22.

Uzreiz tūlīt sajutu kā viņa žoklis saspringst. Viņš pacēla galvu un burtiski iznīcināja mani ar savu nāvējošo skatienu. Redzēju, cik ļoti Rafaels vēlas kaut ko pateikt, taču nedara to.
Pat iedomāties nevaru, kas tagad šeit notiktu, ja šo divu vīriešu nebūtu klāt.
-Rafael, varbūt tu mūs iepazīstināsi ar šo brīnišķīgo būtni?- vienā no divu sejām atplauka smaids. Tumšmatainais vīrieties, gadus 40 vecs, lūkojās manī ar apbrīnas pilnu skatienu.
Es no visas sirds ceru, ka viņam ir sieva, kura spēj viņu saturēt rāmjos, jo šī dīvainā uzmanības apliecināšana man pavisam nepatika.
-Visu, ko vajadzēja mēs jau esam izdarījuši. Man liekas, ka jums ir laiks doties prom. Es jūs pavadīšu.- Rafaels nemierīgi piecēlās kājās.
Vārdiem nevaru izteikt, cik ļoti man patīk redzēt šo savaldīgo vīrieti tieši tādu..
-Beidz, mīļais, neizturies tik nepieklājīgi pret viesiem.- maigi saņēmu viņa apakšdelnu un vieglītēm parāvu uz leju, triumfējoši smaidot. Pēc mirkļa atkal saņēmu Rafaela naidīgo skatienu.
-Es, protams, nevēlos iejaukties jūsu privātajā dzīvē, taču pēc tās bildes parādīšanās internetā mana sieva tikai un vienīgi spēj runā par jums. Viņa jau sen pārdzīvo par to, ka tu, Rafael, vēl neesi atradis sev līgavu. Šodien no rīta, lai viņu apklusinātu man nācās apsolīt, ka iepazīstināšu ar šo brīnišķīgo meiteni. Tu taču pats saproti, cik apnicīga spēj būt Ella, kad viņai kaut ko vajag, un tagad es to nevarēju neizdarīt, jo tava mīļotā ir šeit, mūsu acu priekšā.- vīrietis atkal ierunājās un es izmisumā pārakmeņojos.
Vai tagad sava stulbā rakstura dēļ, man nāksies parādīties cilvēkos ar šo pretīgo kretīnu?! Nu, bļāviens! Ja es nebūtu nonākusi lejā, viņš nebūtu to patiecis un nebūtu neko piedāvājis!
Uzmanīgi pašķielēju uz Rafaela pusi un sapratu, ka viņš ir vēl vairāk izmisis nekā es. Gribējās apķert vēderu, nokrist uz grīdas un smieties tiklīdz spēki neizsīktu, jo viņa sejas izsteiksme pārspēja pilnīgi visus naida un dusmu rekordus, taču es nevarēju.. nevarēju, jo tai pašā laikā sapratu, kas mūs gaida priekšā..
-Viņas noteikti vēl paspēs iepazīties. Priekšā ir visa vasara, kuru mēs abi pavadīsim šeit.- Rafaels knapi savaldījies, nosvērti atteica.
-Diemžēl Ella pazīst tevi pārāk labi. Viņa jau iepriekš visu izlpānoja, jo zināja, ka tu nevēlēsies to darīt un jebkādā veidā izvairīsies no tikšanās. Ja tas nenotiks šodien, viņa piesolīja zvanu tavai mātei.- pretī sēdošais vīrietis klusi bilda, uzlūkojot te mani, te Rafaelu. Redzēju, ka šī nelieša roka savelkas dūrē zem galda.
-Labi, kāpēc gan nē? Izdarīsim to šodien.- viņš izmocija pārliecinošu smaidu.
-Ideāli! Es tulīt piezvanīšu šim nepacietīgajam sievišķim un pateikšu, lai gatavojas.
Aizbrauksim visi kopā uz mūsu villu piekrastē. Tā atrodas tikai 50 kilometru attālumā no šejienes.- vīrietis atvieglots nopūtās uz paņēmis mapes izgāja ārā, līdzi arī pasaukdams otru.
Un te mēs palikām ar Rafaelu divatā..
Laiku velti netērēdams viņš rupji saķēra mani aiz elkoņa un piecēla kājās..
-Ko tu esi izdarījusi, idiote?!- ..
(Rafaels.)

View more

21.

-Nemaz nedomā.- viņš dzelžaini norūca, pārtraukdams manu domu lidojumu.
-Ko.. nedomāt..?- stostījusies novērsos no viņa sārtajām, pilnīgajām lūpām.
-Paklausies, mēs esam pavisam dažādi un starp mums nekas nevar būt.. nu, ja tikai neskaita šo vasaru. Jā, mums būs jāuzvedas kā mīlošam pārim, taču tas neko nenozīmē. Kad beidzot būs galā šie drausmīgie 3 mēneši mēs izšķirsimies kā divi nepazīstami cilvēki, un ļoti ceru, ka turpmāk arī nekad vairs nesatiksimies.- viņa veltītais skatiens un pārdomātā runa apsaldēja mani uz tās pašas vietas.
Viņš saprata, ka es gribēju.. viņu noskūpstīt? Pff, nē.. nevar būt.
-Vai tad es biju teikusi, ka starp mums kaut kas varētu būt?! Tu domā, ka es taisos skraidīt tev pakaļ kā sīka, iemīlējusies skolniece? Tu maldies. Nedomāju, ka vispār esi manas uzmanības vērts.- sakrustojusi rokas uz krūtīm, noskaldiju un samiegusi acis vēros Rafaelā.
-Brīnišķīgi. Esmu priecīgs, ka mūsu jūtas ir abpusējas.- viņš vāji pasmaidija.
Manas dusmas nomainīja aizkaitinājums un es biju gatava saplosīt šo nelieti gabalos.
Atbildēju viņam ar to pašu saspīlēto smaidu un pagriezusies biju gatava doties prom.. jo tālāk no Rafaela, jo labāk.
-Rīt no rīta uz šejieni atbrauks divas ļoti svarīgas personas. Esi tik laba un līdz 12:00 nerādies lejā.- viņš piebilda.
-Kas par personām?- ar uzspēlētu interesi jautāju, atkal pagriezusies pret viņu.
-Rīt ar vienas kompānijas pārstāvjiem man ir jāslēdz līgums un tikai pamēģini man iztraucēt.- Rafaels veltīja man draudīgu skatienu.
"Pamēģināšu arī", pie sevis nodomāju kāpdama pa kāpnēm augšā un apmierināti smaidīdama. Nu, Rafael, tu vēl man dabūsi trūkties..
***
Piecēlos kopā ar modinātāja zvanu.
Vakar Rafaels teica, lai es nerādītos lejā līdz 12:00.
Tagad ir 10:45. Esmu piecēlusies tieši laikā. Visticamāk viņu tikšanās jau ilgst kādu brīdi, taču es tāpat nenokavēšu.. kur nu.. kaut ko tādu es nekādā gadījumā nevaru palaist garām..
Piegāju pie spguļa un rūpīgi apskatiju sevi.
Šodien palīgā nāks mana mīļākā, sarkanā, zīda naktskleita, no augšas līdz apakšai apšūtā ar smalkām mežģīnēm.
Sakartoju matus un uzliku nelielu kosmētikas kārtu. Uzmetu virsū plano halātu un atstājusi to pavērtu vaļā biju gatava pievienoties Rafaelam un viņa mīļajiem kompanjoniem.. Pēdējo reizi viltīgi uzsmaidījusi savam spoguļa atspulgam, es devos lejā pa kāpnēm. Soļoju cik vien graciozi varēju..
Tuvojoties pirmajam stāvam hallē es pamaniju divus vidēja vecuma vīriešus. Viņi bija ģērbti tumšos uzvalkos un cītīgi kaut ko apsprieda ar Rafaelu, kurš sēdēja ar seju pret viņiem, bet ar muguru pret mani. Uz galda bija izklātas kaudzes ar papīriem.
Iztaisnojusi muguru un izslējusi plecus, es devis "uzbrukumā".
-Labrīd, kungi!- koķeti smaidīdama pievērsos pie diviem klātesošajiem vīriešiem.. un tad arī pie paša Rafaela, kurš ieraudzījis mani sastinga.
-Labrīd, saldumiņ. Kā tu šodien gulēji?- pieliekusies viņam klāt no aizmugures, es apviju rokas ap viņa kaklu un mierīgi piekļāvu lūpas viņa vaigam.
(Bildē Karmella.)

View more

20.

Pagaidiet.. vai es tiešām nepārklasusījos?! Viņš to tiešām pateica?!
-Bet vai tad mēs to varam?- uzrāvusi galvu augšā, es neuzticīgi uzlūkoju Rafaelu.
-Varam.- viņš bija nosvērts un pārliecināts.. kā jau vienmēr.
-Man taču ir tikai 17.. tu esi daudz vecāks..- es nesaprašanā murmināju, jo īsti nevarēju saprast, kā viņa piedāvājums mainīs šī brīža situāciju.
-Kaut kādi nieka 7 gadi.- viņa sejā uz īsu mirkli varēja saskatīt smaidu.. taču, tik pat pēkšņi, cik tas bija parādījies, tik pat pēkšņi un ātri arī pazuda.
-Nieka?- es vēlreiz pārjautāju, neticēdama savām ausīm. Vai manā priekšā joprojām atrodas tas pats bezkaunīgais, riebīgais Rafaels?
-Labāk, lai visi domā, ka esmu ar tevi kopā.. nevis, ka mēģināju..- viņš iesāka, taču apklusa, nepabeigdams teikto. Rafaels skatījās uz mani no augšas un viņa seja liecināja, ka tas, ko viņš pateica - ir pilnīgi nopietni.
-Tas nav pareizi.. mēs nemīlam viens otru..- es nodūru skatienu un sāku pētīt spīdīgo grīdu.. tikai tāpēc, ka nevarēju tagad skatīties viņam acīs..
-Tu tiešām nesaproti? Mēs izliksimies par pāri tikai publiski.- Rafaela pacietība pamazām zuda.
-Tu domā, ka mums sanāks? Sanāks iztēloties, ka tik tiešām mīlam viens otru?- es jautāju.
-Mums nav izvēles. Ja tā bilde nonāks internetā, pusi no maniem klientiem lauzīs līgumus. Mana reputācija būs pagalam.- viņš izteiksmīgi norunāja un pasniedza man roku. Saņemdama to, es ļāvos viņa palīdzībai. Kad nostājos uz kājām, galva nedaudz sagrozijās, taču drīz vien es atguvu iepriekšējo stāvokli.
-Vai tad tava reputācija nebūs pagalam, kad visi uzzinās, ka tu esi kopā ar nepilngadīgu meiteni?- līdz manīm joprojām nebija 'aizgājis' Rafaela spožais plāns.
-Nu, iespējams, daži klienti būs atteikušies.. taču, nedomāju, ka tas nesīs tik daudz posta, cik pirmais variants.-
-Un manā gadījumā?- negribēju to jautāt skaļi.. tas sanāca pats par sevi.
-Tavā gadījumā, nekas īpaši nemainīsies. Visticamāk, pat otrādāk. Kad visa modes industrija uzzinās, ka mēs esam pāris, tu viņus ieinteresēsi vēl vairāk.
-Uzmini, kurš ir reklāmu un fotosesiju sponsors zīmoliem - CHANEL, GUCCI, GUESS, D&G un EMPORIO ARMANI?- Rafaela seja ieguva apmierinātu un pašpārliecinātu izsteiksmi.
-Tas esi tu? Tiešām!? Nē, nevar būt.- manas acis izbrīnā iepletās.
-Jā, tas esmu es.- viņš apzinīgi paziņoja.
-Viss, tas pat nav apspriežams. Mums ir obligāti jākļūs par pāri!- es laimē iespiedzos un saķēru viņa elkoni.
-Neatļaujies par daudz.- viņš aizkaitināti norūca, noķeksēdams manu roku nost. Vienā acumirklī viņš atkal bija pārvērties par riebīgo Rafaelu..
Pavirzijos nost un sakrustoju rokas virs krūtīm.
-Viss, kas notiks, nekādā ziņā nemainīs mūsu ĪSTĀS attiecības.- viņš uzsvērti pateica.
-Kādas tad ir mūsu ĪSTĀS attiecības?- izlikos garlaikota, kaut arī īstenībā tā nemaz nebija..
-Zem viena jumta dzīvojošu, nepazīstamo cilvēku attiecības.- Rafaels ātri nobēra, skatīdamies manī ar savām akstumu izstarojojošām acīm.
Un tad mani pārņēma milzīga vēlme.. noskūpstīt viņu.. Tulīt pat. Neko negaidot.

View more

Related users

19.

"Rīt tas nonāks dzeltenajā pressē un es ļoti pacentīšos, lai visa Ņujorka beidzot uzzin, ka tu esi pēdējā mauka." Manas rokas sāka trīcēt. Galvā ielidoja simtiem šausmīgi domu. Mana modeles karjera būs pagalam! Pagalam! Un viss ir Rafaela dēļ.. Acīs sariesās asaras.. Likās, ka es tulīt pat sākšu nevaldāmi raudāt.. Taču, vēl pēc mirkļa mani pārņēma dusmas.. Dusmas uz to kretīnu. Viņš.. viņš ir pie visa vainīgs.. Ātri uzģērbdama sev virsu pirmo, kas pagadījās pa rokai es metos lejā. Dažas reizes gandrīz biju paklupusi, tomēr, man izdevās noturēties kājās saķerot kāpņu apzeltītās margas. Kad stāvēju pirmā stāva halle, es saņēmusies atvēru muti:
-RAFAEL!!- izmisusi ieklidzos. Pāri vaigiem sāka ritēt asaras. Es nezinu, ko es darīšu, ja tā bilde parādīsies internetā..un ja vēl tai lejā būs kāds raksts.. es laikam labāk nomiršu..
-RAFAEL..- es caur asarām vēlreiz izkliedzu viņa vārdu, šoreiz ar vēl lielāku uzstājību un histērisku pieskaņu.
-Karmella..- izskriedams no tuvākā stūra, viņš apstājās tieši man priekšā.
-Rafael.. paskaties..- sņukstēdama, es pastiepu viņam telefonu. Savukārt viņš man pastiepa savu. Saņēmusi to pirkstos, es ielūkojos ekrānā..
Viņam bija atnākusi tieši tāda pati bilde.. Un lejā arī bija kaut kas uzrakstīts.. "Rīt tas nonāks dzeltenajā pressē un es izdarīšu visu, lai pārliecinātu cilvēkus, ka tu to meiteni centies izvarot.. un iespējams, pat esi jau to izdarījis. Paskatīsimies, cik klientu atteiksies no ar tevi strādāt, kad uzzinās, ko tādu."
Burti acu priekšā plūda kopā, taču, man izdevās izlasīt.. Šausmās, es pacēlu galvu un paskatījos uz Rafaelu.
Nekas.. Nekas vairs nelīdzēs.. Mana karjera jau ir pagātnē.. To vairs nevarēs atgriezt.. Nekad..
Jutu, kā ķermenis sāk raustīties.. Es raudāju.. Un man bija vienalga, ka Rafaels to redz..
-Izbeidz.- viņš cietsirdīgi un klusi noteica. Es sāku šņukstēt vēl skaļāk.
-Tulīt pat, izbeidz!- tagad viņš izklausījās rupjāks. Saņemdams manas rokas, Rafaels tās atrāva nost no sejas. Vēl nekad iepriekš es nebiju izjutusi tādas dusmas un aizvainojumu uz kādu cilvēku.
-Izbeigt?! Tu man saki IZBEIGT?!? Es biju tik ļoti centusies.. tik daudz strādājusi.. tik daudz sapņojusi.. Tu pat iedomāties nevari, kā tas ir, kad visas tavas dzīves jēga var pazust vienā acumirklī! Tu esi egoists! Vienaldzīgs, cietsirdīgs un aukstasinīgs egoists! Es nebrīnos, ka Aleksandra tevi pameta. Nezinu vai kāda vispār varētu izturēt tādu kretīnu, kā tu!!- histēriski spiedzu, nemaz nefiltrēdama to, ko tiešām vajadzēja pateikt un, ko noklusēt.. Tomēr, man bija vienalga. Sabrukusi, es nokritu uz ceļiem un saķērusi galvu sāku kliegt.. kliegt tik, cik vien bija spēka.. kliegt, lai atbrīvotos no visa.. no Tvena.. no savas nožēlojamās dzīves.. no kauna, kuru es visticamāk jutīšu, kad pienāks rītdiena un man atkal nāksies skatīties acīs šim bezjūtīgajam kretīnam..
-Paziņojim visiem, ka esam pāris.- dzirdēju viņa pārliecināto balsi tieši virs savas auss.

View more

18.

Es jūtos neaprakstāmi slikti.. Gulēt viņa priekšā bez krekla.. Kas gan varētu būt šausmīgāk?! Uz mirkli es pat aizmirsu par sāpēm..
Mūsu skatieni sastapās. Rafaels lūkojās manī, kā noburts.. Nekustējās.. un pat acis nereizi nebija samirkšķinājis..
Kārtējo reizi sapratu, cik tās ir skaistas. Varētu mūžīgi tikai to vien darīt, kā lūkoties tajās..
Taču, nepagāja ne minūte, kad viņa skatiens sāka slīdēt lejā..
Veikli noreaģējusi, es aizsedzu ar elkoņiem savu smilšu krāsas, mežģīņu krūšturi.. Bija nepatīkami apzināties, ka viņš ir redzējis manu apakšveļu. Tas ir pārāk personiski.. Viņam nav nekādu tiesību mani pazemot šādā veidā, jo es tik tiešām uzskatu to par pazemošanu!
Gribētos pateikt pilnīgi visu, ko es domāju par šo nelieti, taču šai brīdī man bija kauns pat atvērt muti.
Starp mums valdīja pārsteidzošs klusums.. Kad manas ausis saklausīja viņa nemierīgo elpu, pāri miesai pārskrēja skundriņas..
-Viss nemaz nav tik slikti..- Rafaels domīgi novilka, piekalis skatienu manam sūrstošajam vēderam.
-Nevar būt!- es sarkastiski noskaldīju un caururbu viņu ar naidpilnu skatienu.
-Guli.- viņš uzstājīgi pavēlēja un izstaisnojies piecēlās un aizgāja uz gaiteņa pusi, kas veda uz otru mājas galu. Pēz dažām minūtēm viņš bija atgriezies rokās turēdams kaut kādu spreja pudelīti.
-Kas tas ir?- es ieinteresēta vēroju viņa kustības.
-Kāda starpība? Galvenais, ka tas palīdzēs.- Rafales atkal pieliecās pie manis un noņēma caurspīdīgo korķi no spreja. Kad viņš pastiepa roku uz mana vēdera pusi, es samiedzu acis.. Atskanot klikšķim, parādījās sīcoša skaņa un pēc mirkļa es sajutu ledainu aukstumu vēdera zonā. Sasprindzinājusies, es gaidīju līdz tas beigsies.. Nebija īpaši patīkami..
Kad izpūstā spreja skaņa beidzot bija pazudusi, es pavērusi vaļā acis un pacēlusi galvu aplūkoju savu nabaga vēderiņu.
-Neaiztiec ar rokām un pagaidi kamēr tas izžūs.- pateikdams to, viņš mierīgi aizsoļoja prom. Nebiju pat īsti pārliecināta uz kuru pusi viņš aizgāja, jo tai brīdī manu galvu aizņēma tikai viens jautājums: "Vai no apdeguma paliks rēta?"
Tad manā galvā uzradās vēl viens jautājums - Vai redzot mani vienā krūšturī, Rafaels bija kaut ko jutis? Ja godīgi, šis jautājums mani ieinteresēja vēl vairāk nekā iepriekšējais.. Rafaels uzvedās tā itkā viņa priekšā gulētu nekustīgs balķis nevis puskaila meitene.. Vai viņš tik tiešām vēl joprojām mīl to Aleksandru?
Atkal iedomājusies par to, es sāku brīnīties, ka tāds, kā Rafaels vispār kādu spēj mīlēt.. izņemot sevi pašu..
Kad es atguvos, sapratu, ka vēders jau bija pilnīgi sauss. Piecēlusies, es klusām aizgāju augšā, prātojusi, ko varētu iesākt tagad.
Tikko es biju iegājusi savā istabā, mans telefons nopīkstējās. Paņēmu to no galdiņa un ieskatījos spilgtajā ekrānā.
Bija atnākusi īsziņa.. no anonīma numura. Kad uzklukšķināju uz taustiņu un atvēru to, mana mute šausmās pavērās..
Bija atnākusi bilde.. Bilde, kurā es gulēju uz dīvāna un Rafaels vilka nost manu kreklu..
Zemāk atradās uzraksts - "Rīt tas nokļūs dzeltenajā pressē..
(Rafaels.)

View more

17.

Karstais škidrums tik ļoti dedzināja manu ādu, ka es biju gatava izdarīt pilnīgi visu, tikai, lai tās nežēlīgās sāpes pāriet, bet vienīgais, ko es tajā mirklī dariju - kliedzu pilnā rīklē, cieši aizmiegusi acis un sašķobijusi seju. Viņa priekšā es jutos galīgi stulba un bezpalīdzīga.
-Lūdzu, nomierinies.- Rafaels uzlika rokas uz maniem pleciem.
-Man sāp..- gandrīz aizelsusies, es izstostīju un atsāku šņukstēt. Pastiepusies, es saķēru abus vīrieša apakšdelnus un cieši saspiedu tos. Tā bija pirmā reize.. pirmā reize, kad es viņam pieskāros.. apzinīgi.. Tomēr, tagad tas bija pēdējais par ko es spēju domāt..
Sajutusi, ka viņa plaukstas paceļas no maniem pleciem, es biju gatava raudāt ar vēl lielāku sparu. Sāpes nepazuda ne uz visīsāko acumirkli, pavisam otrādāk - tās pastiprinājās.
-Novelc kreklu.- kaut kur netālu dzirdēju viņa mierīgo, pašpārliecināto balsi. Izbrīnā, es pat biju pieklususi.
-Ne..e..ma..z n..e..cer..i.- bija grūti parunāt, taču es nevarēju nenoreaģēt uz kaut ko tik bezkaunīgu. Kā viņš vispār iedomājās, ka es to varu izdarīt viņa acu priekšā?
-Tev tas ir jāizdara.- pastiepis rokas, viņš veikli sagrāba mana melnā topiņā malas.
-KO TU DARI?!? TULĪT PAT IZBEIDZ!!- sašutusi spiedzu, atlēkusi nost.
-Labi, ja tu nesaproti, tad nāksies darīt citādāk.- spēris soli manā virzienā viņš pietupies saņēma manas kājas savās rokās un uzmeta uz labā pleca.. Kaut ko tādu es nebiju gaidījusi..
-Tu, draņķi, tulīt pat palaid mani vaļā!!- ieķērusies ar nagiem viņa mugurā, es histēriski kliedzu.
Nepagāja, ne minūte, kad Rafaels biija rupji uzmetis mani uz dīvāna, kurā es nesen sēdēju. Momentāli pagriezusies uz muguras, es izbolījusi acis, lūkojos viņā.
-Tikai pamēģini man pieskārties.- draudīgi nošņācu, skatīdamās uz viņu no apakšas.
-Tādā gadījumā novelc viņu pati.- viņa sejas izsteksme liecināja, ka citu izvēli viņš man nemaz nedod.
-ES. TO. NEDARĪŠU.- ja šis nelietis ir pārliecināts, ka es darīšu pilnīgi visu, ko viņš pateiks un klausīšos katrā viņa vardā - viņš stipri kļūdās. Kļuvusi pārliecinātāka, es mēģināju piecelties, slaucīdama asaras no saviem vaigiem. Taču, viņš man to neļāva.
Veikli piespiedis ar celi manas kājas pie dīvāna, viņš saķēra abas manas locītavas, un salicis tās kopā piepieda pie dīvāna tieši virs manas galvas.
-Ja, es pateicu, ka tev tas ir jāizdara. Tad tev ir mani jāklasa.- Rafaels acis kļuva tumšas un mežonīgas..
Atlaidis manas rokas, viņš atkal ķerās klāt pie krekla. Izdzimtenis tāds.. Kā viņš uzdrošinās to darīt?!
-Beidz!!- sākusi spirināties, dīdīties un locīties, es mēģināju atbrīvoties, bet tā bija tikai veltīga laika tērēšana. Viņš bija stiprāks par mani.. Uz īsu brīdi man izdevās viņu aizkavēt.. taču, nākamajā sekundē mans krekls jau bija puslīdz novilkts. Vienīgais, ko es paguvu izdarīt - saskrāpēju viņa rokas, sākot no pirkstiem un līdz pat pašiem pleciem, bet tas viņu neapturēja. Īsi pēc tam, es gulēju viņa priekšā puskaila un melnais audums, kas pirms mirkļa atradās uz manis, tagad bija viņa rokās..

View more

16.

-Labi.- es padevusies, atbildēju. Nav jēgas ar viņu strīdēties.
-Ja esmu mājās - pusdienas ēdu 15:00 un vakariņas - 19:00, tāpēc šajā laikā tev nav jārādās man uz acīm, saprati?- viņš jautājoši lūkojās manī no augšas. Es darīju to pašu - lūkojos viņā no apakšas.
-Sapratu.- izdomāju, ka labāk nelikšu Rafaelam dusmoties.. tā, kā visus 3 mēnešus es būšu atkarīga no viņa.. visās šī vārda nozīmēs.
-Visu, ko paņemsi liec savās vietās. Ja es redzēšu, ka kaut kas ir pazudis..- viņš nepaspēja pabeigt, jo es biju viņu pārtraukusi.
-Es sapratu, sapratu un vēlreiz sapratu. Nevajag man to visu stāstīt!- es, tomēr neizturēju un pielēcu kājās. Atkal. Nebiju gaidījusi, ka sanāks tik neveikli..
Rafaels atradās kādu nieka 10 centimetru attāumā. Viņš bija daudz augstāks par mani un tāpēc manā acu līmenī bija tikai viņa kakla un krūšu zona.. Taču, man pilnīgi pietika arī ar to, lai atkal atcerētos, ka šis draņķis ir arī vīrietis. Glīts.. izskatīgs.. valdzinošs.. vīrietis.. Es nekad īpaši nebiju par to aizdomājusies, jo galvenais bija tikai tas, ka mana vasara ir izbojāta.. Izrādās, tagad man nāksies krietni pacensties, lai neiemīlētos viņā. Šajā nelietī, Rafaelā.
Pēkšņi atgrūdis mani atpakaļ, viņš pieliecies draudīgi čukstēja.
-Paklausies, ja tu domā, ka es tev atļaušu darīt visu, ko vien tu vēlies un, kas vien tev ienāks prātā - tad tu stipri maldies. Es netaisos spēlēt visas šīs bērnu spēlītes. Ja esmu pateicis, ka tev ir jāsēž un jāklusās, tad to tu arī dari. Neievērosi noteikumus - nakšņosi ārā, uz ielas.-
Manam ķermenim pāskrēja aukstas tirpas. Uz mirkli man tiešām palika bail. Nebiju domājusi, ka viņš spēj būt tik nežēlīgs.. Ieskatīties viņam acīs, es neuzdrošinājos, kaut arī zināju, ka šobrīd viņš tieši to vien arī dara, kā vēro mani.
-Un pats galvenais - nemaz nemēģini runāt man pretī. Šajā mājā, taisnība vienmēr būs tikai man.- viņš mazliet mierīgāk piebilda, laikam saprasdams, ka viņa teiktais ir nostrādājis un es tiešām esmu iebiedēta.
-Labi.- es paklausīgi, klusi pateicu.
-Esmu priecīgs, ka tu visu saprati.- Rafaels izdvesa un nostājies taisni aizgāja prom, pazusdams gaitenī aiz virtuves.
Beidzot es varēju mierīgi uzelpot.. Draņķis tāds.
Kamēr viņa šeit nav, man bija laiks aplūkot to pašu virtuvi. Piecēlusies, es piesoļoju pie tās un pārvilkusi ar pirkstiem pāri slidenajai galda virsmais, pievērsu uzmanību elektriskai tējkannai.
Tieši tai brīdī mani pārņēma tik ļoti liela vēlme pēc tējas, ka man bija pilnīgi vienalga vai to viņš man ļauj, vai nē. Tā, kā es nebiju zinājusi, kas kur atrodas, nācās izzināt katru virtuves stūrīti. Protams, es to darīju tik klusi, cik vien varēju. Liku visu savās vietās.. Varbūt viņš nemaz nebūs pamanījis..
Kad manās plaukstās jau atradās krūze ar kūpošu škidrumu iekšā, es lēnām devos uz savu istabu. Pie katras straujāka kustības, tēja gandrīz vai gāzās pāri malām.
Un nākamajā brīdī.. es pavisam vienkārši.. uzgrūdos viņam virsū.. un vienā acumirklī viss glāzes sastāvs atradās uz manis.
Un tad es sāku nevaldāmi kliegt..

View more

15.

Soļojot lejā, es apdomāju visu, ko pateica Alisa. Drīzāk, ne jau visu, bet gan tikai to, kas bija saistīts ar Tvenu. "Ko viņš aizmirsa Maiamī? Vai viņš šeit ir kopā ar Aleksandru? Kur viņi tagad atrodas?"
Šie jautājumi man nedeva mieru arī tad, kad es biju nokāpusi lejā un virzījos uz Rafaela pusi, kurš majestātiski sēdēja milzīgā ādas kreslā. Viņa kājas bija izstieptas un pārlikas viena pār otru. Ieraudzījis mani, viņš norādīja ar pirkstu uz ādas dīvānu, kas atradās viņam iepretī. Piegājusi pavisam tuvu, es apsēdos.
-Ceru, ka atmiņa tev ir laba, jo divas reizes - vienu un to pašu, es neatkārtošu.- Rafaela skatiens liecināja, ka viņš runā pilnā nopietnībā.
-Vari sākt.- neieinteresēta, es uzlūkoju viņu.
Kādu brīdi valdija klusums. Mēs vienkārši sēdējām un caururbām viens otru ar nāvējošiem skatieniem. Pa vidu visam tam, man galvā vēl paspēja ienākt Tvens..
-Sāksim ar rītu. Cikos tu parasti celies?- viņš mierīgi un nosvērti pajautāja.
Dzirdētais mani nedaudz pārsteidza.
-Ap 10:00.-
-Labi. Cikos tu parasti ēd brokastis?- Rafaels skatījās manī ar savām reibinoši, vilinošām acīm un tas "nedaudz" traucēja koncentrēties uz viņa uzdotajiem jautājumiem.
Tomēr, es nepieļaušu, lai viņš uzzin to, cik ļoti grūti ir atrasties viņam blakus, un it īpaši tikt vērotai ar viņa dzidrajām, stikla acīm.
-Es neēdu brokastis.- jutu, ka mana balss vairs neizklausās tik pārliecinoša, kā iepriekš.
Zinu, ka brokastis ir ļoti svarīgas un tās ir jāēd, taču nekādīgi nevaru sevi tam pieradināt.
Uz brīdi Rafaels atkal bija apklusis. Vīrieša seja palika tik pat vienaldzīga un dzelžaina. Nevar būt, ka viņu tik ļoti pārsteidza tas, ka es neēdu brokastis.
-Es brokastis katru rītu ēdu 11:00. Šajā laikā tev nekādā gadījumā nav jāatrodas virtuvē, saprati?- viņš neizteiksīmgi jautāja.
Nopietni? Neko labāku izdomāt viņš izdomāt nevarēja? Un ja nu man pēkšņi gribas dzert, man nāksies gaidīt, kamēr šis nelietis paēdīs?!
Bija grūti apvaldīt dusmas un niknumu, kas mani šobrīd pārņēma.
-Tu saprati?- izskatās 'pacietība' viņam arī nepiemīt
-Sapratu!-
-Brīnišķigi. Tātad, tālāk. Katru reizi, kad tu kaut kur taisīsies iet ārpus šīs mājas, tev man to ir jāsaka.-
-Nesmīdini mani! Tev taču tas nemaz nav vajadzīgs! Priekš kam tu man to visu saki?!- es pārskaitusies pielecu kājās.
-Man nav, bet taviem vecākiem ir, tāpēc tev nāksies to darīt!- Rafaels arī bija paaugstinājis balss toni.
-Es to nedarīšu!-
-Tev nav citas izvēles.- viņš apmierināts runāja.
-ES TEV PATEICU, KA NEDARĪŠU TO!- jutu, ka no dusmām manā sejā pieplūst asinis.
Pagriezusies, es taisījos iet prom, atpakaļ uz savu istabu. Pietiek ar to, ka Alisa, ar saviem jaunumiem sabojāja man garastāvokli, un tagad to taisās darīt arī viņš!
-Tu nekur neiesi. Es vēl neesmu pabeidzis!- izrādījās Rafaels ir ātrāk nekā es biju domājusi. Saķēris aiz rokas, viņš parāva mani atpakaļ un rupji iesēdināja dīvānā.
-Man ir vienalga kur un ar ko tu blandīsies, bet katru vakaru, 22:00 tev jābūt mājās.- stāvēdams kājās, viņš skatījās uz mani no augšas.

View more

14.

Rafaels nogāja atpakaļ uz pirmo stāvu, bet es nospiesdama auksto rokturi, atvēru savas istabas durvis.. un spērusi vienu soli, iegāju iekšā..
Tā tik tiešām bija brīnišķīga.. Nebiju gaidījusi, kaut ko tādu..
Mana istaba Ņujorkā, protams, ir ļoti laba.. taču šī.. šī ir katras meitenes sapnis!
Man patīk pilnīgi viss.. sākot ar milzīgu gultu, kura bija pārklāta ar maigi rozā veļu un beidzot ar rozu, pūkainu paklāju, kas stiepās no viena istabas gala, līdz pat otram.
Istabas ziemeļu daļā atradās logs no kura pavērās skats uz pagalmu, kā arī varēja saskatīt kaimiņu savrupmāju, kas atradās apmēram 50 metru attālumā.
Interesanti, kas tur dzīvo? Kaut arī.. man ir vienalga.
Visas manas domas ir par Rafaelu.. un par to, ka man nāksies pavadīt ar viņu visu vasaru..
Tikko biju atcerējusies, ka man nedrīkst īpaši aizrauties, savādāk tas nezvērs mani aprīs, ja es neieradīšos uz mūsu "SVARĪGĀM" pārrunām laicīgi.
Visas savas drēbes es tāpat nepaspētu sakārtot un sabāzt skapjos, tāpēc izlēmu, ka pārģērbšos un pavārtīšos pa gultu.. ar telefonu.
Pēc dažām minūtēm mana kleita tika iemesta vienā no somām un melnais komplekts, kas sastāvēja no plānā krekliņa ar īsām piedurknēm un šortiem - atradās uz manis. Cik labi, ka es iedomājos paņemt līdzi savas mīļākās čībiņas!
Iekārtojusies gultā, es atradu kontaktos Alisas numuru un uzspiedu taustiņu "zvanīt".
Draudzene pacēla klausuli gandrīz momentāli.
-Kā aizlidojāt? Viss kārtībā?- otrpus telefona atskanēja noraizējusies balss.
-Beidz, tev nepiestāv 'mātes' loma.- es iesmējos.
-Ak Dievs, Karmella, es tevi tik ļoti apskaužu!- viņas balsī varēja saklausīt nelielu aizvainojumu.
-Kas ir? Tu taču pati stāstīji, ka ar vecākiem lidosi uz Los Andželosu. Tev palika tikai dažas nedēļas paciesties.- es īsti nevarēju izprast, kas tieši Alisu tik ļoti neapmierina.
-Ne jau par to iet runa! Tas tavs Rafaels ir tik velnišķīgi skaists! Es tavā vietā ar lielāko prieku būtu..- un te es neko nesakot nometu klausuli. Es netaisījos klausīties, kā tā mazā stulbene apbrīno šo pretīgo nelieti! Ja viņa būtu pavadijusi ar Rafaelu kaut stundu - viņas domas mainītos.
Nepagāja ne acumirklis, kad telefons atkal novibrēja.
-Paklausies, ja tu atkal taisies runāt par viņu, tad varēji vispār nezvanīt.- pielikusi telefonu pie auss, es dusmīgi norūcu.
-Nomierinies, Karmella, man ir arī sliktas ziņas.-
-Tātad iepriekšējā skaitījās laba?!?- es samāksloti iesmējos.
-Tvens ir Maiamī.- viņa klusi paziņoja.
Iekšā viss sagriezās kājām gaisā.
-Nevar būt..- es murmināju, jo joprojām atteicos tam ticēt.
-Atvaino, man zavana Nils... bet Dieva dēļ, esi uzmanīga un nesastrādā muļķības..- pēc šiem vārdiem viņa pazuda..
Vēl ilgi es biju nekustīgi gulējusi un lūkojusies griestos.
Kāpēc? Kāpēc viņam arī bija jālido uz šejieni?!
Vai viņš nevar vienreiz atstāt mani mierā, lai es beidzot visu aizmirstu, un viss?!?
Katru reizi, kad man liekas, ka viss, kas bijis starp mums jau ir pagātnē - viņš uzrodas!
Negribīgi piecēlusies, es izgāju no istabas un virzījos uz kāpnēm

View more

13.

-Tavā rīcībā būs pirmā stāva vannas istaba un mana - otrā. Tas nozīmē, ka tu neapmeklē manējo un es - tavējo. Saprati?- viņš nopietni norunāja, kāpdams ārā no taksometra. Atvērusi durvis, es izdariju to pašu.
Tas nelietis runā ar mani tā, itkā es būtu septiņus gadus veca pirmklasniece, kura tikko iemācījās lasīt, un vēl neko no dzīves nesaprot.
-Sapratu.- dusmīgi nomurminādama, es paņēmu rokās savu somu, kuru šoferis tikko bija izcēlis no bagāžas nodalījuma. Rafaels samaksāja par braucienu un sāka virzīties uz savrupmājas vārtu pusi. Visu šo laiku es biju vērojusi viņu..
Bija grūti atzīt, ka šis vīrietis nav valdzinošs, jo viņš tiešām tāds bija.
Ja tagad man nāktos salīdzināt Rafaelu un Tvenu pēc izskata, es izvēlētos Rafaelu..
Tvenu es mīlēju tādu, kāds viņš ir.. Kad tu iemīlies, izskats vairs nav svarīgs.. Taču, neteikšu, ka Tvens bija neglīts.. Pavisam otrādāk - viņš bija glīts, pat ļoti..
Bet tagad, kad viņš ir atstājis mani vienu pēc visa tā, ko mēs kopā bijām pārdzīvojuši.. es vairs nevaru teikt kaut ko līdzīgu par šo cilvēku. Viņš ir glīts ārēji, bet pretīgs iekšēji.. un Rafaels ir tieši tāds pats.. Priekš manis.
Iespējams, viņš tikai pret mani izturas tik pazemojoši un bekaunīgi..
Aleksandru viņš bija mīlējis.. bet viņa salauza tā nelieša sirdi..
Pagaidiet, pagaidiet.. man tagad paliek viņa žēl?
Pfff.. nekādā gadījumā! Viņš to ir pelnījis! Viņš ir pelnījis to, ka Aleksandra viņu ir pametusi. Nezinu, kura meitene spētu sadzīvot ar viņa raksturu.. Ja tāda meitene vispār eksistē!
-Kusties!- viņš pagriezās un uzsauca man. Paātrinājusi tempu, es sāku panākt Rafaelu.
Mēs izgājām cauri vārtiem un pēc neilga laika atradāmies pie milzīgām ieejas durvīm. Rafaels izslēdza signalizācijas sistēmu un atvēra durvis.
Manā priekšā pavērās pārsteidzošs skats. Mājas galvenais foaje bija veidots pēc "pēdējās modes"! Augstie griesti.. kristalizētās lustras.. baltie ādas dīvāni un kresli. Sienu vietā šeit plētās logi.. un dažās vietās pat varēja saskatīt tīģerādas paklājus. Vai tad tas vispār ir legāli? Neesmu pārliecināta, ka Rafaels ir pelnījis dzīvot šādā pasakainā vietā!
-Ejam, es tev parādīšu tavu istabu.- nolicis visas savas somas, viņš negribīgi pamāja ar roku kāpņu virzienā. Savukārt, es paklausīgi viņam sekoju. Soļojot augšā tieši viņam aiz muguras, es ļāvos fantāzījām.
Interesanti, kā šis nelietis izskatītos bez tā, gaiši zilā krekla..
Kādas sajūtas mani pārņemtu, pieskaroties viņa kailajai miesai..
Biju iedomājusies.. kā manas rokas nesteidzīgi slīdz pāri viņa augumam.. izpētot katru mazāko niansi.. kā mani pirksti satausta viņa vēdera.. un muguras muskuļus..
-Tas baltās durvis.- atgriezis mani realitātē, Rafaels ar roku norādija uz sniegbaltā durvīm ar zeltītu rokturi. Tās bija pirmās.. un atradās gandrīz pie pašām kāpnēm.
-Un kur atrodas tavējā istaba?- es ieinteresēti pajautāju.
-To tev nav jāzin. Izkrāmē savas mantas un pēc pusstundas esi lejā. Mums būs svarīga saruna.-
-Par ko??-
-Par visiem noteikumiem, kas tev būs jāievēro.-
Karmella

View more

12.

Izdarījusi visu, kas man bija jāizdara, es aizsteidzos pakaļ Rafaelam, kurš jau paspēja pazust ļaužu pūlī, kas drūzmējās lidmašīnas salonā.
-Pagaidi mani!- es iesaucos, mēģinādama saskatīt viņa gaiši zilo kreklu.
Tas bija pavisam bezjēdzīgi, jo pat, ja Rafaels mani dzirdētu, viņš neapstātos, kur nu vēl pagaidītu.
Atradu es viņu tikai tad, kad lidostā biju saņēmusi savu bagāžu. Uz sirds bija jūtams tik liels atvieglojums, ka es biju gatava apskaut un sabučot to nelieti.
Mana kredītkarte ir aizbloķēta un naudas man arī nav – es nezinu, ko būtu darījusi, ja neatrastu Rafaelu laicīgi.
Liekas, viņš nemaz nebija pamanijis, ka manis nebija blakus! Vienaldzīgais, cietsirdīgais idiots!
Viņš vēlas no manis tik vaļā!!
Nu, nekas, nekas, es tam izdzimtenim vēl iemācīšu, kā ir jāizturas pret sievietēm!
Smagi elsodama, es stāvēju viņam blakus un iespējamā veidā nolādēju. Teikšu godīgi – panākt viņu bija grūti, it īpaši zinot manas fiziskās dotības.
Pats Rafaels izturējās tā, it kā manis nemaz nebūtu blakus! It kā es būtu tukš gaiss!
Es vārdiem nevaru aprakstīt to, kā viņš mani kaitina! Blakus viņam es jūtos, kā vissīkākais puteklītis visā pasaulē. Visa mana pašcieņa pazūd vienā acumirklī – viņam vajag tikai uzlūkot mani ar savu skatienu.
Skatienu, kura dēļ, es vēlos pazust zem zemes.
Bet es netaisos pakļauties šim nelietim! Ja viņam kaut kas nepatīk – nav mana vaina! Es arī šeit neatrodos pēc savas gribas!
Biju tik ļoti aizdomājusies, ka pat nepamaniju, kā piebrauc dzeltenais taksometrs.
Vadītājs bija ielicis mūsu ceļa somas automašīnas bagāžas nodalījuma. Atvērusi aizmugurējās durvis, es iekārtojos labajā pusē. Rafaels ar lielu nepatika apsēdās man blakus – aizmugurē.
-Es neesmu nekāds smirdīgs bezpajumtnieks, lai tu te šķobītu šādus ģīmjus!- neizturējusi, es iekliedzos.
-Tu esi sīka, neaudzināta, nejēga, kura ir pieradusi, ka viss notiek pēc viņas iegribām. Labāk es būtu braucis vienā mašīna ar smirdīgu bezpajumtnieku, nekā ar tevi.- viņš mirīgi un nosvērti pateica, nesatricināmi lūkojoties man acīs.
Tieši tai mirklī es biju gatava mesties viņam virsū, izskrāpēt šīs apburošās acis un izplūkāt visus viņa matus, līdz pat pēdējam! Tomēr, es atturējos.
„Mierīgi, Karmella, mierīgi. Šis radījums nav vērts pat tava mazākā pirkstiņa!”
Neko neatbildēdama, es pagriezos pret logu. Savilkusi pirkstus dūrēs, es saspiedu tos, cik vien bija spēka.
Atlikušo ceļu taksometrā valdija kapa klusums. Vienu mirkli es pat biju saklausījusi viņa elpu un savus sirdspukstus..
Pagāja pusotra stunda, līdz mēs nokļuvām pie milzīgas savrupmājas, kas lika manai mutei izbrīnā pavērties. Nevar būt, ka šim draņķim pieder kaut kas tik brīnišķigs.
Doma, ka visu vasaru es pavadīšu tieši šeit, mani nedaudz iepriecināja, taču ne uz ilgu laiku..
-Tev piederēs tikai viena istaba. Mana māte ir parūpējusies, lai to iekārto „TAVĀ” gaumē. Uz pārējām durvīm, kas atrodas otrajā stāvā – vari pat neskatīties. Vannas istabas mums, protams, nebūs kopīgas. Nedod Dievs, es redzēšu tavu apakšveļu.-

View more

11.

-Ja vēlaties, jūs varat apsēsties ar mani.- pēkšņi mums blakus bija parādījies simpātisks gaišmatis, kas pavisam noteikti nevarētu būt vecāks par Rafaelu. Plati smaidot, viņš jautājoši lūkojās manī, caur savām brillēm.
-Ar lielāko prieku!- es tik pat plati atsmaidīju viņam un izrāvu locītavu no Rafaela tvērina. Apmierināti uzlūkoju viņam un atkal pievērsos nepazīstamajam vīrietim.
-Tas tiešām ir ļoti jauki, no jūsu puses.- es paņēmu no sēdekļa savu CHANEL melno rokassomiņu un apmierināti uzlūkoju Rafaelu, kurš sēdēja savā vietā, ar klēpjdatoru uz kajām un dīvaini skatījās manī. Sašķobijusi seju, es parādīju viņam mēli un pagriezusies steidzos pakaļ savam glābējam. Izrādījās nekur tālu nebija jāiet.. Viņa četras vietas ar galdu atradās uzreiz aiz Rafaela četrām.
-Es drīkstu?- ar roku norādīdama un sēdekli blakus logam, es pieklājīgi pajautāju.
-Protams.- viņš joprojām smaidīja.
-Un ja jūs nebūsiet pret, es apsēdīšos šeit.- vīrietis norādīja uz vietu, kas atradās tai pašā galda pusē - blakus "manējai". Vēlreiz viltīgi uzmetu acis Rafaelam, cerēdama, ka visu šo laiku viņš mūs vēroja. Taču, tā nebija! Viņš mierīgi sēdēja un lūkojās sava datora ekrānā! Viņam tiešām ir vienalga?! Mērglis tāds!!
-Protams, ka nēbūšu.- iekārtojoties pie loga, es pateicu.
Vīrietis apsēdās man blakus.
-Drīkstu jūs uzrunāt uz "tu"?- viņš pagriezās pret mani.
-Pavisam noteikti.-
Brīdi starp mums valdija neveikls klusums, taču drīzvien viņš to izjauca.
-Kā tevi sauc?-
-Karmella, un tevi?-
-Brīnišķīgs vārds. Mani sauc Džefs.- ...
Mēs bijām nopļāpājuši visas trīs stundas. Laiks bija aiznesies vēja spārniem..
Es biju uzzinājusi, ka Džefam ir 24 gadi. (Kāda sakritība.)
Uzzinājusi arī to, ka viņš lido uz Maiami komandējumā un, ka viņš pavisam nesen izšķīrās ar savu mīļoto..(Ļoti labi jaunumi!)
Es, protams, saprotu, ka man ir tikai 17 un, ka 7 gadu starpība ir diezgan liela, taču.. pasapņot jau var!
Kad viena no stjuartēm paziņoja, ka mēs esam piezemējušies Maiami, es ar nožēlu nopūtos.
-Bija prieks iepazīties.- ceļoties no savas sēdvietas, es laipni paziņoju.
-Es ļoti ceru, ka tā nebija mūsu pēdēja tikšanās.- viņš pasmaidīja, atklādams savu sniegbalto zobu rindu. Tā, kā es jau biju piecēlus, manā priekšā pavērās skats uz Rafaelu. Viņš bija aizņemts ar savu datoru, taču jau nākamajā mirklī viņa acis pacēlās..
Dusmas bija pazudušas, bet es joprojām viņu uzskatīju par bezkaunīgu nelieti, tāpēc es uzdrošinājos uz kaut ko ļoti nepareizu.
-Es arī.- atbildēdama Džefam, es pastiepos uz pirkstgaliem un uzspiedu viņam uz vaiga īsu skūpstu.. Lai tas bezkauņa saprot, ka es pavadiju laiku brīnišķīgi arī bez viņa!
(Bildē Džefs.)

View more

10.

Mēs bijām palikuši tikai divatā. Nekādu vecāku, tikai es un Rafaels. Uz vīrieša bija bordo krāsas kokvilnas bikses, kas sēdēja, kā uzlietas uz viņa slaidajām kājām. Uz augšējās ķermeņa daļas bija RALPH LAUREN "POLO" krekls, maigi zilā krāsā. Viņš izskatījās labi.. ļoti labi. Atrodoties viņam tik tuvu, es jutu dārgās vīriešu smaržas, kas reibināja manu galvu. Rafaela tumšie mati bija nevainojami ieveidoti. Vienu brīdi mani pārņēma vēlme izlaist tiem cauri pirkstus, taču atsaukusi atmiņā to, cik pretīgs ir viņa raksturs – vēlme tulīt pat izgaisa. Ja manā dzīvē nebūtu bijis Tvens un, ja šodien es būtu ieraudzījusi viņu pirmo reizi – es būtu neglābjami iemīlējusies, taču tas nenotika.. un nenotiks arī. Tas, ka viņš ir pievilcīgs un valdzinošs, neko nenozīmē. Galvenais ir tas, kāds cilvēks ir iekšā – un iekšā viņš ir pilnīgākais draņķis. Protams, es viņu nepazīstu tik labi, lai spētu tagad kritizēt un vērtēt, bet tas, kā viņš izturas pret sievietēm ir nepiedodami.
Iekāpuši pirmās klases salonā, mēs devāmies garām bēšajiem ādas sedekļim uz priekšu. Es gāju aizmugurē, viņš priekšā. Toties, šobrīd man bija dota tik laba izdevība, aplūkot viņa ķermeņa aprises no aizmugures, ko es ar lielāko prieku biju izmantojusi.
Pēkšņi, viņš apstājās un nepaguvusi nobremzēt, es uzklupu viņam virsū.
Pagriezies pret mani, viņš ar neslēptu naidu pateica:
-Turpmāk, nemaz nedomā uz mani skatīties tik uzkrītoši, kā tas notika tikko, kad mēs gājām uz šejieni, nemēģini ar mani runāt, un pat neuzdrošinies man pieskārties. Mēs esam katrs par sevi un es netaisos ar tevi auklēties. Saprati?- viņš lūkojās manī ar savām dzidrajām acīm no kurām bija gandrīz neiespējami novērsties. Taču, sacītais mani nepajokam sadusmoja!
-Zini, tu neesi pat mana skatiena vērts!- es attcirtu.
-Brīnišķīgi, tad, lūdzu, esi tik lapna un neblenz uz mani, kā uz muzeja eksponātu!- viņš norūca.
-Es apsolu, ka vairs to nedarīšu!- likās, ka tulīt pat no manām nāsīm un ausīm sāks plūst dūmi. Ja viņš tulīt pat neaizvērs savu muti, es aizsvilšos no dusmām!
Paldies Dievam, pēc šī viņš bija apklusis. Iesēdies lielajā ādas sēdeklī un izvikdams no melnās ādas somas MacBook'u, viņš uzlika to uz galda sev priekšā un ieslēdza.
Izdomāju, ka apsēdišos viņam iepretī.
-Nē, tur tu nesēdēsi!- viņš iesaucās tad, kad es gadrīz jau biju iekārtojusies sēdeklī.
-Interesanti, kur tad, lai es sēžu?!- sarkastiski iejautājos.
-Kur gribi, bet nemaz netaisies sēdēt visas trīs lidojuma stundas man pretī un krist uz nerviem!
-ES sēdēšu TIEŠI ŠEIT!-
-Paklausies, izskatās, ka tu no pirmās reizes nesaproti!?-
-Es netaisos klausīties tavās idiotiskās pavēlēs un iegribās!-
-Tātad, netaisies?! Tomēr, nāksies, jo nākamos 3 mēnešus tu dzīvosi kopā ar mani un manā māja! Tev nekas cits neatliks!- piegājis man klāt viņš saķēra manu locītavu un rupji paraudams, nostādija mani uz kājām.

View more

9.

Es mēģināju saskatīt viņa acīs tās sāpes.. Sāpes, ko viņš cieta, kad tā mauka, atņemot manu Tvenu, pameta arī viņu.
Es zināju, ka viņš nav tāds, kā izliekas.. Rafaels ir pavisam citādāks.. un šo 3 mēnešu laikā, es uzzināšu.. uzzināšu kāds viņš ir īstenībā.. es apsolu.
-Es redzu, kā tevi "neinteresē". Pilnīgi acis nevari atraut.- tētis klusi smējās man pie auss.
-Beidz!- es neapmierināta uzlūkoju, tēva priecīgo seju.
Novērsusies, es ar acīm sameklēju mammu, kur jau bija paspējusi atrast Šarloti. Tagad viņas cītīgi kaut ko apsprieda un man tas nemaz nepatika.
-Oo, Rafaels jau ir atbraucis!- pamanijusi savu dēlu Šarlote tulīt pat devās pie viņa.
-Karmell, mēs ar Šarloti apspriedām svarīgu jautājumu.- mamma bija nopietna, kā nekad.
-Un, kas tas ir par jautājumu?- es nebiju gatava šobrīd uzņemt vēl kādu satraucoši, satriecošu informāciju. Taču, es biju pārāk ziņkārīga un pie tam, ja tas ir saistīts ar mani - man tas noteikti ir jāzina.
-Tava kredītkarte ir aizbloķēta. Visi izdevumi būs uz Rafaela pleciem.-
-KO?!?- man sāka likties, ka viss, kas notika agrāk nemaz nebija tik šausmīgs, salīdzinoši ar to, ko tiko pateica mana māte. Nē, viņa nevar to izdarīt!?! Tas bija pats dārgākais, kas man ir! (Uzreiz pēc vecākiem un draudzenēm.)
-Karmella, beidz psihot, tā būs drošāk. Ja, nu tu izdomā aizbēgt un apmesties kādā viesnīcā? Mēs to nevaram pieļaut. Ja tev būs vajadzīga nauda, vērsīsies pie Rafaela.-
Nu viss! Tagad es noteikti viņiem to nepiedošu!
Uzpūtusies, es stāvēju un skatījos grīdā.
-Neuzvedies, kā mazs bērns.- tētis iečukstēja man ausī.
-Jūs pret mani izturaties, kā pret bērnu! Tad tā es arī uzvedīšos!- visas iekšas vārījās no dusmām. Katru reizi, kad man būs vajadzīga nauda šopingam, man nāksies pazemoties un lūgt to viņam?!? Tam bezkaunīgajam preteklim?!? Es labāk iešu uzbagot uz ielām, nekā to darīšu!!
Lidostas hallē tika paziņots reiss uz Maiami.
-Man tevis pietrūks.- tētis cieši apskāva mani un uzspieda buču uz pieres. Mamma izdarīja to pašu. Uz brīdi man sāka likties, ka es braucu prom uz visu mūžu nevis uz vienu vasaru.
-Varbūt dažreiz Karmella arī uzvedas neciešami, bet, lūdzu, izturies pret viņu labi.- mamma norūpējusies pievērsās Rafaelam, kurš visu šo laiku stāvēja kaut kur netālu.
-Neapsolu.- man aiz muguras atskanēja viņa zemā balss.
Manu vecāku sejas pauda izbrīnu.
Savilkusi seju dusmīgā izsteiksmē, es pagriezos un uzlūkoju viņu.
-Viņš tikai joko!- Šarlote piesteidzās pie Rafaela un saķērusi aiz rokas, saspīlēti iesmējās, mēģinot visus mierināt un, kaut cik uzlabot sasprngto situāciju starp visiem klātesošajiem.
-Es ceru.- mana tēva sejas izsteiksme neliecināja neko labu.
-Protams, jums nav par ko uztraukties!- iesaucās Ians, kas arī nebija īpaši apmierināts ar dēla uzvedību.
Atvadoties no Rafaela, Šarlote bija iečukstējusi viņam kaut ko ausī, pēc kā viņa seja nepatikā saviebās.
-Veiksmīgu ceļu, dārgumiņi!- pasakot to, Šarlote pamāja mums ar roku.
-Kad atlidosiet, obligāti dodiet ziņu!- piebilda Ians.
Pagriezušies, mēs devāmies.

View more

8.

Sēdēju tēta melnajā Cadillac Escalade džipā un skatījos ārā pa logu. Neticami, ka es braucu prom uz veseliem 3 mēnešiem. Man pietrūks Ņujorkas.. pietrūks mana mīļā dzīvokļa.. un manas Kellijas un Alisas.
-Teikšu godīgi, Karmell. Tu izskaties pēs jēra, kuru vestu uz kautuvi.- tētis klusu iesmīkņājās. Es uzlūkoju viņu ar iznīcinošu skatienu.
-Nav smieklīgi!-
-Manuprāt, Rafaels ir diezgan pievilcīks džeks, cita ar lielāko prieku būtu pavadījusi kopā ar viņu visu savu dzīvi, kur nu vēl vienu vasaru.- tētis atkal smējās.
-Tēt, tikai nesāc, labi?- man tai brīdī nemaz nebija garastāvokļa jokoties.
-Bet, ja viņš sāks palaist rokas, tulīt pat zvani man!- tētis uz brīdī palika nopietns, bet tad atkal iesmējās.
-Kā jūs tā varat?!- es nesaprašanā lūkojos uz vecākiem.
-Saulīt, tētis taču tikai joko, Rafaels nedarīs tev pāri, pat ja viņa uzvedība liecina pavisam, ko citu. Šarlote teica, ka pēdējā pusgada laikā viņš skatās uz sievietēm, kā uz tukšu vietu. Viņa sirds pieder citai, tev nav par ko uztraukties.- mamma mierinoši pagrieza galvu pret mani un uzsmaidīja.
Tas, ka viņš skatās uz sievietēm, kā uz tukšām vietām, es jau izjutu pati uz sevis!
-Kā to saprast - pieder?- es kļuvu daudz ieinteresētāka nekā iepriekš.
-Tu tiešām gribi to zināt?- māte vaicājoši paskatījās uz mani. Viņas acīs varēja manīt nelielu uztraukumu.
-Pilnīgi noteikti.- es paziņoju.
-Atvaino, ka atgādinu tev to kretīnu, bet.. Aleksandra, meitene pie kuras aizgāja Tvens izšķiroties ar tevi, ir arī Rafaela bijušā.- mamma klusām bilda. Jutu, ka iekšā kaut kas sažņaudzas. Nevar būt, ka pēc tik ilga laika, es joprojām pret viņu kaut ko jūtu.. Tagad mums ar Rafaelu ir kaut kas kopīgs.. Pārāk kopīgs..
Aizgriezusies uz loga pusi, es atkal iegrimu domās. Cik stulbai ir jābūt, lai pamestu tādu skaistuli, kā Rafaelu, kurš vēl pie tam mīlēja..
Īstenībā, tas mani nedaudz nomierināja. Ja Rafaels mīl citu, viņam būs vienalga par manu klātbūtni..
Nekad nebūtu iedomājusies, ka Rafaels ir cilvēks ar salauztu sirdi.. Viņš tik ļoti pēc tāda neizskatās, ka pat ticēt negribas..
Interesanti, viņš arī būtu gatavs atgriezties pie Aleksandras, ja būtu dota tāda iespēja - tāpat kā es pie Tvena?
-Meitiņ, kāp ārā, mēs jau esam uz vietas.- skaļi sauca tētis, kurš jau bija paspējis izvilk visus manus čemodānus no bagāžnieka.
Kopā ar vecākiem, mēs bijām iegājuši lielā lidostas hallē.
Tā, kā esmu nepilngadīga - manu biļeti piereģistrēja mamma.
Aizdomīgi, bet es nemaz nevaru iedomāties, kā viņai tas izdevās..
-Rafaels jau nāk.- tētis pieliecās un pateica man to tieši pie auss.
-Mani tas neinteresē.- sakodusi zobus, es neiecietīgi noteicu, taču kaut kas man, tomēr, lika pagriezties uz to pašu pusi, kur skatījās tēta acis.
Viņš nesteidzoties soļoja pa milzīgām marmora flīzēm taisīto grīdu.. un viņa stikla acis bija piekaltas man. Vīrieša seju apspīdēja saules stari, kas lauzās iekšā cauri milzīgiem lidostas logiem. Rafaels izskatījās brīnumaini skaists..

View more

7.

Nākamajā rītā mani pamodināja nepacietīgā, neapmierinātā mātes balss.
-Karmella, celies! Pēc 30 minūtēm mums jābūt lidostā!- caur miegu biju dzirdējusi kā viņa iesoļo manā istabā. Nevar būs, ka šī šausmīgā diena jau ir klāt. Vakar pēc pusdienām ar vecākiem, es devos atpakaļ uz "BOULEY" un pastāstīju Kellijai un Alisai satriecošos jaunumus. Tagad mēs neredzēsimies veselus 3 mēnešus.. kurus man būs jāpavada ar nelieti - Rafaelu!
-Tulīt..- dusmīgi nomurminādama, es uzmetu segu pāri galvai. Ja mamma nebūtu tagad atvilkusies uz dzīvokli, es mierīgi varētu aizšmaukt prom un nekur nelidot. Tomēr, izskatās tādu laimi es neesmu pelnījusi!
Vēl kādu laiku pavārtīdamās pa gultu, es izrakos no palagiem un piecēlos kājās. Par spīti manam sliktajam garastāvoklim aiz loga spīdēja spoža saule un debesīs nevarēja saskatīt nevienu mākonīti. Šodien ir 1. jūnījs.. pirmā diena šīs ellīgās vasaras..
Aizstreipuļojusi un vannas istabu, es ātri nomazgājos zem vēsās dušas un mēģināju savest savu izskatu kārtībā.
Ar halātu mugurā, es aizsoļoju atpakaļ līdz savai istabai un uzvilkusi mugurā parastu, gaiši rozu, vaļīgu kleitu es devos uz virtuvi pie mammas.
-Paēd, saulīt.- māte silti smaidot, norādīja ar roku uz galdu, kur stāvēja sķīvis ar pankūkām šokolādē. Saviebusies, es izlūkoju viņu.
-Zini, cik tur ir kaloriju?! Pēc šādām brokastīm man nāksies 2 stundas svīst sporta zālē!- es biju nikna tikai tāpēc, ka zināju - mana māte speciāli grib mani piebarot! Sataisījusi nelaimīgu sejas izsteiksmi viņa ielēja glāzē ūdeni un pasniedza to man. Parasti no rīta man pilnīgi pietiek tikai ar šo vien.
-Vai man ir izredzes šodien nekur nelidot?- es uzstājīgi pajautāju, lūkojoties uz māti žēlabainām actiņām.
-Nemaz nedomā, viss jau ir norunāts un tev nav citas izvēles.- pēkšņi viņa palika stingra.
-Es nesaprotu - kā jūs vispār iedomājāties izdarīt kaut ko tādu!? Viņš taču ir vīrietis! Tu pat iedomāties nevari, kas viņiem darās galvā!- es sašutusi mēģināju pārliecināt savu mammu.
-Nekļūstu iedomīga, Karmell. Nejau visi ir gatavi skriet tev pakaļ, kā mazi kucēni. Rafaels nav tāds. Es ļoti labi pazīstu Šarloti un Ianu. Viņu dēls ir ļoti labi audzināts.- viņa joprojām palika pie sava un tas mani sāka kaitināt.
-Visi vīrieši ir vienādi! Ja nu viņš gribēs mani izvarot!?-
-Nerunā muļķības. Rafaels to nedarīs.- mani šokēja tas, ka mamma par šo tēmu runāja tik mierīgi - itkā atstāt mani zem viena jumta ar 24 gadus vecu vīrieti uz 3 mēnešiem - būtu dabiska un pašsaprotama lieta.
-Un kas būs, ja viņš nav tik labs, kā tev liekas!?!- es biju gatava kliegt no aizkaitinājuma, jo viņas "svētais enģelis" Rafaels, nemaz nav tik svēts.
-Karmella, nomierinies. Velc apavus un iznes no istabas visas savas ceļa somas. Tētis jau sen mūs gaida.-

View more

6.

-Kā kopā?!?- tikko izdzirdēdama sava tēva balsi, es izspļāvu ūdeni atpakaļ glāzē un sašutusi pielecu kājās.
-Tā. Tavs kontrakts ar aģentūru "New York Models" beigsies pēc dažām dienām un pie tam - tu pati teici, ka vēlies paņemt pārtraukumu.- mamma mierīgi skaidroja.
-Tas nenozīmē, ka esmu gatava uz visu!- es aizvainota iekliedzos, uzlūkodama māti, kurai ,likās, bija vienalga par notiekošo.
-Kā tu atļaujies runāt šādā tonī ar saviem vecākiem? Mēs ar tavu māti visu vasaru pavadīsim Bahamu salās un tevi vienu Ņujorkā atstāt netaisāmies! It īpaši zinot, cik ļoti tev patīk iekulties dažādās ķezās un skandālos. Tu vasaru pavadīsi kopā ar Rafaelu. Rīt no rīta jūs abi izlidosiet uz Maiami.- tētis runāja tik nopietni, ka pilnīgi gribējās apraudāties uz tās pašas vietas. Kā mani vecākie vispār iedomājās izdarīt kaut ko tādu?
-Esmu paņēmis savu pirmo atvaļināju pa pēdējiem 2 gadiem un jūs vēlaties, lai es to pavadu kopā ar šo psihopāti?- pienāca Rafaela kārta protestēt. Viņš arī bija piecēlies kājās.
Pagaidiet.. Viņš MANI nosauca par psihopāti?!? Vienīgais cilvēks, kuram ir jāarstējas ir tieši viņš! Tad restorānā - viņš pirmais sāka izturēties rupji! Un tieši viņš pirmais uzgāza man virsū ūdeni!
-Es netaisos visu savu vasaru pavadīt ar šo bezkaunīgo muļķi!- es histēriski iesaucos.
-Tulīt pat apklustiet! Neviens nejautā, ko gribat un taisāties darīt JŪS! Ja mēs esam tā izlēmuši, tad tā tam arī jānotiek!- šoreiz bija iejaucies viņa tēvs, kuru, manuprāt, cik es atceros sauca Ians. Tomēr, tas bija pats pēdējais par ko mana galva tagad spēja domāt.
Kā? Kā tas ir iespējams? Kā mani vecāki to varēja? Es nekad dzīvē viņiem to nepiedošu!
-Meitiņ, mēs par tevi uztrauksimies. Rafaels tevi pieskatīs. Pie viņa tu būsi drošībā.- mana mamma ierunājās nedaudz maigāk. Vēl pēc mirkļa viņa bija parāvusi mani aiz locītavas uz leju, lai es apsēstos savā vietā. Taču, mani pārņēma tik lielas dusmas, ka es biju gatava spļaudīties ar ugunīm, kā pats negantākais pūķis.
-DROŠĪBĀ? Tu vispār pazīsti to cilvēku? Viņš jau pirmajā dienā mierīgi sasies manas rokas, kājas un noslīcinās Meksikas līcī!- es nespēju nomierināties pat tad, kad man tēvs bija saķēris manu apakšdelnu un nosēdinājis atpakaļ krēslā.
-Karmella! Tulīt pat izbeidz! Kur ir palikušas tavas manieres?- mamma sašutusi nolūkojās manī.
-Rafael, zinot tavu raksturu - vairāk būs jācieš viņai nevis tev.- mēģinādama apslēpēt dīvaino smaidu, Šarlote iedzēra balto vīnu, kas atradās tieši pie viņas šķīvja.
-Man ir 24 gadi, es netaisos auklēties ar šo nepilngadīgo meiteni.- izskatās pats Rafaels bija vēljovairāk neapmierināts, nekā es.
-Tu neesi aizmirsis mūsu norunu? Kamēr nesaderināsies - par patstāvīgu dzīvi vari nesapņot. Visus trīs mēnešus tev nāksies pieskatīt Karmellu. Ja ar viņu kaut kas notiks, es tev galvu noraušu.- pašpārliecināti paziņoja Ians.
Pēkšņi Rafaels pagriezās un vienkārši aizgāja.
-Rīt, 8:30 tev jābūt lidostā.- piebilda Šarlote, uzsaucot viņam nopakaļ.

View more

5.

-Tas tur, kas iet viņiem blakus, arī ir tas dēls?- es piesardzīgi, klusi iejautājos, satraukumā uzlūkodama tēvu.
-Jā, zaķīt.- tētis iedrošinoši pakratija galvu. AK. MĪĻAIS. DIEVS. PALĪDZI. MAN. Es labāk tulīt pat izlekšu pa logu no otra stāva un aizskriešu prom, nekā sēdēšu pie viena galda ar to cilvēku. Nē! Nē! Lūdzu, nē! Tas nevarēja notikt!! Kāpēc tieši es?! Kāpēc tieši ar mani?!
-Piecelies un sasveicinies.- mamma piekodināja, kad viņi jau gandrīz bija piegājuši pie mūsu galdiņa.
-Labi.- nomurminādama, es atbīdiju ar apakšstilbiem krēslu uz kura tikko sēdēju, un uzlūkoju to nelieti. Tieši tai brīdi arī viņš bija mani pamanijis un mūsu skatieni sastapās.
-Rafael, tā ir Karmella. Karmella, tas ir Rafaels.- viņa māte plati smaidot skatījās uz mani. Es arī viņai dāvāju smaidu, kaut arī iekšā viss plosījās no dusmām un izmisuma. Atkal pievērsusi acis tam kretīnam, es sāku domāt..
Rafaels.. viņam piestāv šis vārds.. Nezinu kāpēc, bet piestāv..
Pēc viņa sejas izsteiksmes nevarēja neko noprast. Tā bija tik pat vienaldzīga un mierīga, cik iepriekšējā reizē.. pusstundu atpakaļ. Tas mani kaitināja vēl vairāk.
-Varbūt jūs jau tikāties agrāk?- viņa māte, kuras vārds bija Šarlote, ziņkārīgi jautāja, skatīdamās te uz mani, te uz savu dēlu.
-Diemžēl, jā.- es sasprindzinājusi visus savus sejas muskuļus, uzmetu viņam draudīgu skatienu.
-Karmella!- mamma izbrīnā pievērsās man.
Mēs jau bijām sasēdušies pie galda un, protams, sanāca tā, ka viņš sēdēja man tieši pretī. Tikai šoreiz viņš uzvedās pavisam citādāk. Laikam tikai tāpēc, ka blakus bija gan mani, gan viņa paša vecāki.
-Es ļoti atvainojos par viņas uzvedību.- tētis brīdinoši uzlika roku uz mana pleca un ar pieklājibas pilni skatienu uzlūkoja Rafaelu.
Viņš nav pelnijis tik daudz cieņas!
Nokratīdama tēva roku, es paņēmu sudraba dakšiņu un sāku bakstīt salātlapas, kas bija uz mana šķīvja.
-Jums nevajag atvainoties, viss ir kārtībā. Karmella laikam ir ļoti nogurusi šodien.- Šarlote labestības pārpildītām acīm raudzījās manī. Interesanti, kas tik ļoti piesaistīja viņas uzmanību?!
-Karmella ir ļoti skaista meitene, vai ne, Rafael?- sieviete uzlika plauktu uz dēla apakšdelna un dīvaini noglaudīja to. Šis žests man nemaz nepatika. Kur, nu vēl tas, ko viņa tikko pateica.
-Mhm, protams.- uz brīdi pacēlis savas caururbjošās, stikla acis, viņš uzlūkoja mani ar vismežonīgāko skatienu kādu es jebkad biju izjutusi. Pat vislielākās draņķes un ienaidnieces un mani tā neskatās! Mērglis tāds!
Mēģinādama savaldīt savas jūtas un emocijas, kas jebkurā mirklī draudēja izvelties ārā no manām iekšām, es saņēmu pirkstos kristāla glazi ar ūdeni un pielikusi to pie lūpām, sāku malkot auksto ūdeni.
-Izskatās jūs abi neesat sajūsmā, satiekot viens otru, bet, dārgumiņi, jums nāksies salabt, jo nākamos 3 vasaras mēnešus jūs pavadīsiet kopā.-
(Bildē Rafaels.)

View more

4.

Varbūt, es to nožēlošu.. Neviens jau nezin, kas viņš ir.. Šajā restorānā, galvenokārt, uzturas populāri, ietekmīgi vai vienkārši turīgi cilvēki.
Bet es netaisījos paciest tik rupju uzvedību, pie tam no nepazīstamas personas.
-Tu to esi pelnījis.- vīrietis bija vismaz 10 centimetrus augstāks, tāpēc man nācas pastiepties, lai iečukstētu viņam to ausī.
Kaut arī man ļoti gribējās noslaucīt savu slapjo seju - es nedrīkstēju. Visa mana kosmētikas kārta būtu tulīt pat izplūdusi, tāpēc nācās paciesties līdz tualetei.
No sākuma, es sāku kustēties kases virzienā, tā kā būtu pieklājīgi apmaksāt desertu, ko biju nočiepusi no tā galdiņa.
Es biju gandrīz pārliecināta, ka tas nelietis arī tagad man sekos, lai izdarītu kaut ko pretīgu, taču es biju kļūdījusies - tā nebija. Apmaksājusi saldo ēdienu, es taisnā ceļā devos uz tualeti. Nolikusi somiņu uz tumšās izlietnes malas, es ieskatījos spogulī. Viss nemaz nebija tik slikti, cik es biju iedomājusies. Uzmanīgi pārvilkusi ar salveti pāri saviem vaigiem un zodam, es atjaunoju savu iepriekšējo izskatu. Izlēmu izķemmēt arī matus, lai mazāk līdzinātos slapjai žurkai.
Pēkšņi mans telefons atkal ievibrējās.
-Mammu? Tu kaut ko vēlējies?- ieslēgdama skaļruni, es maigā balss tonī ierunājos. Pēs nesenās dusmu lēkmes to bija grūti izdarīt.
-Saldumiņ, tulīt pat brauc uz "La Silhouette" restorānu. Mums ir svarīga tikšanās ar biznesa partneriem. Tur būs arī viņu dēls. Pasteidzies, Karmella.- mamma noraizējusies bilda.
-Labi, mām.- es nopūtos. Tā mūsu saruna arī beidzās.
Šis restorāns atrodas gandrīz citā Ņujorkas galā! Minimums, cik laika man būs vajadzīgs, lai uz turieni aizbraukt - 20 minūtes! Nu nekas, vecāku dēļ, var arī pasteigties. Sametusi visu atpakaļ somā, es steigšus devos ārā, pa ceļam paspēdama izsaukt TAXI. Nepagāja ne minūte, kad tas jau bija uz vietas - pie restorāna ārdurvīm.
Iesēdusies dzeltenajā mašīnā, es nosaucu šoferim adresi.
***********
Pēc 23 minūtēm es biju uz vietas. Apmaksāju braucienu un ātrā tempā devos uz restorānu. Jā, šodien mana diena ir piedzīvojumu pilna.. Jūtu, ka no vecākiem arī neko labu gaidīt nevajag.. It īpaši aizdomīgi ir tas, ka mamma pieminēja to biznesa partneru dēlu..
Restorānam bija divi stāvi un liekas mani vecāki atradās otrajā..
Pacēlusies pa kāpnēm augšā, es ar acīm viņus uzmeklēju.
-Un priekškam es steidzos? Tie jūsu partneri vēl nemaz nav uz vietas!- es nelaimīga izdvesu pienākot pie galdiņa, pilna ar dažnedažādiem ēdieniem.
-Pēc kā tu izskaties, Karmell?!? Kas ir ar taviem matiem un kleitu?!?- mamma šausmās aplūkoja mani.
-Nekas traks, tā jau gandrīz ir izžuvusi.- es uzstājīgi pasmaidiju un apsēdos blakus savam tēvam.
-Jūs esat pasūtījuši tik daudz, ka liekas te notiks nevis divu partneru satikšanās, bet vesela konference.- es ieķiķinājos.
-Re, viņi jau nāk.- mamma laimīgi uzsauca.
Pacēlusi galvu uz kāpņu pusi, es šausmās biju gatava noģībt.. Mana sirds sāka kūleņot krūtis..
Blakus solīdam pārim, es ieraudzīju viņu.. To pretīgo, bezkaunīgo idiotu..
(Karmella.)

View more

3.

Likās, ka viņš raugās man cauri..
Melnie, ieveidoties mati, smailais deguns, garenais žoklis, biezās uzacis.. no viņa nevarēja atraut acis. Kaut kas tāds, ar mani notiek pirmo reizi..
-Ja tu neredzi, šis galdiņš jau ir aizņemts, tāpēc esi tik laba - pazūdi.- viņš monotoni norunāja, lūkodamies manī tik pat vērīgi, cik iepriekš. Izbrīnā, mana mute gandrīz pavērās vaļā. Šādu attieksmi es nebiju gaidījusi! Maita tāds! Kā viņš uzdrošinās ar mani tā runāt?! Mūsdienās cilvēki ir tik neaudzināti, ka pilnīgi slikti paliek!
Ilgi gaidīt nevajadzēja, lai vīrietis atkal pievērstos telefona ekrānam. Atkarīgais, bezkaunīgais riebeklis! Taču, es netaisījos visu atstāt nepabegtu..
-Paklausies, izskatās tu nemaz neesi dzirdējis, kas ir "pieklājība". Īsts džentelmenis būtu atbrīvojis šo vietu, pat ja sievietei nebūtu taisnība! Bet mūsu gadījumā man IR taisnība, tāpēc tev nav citas izvēles, kā pacelt augšā savu pakaļu, un aiziet prom!- es draudīgi nomurmināju, uzmetusi savu somiņu uz ādas krēsla un uzlūkojusi viņu ar naidīgu skatienu. Vīrieties bija atkal pacēlis galvu, taču šoreiz likas, es biju trāpījusi tieši mērķī ar savu "runu". Nekad dzīvē es nepiekāpšos šādiem izdzimteņiem, kā viņš!
Pēkšņi viņš aizbloķēja sava telefona ekrānu un piecēlās kājās.
Nu, tad beidzot, viņš izdomāja aizvilkties prom!
-Atsvaidzinies, sīkā.- viņš mierīgi pateica un paņēma rokās ūdens glāzi, kura visu šo laiku bija stāvējusi uz galda. Nevar būt.. viņš nevar.. lai tikai pamēģina..
Acumirklī viņš piegāja pie manis un izgāza visu glāzes sastāvu man virsū..
Es gluži vienkārši nepaspēju.. nepaspēju atkāpties.
Vēsas ūdens pilītes teka pāri manām acīm, degunam un zodam. Vīrietis mierīgi apgāja man apkārt un pazuda aiz muguras. Savilkusi pirkstus dūrēs, es no visa spēka saspiedu tos. Viņš man tulīt dabūs! Apcirtusies apkārt, es paķēru kādu banānu, putukrējuma desrtu no blakus galdiņa.
-Es aizņemšos.- pieklājīgi uzsmaidījusi pārim, es ātri devos uz izejas pusi, mēģinādama panākt to pretekli. Viņi nesaprašanā noskatījās uz mani, bet vairs nebilda ne vārda.
-Kā es neieredzu tādus cilvēkus!- nobļāvusies, es piesoļoju viņam klāt no mugurpuses un pastiepus iesmērēju viņam sejā dzeltenīgo krēmu, kas atradās uz šķīvja zem banānu gabaliņiem.
(Galvena varone - Karmella.)

View more

2.

Lai tā kaza tikai pamēģina pateikt, ka neieradīsies un mūsu ieplānotajām pusdienām.
Mēs ar Alisu un Kelliju tiekamies ļoti reti un, ja viņa tagad visu izbojās, es viņai sadošu pa mizu.
-Uzmanīgi klausos tevī, Kellij.- es pārvilku ar pirkstu pāri slidenajam IPhone 6S Plus ekrānam un pieliku to pie auss.
-Mēs ar Alisu nedaudz nokavēsim.- viņa ar nožēlas pilnu balsi paziņoja. Tā arī zināju! Katru reizi man nākas gaidīt tās čammas!
-Tātad, šoreiz abas?! Pagājušo reizi tavs "nedaudz" ievilkās uz 25 minūtēm.- es sakodusi zomus, klusi norūcu.
-Nu, Karmell, nedusmojies. Gaidi mūs pie 21 galdiņa. Man knapi izdevās to rezervēt.- Kellija ātri nobēra un nometa klausuli. Normāli? Tā bezkauņa vispār kaut ko zin par pieklājības normām?
Iemetusi telefonu atpakaļ somiņā, es aizvilku ciet zeltīto rāvējslēdzēju. Līdz "BOULEY" restorānam, kur arī bija sarunāta mūsu tikšanās, palika tikai daži metri.
Šodien uz manis bija spilgti sarkana apspīlēta kleita, kas tik tikko pavēra skatu uz maniem ceļgaliem. Kājās bija melnas, lakotas kurpes uz 10 centimetru augsta papēža.
Es izskatījos vienkārši satriecoši - un es nemaz nepārspīlēju. Protams, pierādījums tam bija vairāki vīriešu skatienu, kas lēnām pavadija mani, kad es gāju garām..
Bija maija beigas un šodien gaiss bija sasilis līdz pat 21°C.
Spērusi pēdējo soli, es saķēru restorāna ieejas durvju rokturi un pavilku to uz sevi. Jau pēc brīža manā priekšā pavērās milzīga telpa, kuras dizains bija veidots tumšos toņos.
Te valdija brīnišķīga, mierīga atmosfēra. Telpai bija augstie griezti, tāpēc katrs troksnītis atbalsojās, kas mani vēl jo vairāk piesaistīja šai vietai. Pagriezusies uz labo pusi, es lēnām sāku soļot gar galdiņu rindām pie kuriem sēdēja cilvēki.
Es zināju, ka šajā restorānā ir grūti rezervēt galdiņu. Tukšu vietu gandrīz nebija un pat, ja bija - tās pavisam noteikti jau bija rezervētas.
21. ir mūsu mīļākais galdiņš. Tas atrodas pašās restorāna beigās, pie loga. Visbiežāk mēs ieturam brokastis, pusdienas vai vakariņas tieši tur.
Kad līdz tam bija palikuši tikai daži soļi - es atskārtu - TAS IR AIZŅEMTS. Šoreiz Kellija jebkurā gadījumā dabūs pa mizu.
Pie galdiņa sēdēja vīrieties. Aplūkojot viņu kārtīgāk, es secināju - 25 gadi, ne vairāk.
Viņa skatiens bija piekalts telefonam. "Tu esi diezgan simpātisks, pat varētu teikt - glīts." viltīgi smaidot, es pie sevis nodomāju.
Taču, tam nav lielas nozīmes - pat, ja viņš ir visvaldzinošākais vīrietis kādu es jebkad biju satikusi - pusdienas ar draudzenēm ir svarīgākas, tāpēc es izlēmu rīkoties, un to bija jādara tulīt pat.
-Atvainojiet, bet šis galdiņš ir rezervēts. Vai jūs varētu to atbrīvot?- es pieglaimīgi, laipni ierunājos, piegājusi pavisam tuvu.
Nākamajā mirklī tumšmatis pacēla galvu un uzlūkoja mani ar vienaldzīgu skatienu.
Viņa acis lika man sastingt..
Nekad agrāk es vēl nebiju redzējusi, kaut ko tik neparasti skaistu..

View more

1.

Augstu pacēlusi galvu, es soļoju pa trokšņaino, cilvēkiem pārpildīto Ņujorkas ielu.
Cauri savām tumšajām CHANEL saulesbrillēm, es vēroju apkārtni.
Graciozi izslīdedama ar pirkstu galiem cauri savām zeltainajām šķipsnām, es bezrūpīgi savilku lūpas smaidā.
Kaut arī biju jau pieraudusi pie pastiprinātās garāmgājēju uzmanības, katru reizi man tas sagādāja agrāk nepieredzētas emocijas.
Iespējams, tām personām, kuras mani tikko iepazīst, es liekos augstrpātīga, egoistiska mauka..
Pirmās divas īpašības es neapstrīdēšu..
Jā.. esmu augstprātīga, jo nenolaižos līdz citu draņķu līmenim un atbilstoši sevi novērtēju.
Esmu egoistiska, jo neskrienu visiem palīdzēt pēc pirmā sauciena un rūpējos par sevi, savu izskatu, un dzīvesveidu.
Bet vārds "mauka" mani aizvaino.. Tas, ka es ieinteresēju lielāko daļu sastapto vīriešu - neliek man par tādu kļūt.
Visas savas dzīves laikā, es biju piedzīvojusi tikai vienas nopietnas attiecības, kuras izjuka pavisam nesen.. Tikai 6 mēnešus atpakaļ.
Viņu sauc Tvens.. Šis nelietis salauza manu sirdi, manus sapņus un manu dzīvi.
Nedomāju, ka vēl jebkad spēšu kādu iemīlēt tā, kā mīlēju viņu..
Kopš tās liktenīgās dienas jau pagāja daudz, daudz laika, tomēr, es viņu joprojām neaizmirsu, un diez vai kādreiz aizmirsīšu. Tvens bija mana pirmā mīlestība..
Katru dienu es ceru, ka viņš piezvanīs. Piezvanīs un pateiks, ka ir kļūdījies. Pateiks, ka es esmu viņa mūža mīlestība, un ka viņš mīl tikai mani.. mani vienīgo un nevienu citu..
Ja toriez, 27. decembrī, man blakus neatrastos Alisa un Kellija, es nezinu, ko es būtu iesākusi.
Šīs divas meitenes ir vienīgie cilvēki, kuriem es patiešām uzticos un kuru dēļ, es būtu gatava atdod savu dzīvību. *Vecāki ir pavisam cita lieta.*
Mēs esam nešķiramas jau kopš sākumskolas gadiem.
Esmu pārliecināta, ka Jūs tas pārsteigs, bet esmu tikai 17 gadus veca.
Kosmētikas dēļ, es neizskatos pēc nepilngadīgas pusaudzes, kura vēl nav pabeigusi skolu, taču, tas mani neuztrac.
Starpcitu, skolu es apmeklēju ļoti reti.. Tikai nepadomājiet, ka es bastoju vai kā tamlīdzīgi.
Atklāšu Jums kaut ko šokējošu - esmu modele.
Ar to nodarbojos jau no 12 gadu vecuma un man ir pietiekami liela pieredze, tāpēc esmu iecienīta Ņujorkas slavenāko modeljeru un dizaineru vidū.
Galveno mācību vielu es apgūstu mājās.
Mans dzīvoklis atrodas pašā Ņujorkas centrā, debeskrāpja 34 stāvā.
Es dzīvoju viena. Šo dzīvokli man nopirka vecāki 16. dzimšanas dienā.
Par agru, lai saktu patstāvīgu dzīvi? Jā, bet sakarā ar visām manām modes parādēm un fotosesijām, mājās es parasti atgriežos ļoti vēlu. Tādos gadījumos esmu ļoti nogurusi un negribu nevienu redzēt savā tuvumā. Alisa ar Kelliju dzīvo tai pašā ēka, tikai dažādos stāvos. Vai nav brīnišķīgi? Manuprāt, tas ir katras meitenes sapnis..
Tomēr, viss nav tik skaisti, viegli un rožaini, kā liekas..
___________________________________________
Manas domas bija iztraucējis vibrējošais telefons melnajā MOCHINO somiņā..
Ieskatījusies ekrānā, es sapratu, ka zvanītāja ir Kellija.

View more