acis savam izskatam. Viss nemaz nebija tik traki. Acu plākstiņi bija ierastajā lielumā.
-Mēs atbrauksim pēc 20 minūtēm.- Kellija apmierināti paziņoja.
-Ko?! Ko nozīmē atbrauksiet? Es savedīšu sevi kārtībā un PATI atbraukšu pie jums!- skaļi protestējusi, atvēru skapi.. ar nolūku sameklēt kaut ko normālu.. kas derētu rīta izbraucienam cauri pilsētai.
Bija bezjēdzīgi iebilst. Kellija jau paspēja beigt sarunu. Kā es neciešu viņas pretīgo ieradumu - nenoklausīties līdz galam!
Saklāju gultu un atkal devos uz pirmo stāvu. Ir jāpaspēj vismaz izdzert kafiju. Parasti, es to nedaru, taču šodien jūtos kā izspiests, neizgulējies citrons - tāpēc, būtībā, izvēles man nav.
Virtuves skapīšos sameklēju kafijas pupiņas un atskrūvējusi plastmasas burciņu, iebēru nelielu daudzumu automātā. Uzliku krūzi un uzspiedu pogu.
Tā, kā nācās uzgaidīt, apsēdos pie galda.
Aplūkojusi apkārtni, es secināju, ka Rafaela mašīna nav novietota pie piebraucamā ceļa, pagalmā. Interesanti, uz kurieni tas draņķis ir aizbraucis pašā rīta agrumā..
Kad bija noskanējis signāls, es piecēlos un, paņēmusi savu krūzi, pārcēlu to uz galdu pie kura sēdēju. Ļaudama kūpošajam dzērienam atdzist, es atkal ķeros klāt pie sava telefona un sāku pārlasīt jaunākās ziņas.
Nepagāja ne minūte, kad es izdzirdēju galveno vārtu atvēršanos.. vēl pēc mirkļa pa tiem iekšā iebrauca tumši brūns BMW džips, kas pilnīgi laistījās un spīdēja saules staros. Atskārtusi, ka tā varētu būt viena no daudzajām Rafaela mašīnām, es pielēcu kājās un taisījos steigties prom uz savu istabu.. tomēr automašīna apstājās un no tās izkāpa vīrietis.. gara auguma.. platiem pleciem.. tumšiem matiem, tik pat bieziem un apbrīnojamiem, cik Rafaelam..
Nākamajā brīdi viņš jau atradās uz mājas sliekšņa.
-Tu esi Karmella, vai ne? Mani sauc Stefans.-
(Bildē Stefans.)

View more

50. - turpinājums.

Nākamais rīts izrādījās tik pat saulains, cik iepriekšējais – pilnīgs pretstats manam garastāvoklim. Tā, kā vakar pirms miega biju izraudājusies, šodien gan jau manas acis būs uzpampušas.. un es līdzināšos ķīnietei.. Sasodīts! Pie visa vainīgs ir Rafaels!
Tikko manā galvā parādījās viņa tēls, man kļuva vēl sliktāk ap dūšu. Nometusi segu nost, es apsēdos un noliku kājas uz grīdu. Nožāvājos.. Iztaipījos.. un tikai pēc pailga brīža manu uzmanību piesaistīja naktsgaldiņš..
Uz tā bija novietota paplāte ar ēdienu..
Paplāte ar brokastīm.
Nevar būt, ka to ir sagādājis tas nelietis..
Piecēlusies, piegāju tuvāk un apskatīju sķīvi no visām pusēm.
Viņš gadījumā negrib mani noindēt??
Vēl pēc mirkļa es pamanīju mazu baltu lapiņu. Paņēmusi to pirkstos, es mēģināju kaut ko salasīt. Izrādās, viņa rokraksts ir šausmīgi un galīgi nesaprotams.
Pūloties veselas piecas minūtes, es beidzot atšifrēju tos hieroglifus:
"Man vienalga, ka tu neēd no rītiem. Šīs ir tavas brokastis. Esmu aizbraucis, atpakaļ būšu ap 14:00. Ā, un, starpcitu, vakar pamaniju, ka tev patīk mani spilveni - ja vēlies, vari kādu aizņemties. Nebūšu pret.
Rafaels."
(Bildē Karmella.)

View more

50.

Es sēdēju, atbalstīdamās ar plaukstām pret istabas auksto, tumšo marmora grīdu. Jutos pazemota.. tik ļoti pazemota, ka biju gatava krist histērijā. Kaut arī Rafaelu es pazīstu pavisam neilgu laiku – nekad nebiju domājusi, ka viņš ir spējīgs nodarīt sāpes. Protams, ne jau fiziskas.. kaut gan.. elkonis, kuru viņš turēja bija kļuvis stīvs, bet uz sejas joprojām varēju sajust viņa pirkstu nospiedumus.. Jā, viņš visu laiku izturas vienaldzīgi un cietsirdīgi, taču tas, ko viņš tikko bija izdarījis nekādīgi nedeva mieru manām smadzenēm.. Jutos tik ļoti noniecināta, ka nespēju ne pakustēties. Sastingusi sēdēju un vēros vienā punktā.
–Es atnākšu pēc piecām minūtēm. Kad tas notiks, es ļoti vēlētos redzēt šo istabu tukšu. Bez tavas klātbūtnes.- pavisam mierīgi norunājis, viņš pagriezās un aizgāja prom. Istabas durvis bija palikušas neaizvērtas. Gribējās lēkt kājās un skriet viņam pakaļ.. Panākt un nožņaugt.. nežēlīgi nožņaugt. Pēc brīža piecēlusies stāvus, es sāku soļot uz gaiteņa pusi. Jutos apreibusi.. Izgāju ārā pa durvīm un, sķērsojusi pietiekami lielu attālumu, es iestreipuļoju savā daudzkārt omulīgākajā istabā. Sūtīto īsziņu autors bija izlidojis man no galvas. Tā kā Rafaels, cerams, bija pārbaudījis pirmo stāvu – briesmas nedraud. Vismaz kamēr.. Liekas, tas nelietis nemaz nenoticēja man! Pārbaudījusi telefonu, es nopūtos, saprasdama, ka nekādas jaunas ziņas nebija pienākušas. Tikai tad, kad es palīdu zem segas un ērti ieritinājos, tas atkal ievibrējās. Piesardzīgi pacēlusi galvu, es palūkojos uz naktsgaldiņu. Ekrānā bija parādījusies Alisas bilde un es ar atvieglojumu paņēmu to rokās, un atbildēju uz zvanu.
–Kas notika? Kapēc tu aizbrauci?- izklausījās, ka draudzene ir noraizējusies.. kaut gan fonā joprojām skanēja skaļā naktskluba mūzika.
–Bija radušās dažas problēmas.- mēģināju izklausīties pēc iespējas mierīga un savaldīga.
–Kas par problēmām? Tiem, kuriem mēs bijām jautājušas par tevi – sacīja, ka tu esot aizgājusi prom ar kaut kādu tumšmati.- kad Alisa bija pieminējusi to draņķi, mana sirds nepatikā nodrebēja.
–Tas bija Rafaels. Nekas īpašs nenotika. Es rīt visu pastāstīšu. Varbūt..-
-„Nekas īpašs” nozīmē pasaules mēroga problēma, vai ne?-
-Gandrīz.- padevusies, es atzinos. Agri vai vēlu man tāpat nāksies viņām visu izstāstīt. –Labi, saulīt, ne par ko neuztraucies. Kopā mēs ar visu tiksim galā. Līdz rītdienai.- Alisa uzmundrinoši noteica.
–Protams, ka tiksim. Līdz rītdienai.- klusi nomurmināju, saprasdama, ka manas acis atkal ir kļuvušas mitras. Man tik ļoti negribējās raudāt.. pie tam tāda cilvēka dēļ, kā Rafaels.. Negribējās ticēt tam, ka visvairāk mani aizvainoja viņa vārdi nevis darbības.. Vairs nespēdama izturēt, es iegrimu spilvenā un sāku šņukstēt.. Mans ķermenis trīcēja un es vairs nespēju sevi kontrolēt. Raudāju.. kā stulbene. Rafaela dēļ..
Esmu apbrīnojama!
(Bildē Alisa.)

View more

49.

Mana sirds joņoja krūtīs kā negudra. Nokratījusi Rafaela roku no savas, es iespiedos dziļāk krēsla atzveltnē.
-Tu neesi ar mieru?- pieliecies vēl tuvāk, viņš klusi čukstēja man pie auss.
-Neesmu.- mēģināju izturēties vienaldzīgi, taču tas nepadevās viegli.. it īpaši koncentrēties traucēja Rafaela siltā elpa, kuru es jutu savos matos..
-Ak, neesi? Šovakar, tajā istabā, tu neaizdomājoties meties ap kaklu svešiniekam. Kas tad šobrīd tev sagādā grūtības? Varbūt tu gribi naudu?! Ā, nu, pareizi! Esi pieradusi sniegt pakalpojumus tikai par samaksu.- viņa balss ar katru vārdu kļuva niknāka, līdz pārvērtās par šņācienu, kas līdzinājās negantas plēsoņas brīdinājuma zīmei.. pirms uzbrukuma. Mana galva atteicās aptvēr Rafaela pretīgi aizvainojošus vārdus. Viņš.. viņš uzskata mani par.. par vieglas uzvedības meiteni? Par visiem pieejamu?! Man ir knapi 18!
-Paej malā.- dusmās sakniebusi lūpas, es noskaldīju. Ja pats Rafaels nebūtu aizšķērsojis ceļu, es jau sen būtu pazudusi prom no šī neciešamā nelieša midzeņa.
-Man ir taisnība?- sāpīgi saņēmis pirkstos manu žokli un ar otru roku saķēris manu elkoni, viņš vienā rāvienā piecēla mani augšā. Savilkusi pirkstus dūrēs un sakodusi zobus, es palūkojos Rafaelam acīs.. Kad mūsu skatieni sastapās, manu ādu pārklāja sīkas skudriņas.. Viņš.. viņš skatījās manī tā, itkā būtu gatavs saplosīt gabalos.. nožņaugt.. uz šīs pašas vietas..
-Atbildi man.- klusi norūcis, Rafaels ne uz brīdi nenovērsās no manas sejas.
Jutu, kā manās acīs atkal sariešas asaras.. dusmu un naida asaras.. Kā?.. Kā viņš spēj tā rīkoties?.. Nemēģinādama neko apslēpt, es tik pat mežonīgi vēros viņam pretī.
-Nu, pasaki man, Karmella. Pasaki, ka tu tāda esi. Pasaki, ka tu esi mauka.- atkal pieliecies tuvāk, viņš čukstēja. Man niezēja pirksti saskrāpēt viņa seju tā, ka pat paša miesīgā māte viņu neatpazītu..
-Es tevi neieredzu.- tik pat klusi, cik viņš izrunāju šos patiesi īstos vārdus.
-Neieredzi..- izlicies uzjautrināts, Rafaels atkārtoja un iesmējās.
-Neieredzu.- apstiprināju, vairs neskatīdamās viņam acīs..
Nākamajā mirklī.. negaidīti.. viņš paslēja manu zodu uz augšu un piekļāvās ar savām mitrajām lūpām.. manējām. Saņēmusies, es mēģināju sist, grūst vai kniebt.. tomēr ar katru mirkli viņš kļuva tikai uzstājīgāks.. Pašai nemanot, Rafaela rokas jau atradās zem mana krekla.. un es vairs nespēju neko darīt.. Jutu to pašu.. to pašu viņa rūgteni saldo garšu, taču šoreiz viss bija citādāk.. viņš bija rupjš.. Bezcerīgi ieķērusies ar nagiem viņa plecos, es iešņukstējos..
Tikai tad.. tikai tad viņš mani atlaida.. un es kā bezspēcīgs upuris nokritu uz grīdu..
(Bildē Rafaels.)

View more

48.

Nākamajā mirklī man lika salēkties neiedomājami skaļš būkšķis.. Skaņa nāca no pirmā stāva.. Manas iekšas šausmās sarāvās un rokas sāka drebēt.. Ar grūtībām uzrāpusies stāvus, es sāku dauzīt Rafaela istabas durvis.
-Lūdzu.. es tevi lūdzu..- asaras pašas no sevis sāka tecēt pāri maniem vaigiem.
Situ tik, cik vien bija spēka.. taču no Rafaela nebija ne vēsts. Vēl nekad dzīvē man nebija tik ļoti bail.. Esmu vēl par jaunu, lai mirtu!
Jau pēc neilga laika es sajutu, ka pirkstu kauliņi sāpēs smeldz..
-Ja tu, netīrais draņķi, neatvērsi šīs durvis..- es iesāku, taču nepabeidzu.
Viņš.. viņš bija atvēris.. un es.. es kā kartupeļu maiss iegāzos iekšā.. Tomēr ilgs laiks man nebija vajadzīgs, lai atkal uzraustos kājās.
-Tu dzirdēji?! Tur kāds ir..- es drebošu balsi murmināju un aizstreipuļoju dziļāk istabā.
-Tur neviena nav. Tas gan jau bija parasts priekšmets, kas vienkārši nokrita, jo nebija stabili nolikts. Nedramatizē un, lūdzu, ej gulēt.-
Man likās vai arī viņa balsī tik tiešām bija parādījies maigāks tonis?
-Es gulēšu šeit.- īpašnieciski pasacīju un atkal ierāpos jau privatizētajā krēslā.
Kamēr es to darīju, viņš bija izgājis no istabas.
Gaisma joprojām bija ieslēgta un man radās izdevība visu kārtīgāk aplūkot.
Visvairāk mani izbrīnīja tas, ka viņš vēl nav iebildis pret manu palikšanu viņa karaliskajos apartamentos.
Manu uzmanību uzreiz bija piesaistījusi Rafaela milzīgā gulta. Tajā varētu ietilpt minimums 4 cilvēki.. Tā ir pat lielāka par manējo! Nu jā.. mūsu Svētajam Sieviešu Mīlētājam Rafaelam ir vajadzīga LIELA gulta.
Pavērusies uz durvju pusi, es mēģināju ieklausīties skaņās.. Liekas, viņš vēl netuvojas.. Klusi piecēlusies un pielavījusies pie viņa gultas, es paņēmu rokās tumši pelēkā spilvendrānā ievīstītu spilvenu un pievilku pie deguna..
Ak Mīļais Dievs, tas smaržo tik labi.. tik debešķīgi..
Sasodīts, būs jāpajautā Rafaelam kura zīmola smaržas viņš lieto!
Tikko es biju par viņu atcerējusies, kad izdzirdēju soļus gaitenī.. Šausmās nometu spilvenu un metos atpakaļ uz savu vietu.
Pēc brīža viņš parādījās durvju ailē un aizdomīgi nopētīja mani..
Savukārt, es noriju kaklā sakāpušo satraukuma kamolu..
Rafaels lēnām, nesteidzoties piegāja un uzlika savu roku uz manējās.. kas bija novietota uz viena no krēsla balstiem..
Viena viņa pieskāriena dēļ, manas smadzenes aptumšojās un pakrūtē kaut kas sāka kņudēt..
-Karmella, ja tu vēlies pavadīt nakti manā istabā.. tev nāksies to darīt kailai un ne jau uz šī krēsla, bet gan man blakus.. gultā.-
(Bildē Karmella.)

View more

Next