47.
Kad līdz gaiteņa beigām bija palikušas tikai dažas durvis, es jau biju zaudējusi visas cerības atrast Rafaelu, taču skrēju ar tik pat lielu sparu, cik iepriekš..
-Rafael!- vēlreiz skaļi iesaucos, gandrīz vai saprasdama, ka tas ir bezjēdzīgi. Tas nelietis, pat neapdomājoties, būtu ar mieru mest mani dīķī pilnā ar aligatoriem..
-RAFAE..- atvērusi muti, es atkal biju gatava kliegt pilnā rīklē, tomēr šoreiz mani apklusināja negaidīti, spējš sitiens.. un kritiens arī..
-Auuu..- iešņukstējusies, es pastiepu roku un sāku berzēt sāpošo pieri, nu jau sēžot uz grīdas. Vienīgais, ko es apjēdzu tai brīdī bija tas, ka mani kāds ir notriecis no kājām, atverot nolādēti cietās durvis..
-Ļauj man gulēt.- izdzirdot Rafaela dusmu pilno, miegaino balsi, mani pāršalca atvieglojuma vilnis. Atvēru acis un pavēros augšup.
-Rafael..- noelsos un, aizmirsusi par sāpēm gan galvā, gan sēžamvietā, pielecu kājās.
-Kas ir?- tagad viņa balss vairāk izklausījās aizkaitināta. Vienīgais, kas mani glāba - nevajadzēja skatīties viņa sejā.. tā kā tumsā to vispār gandrīz nevarēja saskatīt. Pagājusi Rafaelam garām, es ātri iespracos viņa istabā. Te man pavisam noteikti nedraud briesmas. Saskatījusi milzīga, atpūtas krēsla apveidus istabas tālākajā stūrī blakus gultai, es ātri aizcilpoju līdz tam un ierāpos iekšā. Sakrustoju kājas, aizmiedzu acis un skaitīju lūgšanas.. lai Rafaels ļautu man palikt šeit.
-Ko tas nozīmē?- ieslēdzis istabas apgaismojumu, viņš neapmierināti urbās ar savu nežēlīgo skatienu manī.. to es jutu pat neverot acis vaļā.
-Tas nozīmē, ka man ir bail.- piesardzīgi pavērusi vienu aci, es uzmetu ašu skatienu Rafaelam.. lai novērtētu savu izredžu daudzumu, un tad es sapratu, ka to skaits ir aizgājis mīnusā.. Viņš tuvojās, sasodīts, VIŅŠ TUVOJĀS.
-Lūdzu, es tev netraucēšu. Apsolu, ka būšu klusa.- sataisījusi žēlabainas ačteles, es skatījos viņā, kā savā vienīgajā glābējā.. jo, godīgi sakot, tā arī bija.
-Tūlīt pat vācies ārā.- sakodis zobus, viņš norūca un satvēra manu roku tik stipri, ka brīdi man likās - es jūtu viņa pirkstus spiežamies savos kaulos.
-Nē, nē, lūdzu, nē! Rafael!- es spirinājos un dīdījos.. pat kniebu, taču viņam izdevās izdabūt mani no pasakaini mīkstā un drošā krēsla..
-Rafael, kā tu nesaproti? Man draud kaut kāda psihopāte!- biju gatava krist histērijā.. vai vismaz apraudāties.. cerībā, ka tas var nodrošināt nakti blakus Rafaelam, kurš.. kā likās.. spēs mani pasargāt.. Taču, pēc mirkļa es jau biju burtiski izsviesta gaitenī..
-Rafael! Rafael, tu nevari tā rīkoties! Dzirdi?- es mēģināju aizkavēt durvju taisīšanos ciet, bet jau pēc nepilnas sekundes, tās bija aizcirstas mana deguna priekšā.. un aizslēgtas arī.
Labi. Tādā gadījumā gulēšu tieši šiet! Viņa durvju priekšā! Ja kāds atnāks mani nogalināt, tas būs uz viņa neeksistējošās sirdsapziņas!
Apsēdos un atspiedos ar muguru pret durvīm, atkal sakrustojusi kājas tāpat kā iepriekš. Aizvēru acis un gaidīju. Gaidīju, kad beidzot būs galā šī briesmīgā nakts.
Nākamajā mirklī man lika salēkties..
(Rafaels.)
-Rafael!- vēlreiz skaļi iesaucos, gandrīz vai saprasdama, ka tas ir bezjēdzīgi. Tas nelietis, pat neapdomājoties, būtu ar mieru mest mani dīķī pilnā ar aligatoriem..
-RAFAE..- atvērusi muti, es atkal biju gatava kliegt pilnā rīklē, tomēr šoreiz mani apklusināja negaidīti, spējš sitiens.. un kritiens arī..
-Auuu..- iešņukstējusies, es pastiepu roku un sāku berzēt sāpošo pieri, nu jau sēžot uz grīdas. Vienīgais, ko es apjēdzu tai brīdī bija tas, ka mani kāds ir notriecis no kājām, atverot nolādēti cietās durvis..
-Ļauj man gulēt.- izdzirdot Rafaela dusmu pilno, miegaino balsi, mani pāršalca atvieglojuma vilnis. Atvēru acis un pavēros augšup.
-Rafael..- noelsos un, aizmirsusi par sāpēm gan galvā, gan sēžamvietā, pielecu kājās.
-Kas ir?- tagad viņa balss vairāk izklausījās aizkaitināta. Vienīgais, kas mani glāba - nevajadzēja skatīties viņa sejā.. tā kā tumsā to vispār gandrīz nevarēja saskatīt. Pagājusi Rafaelam garām, es ātri iespracos viņa istabā. Te man pavisam noteikti nedraud briesmas. Saskatījusi milzīga, atpūtas krēsla apveidus istabas tālākajā stūrī blakus gultai, es ātri aizcilpoju līdz tam un ierāpos iekšā. Sakrustoju kājas, aizmiedzu acis un skaitīju lūgšanas.. lai Rafaels ļautu man palikt šeit.
-Ko tas nozīmē?- ieslēdzis istabas apgaismojumu, viņš neapmierināti urbās ar savu nežēlīgo skatienu manī.. to es jutu pat neverot acis vaļā.
-Tas nozīmē, ka man ir bail.- piesardzīgi pavērusi vienu aci, es uzmetu ašu skatienu Rafaelam.. lai novērtētu savu izredžu daudzumu, un tad es sapratu, ka to skaits ir aizgājis mīnusā.. Viņš tuvojās, sasodīts, VIŅŠ TUVOJĀS.
-Lūdzu, es tev netraucēšu. Apsolu, ka būšu klusa.- sataisījusi žēlabainas ačteles, es skatījos viņā, kā savā vienīgajā glābējā.. jo, godīgi sakot, tā arī bija.
-Tūlīt pat vācies ārā.- sakodis zobus, viņš norūca un satvēra manu roku tik stipri, ka brīdi man likās - es jūtu viņa pirkstus spiežamies savos kaulos.
-Nē, nē, lūdzu, nē! Rafael!- es spirinājos un dīdījos.. pat kniebu, taču viņam izdevās izdabūt mani no pasakaini mīkstā un drošā krēsla..
-Rafael, kā tu nesaproti? Man draud kaut kāda psihopāte!- biju gatava krist histērijā.. vai vismaz apraudāties.. cerībā, ka tas var nodrošināt nakti blakus Rafaelam, kurš.. kā likās.. spēs mani pasargāt.. Taču, pēc mirkļa es jau biju burtiski izsviesta gaitenī..
-Rafael! Rafael, tu nevari tā rīkoties! Dzirdi?- es mēģināju aizkavēt durvju taisīšanos ciet, bet jau pēc nepilnas sekundes, tās bija aizcirstas mana deguna priekšā.. un aizslēgtas arī.
Labi. Tādā gadījumā gulēšu tieši šiet! Viņa durvju priekšā! Ja kāds atnāks mani nogalināt, tas būs uz viņa neeksistējošās sirdsapziņas!
Apsēdos un atspiedos ar muguru pret durvīm, atkal sakrustojusi kājas tāpat kā iepriekš. Aizvēru acis un gaidīju. Gaidīju, kad beidzot būs galā šī briesmīgā nakts.
Nākamajā mirklī man lika salēkties..
(Rafaels.)
