Kad būs jauna?! ❤ dievinu stāstu.... lūdzu!
24. NODAĻA
LIAMS NAV UZ TO SPĒJĪGS!
Dažas asaras notecēja uz maniem vaigiem. Es tam nespēju noticēt. Vai Liams ir tāds pats kā Ītans?! Vai tiešām viņš spēja, mani izvarot? Vissāpīgākais bija tas, ka es atkal paliku muļķes lomā. Cerēju, ka arī viņš ir manī iemīlējies, tik pat ļoti, cik es viņā. Bet bija velti cerēt..Kā bagātniekam patiktu tāda, kā es? Ar roku nobraucu par mazajiem zilumiem. Tie sāpēja, es jutos pretīgi. Pretīgi un nožēlojami, ka mani izmantoja.
Ar asarainām acīm pagriezos, un ielūkojos Liama ļaunajās, bet skaistajās acīs.
- Melisa, es varu paskaidrot..- viņš iesāka un piecēlās no dīvāna.
- Tu jau esi pietiekami paskaidrojis, Liam. - centos saglabāt mieru.
- Bet..- viņš nepaspēja pabeigt.
- TU MANI NODEVI! Tu saproti, cik ļoti sāp, kad puisim kurā biji iemīlējusies, tu biji tikai tāda spēlīte, ar kuru pret manu gribu var parotaļāties? Tu piebēri manā kokteilī zāles, lai izvarotu mani. Liam, es tevi no sirds ienīstu! - es kliedzu viņam virsū, un manas asaras gāzās pār maniem vaigiem. Tas bija neizturami sāpīgi. It īpaši, ja tā ir tava pirmā mīlestība..Un es - Melisa Smita, biju tā naivā muļķe, kas uzticas visiem.
- Nejau es to izdarīju! - Liams iekliedzās.
Mazliet apjuku un mēģināju noslaucīt, notekušo skropstu tušu.
- Liam, tu mani sāpināji! - es nerimos.
- Tas bija Ītans, bet es viņu mēgināju apturēt! Viņš palūdza mani dabūt savā mājā, bet es teicu, lai viņš beidz, bet bija par vēlu! - Liams nopūtās.
Es ilgi neaptvēru viņa sacīto. VAI TAS BIJA ĪTANS?! Tagad es jutos, vēl nožēlojamāk. Cilvēks, kuru es tik ļoti ienīstu, beidzot dabūja savu, pieskārās man un izvaroja?! Un Liams viņam palīdzēja?! Nejau man Liams gribēja palīdzēt tikt prom no Ītana, tas bija viņu plāns. Ak dievs, es vienkārši nespēju aptvert.
- Piedod, es negribēju..- viņš vēlājās mani apķert.
- Novāc rokas, kretīn! - es ar asarainām acīm, kliedzu.
- Melisa..- viņš mēģināja vēlāk.
Paskatījos uz viņu pēdējo reizi, jo vairāk - es viņu nekad dzīvē nesatikšu, nesatikšu to briesmoni! Izskrēju uz ielas un raudāju. Vienīgais, ko jutu, bija tumsa un aukstums, aukstums, kas ieskāva manas kleitas kailās rokas. Kad atcerējos visus mūsu skūpstus, acis aizmigloja liels asaru daudzums. Es nedomāju, ko es daru, es vienkārši skrēju. Man bija vienalga, es jutos pārdota un pretīga. Visu redzēju miglaini. Pēkšņi ieraudzīju siluetu, bet acis bija ar asarām, un es neko neredzēju. Kad sapratu, ka tā bija mašīna - bija par vēlu. Sajutu tikai spēcīgu triecinu, taures skaņas un kliedzienus. Nākamajā brīdī, es redzēju tikai tumsu..
*Nākamā no 95 like un 10 pieprasījumiem!*
Rakstīja @meaningof_life :)
LIAMS NAV UZ TO SPĒJĪGS!
Dažas asaras notecēja uz maniem vaigiem. Es tam nespēju noticēt. Vai Liams ir tāds pats kā Ītans?! Vai tiešām viņš spēja, mani izvarot? Vissāpīgākais bija tas, ka es atkal paliku muļķes lomā. Cerēju, ka arī viņš ir manī iemīlējies, tik pat ļoti, cik es viņā. Bet bija velti cerēt..Kā bagātniekam patiktu tāda, kā es? Ar roku nobraucu par mazajiem zilumiem. Tie sāpēja, es jutos pretīgi. Pretīgi un nožēlojami, ka mani izmantoja.
Ar asarainām acīm pagriezos, un ielūkojos Liama ļaunajās, bet skaistajās acīs.
- Melisa, es varu paskaidrot..- viņš iesāka un piecēlās no dīvāna.
- Tu jau esi pietiekami paskaidrojis, Liam. - centos saglabāt mieru.
- Bet..- viņš nepaspēja pabeigt.
- TU MANI NODEVI! Tu saproti, cik ļoti sāp, kad puisim kurā biji iemīlējusies, tu biji tikai tāda spēlīte, ar kuru pret manu gribu var parotaļāties? Tu piebēri manā kokteilī zāles, lai izvarotu mani. Liam, es tevi no sirds ienīstu! - es kliedzu viņam virsū, un manas asaras gāzās pār maniem vaigiem. Tas bija neizturami sāpīgi. It īpaši, ja tā ir tava pirmā mīlestība..Un es - Melisa Smita, biju tā naivā muļķe, kas uzticas visiem.
- Nejau es to izdarīju! - Liams iekliedzās.
Mazliet apjuku un mēģināju noslaucīt, notekušo skropstu tušu.
- Liam, tu mani sāpināji! - es nerimos.
- Tas bija Ītans, bet es viņu mēgināju apturēt! Viņš palūdza mani dabūt savā mājā, bet es teicu, lai viņš beidz, bet bija par vēlu! - Liams nopūtās.
Es ilgi neaptvēru viņa sacīto. VAI TAS BIJA ĪTANS?! Tagad es jutos, vēl nožēlojamāk. Cilvēks, kuru es tik ļoti ienīstu, beidzot dabūja savu, pieskārās man un izvaroja?! Un Liams viņam palīdzēja?! Nejau man Liams gribēja palīdzēt tikt prom no Ītana, tas bija viņu plāns. Ak dievs, es vienkārši nespēju aptvert.
- Piedod, es negribēju..- viņš vēlājās mani apķert.
- Novāc rokas, kretīn! - es ar asarainām acīm, kliedzu.
- Melisa..- viņš mēģināja vēlāk.
Paskatījos uz viņu pēdējo reizi, jo vairāk - es viņu nekad dzīvē nesatikšu, nesatikšu to briesmoni! Izskrēju uz ielas un raudāju. Vienīgais, ko jutu, bija tumsa un aukstums, aukstums, kas ieskāva manas kleitas kailās rokas. Kad atcerējos visus mūsu skūpstus, acis aizmigloja liels asaru daudzums. Es nedomāju, ko es daru, es vienkārši skrēju. Man bija vienalga, es jutos pārdota un pretīga. Visu redzēju miglaini. Pēkšņi ieraudzīju siluetu, bet acis bija ar asarām, un es neko neredzēju. Kad sapratu, ka tā bija mašīna - bija par vēlu. Sajutu tikai spēcīgu triecinu, taures skaņas un kliedzienus. Nākamajā brīdī, es redzēju tikai tumsu..
*Nākamā no 95 like un 10 pieprasījumiem!*
Rakstīja @meaningof_life :)