10.Daļa.
Samanta: Zini, zini es nekad neesmu bijusi tik ļoti nobijusies,kā tieši šobrīd..
Es: Kas tad nu ir noticis!?
Samanta: Ma likās,ka tu nomirsi un nekad vairs nestāvēsi man blaukus un mēs vairs nekad kopā nemiesimies...
Es: Zini Samanta tā laikam arī ir noticis es nezinu vai vēlos turpināt visu šo pašu....
Samanta: Ko,ko tas nozīmē!? Pēc visa tā, ko esam kopā pārcietušas tu man vienkārši pasaki viss...
Es: Samanta, tā vajag es gribu sākt visu no sākuma...
Samanta izgāja pa manas istabas durvīm un noslaucija asaru.... Pēkšņi es sajutos ļoti slikti un sapratu, ka laikam neko nevajadzēja teikt, bet viss jau bija pateikts... Mamma uznāca augšā un prasija: Kas tad Samantai lēcies viņa tik ļoti dusmīga man pateica, lai tu atnāc uz parku....
Es: Tiešām viņa tā teica ...
Mamma: Jā, tiešām.....
Kad mamma izgāja pa durvīm es sāku gatavoties..... Visu laiku man galvā griezās doma, kāpēc Samanta tā teica mammai....
Kad biju gatava nogāju lejā un tur mamma jau priekšā skatijās uz mani un prasija: Kur tad tu!?
Es neko neteigdama izgāju laukā... Rudens vējš bija tik stiprs,ka mani mati bija visi izpūruši. Es izskatījos pēs monstra. Kad biju atnākusi līdz parkam tur neviena nebija... Klusumā es pastaigājos, varēja dzirdēt tikai vēja šalcošās skaņas.... Biju aizgājusi līdz soliņam, kad pēkšņi ieraudziju........
View more