11dalu tik ļoti gribas zināt kas notiks tālāk ?

11. NODAĻA
Nolēmu uztaisīt kaut ko ēst, bet mani iztraucēja telefona zvans. Tur zvanīja nepazīstams numurs... Ja godīgi, man bija bail celt. Bet mani nedaudz nomierināja tas, ka tas nebija Ītana telefonnumurs, bet tikpat labi, viņš var piezvanīt no kāda cita telefonu. Nedroši pacēlu un ar trīcošām rokām pieliku telefonu pie auss.
-Kas zvana?- trīcoši jautāju.
-Mazulīt, neuztraucies, tik daudz. - viņš ļauni iesmējās. Balss bija ļoti dīvaina un baismīga. Vienu brīdi tā izklausījās pēc Ītana balss, otrā mirklī pēc veca vīra balss.
-Ko jūs no manis gribat?!- gandrīz vai iebļāvu klausulē.
-Atnāc šodien 1:00 uz veco parku, ja tu to neizdarīsi, es tev apsolu, ka tava māte un tēvs - šodien vairs neatgriezīsies.- viņš skarbi noteica, bet es neklausījos. Es noliku galvu uz spilvena un raudāju. Tikko kad izglābos no Ītana, tagad man draud nogalināt vienīgo, kas man ir. Manu ģimeni..Es netaisījos iet uz to parku! Es aiziešu, viņš mani izvarosim, nogalinās?! Ātri uzspiedu mammas numuru.
-Čau, saulīt!- es biju tik ļoti atvieglota, kad mamma pacēla.
-Mammu, ātri nāc mājās! Un pamēģini pasaukt arī tēti! - es ar asarām acīs iesaucos.
-Kas noticis?!- viņas balsī varēja dzirdēt uztraukumu.
-Mājās pastāstīšu! Mammu, lūdzu nāc ātri mājās!- es iekliedzu klausulī.
Es novisas sirds ceru, ka tā bija tikai iebiedēšana, jo ja es zaudētu savu mammu vai tēti, es arī mirtu kopā ar viņiem. Mamma ilgi neieradās. Es sāku nervozēt.
Zvanīju gan mammai, gan tētim - neviens necēla. Izplūdu asarās. Vai viņi tiešām ir viņus nogalinājuši?! Ilgi raudāju un stresoju, arī numurs, kas man zvanīja, vairs necēla. Pēkšni sadzirdēju ārdurvju zvanu. Es tik ļoti sapriecājos, jo zināju, ka tā būs mamma ar tēti. Priecīgi attaisīju durvis, bet kad es to ieraudzīju, es gandrīz nomiru.
Mani vecāki gulēja pie durvīm vienās asinīs un es skaidri zināju, viņi bija miruši..
Pie durvīm bija pielikta zīmīte : Es tevi brīdināju..
Pamodos no skaļā kliedziena, kas nāca no manas mutes. Es visa biju nosvīdusi un mans naktskrekls lipa klāt pie ādas. Tas bija tikai sapnis..TIKAI sapnis..
Rakstīja @meaningof_life :)

View more

lūuudzzuu nākamo . tiešām ideāls stāsts . < 3333

10.NODAĻA
Elpa aizsitās. Viņš mani izseko, vai kā? Kā viņš zināja, ka es esmu pie Sabellas? Es stiedzīgi pārgāju pāri ielai un gribēju uzlikt kapuci, bet tad atcerējos, ka mēteļiem nav kapuču. Kāpēc, Dievs? Kāpēc man tā neveicas? Es gāju tik klusi un ātri, cik vien varēju. Ītans mani nemanīja. Nevar būt! Neticami, bet arī šoreiz man paveiksies un es tikšu cauri sveikā! Bet es pati piesaucu sev nelaimi. Es aizķēros aiz kaut kā un skaļi uzgāzos virsū atkritumu tvertnei. Ar to pietika, lai Ītans pamanītu, ka es esmu tepat. Es sāku skriet, un viņš skrēja man pakaļ. Šoreiz es biju nedaudz ātrāka un paspēju ieskriet savā daudzstāvenē pirms viņš mani saķēra. Man sāk veikties arvien vairāk un vairāk! "Derētu sākt pirkt loterijas biļetes," es pie sevis nodomāju un pati sevī iesmējos. Atvēru dzīvokļa durvis ar savu atslēgu. Izskatās, ka neviena nav mājās. Ieejot iekšā es pārliecinājos, ka tieši tā arī bija. Mājās biju tikai es. Sirds nedaudz sažņaudzās. Tas nozīmē, ka tēvs atkal ir devies uz bāru. Nolēmu uztaisīt kaut ko ēst, bet mani iztraucēja telefona zvans. Tur zvanīja nepazīstams numurs.
Rakstīja @never_be_forever_2 ?

View more

Ohhh god nākamo nākamo es nevaru vairs sagaidīt tiešām labs stāsts tā turpināt!!!

9. NODAĻA
- Kāpēc Tu skūpstīji Melisu?! Tāda nebija noruna! - dzirdēju, kā Ītans bļauj un nākošajā brīdī - jau atvēzējas pret Liamu.
Kāda noruna? Vai viņi ir kautko sarunājuši par mani?
- Ītan, nomierinies! - Liams atkāpās turot savu asiņaino lūpu.
Ītans ir greizsirdīgs, par to, ka Liams mani noskūpstīja? Tāpēc, te tagad notiek kautkāds kautiņš? Vienalga, bet Ītans ir cilvēks, kuru ienīstu vairāk par visu - pasaulē! Nolēmu, ka vairs nevēlos skatīties uz viņu strīdu un devos atpakaļ uz skolu. Noģērbos un vēlējos sameklēt Sabellu. Es gribēju dabūt kleitu, jo man tomēr ir jāizraujas no sava asaru midzeņa un jāaiziet uz balli. Atradu Sabellu ēdnīcā, pļāpājot ar kādu puisi.
- Čau, Sabella! Es vēlējos ar tevi mazliet parunāt starp četrām acīm. - cerīgi novilku.
- Jā, protams! Eiden, lūdzu aiziesi uz mirklīti? - viņa palūkojās uz puiša pusi.
- Labi, mīļum. - puisis piecēlās un aizgāja.
- Kopš kura laika Tev ir puisis? - es pārsteigumā jautāju.
- No šī! Labi, ko Tu vēlējies? - viņa iesmējās.
- Es nolēmu tomēr iet uz balli. Un Tu teici, ka varētu man aizdod kleitu..- es kautrīgi noteicu.
- Kleitu? Ā, kleitu! Protams, pēc stundām atnāc pie manis! - Sabella pasmaidīja.
- Labi, tiekamies skolas pagalmā! - uzsmaidīju un devos pie kases. Par mātes mazo kabatas naudu, varēju atļauties tikai vienu ābolu.
***
Stundas bija beigušās un es gaidīju Sabellu, skolas pagalmā. Pēc brīža ieraudzīju viņu iznākot, kopā ar Eidenu jeb viņas puisi.
- Atā, saulīt! - Eidens noskūpstīja Sabellu un izgāja pa skolas vārtiem.
- Čau, esi gatava? - viņa iesmējās.
- Protams! - pasmaidīju un sekoju Sabellai.
- Klau, kas īsti notiek ar tevi un Ītanu? Skolā jau sāk baumot..- viņa ziņkārīgi jautāja.
- Aij, nekas. Lūdzu nerunājam par to! - skumīgi novilku.
- Labi! - viņa noteica un visu ceļu gājām klusējot. Mēs gājām gar, apmēram, 20 māju rindu. Interesanti, kura ir Sabellas māja? Pēkšņi apstājāmies pie pēdējās mājas. Tā bija lielākā māja un taisīta no dzeltenīga koka. Kaut man kādreiz būtu šāda māja, nevis 2istabu dzīvoklis ar nolupušu sienu un sabojātiem logiem.
- Esam klāt! - viņa priecīgi iesaucās. Sabella attaisīja durvis un mēs iegājām iekšā. Mājā smaržoja pēc lavandas. Arī iekšā viss bija no koka. Balti klubkrēsli, balti dīvaini, liela virtuve.
- Ejam augšā! - viņa uzsauca un es sekoju. Viņas istaba bija brīnišķīga!
- Man Tev ir divi varianti! Tu vari ņemt šo rozā kleitu, vai arī šo melno kleitu. - melnā kleita mani piesaistīja daudz vairāk..
- Vai drīkstu uzmērīt? - jautāju.
- Jā, protams! - iegāju vannasistabā un uzlaikoju abas kleitas. Protams, ka melnā izskatījās vēl labāk.
- Šī man patīk labāk! - norādīju uz melno kleitu.
- Tad droši ņem melno! Tu tagad iesi prom vai vari palikt uz tēju? - Sabella jautāja.
- Nu labi, nav nekur jāsteidzas! - iesmejos un eju uz virtuvi.
***
Pašlaik stāvu tumšā vakarā, līdz manam dzīvoklim ir jāiet 15 minūtes..Pēkšņi ieraudzīju puiša ēnu, kad to apspīdēja gaisma, es sapratu, ka tas Ītans..
Rakstīja @meaningof_life ?

View more

Related users

Nākamo!!!!!! Apžēlojaties taču!!!!!!!!

8. NODAĻA
Atjēdzos tikai tad, kad jau biju klasē un redzēju Liama seju. Ieraugot, ka tas nav Ītans atviegloti nopūtos.
- Sveika, Melisa! - viņš pasmaidīja. Man patīk, ka Liams mani sauc par Melisu, nevis "Melisiņu"..
- Tu zini kā Tu mani nobiedēji? - es mazliet dusmīgā tonī noteicu.
- Labi, piedod. Nākošreiz pabrīdināšu. - viņš maigi nosaka.
- Ko Tu gribēji? - interesējošo jautāju.
- Ītans nav muļķis. Viņš sapratīs, ka mēs neesam kopā, tādēļ mums katra darbība ir jāsarunā. - viņš novilka.
- Ko Tu ar to gribi teikt? - man nebija priekšnojauta par šo visu..
- Mums arī jāskūpstās, bez tā Ītans neticēs. - viņš uztaisīja šķību smaidiņu.
- KO?! Jāskūpstās?! - es šokā iesaucos.
- Saproti, ka ja Tu tiešām gribi, lai viņš tevi liek mierā tad Tev tas ir jādara! - viņš palika dusmīgāks.
Vienalga, kas, bet es ar viņu neskūpstīšos! Nepaspēju neko atbildēt, kad Ītans mani pierāva sev klāt un sāka mani skūpstīt. Viņa lūpas bija siltas un ... Ahh! Es nevaru! Kad visu biju apjēgusi, ātri atrāvos un uzkliedzu :
- Ķēms! Jums visiem ir tikai viens mērķis! - es izmetos no tukšās klases un aizcirtu durvis. Es biju tik dusmīga! Kā viņiem abiem nav kauna, mani izmantot pret manu gribu?! Bet ja padomā.. Varbūt tiešām Ītans tad sapratīs, ka esmu "aizņemta" un liks mani mierā?
*ĪTANA SKATAPUNKTS*
Es stāvēju skolas pagalma nostūrī un gaidīju Liamu. Es ceru, ka viņš man pastāstīs visu, kā viņam gāja ar Melisiņu..Pēc brīža ieraudzīju viņu iznākam no skolas un dodoties šajā virzienā.
- Čau, vecais! - mēs uzsitām viens otram uz pleca.
- Čau! Tai Melisai gan ir raksturiņš..- viņš iesmējās.
- Aha! Domā, es nezinu? - es arī iesmējos.
- Tu esi viņu tik ļoti nobiedējis, ka viņa tagad baidās pat no palmām.- viņš smējās vēl trakāk.
- Nu, ko Tu ar viņu sarunāji? - es jautāju.
- Protams! Uzreiz piekrita, kad uzzināja, ka visticimāk liksi viņu "mierā"! -
- Tu tagad biji pie viņas? - es mazliet greizsirdīgi jautāju.
- Mēs apspriedām katru detaļu, kas notiks ballē. - viņš lēni novilka.
- Piemēram? - es nobubināju.
- Piemēram, skūpstus! - viņš neķītri pasmaidīja. Dusmas manī uzliesmoja. Tāda nebija neruna! Nebija noruna, ka viņš uzdrošināsies viņu skūpstīt! Es devos pie Liama un spēcīgi atvēzējos.
* MELISAS SKATAPUNKTS*
Es vēlējos aiziet uz skolas pagalmu un visu apdomāt. Kad biju tikko izgājusi no skolas, redzēju 2 sioletus, kas bļāva viens uz otra. Piegāju tuvāk un uzmanīgi paslēpos aiz koka. Tikko pagriezusi galvu, es sapratu, ka tas ir Liams ar Ītanu. Viņi runāja par mani..
Rakstīja @meaningof_life ❤️

View more

Haay, davaj vēl .Trenē pirkstus : D

Ananass_11’s Profile PhotoA. P
7.NODAĻA
Es paskatījos pulkstenī. Līdz stundas beigām bija nedaudz vairāk par 10 minūtēm. Es vēl joprojām mocīju sevi ar domām par Ītanu. Ko tas kretīns atradis manī tādu, ka mūžīgi man jāuzmācas un jāterorizē? Pēkšņi es izdzirdēju soļus pavisam netālu no tualetes. Es ātri ieskrēju kabīnē, aizslēdzos un sacēlu kājas uz augšu. Durvis atvērās.
- Melisiņ, tu te? - Ītans teica.
Sirds gandrīz izleca ārā pa muti. Es taču esmu šeit viena pati. Kā viņam izdodas mani atrast brīžos, kad to vismazāk vajag?
- Ja tu esi te, es tevi tāpat atradīšu, tev nav pat jēgas slēpties, - viņš turpināja. Es dzirdēju, kā viņš piegāja pie pirmās kabīnes un atvēra durvis. Tad viņš lēni pienāca pie nākošās un izdarīja to pašu. Es aizturēju elpu. Es biju ceturtajā kabīnē. Viņš pavēra trešās kabīnes durvis un pienāca pie manējās. Pēkšņi atvērās tualetes durvis.
- Ko jūs te darat, jaunais cilvēk? - apkopējas skaļā balss atbalsojās visā tualetē.
Es atviegloti uzelpoju un pieliku roku priekšā mutei. Tas iznāca nedaudz par skaļu. Cerams, ka Ītans to nesadzirdēja. Viņa soļi sāka attālināties un viņš pazuda aiz tualetes durvīm. Es turpināju sēdēt tikpat klusi, cik iepriekš un laiku pa laikam noslaucīju asaras. Pēc apmēram piecām minūtēm es izdzirdēju apkopējas čukstus.
- Mazās velnēnes, atkal visi papīra dvieļi iztērēti. Tu tik liec jaunus, - viņa klusi puktoja un pazuda aiz durvīm. Es klusiņām atslēdzu durvis un nolēmu, ka ir laiks doties prom. Ātri sakārtojusies pie spoguļa es atvēru tualetes durvis un paspērusi pāris soļus paskatījos apkārt. Nevienas dzīvas dvēseles. Es nedaudz drošāk sāku iet uz priekšu, bet kāds mani saķēra no mugurpuses, pielika mutei priekšā roku, lai es nepaspētu iekliegties un ievilka tukšā klasē.

View more

N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O. N.Ā.K.A.M.O.

6. NODAĻA
Pēkšņi man atnāca SMS. Tā bija no Ītana un tā mani šausmīgi satrieca..
''Melisiņ, Liams tevi neglābs. Es tāpat tevi atradīšu, tad kad tu to vismazāk gaidīsi vai kad tu būsi viena, gaidi mani.. ''
Es uzliku galvu uz ceļiem un atkal sāku raudāt. Kāpēc viņš vienkārši NEVAR likt man mieru?! Es būtu laimīgākais cilvēks uz pasaules! Es bedzot varētu dzīvot normāli, bez bailēm. Bet nu, protams, ka liktenis man to nav lēmis. Noslaucīju asaras džempera piedurknē un uzmanīgi izgāju no pagraba. Stunda jau bija sākusies un es kavēju.
Pieklauvēju un iegāju klasē. Visas klases, tai skaitā skolotājas skatieni, bija pievērsti man. Tas bija nepatīkami..
- Melisa Smita, kāpēc tu kavē stundu?! - viņa uzbrēca un skatieni vēl vairāk tika piekalti man.
- Es biju pie medmāsiņas. - es meloju.
- Labi, ej sēdies! - viņa novērsās no manis un pievērsās papīriem.
Klusi aizgāju un apsēdos solā.
- Tātad, man jums ir jaunumi. Šodien 12c klase bioloģiju mācīsies ar mums, jo viņu skolotājs ir smagi saslimis, tādēļ tā ir sanācis! - skolotāja ātri nobēra.
Sirds sašņaudzās. Ītana klase, ak dievs. Vienīgais, uz ko es tiešām cerēju, bija tas lai viņš neapsēžas pie manis, lūdzu! Daudzi skolēni pārkārtoja galdus un krēslus, lai visiem būtu vieglāk sasēsties. Es nekustējos ne no vietas, tikai lūdzu lai Ītans neapsēžas man blakus. Pēc brīža klases durvis atvērās un pa tām ienāca 12c klase. Mani ļoti izbrīnīja, tas, ka Ītans neiet visiem pa priekšu, jo bagātnieki parasti jau ir tie ''galvenie''. Es biju ļoti šokēta, neviens neapsēdās man blakus..Vienīgā brīvā vieta, bija blakus man. Tad durvīs ieraudzīju Ītanu, kurš lepni iegāja pa durvīm. Es sapratu, ka tā visticamāk bija Ītana pavēle. Pavēle, lai neviens neapsēžas blakus man. Noriju siekalas un sirds sāka sisties daudz straujāk. Manas acis bija piekaltas Ītanam, kas arvien ātrāk virzījās uz manu pusi.
- Sveika, Melisiņ. - viņš apsēdās man blakus.
- Nepieskaries man. - es nočukstēju un pabīdījos, pēc iespējas tālāk no Ītana.
- Melisiņas raksturs ieslēdzās! - viņš ļauni iesmējās.
- Visi atveram grāmatas 89 lpp! - uzķērca skolotāja, bet neviens neklausījās, jo klasē bija ap 60 skolēniem, visiem labāk interesēja sarunas nevis bioloģija.
Centos Ītanu ignorēt un skatījos laukā pa logu. Pēkšni sajutu siltu roku sev zem krekla. Ītans atkal bija no mugurpuses, palaidis savas rokas.
- Izbeidz! - es ātri izrāvu viņa roku.
- Es jau teicu, ka dievinu, kad tu pretojies. - viņš pabīdījās tuvāk.
- LIEC MAN MIERU! - es uzkliedzu viņam, bet viņš to ignorēja.
Viņš paliecās un sāka skūpstīt man kaklu, man atkal palika bail. Bail no Ītana.
Ātri nogrūdu viņu un iesaucos :
- Skolotāj, man atkal paliek slikti! Ej aiziešu vēlreiz pie medmāsiņas! - es ar asarām acīs noteicu un izmetos no klases. Kad biju tikusi ārā, es ātri ieskrēju tualetē un sāku raudāt. IENĪSTU TO BAGĀTO KRETĪNU! Vienīgais, ko es gribu - lai viņš liek mani mierā!
Es zināju, ka man būs jāatgriežas stundā, bet man bija ļoti bail. Bail no viņa..
Rakstīja @meaningof_life :)

View more

Nākamo!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Nākamo!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Nākamo!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Nākamo!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Nākamo!!!!!! Nākamo!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Nākamo!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Nākamo!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Nākamo!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Nākamo!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

nikolasmirnova123’s Profile PhotoA
5. NODAĻA
Es tev ieteiktu aizdomāties par to, ko tev tā meitene īsti nozīmē. - Liams novilka.
- Klausies, Liam! Nejaucies manā dzīvē! Tā meitene ir nabadzīga, bet es esmu viens no bagātākajiem cilvēkiem skolā! Mans tēvs nekad nepieļautu mūsu attiecības. - es uzkliedzu, turot rokas dūrēs.
- Parīt skolā notiek balle, uzaicini viņu, taču! - Liams noteica.
- Tu vispār domā ar galvu? Viņa mani ienīst un nekad neies uz balli kopā ar mani! - es biju saniknots.
- Man ir ideja! Gribi viņu dabūt gultā? - viņš uzlika jakas kapuci.
- Nu..jā, gribu.. - es stostījos.
- Es viņu uzaicināšu uz balli. Lai ieriebtu tev, viņa noteikti piekritīs. Pēc tam izdomāsim kā to izdarīt - miega zāles, piedzirdīšana, jebkas! - viņš iesmējās.
- Vecīt, es ceru, ka tev izdosies! - es arī iesmējos un abi iekāpām atpakaļ BMW.
*MELISAS SKATAPUNKTS*
Es ātri atskrēju uz skolu. Ak dievs, es biju tik ļoti pateicīga Liamam! Viņš mani izglāba no tā kretīna! Ātri novilku mēteli un devos uz klasi. Stunda vēl nebija sākusies. Apsēdos savā solā un sakārtojos stundai. Es ļoti mēģināju nedomāt par Ītanu, es viņu IENĪSTU! Pēkšņi pie manis pienāca klases vecākā - Sabella.
- Čau, Melisa! Tu zināji, ka parīt notiek skolas lielā balle? - viņa nobēra.
- Em, nē. - es nesaprašanā noteicu, kaut gan uzreiz zināju, ka uz balli neiešu.
- Nāksi? - Sabella jautāja.
- Nē. Man nav ne pavadoņa, ne arī kleitas. - es nopūtos.
- Par kleitu, neuztraucies! Es tev varu iedod. - viņa pasmaidīja.
- Nu labi, es padomāšu. - es negribu viņu sarūgtināt, kaut vai 100% zināju, ka es uz to balli neiešu! Labāk sēdēšu mājās un lasīšu grāmatu.
Pavisam drīz ieradās skolotāja un sākās stunda. Visu stundu, skolotāja stāstīja tikai par balli, kur balle notiks, kā viņa notiks.. Tas ir tik apnicīgi! Nākamā stunda bija bioloģija.
Lai tiktu uz bioloģiju, ir jāiet gar skolas pagrabu, kas mani vienmēr ir biedējis. Tieši kad gāju garām, sajutu roku, kas spēcīgi mani iegrūda iekšā pagrabā. Skaļi iekliedzos, jo biju pārliecināta, ka tas ir Ītans, bet es kļūdījos. Es ieraudzīju Liamu. Ko viņam vajag no manis? Pār manu ķermeni pārskrēja baiļu skudriņas.
- Sveika. - viņš atlaida mani.
- Ko tev vajag? - es bailīgi nočukstēju.
- Melisa, es neesmu Ītans. Es tev pāri nedarīšu, es pilnībā neatbalstu viņa rīcību un vēlos tev palīdzēt. - viņš pārliecinoši noteica, bet gan jau tas ir kāds no Ītana plāniem..
- Kā tad tu man vari palīdzēt? - es sarkastiski novilku.
- Man ir ideja. Tu jau noteikti zini par skolas balli. Es tevi uzaicināšu uz skolas balli, mēs izliksimies, ka esam kopā..Ītans to ieraudzīs un viņam zudīs visas cerības, dabūt tevi! - viņš iesmējās. Es jau vēlējos atteikt, bet tad es sapratu. Ja tiešām Ītans mani liks mierā, kad uzzinās, ka esmu kopā ar Liamu? Ir vērts mēģināt.
- Es piekrītu, Liam. - es uzsmaidīju.
- Ļoti labi, tad parīt 20:00 būšu tev pakaļ! - viņš ielika rokas kabatās un izgāja.
Pēkšņi man atnāca SMS. Tā bija no Ītana un tā mani šausmīgi satrieca..
Rakstīja @meaningof_life :)

View more

Manuprāt, ja apvienojas divas vnk dievīgu stāstu autores, tad tas ir reāli pašsaprotami, ka stāsts ir perfekts! Jaunu daļuu! Gan šeit, gan jūsu abu profilos! <3

△ MAGIC . △
5.NODAĻA
Mašīna piestāja man blakus un no tās izleca Ītans. Es sāku skriet, jo no skolas mani šķīra labi ja 300 metri, bet Ītans mani saķēra aiz plaukstas locītavas un parāva atpakaļ. Viņš to izdarīja tik spēcīgi, ka es nenoturēju līdzsvaru un burtiski uzgāzos viņam virsū.
- Tu jau droši vien esi sākusi pierast pie manis, ka burtiski lec manos apskāvienos, - Ītans uzspieda savas lūpas uz manējām. Es ātri atrāvos.
- Beidz mani terorizēt, - es žēlīgi novilku.
- Aj Melisiņ, nevajadzēja izdarīt to, ko šodien no rīta izdarīji, - viņš smīnēdams pabāza roku zem manas džempera. Es centos to izraut ārā.
- Ītan, lūdzu laid mani! - es ar asarām acīs lūdzos.
- Laid tač to meiteni vaļā! - kāds smejoties teica. Es pagriezu galvu un ieraudzīju Ītana draugu Liamu. Brīnumainā kārtā Ītans paklausīja un es uzreiz aizskrēju prom.
*ĪTANA SKATUPUNKTS*
- Vai tā bija tā Melisa, par kuru tu visu laiku runā? - Liams salicis rokas kabatās jautāja.
- Jā, tā bija Melisa, - es dusmīgi novilku.
- Ko tu moki viņu, terorist? - Liams iesmējās. Es klusēju.
- Tev viņa patīk? - viņš pēkšņi jautāja.
- Ko? Nē! - es iesaucos.
-Labi, pajautāšu savādāk. Tu par viņu domā? - viņš novilka.
- Nūuuu, jā. -
- Bieži? -
- Diezgan. -
Liams iesmējās.
- Ko? - es izmetu.
- Esi iztēlojies viņu kailu? - Liams iesmējies jautāja. - Bet godīgi. -
- Nu... Jā, esmu, - es nolaidu galvu.
- Bieži? -
- Pat pārāk bieži. -
Liams sāka smieties kā traks.
- Un tu vēl saki, ka tev viņa nepatīk. Tu esi samīlējies līdz ausīm, terorist! - Liams teica.
- Beidz gvelzt muļķības! - es skaļi atbildēju.
- Tiešām? Tad es varu viņu aicināt iet uz balli kopā ar mani? - viņš pacēla uzaci. Es klusēju, bet dziļi sirdī sajutu naidu.
- Tad es viņu skūpstītu, apskautu un mīlētu,- viņš novilka. Es savilku rokas dūrēs un ievilku viņam pa žokli. Viņš nedaudz pastreipuļoja atpakaļ un trīdams žokli iesmējās.
- Greizsirdīgs nevar kļūt ne no kā. Es tev ieteiktu aizdomāties par to, ko tev tā meitene īsti nozīmē. -
Rakstīja @never_be_forever_2

View more

OMMG JAUNUUUU.. I LOVE IT?❤❤❤❤????????????????????????

Tā kā man tagad ir brīvs brītiņš, uzrakstīšu jaunu daļu tagad! ?❤
3.NODAĻA
Es nedaudz sabijos - nezin kas var viņam ienākt prātā.
- Labrīt, Melisiņ! - mamma mīļi teica. Atmiņā uzausa Ītans.
- Mammu, cik reižu man tev jāsaka, lai tu mani tā vairs nesauktu?? - es dusmīgi teicu.
- Kā tu runā ar savu māti, ko? - tēvs nedaudz streipuļojot pielēca kājās.
- Tas nav nekas tāds, apsēdies atpakaļ vietā, - mamma bailīgi uzlika roku uz viņa pleca. Par brīnumu, viņš paklausīja.
- Mamm, vai drīkst neiet uz skolu? Es jūtos slikti, - es centos čukstēt pēc iespējas klusāk, lai tēvs nedzirdētu, bet tas neizdevās.
- Tev ir jāiet uz skolu un punkts! Es neļaušu savai meitai izaugt par analfabēti!! Ej apģērbies kā normāls cilvēks un ej! - tēvs nokliedzās.
" Tu par mani neesi licies ne zinis visus šos 17 gadus un tagad vēl regulē? " es nodomāju, bet neteicu to skaļi, jo zināju, ka tas beigsies ar kārtējo piekaušanu. Ievilkos savā istabā, apģērbu parastas zilas džinsas, džemperi, saņēmu matus astē un paņēmusi somu devos uz ārdurvju pusi.
- Lai tev veiksmīga diena, meitiņ! - mamma skaļi sauca no virtuves.
- Jā, ka tik ne tā, - es nomurmināju zem deguna un izgāju ārā pa durvīm. Es gāju tik lēni, cik vien varēju, lai skolā neuzskrietu virsū Ītanam. Es izdzirdēju mašīnu, kas brauca man pretī. Pacēlu galvu un gandrīz zaudēju samaņu. Uz manu pusi traucās Ītana BMW.....
Rakstīja @never_be_forever_2 ?

View more

Ahh es zinu ka ir jau vakars bet varluudzu naakamo jums abaam labi sanaak


2.NODAĻA
- Kāds negaidīts pārsteigums! Tikai tu un es šajā agrajā rīta stundā, kur neviens mūs netraucēs... Kur nu vēl labāk, vai ne, Melisiņ? - Ītans pievilka mani sev tuvāk, nobučoja manu vaigu un pabāza roku zem mana krekliņa. Tieši tāpēc man nepatīk, ka mani sauc par Melisiņu. Jo Ītans tā dara.
- Laid mani vaļā! - es centos izlauzties, bet kā vienmēr - bezjēdzīgi.
- Es dievinu, kā tu mūžīgi centies pretoties, lai arī zini, ka tas ir bezjēdzīgi, - Ītans smējās.
- Tu esi nožēlojams, - es novilku un sapratu, ka tā bija kļūda. Ītans mani saķēra nedaudz zemāk par pleciem un stipri pagrūda pret tuvāko koku. Mugurkauls gandrīz pārlūza uz pusēm. Manas rokas viņš vēl nebija atlaidis.
- Ak tad es esmu nožēlojams? Tu sevi spogulī redzēji? - viņš kliedza. Asaras saskrēja acīs. Tomēr es saņēmu drosmi un pateicu to, ko vienmēr esmu gribējusi pateikt.
- Nu tad kāpēc tu terorizē mani, ja es esmu tik nožēlojama? - es uzkliedzu. Viņš klusēja. Es izmantoju brīdi, kad viņa satvēriens atslāba un iespēru viņam starp kājām. Viņš saspiesti iekliedzās un es bēgu prom. Nekad savā mūžā nebiju skrējusi tik ātri. Asaras gāzās pāri vaigiem straumēm. Ieskrējusi mājās es iebrāzos savā istabā un iekritu gultā. Atskanēja īsziņas signāls. Atvēru ziņu, kas bija no Ītana. " Tu vēl nožēlosi šo izgājienu, Melisiņ. Tiksimies skolā. " Es nometu telefonu un ieskrēju vannasistabā. Es atgriezu auksto dušu un apsēdos zem tās ar visām drēbēm. Kāpēc un par ko man ir tāds sods? Kāpēc Dievs mani ienīst tik ļoti? Pēkšņi es atcerējos par ūdens parādu, kuru mēs jau laiciņu neesam apmaksājuši, jo tēvs lielāko daļu ienākumu vienkārši nodzer un aizgriezu to ciet. Es novilku slapjās drēbes un uzvilku pirmo, kas pagadījās pa rokai. Pusdzīvi es novilkos lejā pa kāpnēm. Mamma jau bija virtuvē. Un pie galda sēdēja mans paģirainais tēvs.

View more

@DanielJonathanMaxwell ? Nesaskati neko līdzigu? Špikot ir tizli

Tātad, sāksim ar to, rakstīt kaut ko anonīmi ir nožēlojami.
Braukt virsū par to, ka kāds špiko no cita, kuram ir TIKAI IEVADS UN 1.NODAĻA ir muļķīgi. Stāsts ir pavisam par ko citu - izspriest stāsta tālākos notikumus tikai pēc ievada un 1.nodaļas, manuprāt, ir neiespējami.
Nopietni, cilvēki, kas ar jums? Jā, es pati lasu to stāstu, man viņš patīk, un jā, nedaudz līdzīgi ir, bet tas ir tikai SĀKUMS!!! SĀKUMS!!!! Tāpēc mīļi palūgšu paturēt savus uzbraucienus pie sevis. Ja nepatīk, nelasat, nav spiesta lieta.
@never_be_forever_2

1. NODAĻA

Kad ītans bija prom, es skrēju uz ģērbtuvēm. Ātri uzrāvu savus brūnos zābakus un melno mēteli. Es gribēju ātrāk nokļūt mājās, man šodien bija gana. Kaut gan man bija atlikušas vēl divas stundas, es netaisījos vairs te palikt.
Ītans Pārkers ir vislielākais briesmonis kādu esmu redzējusi! Viņš katru dienu man uzmācās, terorizē, apkauno un vienkārši bojā manu dzīvi. Viņš vēl nav paspējis mani izmantot, jo vienmēr kāds to izjauc, vai vienmēr es pati no tā izvairos.
Ītans ir cilvēks, kuram visas meitenes vajag tikai gultā, tālāk viņš viņas pamet. Es tiešām nesaprotu, kāpēc viņam vajag tieši mani? Nabadzīgu meiteni ar tumši brūniem matiem un brūnām acīm? Kāpēc viņam nevajag tās skolas ''skaistules'', ar blondiem matiem, zilām acīm un lielām krūtīm?! Kāpēc viņam vajag bezspēcīgu, nabadzīgu meiteni, kas nevar viņam pretoties? Pavisam drīz biju pie sava mazā dzīvokļa. Ar atplestām rokām mani jau sagaidīja māte.
- Sveika, Melisiņ! - mamma mani apskāva.
- Mammu, es tev teicu, lai tu mani tā nesauc! - es īgni norūcu un turpināju :
- Kur ir tēvs? -
- Bārā, es mēģināju viņu apturēt, bet viņš mani neklausīja. Tu zini, kāds ir tēvs.. - māte nopūtās.
- Mammu, neuztraucies! Mēs palīdzēsim tētim tikt vaļā no alkahola atkarības. - es viņu cieši apskāvu.
- Kā gāja skolā? - mamma jautāja.
- Normāli. - vienaldzīgi atbildēju.
Es nekad savai mātei neesmu stāstījusi par Ītanu.. Viņai tā jau ir tik daudz problēmas ar tēvu, jo viņš dzer. Kad viņš vakaros atnāk no bāra, viņš rīko scēnas un sit mums.
Es protams aizstāvu gan sevi, gan māti, bet tik un tā - daži zilumi ir redzami uz manām rokām un muguras. Iegāju savā istabā un klusi aizstaisīju durvis. Es mammai tik daudz reizes esmu lūgusi, lai viņa mani pārceļ uz citu skolu, bet mēs to nevaram atļauties. Mamma pazīst manas skolas direktoru, tādēļ viņa sarunāja, ka es mācos bez maksas..
Pēkšņi mans telefons nopīkstēja, īzziņa bija no Ītana. Viņa rakstītais, atkal lika man bailēs sarauties. -
''Sveika, Mel! Vai nevēlies atnākt pie manis? Mēs skolā kaut ko nepabeidzām..
Melisa es tik un tā tevi dabūšu, gribēsi to vai nē!'' ātri izdzēsu īzziņu, lai man par to nav jādomā. Kāpēc Ītanam ir jābojā mana dzīve, nu kādēļ?!
Pavisam drīz pienāca vakars. Bija jau 21:00, bet tēvs vēl nebija pārradies. Tas nav nekāds brīnums, dažreiz viņš vienkārši aizmieg uz ielas vai bārā. Ātri sakrāmēju somu rītdienai un gāju gulēt.
*Nākamais rīts*
Piecēlos jau 6:00 no rīta. Klusām uzvilku sporta tērpu un gāju skriet. Jā, es skrienu katru dienu, tas vienkārši man labāk palīdz iesākt rītu un novirzīt visas sliktās domas.
Paņēmu savu ūdenspudeli un jau biju pagalmā. Parasti es skrēju cauri parkam, bet šoreiz izdomāju skriet pa mežu. Tur ir kluss un neviens mani netraucēs. Mani brūnie mati, kas bija sasieti zirgastē - plīvoja vējā. Kad biju mežā, skrēju kādu gabaliņu un apstājos. Es redzēju viņu..Ītanu..Viņš ieraudzīja arī mani, ātri metos bēgt, bet viņš mani panāca. Man bija ļoti bail..
- Bildē Ītans -
Rakstīja - @meaningof_life

View more

Ievads

Bagātā Mīlestība❤️
Čau visiem!
Es (@never_be_forever_2) un @meaningof_life nolēmām rakstīt stāstiņu kopā!! Ceram, ka jums patiks! ❤
-Mani soļi klusi atbalsojās tukšajā skolas gaitenī. Visi sēdēja stundās, bet es bēgu prom no neizbēgamā. 2 neciešami gadi vidusskolā, kas ir pārvērtušies par elli. No šī murga es droši vien vairs nepamodīšos. Kāds pieskārās manam plecam un es satrūkos. Taču tā bija tikai palma, kas netraucēti un nemanāmi auga milzīgajā puķupodā. Lūk, ko tu esi panācis, Ītan Pārker. Es sāku baidīties no palmām. Tik pat klusi un nemanāmi es centos izlavīties līdz ģērbtuvēm, lai savāktu savu somu, bet uzskrēju virsū savam ļaunākajam murgam.
- Tad te tu esi. -
Ievilkusi dziļu elpu es gribēju skriet prom, bet jau bija par vēlu. Viņš mani saķēra aiz rokas, parāva atpakaļ un piespieda pie sienas.
- Melisa, ko tu tāda bailīga, ko? - viņš smīkņāja.
- Ītan, beidz, es tevi lūdzu! - manās acīs sariesās asaras. Viņš tikai pieliecās un noskūpstīja manu kaklu.
- Kāpēc lai es to darītu? - Ītans nočukstēja.
- Vai tiešām tu nevari to darīt ar kādu citu? - es lūdzos. Roku locītavas kliedza sāpēs no Ītana spēcīgā satvēriena. Es sāku pretoties.
- Es dievinu, kad tu tā dari, - viņš novilka un ieskatījās man acīs. Viņa caururbjošais, gandrīz melno acu skatiens lika bailēs notrīcēt. Noskanēja zvans no stundām un gaitenī sāka ieplūst skolēni.
- Tev paveicās, - Ītans novilka un atlaidis mani aizgāja prom.
Un tādās bailēs paiet katra mana skolas diena. Mana ģimene ir bezspēcīga šajā ziņā - mēs esam trūcīgi, bet Ītans ir izlutināts, iedomīgs un neciešams bagātnieku dēls.
Es esmu Melisa Smita un es dzīvoju 17 nožēlojamus gadus. Mana dzīve ir murgs, kuram nebūs lemts beigties, neskatoties uz neskaitāmajām žiļešu pēdām, kuras ir atstātas uz manām rokām. Nekad nav pieticis spēka to izdarīt līdz galam. Un Ītans... Viņš tikai visu pasliktina. Laipni lūgti manā briesmīgajā pasaulē.
Rakstīja @never_be_forever_2 ?

View more