47.

Kad līdz gaiteņa beigām bija palikušas tikai dažas durvis, es jau biju zaudējusi visas cerības atrast Rafaelu, taču skrēju ar tik pat lielu sparu, cik iepriekš..
-Rafael!- vēlreiz skaļi iesaucos, gandrīz vai saprasdama, ka tas ir bezjēdzīgi. Tas nelietis, pat neapdomājoties, būtu ar mieru mest mani dīķī pilnā ar aligatoriem..
-RAFAE..- atvērusi muti, es atkal biju gatava kliegt pilnā rīklē, tomēr šoreiz mani apklusināja negaidīti, spējš sitiens.. un kritiens arī..
-Auuu..- iešņukstējusies, es pastiepu roku un sāku berzēt sāpošo pieri, nu jau sēžot uz grīdas. Vienīgais, ko es apjēdzu tai brīdī bija tas, ka mani kāds ir notriecis no kājām, atverot nolādēti cietās durvis..
-Ļauj man gulēt.- izdzirdot Rafaela dusmu pilno, miegaino balsi, mani pāršalca atvieglojuma vilnis. Atvēru acis un pavēros augšup.
-Rafael..- noelsos un, aizmirsusi par sāpēm gan galvā, gan sēžamvietā, pielecu kājās.
-Kas ir?- tagad viņa balss vairāk izklausījās aizkaitināta. Vienīgais, kas mani glāba - nevajadzēja skatīties viņa sejā.. tā kā tumsā to vispār gandrīz nevarēja saskatīt. Pagājusi Rafaelam garām, es ātri iespracos viņa istabā. Te man pavisam noteikti nedraud briesmas. Saskatījusi milzīga, atpūtas krēsla apveidus istabas tālākajā stūrī blakus gultai, es ātri aizcilpoju līdz tam un ierāpos iekšā. Sakrustoju kājas, aizmiedzu acis un skaitīju lūgšanas.. lai Rafaels ļautu man palikt šeit.
-Ko tas nozīmē?- ieslēdzis istabas apgaismojumu, viņš neapmierināti urbās ar savu nežēlīgo skatienu manī.. to es jutu pat neverot acis vaļā.
-Tas nozīmē, ka man ir bail.- piesardzīgi pavērusi vienu aci, es uzmetu ašu skatienu Rafaelam.. lai novērtētu savu izredžu daudzumu, un tad es sapratu, ka to skaits ir aizgājis mīnusā.. Viņš tuvojās, sasodīts, VIŅŠ TUVOJĀS.
-Lūdzu, es tev netraucēšu. Apsolu, ka būšu klusa.- sataisījusi žēlabainas ačteles, es skatījos viņā, kā savā vienīgajā glābējā.. jo, godīgi sakot, tā arī bija.
-Tūlīt pat vācies ārā.- sakodis zobus, viņš norūca un satvēra manu roku tik stipri, ka brīdi man likās - es jūtu viņa pirkstus spiežamies savos kaulos.
-Nē, nē, lūdzu, nē! Rafael!- es spirinājos un dīdījos.. pat kniebu, taču viņam izdevās izdabūt mani no pasakaini mīkstā un drošā krēsla..
-Rafael, kā tu nesaproti? Man draud kaut kāda psihopāte!- biju gatava krist histērijā.. vai vismaz apraudāties.. cerībā, ka tas var nodrošināt nakti blakus Rafaelam, kurš.. kā likās.. spēs mani pasargāt.. Taču, pēc mirkļa es jau biju burtiski izsviesta gaitenī..
-Rafael! Rafael, tu nevari tā rīkoties! Dzirdi?- es mēģināju aizkavēt durvju taisīšanos ciet, bet jau pēc nepilnas sekundes, tās bija aizcirstas mana deguna priekšā.. un aizslēgtas arī.
Labi. Tādā gadījumā gulēšu tieši šiet! Viņa durvju priekšā! Ja kāds atnāks mani nogalināt, tas būs uz viņa neeksistējošās sirdsapziņas!
Apsēdos un atspiedos ar muguru pret durvīm, atkal sakrustojusi kājas tāpat kā iepriekš. Aizvēru acis un gaidīju. Gaidīju, kad beidzot būs galā šī briesmīgā nakts.
Nākamajā mirklī man lika salēkties..
(Rafaels.)

View more

46.

Kopš tā brīža, kad es biju steidzīgi pacēlusies uz otro stāvu un aiztaisījusi aiz sevis istabas durvis, Rafaelu es nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi. Kaut arī.. man tas nemaz nebija vajadzīgs..
Ko nozīmēja tie viņa vārdi: "Izdomāšu, ko ar tevi darīt"?
Kā to saprast?! Viņš izturas tā, itkā es būtu pie visa vainīga!!
Ja viņš būtu pārliecinājies, kas es esmu, un vai vispār esmu īstā.. tā, kuru viņš bija gaidījis - NEKAS TĀDS NEMAZ NEBŪTU NOTICIS!
Pat iedomāties nevaru, kurā mājas galā tas draņķis šobrīd atrodas..
Man ir jāzin, kur ir Rafaela istaba! Viņš taču zin, ka manējā atrodas šeit! Tas nav godīgi!
Visu nākamo stundu es nikna klaiņoju no labās istabas puses uz kreiso.. nespēdama nomierināties.
Tikai tad, kad manas trakojošās un domu pārpildītās smadzenes bija nedaudz norimušas, es paņēmu savu telefonu un apmuguriski iekritu gultā. Uzklikšķināju uz Alisas numuru un aizsūtīju īsziņu: "Es esmu mājās. Paskaidrošu visu vēlāk."
Izskatās, tās divas kazas nemaz nav pamanījušas manu prombūtni! Brīnišķīgi! Viņas tagad tur izklaidēsies, bet man būs jāpavada negulēta nakts, domājot par to, kas tam mērglim varētu ienākt prātā!!
Nomazgājusies un iztīrījusi zobus, es iekārtojos gultā un ierakos mīkstajos palagos..
Protams, aizmigt man neizdevās arī pēc stundu ilgas vārtīšanās.. Acu priekšā visu laiku uzpeldēja Rafaels.. un viss tas, kas bija noticis tajā sasodītajā "divvientulības gaiteņa" istabā.. Brīžiem man likās, ka es vēl joprojām jūtu viņa rokas uz sevis..
Pārskaitusies, es pielēcu sēdus un sāku taustīties ap naktsskapīša atvilkēm, kur, izkravājot mantas, biju iemetusi "nomierinošās, jeb miega zāles..
Kad manā rokā bija mazā kārbiņa, es paņēmu arī ūdens pudeli, kuru esmu pieradusi turēt tieši pie gultas, taču iedzert es nepaspēju, jo tieši tai pašā mirklī mans telefons bija biedējoši skaļi ievibrējies..
Bija atnākusi īsziņa.
Nepacietīgi saķēru to un, atbloķējusi ekrānu, ieskatījos tajā.
Kad es pamanīju, ka autors ir anonīms, mani pārņēma aukstas tirpas.. Pagājušo reizi tas ne ar ko labu nebija beidzies..
Atkal uzspiedu uz ierīces ekrāna un manu acu priekšā parādījās īsziņas saturs..
"Mana mīļā, mīļā Karmella. Liekas pēdējo dienu gaitā tu neesi guvusi nekādu mācību. Žēl, gan. Nāksies tev sagatavot vēl kādu nepatīkamu pārsteigumu. Uzmanies."
Aizmetusi telefonu uz tālāko gultas malu, es uzrausos kājās un, krisdama, klupdama skrēju uz sienas pusi, kur atradās kloķis.. Tikko es biju ieslēgusi apgaismojumu, telefons atkal draudīgi iespīdējās..
Jutu, kā matiņi uz pakauša saceļas stāvus..
Uzmanīgi, piesardzīgi pielavījos pie gultas un atkal ieskatījos īsziņas saturā..
"Gaisma tev nepalīdzēs. Kad es būšu tikusi pie tevis, no tavas glītās sejiņas pāri nekas nepaliks."
Pārbījusies, es metos ārā no istabas.
-Rafael..- ātri streipuļojot pa gaiteni, es izmisusi izstomīju.
-Rafael, kur tu esi..- vēlreiz atkārtoju, drebošām rokām raustīdama visu durvju rokturus, kas pagadījās ceļā.
-Rafael, lūdzu..- acīs sariesās asaras un es sāku iet vēl ātrāk..
(Bildē Rafaels.)

View more

45.

Jau nākamajā mirklī Rafaels, stingri turēdams mani aiz elkoņa locītavas, vilka cauri VIP zālēi līdz kāpnēm. Mēģināju neatpalikt, jo, ja tas būtu noticis, es nokristu un vilkos pa zemi.. pats Rafaels to gan jau nemaz nebūtu pamanījis..
Kā?! Kā es varēju viņu neatpazīt?? Pat viņa smarža.. jau no paša sākuma tā likās pazīstama, taču es nepievērsu tam uzmanību.. Stulbene.
Rafaels nosauca mani par paslaistuvi..
MANI par PALAISTUVI!
Dīvainā kārtā tas tik ļoti aizvaino, ka šobrīd spēju domāt tikai par to..
-Atlaid mani. Es varu to darīt arī bez tavas palīdzības.- iespītējusies, es centos apstāties un apturēt arī viņu. Protams, veltīgi..
-Šeit ir kāds ar kuru tu šovakar jau paspēji pārgulēt? Vai arī varbūt tādu ir vairāki?- strauji pagriezies, bet joprojām neatlaidis manu roku, Rafaels neizsteiksmīgi pārskrēja ar acīm tuvāk stāvošajiem vīriešiem un dusmīgi, uzsvērti vaicāja.
Vēlējos kliegt Rafaelam sejā, ka viņš kļūdās, taču es netaisījos tik ātri zaudēt šo cīņu.
-Tici vai nē, bet šodien tev bija jābūt pirmajam.- koķeti uzsmaidīju viņam un pavicināju savas garās skropstas.
-Nevar būt! Es gan biju domājis, ka tu esi paspējusi paplest kājas pusei no šiem vīriešiem.- Rafaela balsij piemita ironiska pieskaņa. Iztēlojies izbrīnīts, viņš atkal veltīja man savu "ikdienišķi naidīgo" skatienu.
Savaldīties bija grūti.. ļoti grūti.. bet padoties tik ātri šim mērglim es arī netaisījos.
Nolādēts, cik ļoti es vēlējos izskrāpēt viņa acis un izplūkāt viņa matus..
Neticas, ka vēl pirms nepilnām 5 minūtēm Rafaels spēja būt tik pat, kā cits cilvēks.. Cik drausmīgi tas neskanētu, bet tieši viņš bija tas, kurš spēja dāvāt baudu.. Brr..
-Ja tu šobrīd mani nevilktu projām, iespējams, es vēl būtu paspējusi pargulēt vismaz ar vienu..- sataisījusi apzinīgi nopietnu ģīmi, es atkal nevainīgi vēros viņam pretī.
-Interesanti, ko teiktu tavi vecāki, uzzinot tavus šīvakara plānus?- sakodis zobus un pieliecies tuvāk, Rafaels draudīgi murmināja.
-Jā, interesanti gan - ko viņi teiktu, uzzinot, ka PATS SVĒTAIS RAFAELS ir tik nepiedienīgi uzklupis man.. nabaga nepilngadīgai meitenei?- atspēlējusies, es apmierināta vēroju kā mainās viņa sejas izsteiksme.
-Par kautrības iemiesojumu es arī tevi nenosauktu.- itkā atcerēdamies, kas bija noticis pavisam nesen, Rafaela balss kļuva klusa un nosvērta.
Iegrimusi domās, es nolaidu skatienu lejup..
Uz viņa bija melns krekls, kārtīgi aizlikts aiz tik pat melno bikšu jostas..
Vēl.. vēl tikai pirms mirkļa man bija atļauts pieskarties šim cilvēkam tik, cik sirds kāro.. taču tagad, liekas, ja tas notiks.. man draud nāvessods..
Atakl sagrābis mani aiz rokas locītavas, Rafaels turpināja ceļu..
Visu ceļu līdz mājām mēs pavadījām saspringtajā klusumā.. Viņš bija dusmīgs, kā nekad.. Liekas, pietiktu pieskarties tikai ar vienu pirksta galiņu, lai viņš aizsviltos..
Tikai tad, kad mēs jau bijām iegājuši mājā, viņš ierunājās.
-Tagad ej gulēt. Līdz rītdienas rītam es būšu izdomājis, ko ar tevi darīt.-
(Bildē Karmella.)

View more

Related users

44.

Vīrieša īsie bārdas rugāji asi durstīja un kairināja ādu, taču tas, izrādās, dāvāja vēl lielāku baudu.. nekā gribētos..
Joprojām neļaudams manām kājām skarties grīdai, viņš ātriem soļiem virzījās uz priekšu.. un pēc neilga brīža es biju veikli iemesta gultā..
Sirds sitās kā būrī ieslodzīts putns.. galva reiba.. un ķermeņa locekļi atteicās klausīt..
Mīkstā veļa apņēma manas kailās rokas un kājas, un es paklausīgi, nekustīgi gulēju.. līdz sajutu, ka viņš ir noliecies virs manis.. Visi mani "pašaizsargāšanās instinkti" bija nozuduši.. Likās, ka ir iestājies prāta aptumsums un es biju gatava ļauties pilnīgi visam..
Sajutusi viņa rokas apņemam manus augšstilbus zem kleitas auduma, es satrūkos.. Nebiju gaidījusi, ka viņš to darīs tik ātri.. un strauji..
Tieši tai mirklī, kad es jau nepacietīgi stiepu savas rokas, lai atkal apņemtu viņa kaklu, bet viņš savas slidināja ar vien dziļāk zem manas kleitas.. atskanēja skaļš blīkšķis.
Salēkusies, es atvēru acis un ieraudzīju kā istabas durvis veras vaļā.. Acumirklī bija ieslēdzies arī telpas apgaismojums.. Viss notika tik ātri, ka manas smadzenes atteicās to aptvērt..
Pacēlusi galvu, es vēlējos ieskatīties acīs šim vīrietim.. šim valdzinošajam svešiniekam.. taču, kad mūsu skatieni bija sastapušies.. es biju gatava ķert sirdstrieku..
Šo bālo, mežonīgo acu pāri.. un šos pazīstamos, mūžīgi neapmierinātos sejas vaibstus.. es atpazītu it visur..
Manā.. manā priekšā bija Rafaels..
Es nevēlējos ticēt savām acīm..
Manis izfantazētais, noslēpumainais svešinieks.. nav nemaz tik svešs..
Sanāk.. viņš.. viņš ir skūpstījis mani? Viņš ir man pieskāries.. tik daudzas reizes?
KĀ?! KĀ TAS VARĒJA NOTIKT?!
Saspringusi, es gulēju un mēģināju izturēt viņa neticīgo, caururbjošo acu skatienu, kas nenovērsās ne uz visīsāko mirkli..
-Rafael, vispār es arī šeit atrodos.- pēkšņi visu manu iekšējo pasauli satricināja nepacietīga, sievietes balss.. Lēnām aizgriezusi galvu uz kreiso istabas pusi, es ieraudzīju samērā garu, perfekti veidotu, sievišķīgu augumu.. Tagad, viņai blakus, es jūtos kā sīka, plakana piektklasniece..
-Tu, tulīt pat vācies projām.- Rafaels noņēma savu kreiso kāju no gultas, kur tā bija atradusies cieši piespiesta pie manējās, un izstaisnojies, draudīgi uzlūkoja blondīni.
-Bet ar tevi mēs aprunāsimies mājās.- atkal pagriezies atpakaļ, viņš rupji sagrāba mani aiz rokas un uzstutēja kājās.
Redzēju, kā viņa skatiens noslīd lejā..
-Sīkā palaistuve.- naidīgi nošņācis, Rafaels ar vienas rokas palīdzību pavilka manu aizlocījušos kleitas malu uz leju, un apveltīja ar iznīcinošu skatienu..

View more

43.

Kaut arī viss veselais saprāts, kas bija atlicis, gandrīz vai kliedza: "BĒDZ!" - kājas tik pat kā nepaklusīja. Pat iedomāties nevaru, ko ar mani iesāktu vecāki, ja uzzinātu uz ko esmu gājusi tikai savas muļķīgās ietiepības dēļ.. Sirdsapziņa nedeva man mieru.. un vēderā atkal parādījās dīvainas, kņudinošas sajūtas..
Ak Dievs, kā es spēšu skatīties acīs savai mātei un savam tēvam pēc visa tā, ko šobrīd atļaujos?
Itkā saprasdams, kas darās manā galvā, svešinieks mierinoši un uzmanīgi noglāstīja manu pakausi..
Taču jau nākamajā mirklī es biju par visu aizmirsusi, jo viņa pilnīgās, miklās lūpas piekļāvās manējām.. Pavisam negaidīti es atskārtu, ka man tas patīk.. patīk just šī noslēpumainā vīrieša rūgteni saldo garšu..
Vienas sekundes laikā viņš spēja mani ievilkt pavisam citā pasaulē.. pasaulē, kur eksistējam tikai mēs, divi vien..
Pati neapzinoties, es nedroši apviju rokas ap vīrieša platajiem, muskuļotajiem pleciem..
Sajutusi viņa auguma kvēlojošo siltumu, es saraustīti noelsos un aizmiedzu acis.. izbaudīdama katru man doto mirkli..
Es esmu traka.. es tik tiešām esmu traka. Rīt no rīta būs obligāti jāapmeklē labākā klīnika apkārtnē un jāpierakstās uz konsultāciju pie psihologa. Varbūt vismaz speciālistam izdosies "ielikt" manas smadzenes pareizajā vietā?
Atkal aizmirsties man lika vīrieša rokas, kas saspieda mani vēl ciešākā tvērienā un viņa spēcīgais augums, ko es izjutu ar katru sava ķermeņa šūniņu..
Kādu brīdi es pat saklausīju kā dun viņa sirds.. tik dobji un strauji. Vai arī tā bija manējā?
Jau nākamajā mirklī šis jautājums bija zaudējis savu nozīmi, jo, pieliecies, svešinieks atkal kāri skūpstīja manas lūpas.. tikai šoreiz viņš bija prasīgāks.. un uzstājīgāks..
Mani pāršalca spējš aukstuma vilnis un ceļgali nodevīgi saļodzījās.. Ja viņa rokas tik prasmīgi mani nesaturētu, es jau sen atrastos lejā.. uz grīdas.
Likās, viņš lasa manas domas.. Uzreiz pēc mana "vājuma uzplūda" svešinieks saņēma manu vidukli savās siltajās plaukstās un pacēla gaisā.. Baidīdamās nokrist, es apķēros vēl ciešāk ap viņa pleciem, taču velti.. tvēriens bija tik ciešs, ka es nevarēju ne pakustēties, ne mierīgi uzelpot.. kur nu vēl izslīdēt..
Strauji pagriezies, viņš mainīja mūsu pozīcijas. Tagad viņš bija tas, kurš stāvēja atspiedies pret sienu, bet es bezpalīdzīgi un pakļāvīgi karājos gaisā.. viņa spēcīgo roku apvīta..
Tikai tagad es atskārtu, ka svešinieks ir krietni augstāks par mani.. un tikai tagad, kad biju atrauta no zemes, es atrados viņa līmenī..
Laikam tieši šī nolūka pēc, viņš to ir izdarījis..
Uzmanīgi pastiepu savus pirkstus augšup un ziņkārīgi taustījos ap vīrieša brīnumaini biezajiem, zīdainajiem matiem.. Tagad es sajutu arī to, cik reibinoši un patīkami tie smaržo.. Gribējās ierakties tajos ar degunu un vairs nekad nešķirties no šī pasakainā aromāta..
Kā tas ir iespējams?! Vienas viņa smaržas dēļ, esmu gatava sajukt prātā..
Nākamais skūpsts bija piemeklējis manu kakla izliekumu.. un pāri manam ķermenim atkal pārskrēja baudpilnas trīsas..

View more

42.

Nesteidzoties, mani pirksti slīdēja ap auksto, metāla rokturi.. līdz bija to apņēmuši pavisam.. Sirds dauzījās kā negudra un es atkal, nu jau kārtējo reizi apzinājos, cik liela muļķe esmu. Ja kāds pirms dažām dienām man būtu pateicis, ka es jebkad savā dzīvē rīkošos tik neapdomīgi, kā tagad - laikam.. es būtu vienkārši pasmējusies un pat neņemtu to vērā.. Taču tā ir realitāte. Viss notiek paīstam..
Aiz šīm durvīm atrodas man nepazīstams cilvēks.. svešinieks, un pat iedomājoties par to, ka šim vīrietiem varētu būt vairāk par 30 gadiem.. vai 40 gadiem, man paliek slikti.
Kaut arī.. pieaugušie, iespējams, pat neapmeklētu šādu pasākumu, tāpēc jāskatās uz situāciju no gaišās puses.. Varbūt aiz šīm durvīm atrodas pievilcīgs.. jauns.. un izskatīgs..
Labi, aizmirstam par pievilcīgu un izskatīgu. Galvenais, lai viņš būtu jauns..
Saņēmusi visu savu drosmi, es pavilku rokturi uz leju.. un atvēru durvis. Veikli ieslīdēju tumsā un tulīt pat, klusi, gandrīz nesaklausāmi aizvēru.
Augumu pāršalca atvieglojuma vilnis.. istabā valda tumsa.. tik tiešām. Tik bieza un necaurredzama, ka pat pēc ilgāk pavadīta laika šajā telpā, acis nepierastu.. Ceru.. ka nepierastu..
Piespiedusies pie sienas, kuras aukstumu es jutu pat caur biezo kleitas audumu, pacietīgi gaidīju.. Vēlējos saklausīt vismaz kaut kādu zīmi, kas liecinātu, ka neesmu šeit viena.. Vismaz viņa elpošanu.. papēža švīkstienu.. vai kāda materiāla čīktoņu..
Nāvējošā tumsa un biedējošais klusums spieda manas smadzenes tik ļoti, ka es biju gatava pati, taustoties, uzmeklēt šo klusējošo radību..
Pagaidiet.. varbūt Tvens mani izjokoja? Varbūt šajā istabā neviens nebija ienācis.. Varbūt es šeit atrodos viena?
Tikko es sāku mierināt sevi ar šīm patīkamajām domām, kad izdzirdēju soļus. Lēnus, gausus, tomēr pietiekami skaļus un uzstājīgus..
Sirds nodrebēja.. Saskatīt joprojām neko neizdevās..
Mani un svešinieku ieskāva tumsa.
Soļi kļuva skaļāki.. šausmās sāku apjēgt, ka viņš tuvojas.. Sasodīts..
Aizmiegusi acis, es mēģināju elpot mierīgāk.. Savilku pirkstus dūres un centos atcerēties savus vecākus.. Cik ļoti es tagad vēlējos atrasties viņiem blakus.. Vēl nekad savā dzīvē es nebiju tik ļoti ilgojusies pēc mātes un tēva..
Pēc brīža gaisā uzvēdīja salds, vīriešu smaržu aromāts.. Viņš bija apstājies.. Tikai dažu centrimetru attālumā no manis.. Es jutu viņa elpu.. jutu šo patīkamo smaržu, kura uz visīsāko mirkli likās pazīstama, taču dīvainās sajūtas ātri pazuda.. atstādamas mani vienu ar mokošām bailēm.
Nepaspējusi neko aptvērt, es šausmās sastingu.. Viņš.. viņš bija man pieskāries..
Silta plauksta tika uzmanīgi uzlikta uz manas muguras.. un otra.. otra roka saņēma manus pirkstus savos.. tad.. pamazām svešinieka tvēriens kļuva ciešāks.. Viņa roka no manas plaukstas aizslīdēja augšup.. līdz sasnieda plecu.
Esmu traka.. es tiešām esmu traka, ja ļauju viņam to darīt..
Tomēr, arī tad, kad vīrietis pieliecās pavisam tuvu.. un es jutu viņa vēso elpu noglāstām manu kaklu - nemēģināju pretoties..
Idiote.. es esmu idiote..

View more

41.

Pietika ieskatīties Tvenam acīs, lai saprastu, ka viņš ir iereibis.
-Neskarta?- domīgi pārjautāja vīrietis, kas joprojām turēja mani ap pleciem.
Sāku just, kā mani vaigi pamazām piesarkst.
-Viņa ir nevainīga.- Tvens atkal ieķērcās, saķerdams ar rokām vēderu.
Vārds "iereibis" ir pārāk nenozīmīgs šim gadījumam. Viņš bija piedzēries. Un galīgi.
-Kas tur slikts?- Kora satraukti iejaucās, kamēr es pie sevis klusībā lūdzos, lai kāds mani paglābj.
-Slikts?! Kad mēs bijām kopā viņa pat neļāva man sevi izģērbt!- vienā acumirklī Tvens palika nopietns. Viņš turēja sažņaugtās dūres uz galda un skatījās manī ar tik mežonīgu skatienu, ka es vēlējos izgaist.
Kādā sakarā šis draņķis uzdrošinās pieminēt kaut ko tādu visu šo nepazīstamo cilvēku acu priekšā?!
Jā, es viņam neļāvu sevi izģērbt, jo domāju, ka viņam ir vajadzīgs tikai seks, un izrādās tā arī bija! Man bija knapi 17 un viņam 21. Es biju neglābjami iemīlējusies, taču bailes, ka viņš vēlas mani izmantot nekad nepameta..
-Ja tu tā uzvedīsies arī tupmāk - paliksi tik pat nevainīga arī pensijā.- Tvens atslābis atgūlās pret atzvelti un izaicinoši lūkojās manī.
-Kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka esmu nevainīga?- saņēmusies, es bezrūpīgi jautāju, nenovērsdama acis no viņa.
-Dieva dēļ, man tev neiznāks to iestāstīt. Es pazīstu tevi pārāk labi.- atkal paņēmis glāzi rokās, Tvens skatījās manī ar savu šarmanto skatienu, kas katru reizi lika manai sirdij pukstēt straujāk.. agrāk. Apstākļi ir mainījušies. Visu, ko es jūtu pret šo izdzimteni tagad ir tikai dusmas un riebums.
-Varbūt es vienkārši nevēlējos gulēt ar tevi? Varbūt tu man biji vajadzīgs tikai jaunām kleitām, kurpēm un rotaslietām? No kurienes tu zini, cik manā dzīvē bija tādu, kā tu?- nekad agrāk es nebiju jutusies tik nožēlojami. Tvena dēļ, man nākas izlikties par.. par mauku.
Redzēju, kā viņa acīs pazib piesardzība.
-Tātad, gribi pateikt, ka tu esi gatava pārgulēt ar jebkuru, kam ir nauda?- Tvens nicinoši vaicāja, purpinādams sev zem deguna.
-Jā. Viegli.- nemainījusi savu nostāju, es atcirtu. Šos, apkārt sēdošos cilvēkus es vairs nekad nesatikšu (cerams), tāpēc man ir vienalga, ko viņi šobrīd par mani domā un kāds priekšstats viņu galvās veidojas.
-Es tev samaksāšu, ja tu aiziesi un tieši tagad ar kādu pārgulēsi.- viņš zobgalīgi smīnēja.
Es biju gatava dzirdēt kaut ko tādu.
Mani pārņēma tik liels niknums, ka es biju gatava nogalināt visus! VISUS! Viņš domā, ka man bija jāguļ ar viņu?! JĀGUĻ?! Domā, ka ja es to neizdariju ar viņu - neizdarīšu arī ar kādu citu?!
No visas sirds es vēlējos pierādīt šim mērglim, ka viņš nav un nekad nebūs vienīgais vīrietis manā dzīvē.
-Labi, kur? Kur man to darīt?- mana balss dusmās drebēja.
-Paskaties, tur ir "divvientulības" gaitenis. Pilns ar brīvām istabām.- Tvens norādīja ar roku uz labo pusi un pašpārliecināti smaidīja.
-Pats izvēlēsies man partneri?- tik pat pārliecināti prasīju.
-Pirmajā istabā tikko ir iegājis vīrietis. Viens. Ej un pievienojies viņam.-
-Brīnišķīgi! Tā arī darīšu!- saspīlētu smaidot, es piecēlos.

View more

40.

Uz VIP zāli otrajā stāvā veda vītņveida kāpnes. Tās bija tik pat spoži baltas kā arī viss pārējais šajās telpās.
-Ak! Mans! Dievs! Tur ir Steisija!!- Kellija spalgi iesaucās un metās uz priekšu, tipinot pa pakāpieniem divreiz ātrāk.
-Kāda Steisija?- sašķobijusi seju nepatikā, es pagriezos pret blakus ejošo Alisu.
-Tu taču zini Kelliju, viņai telefona kontaktos ir vismaz 15 cilvēki uz katru alfabēta burtu.- viņa uzkrītoši nobolija acis.
-Nu jā, es par to biju aizmirsusi.- nespējusi apvaldīt smaidu, gari stiepdama vārdus, novilku.
Kad manas kājas stabili nostājās uz plašās telpas grīdas, es vērīgi aplūkoju apkārtni. Itkā viss ir mierīgi.. Kamēr nekādas briesmas nedraud..
Arī turpmāk viss noritēja diezgan piedienīgi.. Mēs paspējām nogaršot vairākus bezalkoholiskus kokteiļus un nogurt no dejām, kaut arī kopš mūsu ierašanās bija pagājusi tikai stunda.
Īstenībā dejoja tikai Alisa un Kellija. Es sēdēju un godprātīgi uzmanīju viņas. Ja, nu kaut kas noiet greizi? Man jābūt gatavai sniegt palīdzību jebkurā brīdī! It īpaši zinot draudzeņu patiku iekulties dažādās ķēzās..
-Karmella? Kellija man pateica, lai uzņemos par tevi rūpes. Izklaidēšanā.- aprāvusi manas domas, garkājaina brunete uzvilka mani stāvus un viņas seja atplauka platā smaidā.
-Nē, nē, navajag. Es nevēlos.- mēģināju izturēties, cik vien pieklājīgi spēju un smaidiju meitenei pretī.
Viņas garie, biezie, kastaņbrūnie mati sniedzās gandrīz līdz viduklim. Tumši violetā kleita izskatījās tik eleganta, ka mani pat pārņēma skaudība. Uz viņas mazajām, smalkajām pēdām bija uzvilktas zeltainā nokrāsā Manolo siksniņkurpes uz ārkārtīgi gara papēža un ar spilgti sarkanām zolēm. Sasodīts, es arī tādas gribu!
-Mani sauc Kora.- meitene apņēmīgi pasacīja un pagriezusies vilka mani prom. Tā bezkaunīgā Kellija no manis dabūs sāpīgu pērienu! Par ko?! Man uz tā mīkstā ādas dīvāna bija tik neaprakstāmi labi!! Kāpēc viņai atpakal bija visu jāizjauc!?
Kora pieveda mani pie garena, tumša galda, pārpildīta ar neskaitāmiem alkohola dzērienu veidiem.. Tad manas acis sāka pievērsties cilvēkiem, kas sēdēja ap to.
Bija 3 vīrieši.. ģērbti pēc pēdējās modes.. un 2 glītas sievietes.
Neaptvēru kā, tomēr jau pēc mirkļa es biju iegrūsta starp vienu blondīnu un otru.. vīrieti, laikam arābu izcelsmes. Jebkurā gadījumā tas nav svarīgi.. galvenais, ka viņš ir izskatīgs. Un pat ļoti..
Pacēlusi acis augšā, es paskatījos uz pāri, kas sēdēja galda pretējā pusē.. un tad mana mute izkalta..
PIE VELNA, TAS BIJA TVENS!!
Viss, ja Kellija arī to zināja.. Es apsolu, viņai atlika dzīvot pavisam neilgu laiku.
-Esi sveicināta, mazā.- arābs pastiepa roku uz manu pusi un aplika to ap maniem pleciem. Ar visiem saviem spēkiem izvairījos.. taču veltīgi.
-Beidz, Omēr, tu neredzi, ka meitenei nepatīk?- Kora brīdinoši uzlūkoja vīrieti, sēdošo man blakus. Tagad es sajutos vēl šausmīgāk. Niecīga un neiederīga.
-Mūsu Karmella tāču ir neskarta! Nedod Dievs kāds pieskarsies.- Tvens skaļi iesmējās un papildināja savu glāzi ar vēl kādu dzērienu..

View more

39.

Kad mēs visas trīsas beidzot bijām apmierinātas ar saviem atspulgiem spoguļos, devāmies apmaksāt pirkumus.
-Jā, Karmella, tu kā vienmēr savā repertuārā.. Varēji atrast arī kaut ko seksīgāku.- Kellija, nu jau atkal nebija apmierināta ar manu izvēli.
-Es uz turieni eju ielūgtā viesa lomā, nevis striprīzdejotājas.- sakodusi zobus, noburkšķeju un vēlreiz apskatīju savu kleitu.
Tā nebija gara un noteikti arī īsa nē. Audums piesedza visu, kas atradās nedaudz augstāk par maniem ceļgaliem. Kleita bija pārklāta ar rūtiņām uz melnā fona. Kopumā mani viss apmierināja.
Izgājušas no veikala mēs sameklējām Alisas pieminēto salonu.. Godīgi sakot, es vispār neko negrasījos darīt ar saviem matiem, bet, kā es saprotu, man nav izvēles..
Mums paveicās, ka vairāki speciālisti bija brīvi un varēja mūs pieņemt uzreiz, bez gaidīšanas.
Galu galā manus matus ieveidoja un priekšējās šķipsnas sasprauda kopā galvas aizmugurē. Nekas uzkrītošs.. Viss, kā vajag.
Tad sekoja mālēšanās.. Acu grims bija izveidots tumšos toņos, kas ļoti labi saskanēja ar iepriekš izvēlētās kleitas krāsu.
Alisa izskatījās brīnišķīgi.. kā jau vienmēr. Uz viņas bija melna apspīlēta un mežģīnēm apšūta kleita, kas uz viņas auguma sēdēja kā uz manekena. Mati bija sapīti rūpīgā, brīnumaini skaistā franču bizē ar dažādiem "izrotājumiem".
Kellija līdzinājās 21. gadsimta princesei. Kleita bija maigi rozā tonī, kas tik skaisti kontrastēja ar viņas tumšiem matiem, un lejā bija kupli tulpjveida svārki. Mati bija iepīti krāšņajā frizūrā, paceltā nedaudz virs pleciem.
Kad mēs stāvējām uz pārpildītās cilvēkiem ielas, pulsktenis rādīja 19:45.
-Ja tas sasodītais taksometra šoferis atbrauks pēc vairāk nekā 5 minūtēm, mēs nokavēsim.- Kellija dusmīgi spaidija sava telefona ekrānu.
-Man nekad nepatīk paši sākumi. Atbrauksim tieši tad, kad viss jau būs norunāts un cilvēki vienkārši dzers un dejos.- dzelīgi attraucu.
-Karmella, kas tevi ir? Neesi tik uzpūtīga.- Alisa piegāja tuvāk un iebakstija man ar elkoni.
Beigu beigās viss arī notika pēc mana pareģojuma. Piebraucām mēs tad, kad visi jau atradās iekšā. Milzīgā auto stāvvietā bija novietos visdažādako marku mašīnas. Sākot ar grandioziem "bandītu traktoru" džipiem un beidzot ar plakanām miljoniem vērtām sporta mašīnām. Skanēja neiedomājami skaļa mūzika, kas lika visām iekšām ritmā vibrēt. Nezinu kāpēc, bet mani piemeklē dīvainas sajūtas.. Kaut kam šovakar ir jānotiek, taču sliktam vai labam - to es nezinu.
Ja es nebūtu aizgājusi uz tikšanos ar šim divām kazām, tagad mierīgi sēdētu savā istabā un skatītos kādu komēdiju savā MacBook.. vai arī pasakaini sagaidītu saulrietu pludmalē..
Nosaukušas savus vārdus divām 'muskuļu grēdām' pie ēkas ieejas, mēs spraucāmies tālāk.
Kluba interjers bija iekārtots ļoti ērti un lietprātīgi. Viss baltos vai spīdīgi sudrabainos toņos.
-Ejam uz otro stāvu. Tur ir VIP zona. Varbūt paveiksies satikt kādu pazīstamu personu. Pie tam mums tur ir "izīrēts" viens no labākajiem galdiņiem.- Alisa mēģināja pārkliegt skaļo dunoņu.
(Bildē Karmella.)

View more

38.

Sēžot viesnīcas kafeinīcā, es neapmierināti bakstiju kokteiļa glāzes gultni ar plastmasas salmiņu. Kellija ar Alisu neuzbrīdi neapklusa.
-Karmella! Tu esi visīstākā noziedzniece! Kā tu vari staigāk apkārt šajā pidžamā, kad dzīvo vienā mājā ar tik velnišķīgi seksīgu vīrieti!?- Alisa kritiski pētija manu kleitu.
-Pidžamā?! Tā nav pidžama!!- es sašutusi iztaisnojos mīkstajā krēslā un noglaudiju mīksto un patīkamo apģērba gabalu.
-Nopietni, ja tu arī turpmāk tā ģērbsies, viņš pat uz tevi nepaskatīsies.- Kellija bija tik pat satriekta, cik Alisa.
-Man nevajag, lai viņš uz mani skatās.- atkal sagumusi, es pasniedzos pēc salmiņa un turpināju savu agrāko nodarbi.
-Ko nozīmē "nevajag"?!- Alisa izskatījās šokēta. Steidzīgi iedzērusi savu karameļu maisījumu, viņa atkal ņemās turpināt diskusiju.. Ak, negribu to atzīt, taču būtu labāk, ja es šodien viņas vispār nesatiktu.. Tikai garastāvokli bojā..
-Jūs abas runājat tā, itkā es taisītos ar viņu gulēt! Viņam ir 24, bet es pat pilngadīga vēl neesmu!- dusmīgi sacīju, saņēmusi, nu jau sakropļoto salmiņu starp lūpām.
-Tev paliks 18 pēc dažām nedēļām.- samiegusi acis, Kellija viltīgi smaidija.
-Nu un?! Es viņu neinteresēju un viņš mani arī.- dusmīgi ņurdēju un vieglām maisīju dzērienu savā glāzē.. atkal ar tā paša, nabaga salmiņa palīdzību.
-Esi pārliecināta, ka viņš tevi neinteresē?- Alisa klusi, sapņaini nočukstēja pieliekusies pavisam tuvu.
-Beidzat! Es neatnācu uz šejieni, lai runātu par to nelieti.- vienā rāvienā iztukšojusi kokteiļa glāzi, es gribēju celties un iet apmaksāt pasūtijumu, taču Alisa atkal paspēja iestarpināt.
-Tu gribēji teikt - "Par to seksīgo un pievilcīgo nelieti"?-
Mēģinādama savaldīties, es lēnām ieelpoju.. un izelpoju. Tad atkritu atpakaļ vietā, kur pirmīt sēdēju.
Nākamajā acumirklī Kellijas telefons novibrēja un viņa tulīt pat, zibenīgi to pacēla.
Tā bija īsziņa.. Viņa to saspringti un uzmanīgi lasija. Tad, uzrāvusi galvu augšā, laimīga iespiedzās:
-Ouens ir dabūjis mums biļetes uz šīvakara ballīti "Miami Stars" klubā! Lai Dievs viņu svētī..- draudzene priekpilnām acīm raudzījās manī.
Sasodīts.. kāds Ouens? Kāda ballīte? Kāds klubs?!
-Ja es nebūšu mājās Rafaela norādītajā laikā, viņš mani pieķēdēs pie radiatoriem un vispār vairs nekad un nekur nelaidīs. Pietika ar vien ar tā nelieša sejas izsteiksmi, kad viņš man stāstija savus debīlos "likumus", lai es saprastu kādas būs sekas, ja es tos neievērošu.- aizvainoti murmināju, nolaidusi galvu.
-Aizmirsti par savu Rafaelu! Mūs gaida pats labākais vakars, ko mēs jebkad esam piedzīvojušas!!- Alisa bija stāvā sajūsmā. Izņēmusi no savas Chloe somiņas melno naudas maku, viņa uzmeta uz galda dažas papīra naudas zīmes un paņēmusi mani pie rokas, ātri vilka prom. Kellija jau bija nozudusi aiz viesnīcas krāšņajām ieejas durvīm..
-Uz kurieni mēs ejam..?- neko neapjēgusi vaicāju un paklausīgi sekoju.
-Mēs dodamies iekarot šīs apkārtnes labākos zīmolu veikalus, muļķīte!- aprauti iesmējusies, Alisa paskaidroja.. un tik joņoja tālāk pa trokšņainajām ielām..

View more

37.

-Vai tad tev ir nauda, lai apmakstātu taksometru?- apmierināti uzlūkojot mani, viņš jautājoši pacēla uzacis.
Sasodīts! Kā es varēju aizmirst?! Man nav neviena centa!! Un viss ir stūrgalvīgo vecāku dēļ! Un šim draņķim pat nav jēgas prasīt! Viņš taču man neko nedos!!
Godīgi sakot, es labāk aplaupīšu banku nekā pazemošos un lūgšu viņam.
-Sēdies.- aizverot aiz sevis spīdīgā džipa durvis, viņš strupi pavēlēja.
-Dievs, lūdzu, palīdzi man to pārdzīvot.- aiztaisījusi acis un pavērusies pret debesīm, klusi, žēlabaini nočukstēju, salikusi plaukstas kopā. Tad padevīgi paklausīju Rafaelu un iekāpu mašīnā.
Piesprādzējusi drošības jostu, es pamanīju, ka viņš pat necentās pārģērbties.
Uz Rafaela jorpojām bija tās pašas pelēkās sporta bikses un brūns, pieguļošs RALPH LAUREN polo krekls ar ko viņš "vārtījās" pa mājām. Pats šausmīgākais bija tas, ka tik vienkāršā un ikdienišķā apģērbā šis nelietis izskatās tik.. tik apbrīnojami vīrišķīgi, ka kāda nenoturējusies varētu mesties viņam virsū. Es, diemžēl, ietilpstu tai skaitā..
Un ko es darītu, ja man rastos iespēja apskatīt viņa ķermeni bez šī krekla..? Laikam sajūsmā zaudētu samaņu.. Pat iedomājoties par to, mani pārņēm siltas, baudas trīsas..
Aizsapņojusies, es pat nebiju notvērusi brīdi, kad mēs piebraucām pie viesnīcas. Izskatās, tā nemaz neatrodas tik tālu no Rafaela mājas.
-Iedod savu telefonu.- iebraucis autostāvvietā, viņš vērsās pie manis. Taču tas vairāk līdzinājās norādījumam nekā lūgumam.
-Priekškam?- aizdomīgi pavēros pretī, joprojām mēģināda apvaldīt savas pervesās iedomas.. Tas nesanāca, jo mans skatiens tulīt pat noslīdēja līdz Rafaela kreklam, kura divas augšējās un vienīgās pogas bija atpogātas..
Jau nākamajā mirklī es nolādēju dizaineru, kurš neiedomājās šim kreklam pievienot vēl dažas.. Man liekas, vai arī šis nelietis ar katru dienu kļūst ar vien pievilcīgāks??
Pie velna, kas ar mani notiek?!
Norijusi siekalas un atgriezusies realitātē, es apsvēru domu pastiepties un aizpogāt šīs sasodītās pogas uz šī sasodītā Rafaela krekla! Domas, ka citas skatās uz viņu un jūt tieši to pašu, ko es tagad, lika manām smadzenēm dusmās mutuļot.. Būtu mana vaļa, es uzvilktu viņam virsū skafandru.. tad neviena nespēs blenzt uz Rafaelu, kā to daru es. Nomāca vēlme.. briesmīga vēlme.. Gribējās, lai viņš pieder tikai man..
Sapratusi, ka blakus Rafaelam es sāku jūkt prātā, ātri atvēru somiņu un izvilkusi no tā telefonu pasniedzu viņam. Jo ātrāk viņš visu izdarīs, jo ātrāk es tikšu prom..
Ar vienu aci glūnot, es redzēju, kā viņš ciparu klaviatūrā ievada numuru. Tad nospiež "zvana" taustiņu.. laikam, lai saglabātos arī viņa mobīlajā telefonā.. Jā, tagad man būs viņa numurs.. Neticami..
-Zvani tikai ārkārtas gadījumos, saprati?- viņš nopietni uzlūkoja mani un iemeta ierīci atpakaļ, man klēpī..
-Ņem. Pirmajam laikam pietiks.- acumirklī viņam rokās parādījās vīriešu naudas maks. Izvilcis žūkni banknošu, viņš tās sniedza man. Nevar būt..
Apstulbusi, es ieskatījos viņam acīs.
-Ņem un ej prom. Man ir jābrauc.-

View more

36.

Pat tad, kad jau stāvēju zem atsvaidzinošās un patīkami vēsās ūdens strūklas dušas kabīnē, es nespēju aizgainīt no sava prāta domas par Rafaela sacīto.
Nē, greizsirdība tā nevar būt. Man viņš nepatīk.
Vienīgais, ko tiešām varu atzīt - tas nelietis ir glīts un esmu pārliecināta, ka šo īpašību spēj novērtēt gandrīz katra.
Doma, ka pievilcīgais, valdzinošais un pašpārliecinātais Rafaels pavadīs laiku kopā ar izskatīgo, gudro Kelliju raisīja pakrūtē dīvainas, kņudinošas sajūtas..
No mums trijām parasti viņa ir tā, kura visvairāk pievērš vīriešu uzmanību. Esmu pie tā pieradusi, bet Alisai ir pilnīgi vienalga, jo viņa jau ir atradusi savu "mūža mīlestību". (Esmu gatava saderēt, ka šis "mūžs" pavisam noteikti nebūs ilgāks par vienu gadu.)
Interesanti, Kellija jau paspēja uzsākt flirtu ar Rafaelu.. tad, no rīta?
Jebkurā gadījumā viņai tas padodas labāk pat par pašu būtiskāko - elpošanu. Dažreiz, viņai tas sanāk pats no sevis, nemanot.. Un tā arī ir viena no īpašībām par kurām es Kelliju varētu apskaust, tomēr nedaru to.. jo viņa ir mana labākā draudzene un, manuprāt, tas nebūtu pareizi.
Nomazgājusi no sevis visus vakardienas piedzīvotos "netīrumus", es izžāvēju matus un ātrā solī aizjoņoju uz savu istabu, baidīdamās saskrieties ar Rafaelu, jo, nu uz manis gandrīz nekā nebija.. Zinu, ka rīkojos gaužām nepiesardzīgi. Nākamreiz būs jāpaņem maiņas apģērbs līdz uz vannas istabu.
Izdomājusi, ka neko negaidot, uzreiz došos pie draudzenēm uz viesnīcu. Ir jāuzzin iemesls viņu atbraukšanai.. un nekavējoties.
Izvilkusi no skapja plānu, baltu, kokvilnas kleitiņu, es uzstiepu to sev virsū. Iespējams, tā ir diezgan vienkārša, taču es dodos uz tikšanos ar meitenēm.. un neko vairāk neplānoju.
Apāvu ap kājām melnas siksiņkurpes un paķēru līdz arī mazu rokassomiņu, kurā knapi pietika vietas pat manam telefonam, bet kāda gan tam starpība? Galvenais, ka kaut kas karājas pār plecu un viss.
Ejot cauri pirmā stāva dzīvojamai istabai, es mēģināju nepievērst uzmanību Rafaela klātbūtnei, taču tas bija pārāk grūti.. Nepievērst uzmanību viņam gandrīz nav iespējams..
Karaliski izgūlies tai pašā dīvānā, viņš rūpīgi vēroja iPad ekrānu, pacēlis to virs sevis..
Neticami.. uz šī paša spilvena nesen gulēju es, bet tagad.. tur atrodas viņa galva.
Tagad es nebrīnos kāpēc tas smaržo pēc.. pēc Rafaela.
Viņam tiešām bija grūti vakardien uziet stāvu augstāk un atest MANU spilvenu?!
-Kur tu sataisījies?- uzmetis man virsū savu vienaldzīgo, garlaikoto acu pāri, viņš nopētija manu kleitu.
-Pie ALISES un KEILIJAS.- aizkaitināti attraucu. Pat īsti nevaru paskaidrot, kas tieši tobrīd mani tik ļoti sadusmoja.
-Brauksim kopā.- izdzirdējis manu draudzeņu vārdus, Rafaels piecēlās sēdus un aizbloķēja planšetdatora ekrānu.
-Ko nozīmē "kopā"?- apstājusies, es iesaucos.
-Tas nozīmē, ka es tevi aizvedīšu.- paņēmis no žurnālgaldiņa savu telefonu, viņš devās ārā.. man pa priekšu.
-Nē! Es negribu!- aizsteigusies viņam pakaļ, es skaļi protestēju. Atkal nevarēdama atrast tam iemeslu..
(Bildē Kellija.)

View more

35.

Tulīt pat uzrāvusi segu augšā, es dusmās biju gatava nožņaugt to nelieti.
-Kā tu vispār uzdrīkstējies?!- nicinoši vēros viņa vienaldzīgajās acīs un kliedzu.
-Kā ES uzdrīkstējos? Manuprāt, tu biji tā, kura izģērbās.- Rafaels bija mierīgs, kā nekad.
Ja šobrīd man pa rokai būtu pistole, es bez aizdomām un sirdsapziņas pārmetumiem sašautu viņu un līķi apraktu šīs pašas mājas pagalmā.
-Es neizģērbos!!- vēlreiz spalgi iesaucos.
-Es varu apliecināt pavisam pretējo.- viņš runāja tik bezkaislīgi un ikdienišķi, ka es gandrīz uzsprāgu no aizkaitinājuma.
Pārlicis kāju pār kāju un uzlicis rokas uz krēsla balstiem, Rafaels apslāpēti un apmierināti iesmējās, atkal pievērsis savu caururbjošo acu pāri man.
-Tev nevajadzēja šeit sēdēt! Kāpēc tu nedevi nekādu ziņu par savu klātbūtni?!- es joprojām biju pārskaitusies, taču sāku saprast, ka pati esmu vainīga. Man vajadzēja būt uzmanīgākai. Esmu pieradusi pie sava dzīvokļa Manhetenā, kur neviens mani NEVĒRO, NEDUSMO un lieki NEKAITINA.. un, kur vienmēr esmu viena. Varu kaut vai plika klaiņot no istabas istabā un nevienam nebūs par to nekādas daļas!
-Vari neuztraukties. Līdz pat šim pašam brīdim esmu redzējis tikai tavu nepievilcīgo krūšturi.- Rafaela sejā atkal bija saskatāma smaida atblāzma.
Sasodītais izdzimtenis..
Jutu, kā mani vaigi kļūst ar vien karstāki.. Nevar būt, ka es sārkstu šī idiota dēļ.
-Apklusti.- es nošņācu un iekritusi atpakaļ dīvānā, pagriezos uz otru sānu, ar seju pret gaišo ādas atzveltni, un pārmetu segu pāri galvai.
-Tavas draudzenes bija atnākušas.- palicis nopietns, Rafaels pateica.
-Kādas draudzenes?- pabāzusi galvu no segas apakšas tikai tā, lai varētu kaut ko saskatīt, es izbrīnīta jautāju, atkal pagriezusi galvu pret Rafaelu.
-Laikam Keilija un Alise..- viņa seja izskatījās tā, itkā viņš mēģinātu atcerēties kādu notikumu, kas norisinājās vairākus gadus atpakaļ.
Jāāā... ar atmiņu te kādam pieklibo, tomēr mani uztrauca pavisam, kas cits..
-Nopietni?! Kad?!- pielēkusi sēdus, es prasīju.
-Dažas stundas atpakaļ.-
-Un? Ko viņas teica?- es biju laimīga un uztraukta. Kas TĀDS viņas ir atvedis uz šejieni? Ja, nu kaut kas ir atgadījies?
-Pateica, ka ir apstājušās viesnīcā "Mare Azur".-
-Kāpēc tu mani nepamodināji?!-
-Domāju, ka neizgulējusies tu pīkstēsi un trakosi vēl vairāk nekā parasti.- Rafaels bezrūpīgi paraustija plecus.
Dusmu pārņēmta, es atskārtu, ka nav jēgas ar viņu strīdēties, labāk padarīt viņu pašu par muļķi..
-Starpcitu, tavām zināšanām, manas draudzens sauc KELLIJA un ALISA.- uzsvērti attcirtu un, triumfējoši smaidot, sakrustoju rokas uz krūtīm.
-Tā tava Kellija izskatās diezgan labi. Negribi mani ar viņu iepazīstināt?- Rafaels jautājuši vērās man pretī..
KO?! KO VIŅŠ TIKKO PATEICA?!
"Viņa ir mana draudzene! Lai tikai pamēģina pieskarties viņai! Neķītrais draņķis!"
Taču.. kaut kur, sirds dziļumā es cerēju, ka tas bija tikai joks un viņš to nedomāja nopietni.. jo Kellija tik tiešām ir skaista.. un arī viņai Rafaels liksies pievilcīgs..
"Tā taču nav greizsirdība, vai ne?!"
(Kellija.)

View more

34.

Jutu, kā viņa ceļi cieši piespiežas manām kājām.. kā arī gurni.. un viss pārējais.. Viņš ir tik silts.. un skaists.. un es esmu tik slapja.. un briesmīga.. Nemaz negribu iedomāties, kā tagad izskatos..
Rafaels skatījās manās acīs un nekustīgi stāvēja, joprojām nenolaidis savas rokas no manas muguras..
-Visas nelaimes, kuras mani piemeklē ir tikai un vienīgi tevis dēļ.- klusi sacīju un aizgriezos, mēģinādama izvairīties no viņa nāvējošā skatiena, kas lika manam pulsam paātrināties un visām ķermeņa daļām saspringt.
-Es ceru, ka tā būs pēdējā reize, kad man nāksies tevi nest uz rokām.- joprojām mani vērodams, viņš tik pat klusi, pateica.
-Tas notika tevis dēļ. Tu esi vainīgs. Ja tu nebūtu tā rīkojies, šobrīd viss būtu kārtībā un tev nevajadzētu sevi tik ļoti apgrūtināt.- dusmīgi ņurdēju, joprojām skatīdamās uz citu pusi.
-Tu esi muļķe.- Rafaela "ikdienišķais" garastāvoklis bija atgriezies. Rupji saķēris manas kājas, viņš atkal pacēla mani augšā. Atkal negaidot, ka viss notiks tik pēkšņi, es apaķēros viņam ap kaklu kā mazs bērns..
__________________________
Pirmais, ko es sajutu vēl neatvērusi acis bija salds, patīkams aromāts.. Ieelpojusi to vēlreiz, es atskārtu, ka iepriekš jau esmu ar šo smaržu sastapusies.. Tā nāca no spilvena, uz kura atradās mana galva.. Smaidot, es apķēru to ciešāk un ierakos vēl dziļāk mīkstajā audumā..
Tikai vēlāk, kad manas smadzenes bija atmodušās un galva atsāka normāli 'strādāt', es sapratu, ka šis sasodītais spilvens smaržo pēc Rafaela..
Pielekusi sēdus, es pavēros apkārt.
Izskatās, ka visu nakti esmu pavadijusi uz dīvāna, pirmā stāva foaje.
Tomēr, tas bija mīksts un ērts.. un uz manis bija arī sega.. ko laikam vakardien bija atstiepis tas nelietis.. Hmmm.. viņš laikam baidījās, ka es nosalšu? Nevar būt, izrādās, viņš arī spēj būt kaut cik iejūtīgs.
Vēl pēc mirkļa es aptvēru, ka uz manis joprojām ir vakardienas melnā, netīrā kleita. Pa nakti tā bija sagrozījusies.. un krūšturis zem tās arī nepatīkami saspieda ādu.. Atmetusi segu nost, es pavilku kleitu uz augšu un pabāzu rokas zem melnā auduma, lai savestu visu kārtība.. taču brīdī, kad es jau gandrīz biju to izdarījusi, es ieraudzīju VIŅU.
TAS DRAŅĶIS SĒDĒJA VIENĀ NO MILZĪGAJIEM ATPŪTAS KRĒSLIEM UN SAVILCIS SEJU NESAPROTAMĀ GRIMASĒ, VĒROJA MANI.
Un tagad es, puskaila, izstiepusies pa visu dīvānu, atrados viņa pētošo, bālo un piemiegto acu priekšā..

View more

33.

-Tu guli?- mani atmodināja Rafaela balss un roka, ar kuru viņš vieglām pakratija manu plecu. Sašķobījusies, es apgriezos uz citu pusi. Ņemot vērā to, ka mašīnas sēdeklis bija maksimāli nolaists, tas padevās pavisam viegli. Jutu, kā manu ādu apņemt vēsais āras gaiss, kas ieplūda siltajā salonā no Rafaela puses. Ja es pareizi nojaušu, tad tagad viņš atrodas nevis pie stūres, bet gan pretējā pusē.. durvju ailē.. un traucē manu mieru.
Pēkšņi mani pārņēma trīsas un es nepatīkā apķēru pati sevi ar rokām, mēģinot kaut cik saglabāt siltumu. Mana melnā, piegulošā kleita joprojām bija mitra un mati.. ar matiem bija vēl traģinskāk. Ja mana intuīcija mani nepieviļ, tad tagad es varētu līdzināties slapjai, netīrai žurkai.. ar izsmērētu kosmētiku uz sejas.. Tomēr man bija vienalga. Visticamāk Rafaels visu jau ir redzējis..
Galva likās nenosakāmi smaga.. Šķiet, es nevarētu to atraut no sēdekļa pat uz milimetru, kas tiešām biedēja..
-Tas ir mājiens uz to, ka arī līdz mājām man nāksies tevi stiept pašam?-
Jau vien pēc balss toņa varēja saprast, ka šis fakts viņu nesajūsmina.
-Nekādā.. gadījumā..- klusi murmināju. Es netaisos šim nelietim sagādāt tik lielu prieku un padoties! Iespējams, es tagad izklausījos pēc iereibušas alkoholiķes, taču.. godīgi sakot, tieši tāpat es arī jutos..
Sakopodama kopā visus atlikušos spēkus, es uzrausos sēdus, atspiesdamās ar rokām pret visu, kas vien patrāpijās ceļā.. Galva sāpēja, kājas smeldza.. tomēr es pieliecos un lēnām uzvilku kurpes kājās. Berž tās vei nē - tagad mani tas neinteresēja. Atlika paciesties pavisam nedaudz un tad es atkal atradīšos savā jaunajā istabā.. un savā jaunajā gultā.. Pūloties atkal neatkrist atpakaļ, es pagriezu galvu pret Rafaelu.
Viņš stāvēja un vērās manī no augšas.. kā uz stulbu, nespējīgu bērneli. Draņķis..
Acis joprojām lipa ciet un, lai neaizmigtu, es turpināju rīkoties.
No sākuma izcēlu vienu kāju.. tad otru.. Kad sajutu cietu virsmu zem tām, es saņemdamās cēlos augšā..
Tikko es biju to izdarijusi, mana galva iesāpējās tā, kā biju gatava ķerties tai klāt ar rokām.. Rafaels stāvēja manā priekšā un apmierināti vēroja..
Tieši tai brīdī es zaudēju līdzsvaru un aizmiegusi acis biju gatava apmuguriski piezemēties uz asfaltu, taču Rafaels atkal bija rīkojies vieklāk nekā biju domājusi.. Bļāviens..
Šobrīd es labāk atrastos zemē, ar sāpošu pakaļu, nekā viņa rokās..
Apķēris manu muguru, Rafaels stāvēja un blenza uz mani, kā uz nojūgušos psihopāti.. Kā man gribējās iebelzt viņam.. no visa spēka.. taču es atskārtu, ka mūsu sejas atrodas tikai kādu nieka 10 centimetru attālumā viena no otras..
Tuvumā šis nelietis izskatās vēl pievilcīgāk.. un viņa pavērtās lūpas izskatās vēl kārdinošākas..
-Mīļais Dievs, par ko es esmu pelnījis šo staigājošo problēmu?- kaut arī jautājumam vajadzēja skanēt neapmierināti un, iespējams, pat nicinoši, Rafaels bija pateicis to klusi.. un mierīgi, joprojām nenovērsis savas dzidrās, bālās un vilinošās acis no manis..

View more

32.

Viss acu priekšā aizmiglojās.. Sāka parādīties melni plankumi..
Skaņa arī kļuva apslāpēta..
Rafaels piebrauca pavisam tuvu un apturēja mašīnu gandrīz pie manām kājām..
Tieši tai brīdī visi spēki pazuda un es sagrīļojos..
-Eu, Karmella..- tālumā dzirdēju šo pazīstamo balsi..
Kad es jau biju gatava bezspēcīgi nokrist, liekas.. viņš paspēja laikus..
Jutu, kā viņš cieši apņem ar rokām manus augšdelmus..
-Bija tik grūti izsaukt taksometru?- viņš izklausījās neapmierināts.. Ja tik es varētu.. ja tik man pietiktu spēka.. Rafaels šobrīd nestāvētu, bet gan bez elpas gulētu uz šī negruntētā ceļa..
-Mans telefons.. tas izlādējās..- klusām izmociju un biju gatava krist šī draņķa skāvās..
-Priekškam tev tāds vispār ir vajadzīgs, ja tu nemāki to uzlādēt?- viņš nemaz nemēģināja slēpt savas dusmas un naidu.. Mērglis tāds..
Mierīgi saķēris manas kājas un augšējo ķermeņa daļu pieturēdams ar otru roku, Rafaels pacēla mani augšā..
Mani tracināja doma, ka nespēju tam pretoties un.. vispār nespēju neko izdarīt..
Aiznesis mani līdz mašīnai, viņš uz mirkli atkal nostādināja mani uz kājām, pats verdams vaļā priekšējās durvis. Rafaela otrā roka joprojām atradās uz manas muguras..
Es stāvēju, piespiedusies pavisam tuvu viņa siltajam augumam, bet viņš turēja mani, itkā baidīdamies, ka es varu nokrist..
Šis mirklis.. likās, ka tas varētu ilgt mūžību.. Negribējās to atzīt, taču tagad, blakus šim nelietim es jūtos labi.. pat pārāk labi.. nekā pienāktos..
-Un kur ir tavas kurpes?- redzēju, kā viņa skatiens noslīd līdz manām kailajām pēdām.
-Tur..- noņurdēju un pagriezusi galvu, paskatījos atpakaļ.. uz vietu, kur tikko atrados..
Saņemdams ar rokām manu vidukli, Rafaels iecēla mani iekšā, mašīnas salonā.. kā kaut kādu lelli..
Pevilkusi kājas klāt, es atbalstīju galvu pret sēdekli..
Ārā jau bija satumsis un mani pārņēma neizsakāma vēlmē gulēt..
Pēc mirkļa viņš atkal parādījās.. Nevīžīgi nometa manas melnās kurpes tur pat, pie manām kājām..
-Tās tev arī nebija vajadzīgas, jā? Nu, protams, labāk jau iet ar plikām kājām..- Rafaels sarkastiski novilka un pieliecās man pavisam tuvu..
Plati atvērusi acis, es lūkojos viņam virsū, mēģinādama paredzēt, kas notiks tālāk..
-Guli.- viņš vēsi sacīja un nolaida manu sēdekli lejā.. Tagad es atrados gandrīz paralēli zemei..
Pēc tam durvis aizcirtās un apgājis apkārt, Rafaels ieņēma savu vietu.. pie stūres..
Mašīna sakustējās un mēs sākām braukt..
Kādu brīdi es vienkārši vēros džipa gieztos.. tomēr nepagāja ilgs laiks un miegs mani ievilka savā valstībā..

View more

31.

Kad es ar grūtībām uzrausos kājās, Rafaels jau sāka braukt.. un ar katru sekundi attālinājās ar vien vairāk, atstādams aiz sevis putekļu mākoņus.
-Rafael! Nedari tā! Pagaidi mani!- šausmās sāku skriet, taču aizķerdama vienu kāju aiz otras, atkal neveikli paklupu..
Sasodītais nelietis! Kā viņš uzdrošinās ar mani tā izrīkoties?!
Piecēlusies un apskatījusi apkārtni es secināju, ka ceļš uz kura atrados neizskatījās ļoti bieži "izmantots". Galvenā šoseja tā pavisam noteikti nebija..
Atvērusi somiņu, kura, paldies Dievam, palika uz manis, nevis Rafaela mašīnā, es sāku meklēt telefonu.
Sataustījusi to, es paņēmu vēso metāla ierīci un apņēmīgi uzspiedu uz 'bloķēšnas pogu'.
Kad arī ar trešo reizi nekas nenotika un telefons nenoreaģēja, mana sirds pamira..
Nevar būt, ka tas ir izlādējies.. NU PAR KO?! PAR KO ES ESMU PELNĪJUSI ŠĀDU SODU?!
Bezcerīgi iemetu to atpakaļ somā.
Neviena mašīna pa šo laiku nebija pabraukusi garām.. un, izskatās, nemaz netaisās to darīt.. Viss bija kluss, kā tuksnesī..
Es varētu izsaukt vismaz TAXI, bet tagad.. Ko lai es daru tagad??
Atmiņā atausa viss mašīnā nosēdētais laiks..
Cik es atceros, Rafaels visu laiku brauca pa šo ceļu.. un tas nekur nekrustojās.. un nedalījās.. pie tam jābūt arī kaut kādām ceļa zīmēm ar rajonu norādēm..
Labi. Man nekas cits neatliek kā tikai iet uz priekšu.. Ja pasteigšos, man ir visas izredzes tikt līdz vajadzīgajai vietai, pirms sāks tumst..
Iespējams pa ceļam arī trāpīsies kāds benzīntanks un no turienes es varēšu izsaukt TAXI.
Kad sāku kustēties, celī sajutu sāpes.. Pieliekusies un apskatījusi to, es ieraudzīju mazas asins lāsītes, kuras spiedās ārā no saskrāpētās miesas.. Uzreiz pēs tam es pamaniju arī uz elkoņa divas asiņainas skrambas.. kā apliecinājumu diviem iepriekš pieredzētajiem kritieniem.. Bļāviens! Viss ir tā nelieša dēļ!!
Sāku soļot un turpināju ceļu.. šoreiz mani neviens nespēs izglābt..
Par nelaimi vēl pēc kādiem 200 metriem kurpes sāka nepatīkami berzt.
Sakodusi zobus es gāju tālāk, cerēdama, ka sliktāk nekļūs.. taču es maldījos.. vēl pēc kāda laika sāpes kļuva neciešamas.
Novilkusi kurpes nost un nogājusi no akmeņainā ceļa, es sāku soļot basām kājām.
Laiks gāja.. un pēc maniem aprēķiniem uz doto brīdi es jau biju mērojusi vismaz 4 vai 5 kilometrus..
Kājas piekusa un vairs nevēlējās klausīties. Atkritusi tur pat, ceļa malā, es izlēmu paņemt atelpu..
Tas nelietis gan jau tagad ir mājās un priecājas par netraucētu vienatni.. Kā es viņu neciešu! Pilnīgi vārdu trūkst!
Pēc neilga laika sprīža, es atkal turpināju ceļu.. Negribīgi paceldama galvu augšā es apjautu, ka drīz varētu sākties negaiss.. Sasodīts!
Nepagāja ne 10 minūtes, kad mani pareģojumi jau sāka piepildīties.. Vēl pēc mirkļa uz manis vairs nebija palikusi neviena sausa veitiņa.. Spēki pazuda.. un galva sāka grozīties.. Gribējās vienkārši nokrist un aizmigt..
Caur pusatvērtām acīm, tālumā es saskatiju mašīnu.. Rafaela mašīnu.. tā tuvojās.. taču tobrīd man bija vienalga, jo zemi zem kājām es vairs nejutu..
(Karmella.)

View more

30.

Jau pēc 30 minūtēm mēs abi sēdējām Rafaela mašīnā un braucām atpakaļ.. un "mājām".
Ella, protams, vēlējās, lai mēs paliktu vēl uz kādu brīdi, taču Rafaels izdarija pilnīgi visu, lai mēs tiktu no turienes prom ātri, un bez liekas kavēšanās.
Būtu mana vaļa, es paliktu. Izrādās, Ella ir ļoti patīkama sieviete un izturējās ļoti laipni, un mīļi, gan pret Rafaelu, gan pret mani.
Pēc tikšanās ar Tvenu mans garastāvoklis ir nolīdzinājies ar zemi..
Visvairāk mani pārstedz tas, ka šobrīd es domāju nevis par to, ka Tvens mēģināja mani aizskart un pazemot, bet gan par Rafaelu un Aleksandru..
Pēc nepilnas minūtes es nenoturējos un, tomēr, izlēmu riskēt..
-Tu krāpi Aleksandru?- jautājums noskanēja gaužām bailīgi un nepārliecinoši.. radās iespaids, ka atbilde var ietekmēt visu manu tupmāko dzīvi.. taču, tā pavisam noteikti nebija.. laikam..
Rafaels tulīt pat pagriezās pret mani. Sejas izsteiksme lika noprast, ka viņš ir pārsteigts.
Taču jau pēc dažām sekundēm pārsteigumu nomainija, kas cits.
Es aizgriezos un sāku lūkoties uz garām slīdošajām ainavām aiz loga. Teikšu godīgi - ir grūti nosēdēt mierā, kad šis te nelietis, ar savu skatienu mēģina nosvilināt tevi pelnos.
-Uz tevi tas nekādā veidā neattiecas.- viņš dusmīgi nomurmināja un atkal pievērsās ceļam. Ak, tad neattiecas? NEATTIECAS?!
-Tātad taisnība, jā?- ieinteresēta pagriezu galvu pret viņu.
-Paklausies, ja tu tulīt pat neaizvērsi savu muti, līdz galapunktam iesi ar kājām.- atkal uzmetis man iznīcinoši skatienu, Rafaels draudīgi norūca.
-Ir tik grūti to atzīt?? Tu uzvedies pretīgi un domā tikai par sevi! TU neesi pelnījis nevienu vienīgu meiteni! Aleksandra ir izdarijusi visu pareizi un ceru, ka šobrīd viņa ir laimīga, un nenožēlo par to, ka ir aizgājusi no tāda, kā TU!- es skaidri un gaiši sapratu, ka man nav nekāds sakars visam tam un, ka man nevajadzētu jaukties Rafaela dzīvē, taču es nespēju klusēt.. Man riebjas.. Riebjas kretīni, kuri nenovērtē neko sev apkārt!
Pēkšņi, viņš strauji nobremzēja un es gandrīz atsitu galvu pret mašīnas salona priekšējo daļu.
Dusmas bija pārgājušas un es nesaprašanā pavēros Rafaelā.
Savukārt, viņš, atvēris durvis, izkāpa un, apgājis apkārt džipam, piegāja pie manis.
-Kāp ārā.- durvis atkal atvērās un Rafaels cietsirdīgi pavēlēja, skatīdamies ar savām bālajām acīm tieši man virsū.
-Nekāpšu.- ietiepīgi sagrozījos un sakrustoju rokas uz krūtīm.
Lai tikai pamēģina! Viņam nav nekādu tiesību to darīt!
-Kāp ārā!- šoreiz viņš to pateica daudz skaļām un dusmīgāk.
-Ja tevi ir aizvainojusi tā patiesība, ko es pirms mirkļa pateicu, tad atvaino.- vienaldzīgi noburkšķēju.
-Idiote.- rupji saķēris manu roku, viņš sāka vilkt mani ārā.
-Izbeidz! Tu nevari to darīt!- mēģināju izrauties, taču bez jebkādiem panākumiem.
-Rafael!- skaļi iespiedzos, kad viņš jau gandrīz bija dabūjis mani laukā.
-Rafael, lūdzu, beidz!- iesaucos un mēģināju viņam kniebt, taču jau nākamajā mirklī es biju ārā un viņš tulīt pat mani atlaida.. bet es ar būkšķi novēlos gar zemi.
(Bildē Rafaels.)

View more

29.

Kad līdz manīm beidzot 'aizgāja' Tvena vārdi, es dusmās un aizvainojumā biju gatava kliegt. Rafaels turēja manu roku tik pat cieši, cik iepriekš un izredžu atbrīvoties nebija pilnīgi nekādu.
Pats viņš klusēja. Tikai vērīgi un ilgi skatījās Tvena sejā.
Ko viņš gaida? Kāpēc neko neatbild?!
Visvairāk tai brīdī mani uztrauca iespēja, ka Rafaels tulīt apķers vēderu un sāks skaļi smiet.. smieties par mani.
Manā galvā iešāvās līdz sirds dziļumiem sāpīga un apziņu grauzoša doma.. "Ja, nu Tvens vairs nevēlējās turpināt attiecības tikai tāpēc, ka mēs nereizi nebijām pārgulējuši?"
Līdz šim es nekad nebiju par to aizdomājusies, taču tagad tieši šis iemesls likās visticamākais no visiem..
-Nesaki, ka arī ar tevi viņa baidās..- Tvens izsmejoši pašķieba galvu uz manu pusi un jau gribēja pateikt to skaļi, taču Rafaels pārtrauca viņu..
-Nebaidās.- viņš bezkaislīgi sacīja un saspieda manu roku vēl stiprāk.
Es īsti nevarēju saprast, ko šis žests nozīmēja..
-Ak, tad tā? Vai arī tu viņu ieguvi ar varu? Šā rīta bildes man liek secināt tieši to.- pietika ieskatīties Tvena acīs, lai saprastu, ka viņš to dara tīšuprāt.
Rafaela sejā nenotrīsēja neviens vienīgs vaibstiņš. Viņš palika tik pat nesatricināms, cik iepriekš.
-Kāpēc uzreiz ar varu? Mēs tā vienkārši iesildāmies vai ne, mīļā?- atlaidis manu roku un uzlicis to uz vidukļa viņš atkal pavilka mani pie sevis.
Nebiju gaidījusi, ka viņš rīkosies tik ātri, tāpēc paklupdama, ar visu svaru atbalstījos pret viņa silto augumu.. Sasodīts..
-Nu jā, tu taču šajā jomā esi daudz pieredzējis partneris, Rafael.- Tvens savilka lūpas pretīgā smaidā.
Pagaidiet.. viņš pateica "daudz pieredzējis"? Vai tiešām Rafaels ir..
Pff, nē.. Viņš pēc tāda pavisam noteikti neizskatās..
Kaut arī.. ņemot vērā viņa pievilcību.. glīto seju.. un 'atlēta' ķermeni.. visticamāk viņš piesaista ļoti daudzu sieviešu uzmanību. Dīvaini, bet visu šo laiku es biju viņu uzskatijusi par tik vēsu un nepieejamu, ka pat doma par to, ka Rafaels savo brīvo laiku varētu pavadīt ar sievietēm, uzdzina nelabumu. Viņš nav tāds. Es tam vienkārši neticu.
Pagriezusies un ieskatijusies Rafaela sejā, es mēģināju atrast atbildi uz Tvena teikumu un no visas sirds cerēju, ka tā būs noliedzoša.
-Neredzu tur neko sliktu.- viņš bezrūpīgi pateica.
KO?! Tas ir apstiprinājums!! APSTIPRINĀJUMS!?
Sanāk.. Rafaels ir vēl lielāks nelietis nekā es biju domājusi..
-Tas arī bija iemesls, tāpēc jūs izsķirāties, vai ne?- Tvens zobgalīgi iesmīkņājās.
Ja es visu pareizi sapratu, tad runa iet par Aleksandru..
Sanāk.. Rafaels viņu krāpa???? Svētās Debesis.. nabaga meitene.. nabaga Aleksandra. Un es vēl viņu nodevēju par mauku.. Stulbene.
Šim nelietim bija pilnīgi vienalga par to šķiršanos, tāpēc viņš uzvedas tik mierīgi..
Viņš visticamāk gribēja tikt no viņas vaļā.. un izskatās, tas viņam gluži labi sanāca.
Un man? MAN NĀKSIES VISU VASARU PAVADĪT KOPĀ AR ŠO.. ŠO IZDZIMTENI?
(Bildē Karmella.)

View more

28.

-Rafael..- es izmisīgi ieķēros viņa locītavā.
-Kas tev atkal ir?- pagriezies, viņš veltija man riebuma pilnu skatienu.
-Tur ir Tvens..- klusi izmociju, mēģinādama paslēpties aiz Rafaela auguma.
Cerams, ka tas vismaz nedaudz palīdzēja..
Likās, ka manī ir pārtrūkusi kāda stīga.. Ieraugot viņu tagad.. Pēc tik ilga laika..
Acu priekšā sāka parādīties visi dzīves notikumi piedzīvotie kopā..
-Un?!- Rafaels rupji nokratija manu roku un paskatījās, kā uz pēdējo muļķi. Tobrīd man vairāk par visu gribējās pasūtīt viņu uz elli, taču apņēmos neļaut vaļu aizkaitinājumam, jo pati labi apzinājos, ka Tvens joprojām ir netālu un man draud briesmas apraudāties uz šīs pašas vietas, šī nelieša acu priekšā.
-Palīdzi man, lūdzu.- ar savām cerību izstarojošajām acīm, nenovērsos no Rafaela glītās sejas ne uz visīsāko mirkli.
-Palīdzēt? Tev?!- viņš skaļi iesmējās un atkal paskatījās uz mani, kā uz vājprātīgo.
-Esmu gatava uz visu.- saņēmusies paziņoju.
-Uz visu?- Rafaels neticīgi pārjautāja.
-Jā, es izdarīšu visu, ko vien tu vēlēsies, ja tagad man palīdzēsi.- pasakot to, mans kuņģis sāpīgi sažņaudzās, jo pati brīnišķigi sapratu, cik ļoti lielu kļūdu esmu tikko pieļāvusi.
Tai pašā acumirklī Rafaels paņēma mani pie rokas un pagriezies, mierīgi devās tālāk.
Kājas satraukumā neklausījās un es jau divas reizes pamanijos gandrīz uzkrist virsū Rafaelam. Pat iedomāties nevarēju, ko man vajadzētu pārdzīvot, ja tas tik tiešām būtu noticis..
-Karmella?- piepeši izdzirdēju šo samtaino, pazīstamo balsi pavisam netālu.
Uzmanīgi pagriezusi galvu uz to pašu pusi no kurienes nāca skaņa, es sapratu, ka Tvens kustas tieši pie mums.. Vēderā iemetās krampji..
Noskūptijis garkājaino blondīni uz vaiga viņš palaida viņas roku un kaut ko klusi pateica. Diemžēl, viņi bija pārāk tālu, lai varētu vismaz kaut ko saklausīt..
Meitene, kas visu šo laiku atradās blakus Tvenam aizgāja prom, atstādama viņu vienu..
Izskatās, ka tā nav Aleksandra.. savādāk arī Rafaels būtu noreaģējis..
Kad es apjautu, ka Tvens ir tikai dažu metru attālumā, biju gatava pagriezties un mesties prom, ko kājas nes, taču tieši tai brīdī Rafaels apņēma manu plaukstu vēl ciešāk, un man vairs nebija citas izejas kā vienkārši gaidīt kamēr mana "nāve" pati atnāks pie manis..
-Nebiju gaidījis, ka satiksimies tieši šeit.- Tvens ar smaidu sejā pateica, pienākdams pavisam tuvu. Spējš karstums un aukstuma vilnis vienlaikus pāršalca manu augumu..
Pašai nemanot acis sāka pamazām miglot asaras..
-Es arī, tomēr diemžēl tas ir noticis.- Rafaels ar uzspēlētu nožēlu balsī pateica, iznīcinoši skatīdamies tieši Tvenam sejā..
-Kā tev iet, mana mīļā Mella?- izlikdamies nemanām Rafaela mājienus, viņš vērsās pie manis. Šasumās, biju gatava pazust zem zemes.. Kā viņš ir spējīgs uz kaut ko tādu?! Tvens taču zin, cik ļoti viņš man bija svarīgs!
-Brīnišķīgi.- apvaldīdama asaras, nosēcos.
-Nu, kāda tad viņa ir gultā, Rafael? Man pašam diemžēl to neizdevās noskaidrot.- gari stiepdams vārdus, viņš izaicinoši lūkojās Rafaela neizdibināmā sejā..
(Tvens.)

View more

27.

-Tā ir taisnība, Rafael?- Ella sakrustoja rokas uz melnā žaketē iespīlētajām krūtīm.
Džērida, Ellas vīra, tumši brūnās acis ar biezajām skropstām bija piekaltas viskija glāzei.
Šis vīrietis vispār izlikās nemanām nevienu sev apkārt.
-Jā, taisnība, mēs bijām sastrīdējušies. Tas nebija nekas nopietns.- jutu, ka Rafaela ķermenis saspringst man blakus. Nezināju par ko viņam vajadzētu uztraukties - mūsu meliem visi tic. Nu, gandrīz visi.. Tikai par vienu es vēl neesmu pārliecināta.
-Vecīt, ja tu pret viņu tagad izturies šādi - kas būs pēc kāzām?- Džefa balsij piemita īpatnējs, mazliet dūmakains skanējums. Rafaels pakasija galvu , radīdams iespaidu, ka jautājums ir grūts un atbildi ir jāapdomā. Tas, protams, bija speciāli, taču izskatījās diezgan realistiski.
-Dieva dēļ, tikai neiejaucies mūsu attiecībās. Mēs paši labi tiekam galā.- Rafaels ar kareivīgu skatienu acīs negribīgi uzlūkoja Džefu.
-Nevaru to nosaukt par "labi".- viņš tulīt pat meta atbildi pretī.
-Tā, cilvēki, miers. Mēs te neesam sanākuši, lai strīdētos un bojātu viens otram garastāvokli.- Ella apveltija mūs ar raižpilnu skatienu.
-Mēs ar Karmellu jūs uz kādu laiku pametīsim.- Rafaels spēcīgi, lai man nebūtu iespējas izrauties, saņēma manu roku un piecēlās. Man nācās darīt to pašu.
-Labi.- sieviete atviegloti nopūtās.
Laikam jau šāda rīciba bija vienīgā izeja un izvairīšanās no šīs šausmīgās sarunas, ja to tā vispār var nosaukt..
Es tikai neveikli pasmaidiju un mēģināju kustēties tik pat ātri, cik Rafaels. Izvedis mani no Ellas un Džērida īpašumiem, viņš devās pa ceļu uz priekšu, tagad jau nedaudz piebremzējis.
-Uz kurieni mēs ejam?- uzmanīgi jautāju, nevēlēdamās atkal viņu sadusmot, tomēr tas man neizdevās..
Pagriezis galvu viņš nopētīja mani ar savām bālajām, caururbjošajām acīm.. Tāds skatiens varētu iznīcināt visu pasauli.
-Uz krastmalu.- viņš neapmierināti noņurdēja.
-Tā būs pastaiga?- sajūsmā iespurcos, nenovaldīdama savu laimi un prieku.
Protams, Rafaels ieņem pēdējo vietu cilvēku sarakstā ar, ko es vēlētos šodien pavadīt savu brīvo laiku, taču brīnumainā kārtā man patika doma, ka mēs abi pastaigāsimies.. joprojām izskatoties, kā iemīlējies pāris.. Kaut arī.. nēēē.. Vajag uzmest tikai vienu skatienu Rafaela sejai, lai saprastu, ka līdz mīļotājiem mums abiem ir ļoti 'tālu'..
-Es nevaru saprast par ko tu tik ļoti priecājies?! Es aizgāju prom tikai tāpēc, lai neturpinātu šo visu murgu.- viņš atkal nicinoši uzlūkoja mani un ar to pietika, lai es apklustu, un lai mans labais noskaņojums izgaistu. Ķēms tāds!
Ceļu līdz piekrastei mēs mērojām klusējot.
Kad pienāca laiks kāpt smiltīs, es novilku kurpes un paņēmu tās rokās. Rafaels izdarija to pašu.
Kaut arī mēs gājām kopā, no malas laikam likās, ka vispār esam viens otram nepazīstami.
Gausi soļojot pa maigām smiltīm, es vēroju okeānu.
Tikko novērsusi acis no horizonta, es gandrīz šausmās un bailēs pārakmeņojos.
Priekšā.. nu, jau pavisam netālu no mums.. es ieraudzīju viņu.. Tvenu..
Un viņš nebija viens..
(Bildē Tvens.)

View more

26.

Džefs ilgi un neatlaidīgi lūkojās manī, bet pārējie klātesošie klusēja, gaidīdami turpinājumu.
-Tā ir Karmella, Rafaela līgava.- Ella veikli iestarpināja, laikam pamanot, ka es esmu pārāk piesaistījusi vīrieša uzmanību.
-Līgava?- viņš itkā neticēdams pārjautāja, joprojām nenovērsis savu zaļgan-brūno acu pāri no manis. Džefa sejas izsteiksme bija neizdibināma, tāpēc bija grūti pat iedomāties par ko viņš šobrīd domā..
-Jā, līgava.- Rafaels apstiprinoši pamāja un veltija viņam pārliecības pilnu skatienu. Uzreiz pēc tam viņš aplika savu labo roku man apkārt un maigi novietojis to uz vidukļa, pavilka sev tuvāk.
Tik tuvu viens otram mēs vēl nekad nebijām atradušies.. Rafaels turēja mani tik cieši, ka pat uzelpot bija grūti, kur nu vēl pakustēties.
Visu ķermeni pārņēma dīvainas sajūtas. Šo viņa žestu iztulkot es nekādi nevarēju.
-Vai jūs jau esat pazīstami?- Ella pagriezās pret mani, jautājoši saraukusi uzacis. Viņas sejā pavīdēja aizdomas un to bija pavisam vienkārši pamanīt. Liekas, viss par ko sievieta domājā bija iespējams nolasīt no viņas sejas izsteiksmes, ko gluži nepateiksi par Rafaelu un Džefu.
-Jā.- apsteidzis mani, gaišmatis apsēdās pītā krēslā, kas atradās tieši pretī. Atbalstījis rokas un pārlicis kāju par kāju, viņš noskatījās manī ar mīļu, siltu skatienu. Mūs atdalīja tikai nelielais galds un viņa "neuzkrītošais" skatiens lika man sarkt un mulst.. pat nezinu - kāpēc?
-Nopietni?! Un kāpēc es par to vēl nezinu?- Ella atkal gandrīz vai dega no nepacietības.
-Mēs iepazināmies lidmašīnā.- Rafaels mierīgā balss tonī skaidroja. Kaut arī viņš uzvedās nosvērti un savaldīgi - varēja manīt, ka Džefa klātbūtne viņu uztrauc, kas atkal un atkal lika visām iekšām triumfā mest kūleņus. Bija grūti novaldīties, nesākot pašapmierināti smaidīt.
-Nevis MĒS iepazināmies, bet gan Karmella un es.- šis Džefa žests lika noprast, ka arī viņam pašam nepatīk Rafaela klātbūtne.
Iestājās klusums, kura laikā abi "konkurenti" nomērija viens otru ar dziļi naidīgu skatienu.
-Kā tad tā?- Ella steigšus iejaucās.
-Rafaels nevēlējās, lai meitene atrastos viņa acu priekšā, pat tuvu tam ne.- Džefs turpināja.
Es smagi noriju siekalas un pūlējos saglabāt mieru, bet Rafaela sejā uz netverami īsu mirkli pavīdēja nenosakāma izsteiksme.
(Bildē Džefs.)

View more

25.

Rafaels cieši saspieda manu locītavu, taču es tam nepievērsu uzmanību.
-Tiešām? Kas tad notika tālāk?- viņa ziņkārīgi lūkojās manī.
-Tālāk viņš aplēja mani ar ūdeni un nosauca par sīku.- es piepūtusi lūpas, nelaimīgi izklāstiju.
-Nevar būt! Rafael, kur bija palikušas tavas manieres?!- Ella izskatījās satriekta, tomēr, liekas tas bija tikai uzspēlēti.
Pats Rafaels bezpalīdzīgi smaidija un ik pa laikam apveltija mani ar draudošu skatienu, kas mani iedrošināja vēl vairāk..
-No paša sākuma man likās, ka viņam vispār tādu nav, vai ne, mīļais?- apmierināti dūdoju, skatīdamās viņā ar uzspēlētās mīlestības pilnu skatienu.
Savukārt Rafaels neatbildēja ar to pašu.
-Neatļaujies par daudz.- pieliecies pie manas auss, viņš atkal draudīgi un klusi norūca.
-Ko tu teici, mīļais? Es neko nesadzirdēju.- plati smaidot atkal vērsos pie viņa, izlikdamās, ka nesaprotu viņa mājienus.
Pat, ja viņš smaidīja, es redzēju, ka tas viņu sadusmoja vēl vairāk.
-Tev šodien nav garastāvokļa, Rafael?- Ella ar raižu pilnu balsi jautāja.
-Nē, viss labi.- viņš taisnojās un no viņa sejas ne uz mirkli nebija pazudis smaids. Kā man tas patīk! Kaitinot šo kretīnu, es gūstu tik lielu apmierinājumu, ka šobrīd itin nekas nevarēs izbojāt manu labo pašsajūtu!
-Nedomāju gan. Jums vajadzētu redzēt kā viņš uzvedas mājās, kad mēs esam tikai divatā.- es sataisiju bāžīgu sejas izsteiksmi un nenovērsu skatienu no Ellas ieinteresētā, glītā ģīmja.
Šoreiz Rafaels saspieda manu roku tik cieši, ka likās - pirksti tulīt izsprāgs un aizlidos katrs uz savu pusi. Asins arī vairs nepiekļuva pie manas plaukstas un es jutu, kā tā sāk pulsēt.. Taču tik labas izdevības dēļ, esmu gatava ciest!
-Kā tad viņš uzvedas??- pamaniju, ka no ziņkārības Ella gandrīz pieleca kājās.
-Mans mazais Rafaels trako un uzvedas tik riebīgi, ka dažreiz bail paliek. Dusmojas par katru sīkumu.- izlikos apvainojusies, taču pati jau izjutu saldās atriebības garšu un svinēju uzvaru.
-Tiešām, Rafael? Man negribas ticēt šiem vārdiem! Vai tu aizvaino šo jauko un piemīlīgo būtni?!- Ella neizpratnē vērsās pie viņa.
-Tev vajadzētu redzēt, kā šī JAUKĀ un PIEMĪLĪGĀ būtne PATI uzvedas mājās.- Rafaels kāri bilda un apmierinātu pameta skatienu uz manu pusi.
Es jau taisījos atkal iejaukties, taču pēkšņu mani iztraucēja tā vīrieša, Džērida, svinīgā balss.
Pagriezusi galvu uz virzienu no kurienes nāca skaņa, es šausmās un izbrīnā sastingu. Mana mute arī palika vaļā..
-Iepazīstieties, tas Džefs, mūsu krustdēls. Mēs jau sen vēlējāmies savest jūs kopā, bet tev, Rafael, nekad nebija brīvā laikā, un tu vienmēr izdomāji dažādas atrunas.-
Tas viņu krustdēls.. tas viņu Džefs.. ir tas vīrietis no lidmašīnas un liekas, viņš ir mūs atpazinis.
(Bildē Džefs.)

View more

24.

Rafaels brīdi klusēja, kas manī izraisija izbrīnu.
-Jā, es runāju tieši par to nabaga Tvenu, kurš pacieta tevi un tavu histēriski šausmīgo raksturu.- viņš nepiespiesti smaidija. Izdzimtenis tāds!
-Es gan domāju, ka ciest vairāk nācās Aleksandrai, nevis Tvenam.- tik pat nepiespiesti uzsmaidīju pretī.
-Tiešām?- viņš ironiski jautāja.
-Pavisam noteikti.- dusmīgi attcirtu un atkal pavēros uz loga pusi.
Rafaels bija uzvedies tik mierīgi, ka liekas - runāt par bijušo būtu dabiska lieta.
Iespējams, īstenībā viņš jutās pavisam savādāk..
Pēc 30 minūtēm mēs piebraucām pie pasakainas savrupmājas, kura atradās tikai 'dažu soļu' attālumā no piekrastes.
Tikko sķērsojot garos sudrabotos vārtus, acu priekšā pavērās brīnišķīgs dārzs un ar villu savienotā nojume, kur stāvēja vairāki balti krēsli un pa vidu tiem galds ar ēdieniem.
Tulīt pat pretī izskrēja arī jauna sieviete.
-Ak Dievs, es jau domāju, ka nenodzīvošu līdz laikam, kad nāksies Rafaelu precēt!- viņa atviegloti un priecīgi iesaucās, un ņemās apskaut Rafaelu, kurš ne uz pusi nebija tik priecīgs, cik Ella.
-Sveika.- viņš pieklājīgi bilda, arī apskaudams sievieti.
Pieņemsim, ja Ella ir tā vīrieša sieva, tad viņai, iespējams, ir arī ap 40 gadiem, taču izskatījās viņa tikai uz 30. Ja es nezinātu, kas viņa ir, un, ka viņa jau ir precēta - padomātu, ka tā ir viena no Rafaela "draudzenēm"..
Atkāpdamās no garā Rafaela stāva, viņa vērtējoši aplūkoja mani.
-Izskaties satriecoši, mazā.- viņa mīļi uzsmaidīja un arī cieši piespieda savu augumu manējam. Nedomāju, ka mani šeit sagaidīs tik ļoti 'silti', tāpēc pat nedaudz apmulsu.
-Džērid, esi tik labs, atnes mums no pagraba vīnu.- Ella adresēja savu pavēli vīram un pati aicināja sēsties pie galda.
-Un tagad jūs man visu pastāstīsiet! Negribu palaist garām nevienu vismazāko detaļu! Gribu būt pirmā, kura uzzinās par Rafaela mīlestību!- viņas acis satraukumā un nepacietībā iedegās.
Nedroši uzlūkoju Rafaelu. Pretī saņēmu tikai atturīgu smaidu un ar to pietika, lai saprastu, ka tagad būs jāpaļaujas pašai uz sevi.
-Jūs tik labi izskataties kopā, nekad nebiju iedomājusies, ka atradīsi sev tieši tādu..- Ella atkal iestarpināja, bet Rafaels viņu pārtrauca.
-Beidz, nebiedē Karmellu.- viņš uzlika savu plaukstu uz manējās un pāri visam ķermenim pārskrēja patīkamas trīsas.
-Cik neparasts vārds! Rafaels un Karmella.. Jau varu iedomāties, cik skaisti jūsu abu vārdi izskatīsies uz kāzu tortes!- sieviete nevarēja vien beigt sajūsmināties.
-Mēs vēl nedomājām par kāzām.- viņš nopietni pateica.
-Ceru, ka ilgi gaidīt nevajadzēs.- Ella viltīgi pasmaidīja un atkal vērsās pie manis.
-Cik tev gadu, mīļā?-
-18.- plati smaidīdama atbildēju.
-Jā, liekas Rafaels tik tiešām iemīlējās no pirmā acu skatiena.. Parasti viņš neskatās uz tik jaunām.- viņa apmierināti secināja un Rafaels man blakus neapmierināts sagrozījās.
-Nu nezinu, nezinu.. Mūsu pirmajā tikšanās reizē viņš skatījās uz mani, kā uz kaut kādu psihopāti.- izdzirdējis to, viņš cieši saspieda manu locītavu, taču es tam nepievērsu..

View more

23.

-Es nedomāju, ka sanāks tā..- taisnojos, ieskatījusies Rafaela mežonīgajās acīs.
-Kā tad bija jāsanāk? KĀ?!- tagad viņš bija kļuvis vēl dusmīgāks nekā iepriekš un mani tas sāka nepajokam biedēt. Elkonī, ko viņš joprojām cieši saturēja savā plaukstā, sāka parādīties sāpes, taču es pat nemēģināju par to ieminēties. Ne tagad.
Klusi stāvēju un lūkojos viņā, kā bērns kurš gaida savu sodu par sastrādāto nedarbu.
Pats Rafaels raudzījās manī ar skatienu, kas lika noprast-nekas labs mani nesagaida.
-Ej. Pēc 5 minūtēm gaidu tevi ārā.- viņš klusi pateica un norādīja ar roku uz otro stāvu.
Kaut arī Rafaela balss bija mierīga, skatiens tāpat nebija mainījies.
Tulīt pat noreaģējusi uz viņa komandējumu, es pagriezos un ātrā solī aizsoļoju prom.
Ja jau ir gaidāma tikšanās, kurā man pieder Rafaela līgavas loma, ir jāsaģērbjas atbilstoši, un cik vien ātri iespējams, jo liekas viņš nav gatavs mani ilgi gaidīt..
Sameklējusi melnu Christian Dior kleitu, ātri uzstiepu to virsū un tik pat veikli ieslīdēju melnās Guess kurpēs. Paņēmu savu mīļāko rokassomiņu un steidzos lejā.
Pie ārdurvīm atradās divas mašīnas. Melns Mercedes-Benz džips pie kura atbalstīdāmies stāvēja Rafaels un tumši brūna AUDI R8, kurā iekšā sēdēja divi, nu jau pazīstami vīrieši.
Neko negaidīdama es gāju pie Rafaela. Pat nepaskatījies uz mani, viņš iesēdās mašīnā, skaļi aizcirsdams aiz sevis durvis.
Nedroši piegāju no otras puses un atvērusi pasažieru vietas durvis, es uzmanīgi iekāpu džipā.
Automašīna sakustējās un mēs sākām braukt, sekojot priekšā esošai AUDI.
-Atpakaļ ceļa vairs nav. Ella pavisam noteikti sarunās kādu interviju televīzijā un tad PAR MUMS uzzinās visa Ņujorka. Tā sieviete neliks mūs mierā.- Rafaels traģiski paziņoja, nenovērsdamies no ceļa.
Es nezināju, ko teikt, un nezināju vai man vispār vajadzētu iesaistīties..
-Viņu gan jau interesēs, kā mēs esam iepazinušies. Ja jautās personīgi tev, pastāsti taisnību - ka mēs iepazināmies restorānā un, ka no paša sākuma nevarējām ciest viens otru, taču pēc kāda laika viss izvērtās otrādāk.- Rafaels aizrautīgi stāstija un uz mirkli es biju gatava noticēt tam, ka arī mums.. īstiem MUMS, viss izvērtīsies otrādāk..
-Viņa zin arī par Aleksandru, tāpēc visticamāk salīdzinās jūs abas. Jautās arī par tavu ģimeni un dzīvi. Starpcitu, kad tev paliek 18?- pēkšņi viņš pagriezās pret mani.
-Pēc divām ar pusi nedēļām.- uzreiz atbildēju, cerot, ka Rafaels novērsīsies.
-Un kas ir ar Tvenu?- viņa jautājums lika manai mutei atkārties izbrīnā.
No kurienes viņš zin?! Kādā veidā?!
-Kāds Tvens?- es nesatricināmi jautāju pretī.
-Tas, kurš pameta tevi.- Rafaela vārdi atbalsojās galvā. Viņš to bija pateicis ar izsmejošu pieskaņu, kas aizskāra tik ļoti, ka biju gatava apraudāties.
Jau sen biju apsolījusi sev, ka vairs nekad neviena asariņa nenokritīs no mana vaiga Tvena dēļ, taču tagad.. dzirdot to no Rafaela.. sirds sažņaudzās.
-Ā, tas kurš izglāba Aleksandru no tavām pretīgajām ķetnām?- saņēmusies, nevainīgi attraucu un apmierināti uzlūkoju šo nelieti.
(Karmella)

View more

Next