@stastinsparpeidzu

Noslēpumi

Ask @stastinsparpeidzu

Sort by:

LatestTop

Šovakar vēl būs kāda daļiņa?

-Lorij, es zinu, ka esi pārdomājusi. - Pēkšņi pie auss dzirdu Olivera balsi.
-Man viņas pietrūkst vairāk par visu. - Nošļupstu, ļaujot puisim mani nocelt no krēsla.
-Es zināju, bet tagad es tev izsaukšu taksi un rītdien visu pārdomāsim. - Viņš nočukst, un es pamāju, lāgā nedzirdēdama, ko viņš vispār teica.
Sajūtu auktas ādas pieskārienu un siltas rokas. Ar mani taksometrā ir vēl kāds. Vīrietis kaut ko saka, taču es nesaprotu ne vārda. Tieku ierauta dziļā miegā.

!

-Man viņas pietrūkst vairāk par visu uz pasaules. - Olivers atbild un ievelk dūmus plaušās.
-Oliver, viņa nebija tevis vērta. - Atbildu, izdarot to pašu, ko Olivers.
-Drīzāk es nebiju viņas vērts, es liku viņai nomirt, ja nebūtu tā strīda.. - Viņš saka.
-Viņa nav mirusi. - Bezkaislīgi atbildu, lūkodamās tālumā.
-Ko tu runā? - Viņš apjucis paskatās manā virzienā, -Viņa nomira slimnīcā. - Olivers mazliet agresīvi atbild.
-Nē, mēs apglabājām tukšu zārku. Viņa bija dzīva savā bēru dienā, bet es nevēlos vairs runāt par Melisu! - Iesaucos skaļāk kā pieklātos, - Viņas dēļ es zaudēju visu. - Nosaku klusāk, cerot, ka Olivers nav saklausījis manu drebošo balsi. Lēnām izpūšu dūmus.
-Kur viņa ir? - Puisis ir kā otrreiz piedzimis, - Kā ar tavu bērnu? - Viņš jautā, paskatīdamies uz manu vēderu.
-Viņa tur vairs nav. Es viņu zaudēju Melisas bēru dienā. - Atbildu, - Oliver, ja tev ir vēlme, tad dodies viņu meklēt, bet es to nedarīšu. Viņa ir liela meitene, un man ir apnicis viņai izdabāt. - Noskaldu.
-Bet, Lor, viņa ir tava māsa.. - Olivers cenšas mani pārliecināt.
-Bija. Ir lietas, ko nepiedod pat tuviem cilvēkiem. - Atbildu, nodzēšot cigareti, - Atvaino, man tagad jādodas. - Nosaku un pagriežos, lai dotos atpakaļ.
-Ja tu pārdomā, tad padod ziņu. - Viņš nosauc man pakaļ.
Ātriem soļiem dodos atpakaļ uz klubu, kur tieku no jauna ierauta biezā mūzikas un dūmu mākonī. Pamanu Artūra muguru un steidzos pie vīrieša, taču pusceļā apstājos kā zemē iemieta.
Manu vietu ir aizņēmusi jauna, slaida, garkājaina tumšmate ar īsu, apspīlētu melnu kleitu. Artūrs tur viņas roku savā, un viņa smaida kā sūdā iekāpusi.
-Kretīns. - Nolamājos un soļoju pie bāra. Pasūtu trīs Asiņainās Mērijas un ieslēdzu telefonu. Jūtos izmisusi un piekrāpta. Visas īsziņas saka to, cik skaista un burvīga esmu, lai gan patiesībā neviens mani nepazīst!
Steidzīgi izdzeru visus kokteiļus un mazliet atbrīvojos. Prātā valda viegla migla, un es jūtos labi.

View more

Nākamo

-Patiesībā, man patīk vairāk uzturēties naktsklubos. - Atbildu. Agrāk es ienīdu visas vietas, kurās tika lietots alkohols un uzturējās apdzērušies cilvēki, taču šobrīd.. šobrīd man ir vienalga.
-Labi, ko tu dzersi? - Viņš gandrīz vai kliedz, jo basi ir pārāk spēcīgi, lai dzirdētu viņa teikto, - Varbūt kādu vieglu kokteilīti? - Viņš jautā, apsēzdamies man blakus un norādīdams uz tipisku sieviešu dzērienu.
-Es labāk izvēlos Asiņaino Mēriju. - Atbildu, liekot Artūram veltīt man pārsteigtu skatienu.
-Oho, būšu tevi novērtējis par zemu. - Viņš atbild un pieceļas. Man tiek uzspiesta karsta buča uz vaiga, kas liek visai pasaulei apgriezties kājām gaisā. Pie bāra ir daudz cilvēku un Artūrs, šķiet, ir saticis kādu paziņu, ar kuru brīvi tērzē, skaļi smiedamies.
Sēžu pie galda un nopētu savus labi manikirētos nagus. Apkārt ir vismaz 50 cilvēku, taču es atkal jūtos citādāka, atšķirīgāka no visas masas. Nopūšos un gatavojos ieslēgt telefonu, kad pamanu pie blakus galdiņa apsēžamies Oliveru. Puiša mati ir nodzīti uz nullīti, un viņam ir sadauzīta seja. Šķiet, viņš ir iedzēris, un izskatās ļoti nelaimīgs. Ilgi nedomājot, pieceļos un dodos puiša virzienā.
-Oliver? - Neticīgi iesaucos, puiša skaistās acis paskatās manējās un tajās uzzibsnī kaut kas savāds. Sāpīgs.
-Lorij. - Viņš noburkšķ un apskauj manus plecus. No viņa dvakas plūst alkohola smārds, un man puiša paliek žēl.
Piedāvāju viņam iziet nedaudz klusākā vietiņā, lai aprunātos. Tikai tad pamanu, ka Olivers kaut ko saka vēl diviem sava vecuma vīriešiem, viņi velta man aizdomīgu skatienu, bet neko nesaka.
Mēs izejam ārā, ļaujot vēsajam vakaram iesaukt mūs savā varā. Ir tik labi atkal elpot svaigu gaisu, jo šķiet, ka klubā tas ir deficīts. Tālumā dun mūzika, un mēs atspiežamies pret kādas ēkas sienas. Aukstums patīkami veldzē sakarsušo ķermeni.
-Kā klājas? - Pieklājīgi vaicāju, izvilkdama cigareti un piedāvājot to Oliveram. Puisis drebošiem pirkstiem to paņem un iebāž mutē.

View more

Related users

talakk

Pa ceļam noskaidroju, ka manu šoferi sauc Artūrs. Divdesmit septiņus gadus vecs, neiedomājami simpātisks vīrietis ar labu statusu sabiedrībā.
-Kādēļ tik skaista sieviete piektdienas vakarā atrodas viena pati pilsētas centrā? - Viņš maigā balsī ievaicājās, uzmetot man ašu skatienu. Neiedomājami seksīgu, tādu, kas liek izskriet patīkamām skudriņām cauri ķermenim.
-Neveiksmīgs vakars, tas arī viss. - Izklaidīgi atbildu un nopētu glauno mašīnas salonu. Tas noteikti ir viens no jaunākajiem meresedsiem, iekšā viss ir no krēmkrāsas ādas un mašīnā patīkami smaržo pēc atsvaidzinošas piparmētras.
Artūrs pieripina mašīnu pie kāda naktskluba, un es vēderā sajūtu patīkamu ķnudoņu. Tas nozīmē, ka šonakt būs izklaides ar visseksīgāko džeku visā Rīgā.
-Vai vēlies izklaidēties? - Viņš burtiski izmurrā katru vārdu, nespējot likt man atteikt, pat ja es to vēlētos. Bet es nevēlos. Ne šonakt.
-Protams. - Galanti atsaku un ļauju, lai Artūrs atver durvis un padod man savu vīrišķīgo, bet tai pat laikā maigo un sargājošo plaukstu. Tā ir silta un aicinoša, un man gribas uzticēties šim vīrietim. No klača izvelku telefonu, redzot, ka ekrānā mirgo 30 neatbildēto zvanu, taču šodien mani vairs tas neuztrauc, tādēļ bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, izslēdzu to ārā un nevērīgi iemetu atpakaļ somā.
Artūra roka perfekti pieguļ manam muguras izliekumam, itkā mēs būtu radīti viens otram, taču es apjaušu, ka šādi domāt ir bīstami un kaitīgi, ja nu manas cerības beigās tiks sāpīgi sagrautas.
Mēs ieejam klubā, kur dun mūzika un visapkārt grūstās un stumdās jauniešu bari, gaisā virmo alkohola un sviedru smaka, kombinējumā ar lētām smaržām. Vīrietis ir atradis kādu brīvu galdiņu, kurš ir nedaudz nostāk no pārējiem, un es tikai priecājos par viņa izvēli.
-Man laikam tevi vajadzēja aizvest uz balli, jo tu neesi lēta naktskluba vērta. - Viņš iečukst man ausī un nosēdina sev pretī. Visapkārt dun mūzika un mirgo gaismas dažādās krāsās. Cilvēki kustas tā, itkā viņos būtu iemiesojies kāds dēmons.

View more

talak

Novelku kurpes, paliekot tikai zeķubiksēs. Lēnām kūpinu cigareti un vēroju Rīgu, kura laižas miegā, kad man blakus apstājas glauns mersedess. Logs nolaižas un vīrietis ar tumšiem matiem man velta žilbinošu smaidu.
-Jūs nevajag aizvest? - Viņš jautā dobji seksīgā balsī. Kādu minūti apdomājos, tad nodzēšu cigareti un paraustu plecus.
-Lai notiek. - Atbildu un iesēžos mašīnā. Man nav ne jausmas, kas tas par vīrieti un kurp mēs brauksim, taču beidzot ir pienācis laiks, lai ļautu sev nedaudz izklaidēties. Aizveru acis un ļaujos svešinieka dāsnumam.

Spiediet like

stastinsparpeidzu’s Profile PhotoNoslēpumi
Ārā ir drēgns, un zīda kleita laikam nebija labākais variants, kurā tērpies. Lai gan.. tā ir skaista un gracioza. Ieķeros ciešāk savā klačiņā un dods iekšā. Telpā valda patīkami silts, rudenīgs aromāts, un viesmīlis mani uzreiz aizved pie norādītā galdiņa.
Kārlis pieceļas kājās un pasniedz man rozi.
-Labvakar. - Vīrietis erotiski saka, un es sajūtu viņa ķiplokaino elpu. Patiesībā viņš ne tuvu nav tāds, kāds bija sociālajos tīklos. Viņam dotu gadus sešdesmit, mati ir sirmi un atkāpušies no pieres, un ak jā, krekla pogas ir izplīsušas, nespēdamas saturēt viņa milzīgo alus vēderu.
-Jūs esat Kārlis? - Neticīgi iejautājos, negribīgi paņemdama rozi.
-Jā, esmu gan. Un tu esi Lorija. - Viņš skatās uz mani, itkā es būtu konfekte, - Īsta lellīte.
-Tu gan neesi tāds, kā iepazīšanās portālā uzdevies. - Pārmetoši nosaku un apsēžos pie galda. Pamanu, ka ledus spainī dzesējas kāds dārgs šampānietis un pasniedzu savu glāzi tam tēviņam.
-Jā, laikam nāksies atvainoties. - Viņš cerīgi saka un paskatās manā virzienā, - Savam dēlam. - Vīrietis pabeidz teikumu un izšauj korķi.
-Tu zodz sava dēla bildes? - Neticīgi jautāju, sajūtot riebumu pret pretī sēdošo. Viņš man atgādina resnu vepri.
-Dažreiz tā sanāk, bet vai tad esmu tik bezcerīgs? - Viņš jautā, atklādams dzeltenīgus, iešķībus zobus. Vienā rāvienā izdzeru savu glāzi un pieceļos kājās, paņemdama savu rozi.
-Protams, tu neesi bezcerīgs. - Pavedinoši murrāju, - Tu esi superbezcerīgs. - Izspļauju un iemetu rozi viņam gandrīz ģīmī. Paķeru savu somu, un esmu gatava pamest viesnīcu.
-Heij, mazā, kur tu mūc? - Viņš nosauc man pakaļ, pievēršot visu uzmanību.
-Tālāk no tevis, vepri! - Uzbļauju un parādu vidējo pirkstu. Izskrienu ārā un apsēžos turpat uz trepēm. Pēkšņi kurpes spiež un kleita šķiet neērta.
-Nu, kāpēc man nevar veikties?! - Saku pati sev un izvelku cigareti. Kad grasos to aizdedzināt, pie manis pienāk kāds viesnīcas darbinieks un aizrāda, ka šeit nedrīkstot smēķēt. Arī viņam tiek veltīts vidējais pirksts.

View more

!!!!!

stastinsparpeidzu’s Profile PhotoNoslēpumi
Man ir atnākušas piecas īsziņas no dažādiem vīriešiem, kuru atbildēšanu atlieku uz vēlāku laiku. Šodien man ir aklais randiņš ar Kārli, kurš esot uzņēmējs kādā naudīgā firmā ( firma man vēl nav zināma).
Vēlreiz apskatu viņa profilu, lai labāk spētu vīrieti atrast restorānā. Kārlim ir 30, brūni mati un acis, statuss : neprecējies. Visās bildēs, kuras ir publicētas, viņš ir redzams saviesīgos pasākumos - restorānos, konferenču zālēs u.tt. Un viņam ir lielisks smaids, tas liek manai sirdij izkust, pat neuzlūkojot viņu dzīvē.
Aizbloķēju telefonu un iebāžu to somiņā. Aizveru acis, domādama par gaidāmo randiņu. Triju mēnešu laikā esmu apmeklējusi vismaz divdesmit aklos randiņus, taču neviens puisis mani nav uzrunājis tādā mērā, lai randiņš tiktu atkārtots. Varbūt beidzot man veiksies, varbūt Kārlis izrādīsies mans sapņu princis mersedesā, kurš izglābs mani no ļaunās pamātes jeb dzīves.
Roka nejauši pieskaras vēderam, kur pirms pāris mēnešiem auga dzīvība, taču tagad tur neviena nav. Melisas bēru dienā es zaudēju savu meitiņu. Dāvis mani aizgādāja uz slimnīcu, taču bija par vēlu, jo ceļā man sākās spontānais aborts.
Šķiet, ka smadzeņu šūnās ir ieēdusies ārstes seja un vārdi, kuri nekad nepagaisīs no manas atmiņas : "Man žēl, bet jūs esat zaudējusi savu bērniņu. Precīzāk sakot, meitiņu. "
Jūtu asaras sariešamies acīs, taču es tās laikus apturu. Esmu iemācījusies visu paturēt sevī. Es vairs neesmu tā vājā Lorija, kas visu mūžu esmu bijusi. Esmu skaista, seksīga un pārliecināta un šonakt es sastapšu savu mīļoto princi.
Taksometrs apstājas, un es paveros uz skaisti izgaismoto viesnīcu.
-Cik man jāmaksā? - Pajautāju pirms izkāpju no auto, verot vaļā savu somiņu.
-Jaunkundz, viss jau ir nokārtots. - Taksists atbild un piemiedz man ar aci. Uzsmaidu vīrietim ar iesirmajiem deniņiem savu visžilbinošāko smaidu un aizveru durvis.

View more

JAUNS STĀSTS.

Dažus mēnešus vēlāk.
-Velns parāvis! - Nomurminu, iebāžot mutē rādītājpirksu, kura nagu klāj koši sarkana laka. Sasodītās lokšķēres! Pusi galvas rotā vijīgi skaistas lokas, taču, šķiet, ka otrai galvas pusei būs jāuzgaida.
Pametu acis uz pulksteni un tas rāda, ka pēc stundas man jābūt "Radisson Blu" restorānā. Ignorēju sūrstošo pirkstu un ķeros klāt kosmētikai.
Bāze, tonālais krēms, pūderis, izgaismotājs, bronzeris, vaigu sārtums, melns laineris, pelēkas acu ēnas ar metālisku spīdumu, uzacu zīmulis, mākslīgās skropstas un koši sārta lūpukrāsa. Visu uzklāju uz sejas, nebaidoties izskatīties pēc pārmālētas cacas.
Darbības veicu gandrīz robotiski, acīm neiemirdzoties priekā par padarīto. Rezultāts mani apmierina, un neviens pat nepamanīs manas saraudātās acis un bezmiega sekas.
Laiks ķerties klāt matu ieveidošanai.
Pēc divdesmit minūtēm viss ir pabeigts, un atkliek tikai uzvilkt koši sārto kleitu, kura sniedzas līdz pat potītēm. Novērtēju sevi pie lielā spoguļa. Es izskatos koši, man pat gribas domāt, ka esmu kā princese. Kad pagriežos uz labo pusi, es redzu, ka spogulī mans vēders ir ideāli plakans.
Man vairs nav neviena, par ko cīnīties un ko sargāt. Sakožu zobus un iedzeru nelielu malku viskija. Kājās uzauju melnas kurpes, kuru papēdis ir vismaz desmit centimetru augsts un paņemu savu melno klaču, kuru rotā mirdzoši fliteri. Vēl atliek tikai iesmaržoties ar kādām izsmalcinātām smaržām, un esmu gatava satikt savu kavalieri.
Pagalmā mani jau sagaida taksometrs, un es negaidot ielecu tajā iekšā. Šoferis jau ir informēts par vietu, kur mani jānogādā, tādēļ es netraucēti iekārtojos aizmugurējā sēdeklī un izvelku savu telefonu. Man vēl ir pusstunda laiks, tādēļ īpaši neiespringstu.
Ārā valda naksnīga tumsa, taču dzīvība nebeidz kūsāt. Cilvēki nemitīgi pārvietojas pa naksnīgajām Rīgas ielām, un es secinu, ka man patīk Rīga. Es to mīlu.

View more

Liked by: Elīna Šteina

nju kur ir turpis

-Peidža, tev šī mantija lieliski izskatās, - Metjū man teica, pats, cenzdamies dabūt virsū tērpam piederīgo cepuri.
Mantijas tiešām bija glītas. Zaļas. Pārāk zaļas. Es centos aizmirst, to, kas man atgādināja par šo zaļumu, tomēr nespēju. Ap kaklu es sataustīju zaļo smaragda sirdi, kuru tā arī nebiju noņēmusi. Pat tad, kad es centos aizmirst, es nespēju to noņemt. Tai vienkārši bija vieta ap manu kaklu. Nevienā atvilktnē, tās tik skaisti neizskatījās. Es tiešām mēģināju to noņemt, bet cietu neveiksmi.
-Tev piestāv labāk. - Es viņam uzsmaidīju un palīdzēju sakārtot viņa cepuri. – Lūk tā.
-Paldies, – viņš noteica un kādu brīdi uzmanīgi mani vēroja. Es novērsos.
Mēs abi devāmies skolas virzienā, lai beidzot pabeigtu pēdējo klasi. Vairs nekādas pārcelšanās. Tikai uz Ņujorku.
Brālis pēkšņi ierunājās. – Tu esi droša, ka nevēlies braukt uz Montanu un satikt Lailu? – Viņš bija ieplānojis mācīties tur, lai būtu meitenei tuvāk. Viņš pārvācās jau tagad.
Es papurināju galvu.
-Tu nesatiksi viņu. - Brālis pieklusināja balsi. - Izlaidums viņiem bija jau vakar, bet viņš tur neesot redzēts. Viņa droši vien tur vairs nav, kā beidzās pēdējie eksāmeni. Tu varētu braukt. Laila tevi gaida.
-Es nebraukšu. – Tas skanēja daudz asāk, nekā es gribēju. – Atvaino.
-Tu nevari gaidīt viņu mūžīgi, - brālis ar sarauktu pieri noteica.
- Es negaidu. Es izvairos.
- Tad kāpēc tu vēl joprojām nēsā to kaklarotu? Varbūt ir laiks, lai tu viņu aizmirsti. Tā tu tikai sevi moki. – Metjū nesaprata.
- Es to nēsāju, jo tā man patīk. Tā man piestāv. Un es to vilkšu tik ilgi, cik gribēšu, - es nelaipni teicu.
-Labi, nestrīdēšos ar tevi, man bail, ka tu mani sasitīsi, - brālis jokoja, bet es jutu, ka viņš to bija domājis diezgan nopietni. Es kā nekā biju zaudējusi gandrīz visus sievišķos apaļumus un pārvērtusies par bezdzimuma ķermeni, kas veidots no muskuļiem. Taču, tas mani izdziedēja. Varbūt es vēl joprojām atrastos tajā pašā bedre, kur biju, ja nebūtu kikboksa. Kopš aizbraukšanas, biju mainījusies gan garīgi, gan fiziski.
-Es tā nedarītu, - iebildu.
-Ar tevi jau nekad neko nevar zināt. Pēc pusstundas sāksies ceremonija, mums jāpasteidzas, ja gribam vēl ātri izmēģināt, - Metjū mani steidzināja.
- Ej vien, es tūlīt nākšu, - atbildēju brālim.
-Esi droša? – Viņš veltīja man noraizējušos skatienu it kā es gatavotos nolēkt no klints vai iedzert sauju tablešu
-Jā, es tikai mazu brītiņu gribu palikt viena, - es viņu nomierināju.
- Nu labi, bet ja tu nebūsi atpakaļ desmit minūtes pirms sākuma, es iešu tevi meklēt.
Es izklaidīgi pamāju ar galvu.

View more

Varētu ātrāk nākošo? ļoti gaidu ;)

Nedēļām ejot viņa mani izprovocēja, un viņa sāka mani interesēt. Toreiz pie policijas iecirkņa es kļuvu vājš un izstāstīju viņai visu , ko biju piedzīvojis. Viņa neaizbēga, bet es gan. Es bēgu no viņas, jo baidījos no jūtām. Es bēgu no viņas, jo baidījos, ka mani sāpinās. Bet beigās es sāpināju viņu.
Tad mēs sagājām kopā. Tas prasīja tik daudz spēka no manis. Bet es nespēju viņai pretoties. Viņa bija kā magnēts un mans enkurs. Tad es kļuvu dīvaini laimīgs, jo viņa teica, ka mīl mani. Man bija tam grūti noticēt, varbūt es pat šobrīd tam neticēju, viņa vienkārši bija pārāk laba. Mēs strīdējāmies par to, ka es nespēju viņu ielaist savā drūmajā pagātnē, jo tas bija pārāk sāpīgi. To es nespēju. Vienkārši nespēju. Vēl joprojām mocījos vainas apziņā un sāpēs.
Vēl tagad mocījos, bet šoreiz arī par Peidžu. Kad viņa pateica, ka pārvāksies, man likās, ka zeme zūd zem kājām, jo man likās, ka viņa pamet mani pavisam, bet viņa nepameta. Es pametu. Es pametu Peidžu. Ak Dievs, es biju lielākais idiots pasaulē. Viņas tētis mani pārliecināja, ka tas ir pareizi un es esmu viņai slikts. Es viņu pametu viņas labā, bet nepadomāju, ko tas nodarīs man. Es nepadomāju, ka tas būs tāpat kā vēlreiz izdzīvot avāriju.
Es katru dienu domāju, vai izdarīju pareizi. Tik daudzas reizes es gandrīz viņai piezvanīju, uzrakstīju. Gandrīz. Bet es sevi apturēju. Tas prasīja visu manu spēku, bet es to izdarīju. Es turēju solījumu, kuru devu viņai. Kaut arī es nevarēju izstāstīt par savu ģimeni un avāriju viņai, es rakstīju. Es rakstīju katru dienu. Es rakstīju simt astoņdesmit dienas. Un tad es beidzu rakstīt. Tad es sapratu, kāds gan idiots esmu bijis.

View more

sodien vsp bus turpinajums

Sebastians
Peidža izskatījās tik skaista. Viņas acis bija safīrzilas un mati ogļu melni, lūpas sārtas un pilnīgas, āda tik maiga. Viņa man uzsmaidīja un iedeva man savu roku. Viņa smaidīja piedodoši. – Viss ir labi, Baš, es mīlu tevi. Zinu, kāpēc tu to darīji. Es saprotu.- Viņa pielika roku man pie vaiga un noglāstīja. Es paskatījos viņā un pieskāros viņas lūpām ar savējām. Manī iedegās iekāre un es skūpstīju viņu vairāk, novilku viņas kleitu, pieskāros viņas augumam.
-Baš. - Pēkšņi meitene manī lūkojās tik apbēdināti. - Ko tu dari?
-Es nezinu, - samulsu.
-Tu mani nemīli. Nekad neesi mīlējis. Viss bija spēle. Tava dzīve būs labāka bez manis. - Peidža pēkšņi skatījās manī tik salti.
-Peidža tā nav, tu zini, ka es mīlu tevi vairāk par visu. Tu esi man viss. Tu mani izglābi, - es noteicu.
-Nē, tā bija tikai spēle. – Viņa skumji lūkojās manī. - Tu salauzi man sirdi.
-Piedod, lūdzu piedod, man tas bija jādara.
Pēkšņi meitene sāka izbālēt un kļuva arvien bālāka līdz izzuda pavisam.
-Peidža, Peidža! – es saucu cik skaļi vien spēju , bet meitene pazuda.
Es strauji pamodos. Viss biju nosvīdis un drebēju. Zvēru, ka istabā sajutu viņas smaržu. Es ierakos dziļāk spilvenos un novaidējos. Ko gan es esmu izdarījis? Tas skatiens viņas acīs, kad pateicu, ka nemīlu viņu bija sirdi plosošs. Vārdi, ko teicu dedzināja mani kā inde, bet tajā brīdī man likās, ka tas bija pareizi, ka es rīkojos mīlestības vārdā. Idiots.
Kā gan viņa spēja noticēt, ka es viņu nemīlu?
Es atcerējos dzīvi pirms viņas. Aukstu, tumšu un drūmu vietu. Katru nakti es murgoju, kā mašīna ietriecas mūsējā. Kā es pavadu stundām ilgi tur iesprostots. Visi citi jau miruši. Man nebija nekā. Es pats tiku sadedzināts kopā ar savu ģimeni. Es biju miris. Man tik drausmīgi sāpēja. Es ienīdu visus, bet vairāk es ienīdu sevi. Naids izdedzināja mani tukšu no iekšpuses.
Kad Peidža pirmo reiz apsēdās man blakus, es viņu neievēroju. Kārtējā meitene, kas uz mani skatīsies ar riebumu. Bet viņa neskatījās. Pirmajā reizē, kad sarunājāmies, es devu viņai izbēgšanas iespēju, lai viņai nav ar mani jāsadarbojas, bet viņa to neizmantoja.
Otrajā reizē viņa mani tā samulsināja, ka es nerādījos skolā, jo baidījos, ko vēl viņa varētu to pateikt. Tajā dienā es skatījos spogulī un redzēju to pašu, ko katru dienu - monstru, bet viņa man teica, ka nebaidoties no manis. Viņa teica, ka es esmu stiprs. Tad es to vēl neredzēju.

View more

Nākmo !!

Un mēs cīnāmies. Un es uzvaru. Zinu, ka viņš zaudēja speciāli, bet es tāpat uzvaru. Un tad es pasmaidu. Un tad platāk. Un vēl. Es sāku smieties.
Traviss izbrīnīts skatās manī. Bet tad viņš arī pasmaida un mēs smejamies līdz asarām. Un tad es sāku raudāt. Pirmo reizi kopš tām nedēļām, es raudu. Un raudu tā, ka liekas dvēsele plīst pušu. Traviss neko nesaka. Viņš mani apskauj un tur mani kamēr es raudu. Liekas, ka raudu stundām, jo balss aizsmok un es nevaru parunāt, jo drebu. Es raudu. Un tas ir labi. Tiešām labi.
Kad vakarā atgriežos mājās un uzsmaidu Metjū un vecākiem, viņi skatās uz mani it kā ieraudzījuši spoku.
Tad Metjū mani apskauj un to pašu dara arī vecāki. Es viņiem ļauju. Tas ir dīvaini, jo vienīgais fiziskais kontakts, kas man ar kādu bijis ir vardarbīgs.
Es jūtu, ka nedaudz pamostos. Ne tā pavisam, bet nedaudz. Es pajautāju kā iet Metjū un ko mēs ēdīsim vakariņās un kad būs izlaidums, bet arī tas ir progress.
Maziem solīšiem es virzos uz priekšu dzīvē bez viņa. Nedomāju, ka kādreiz nemīlēšu viņu. Tas vienkārši nav iespējams, bet es iemācos dzīvot bez viņa. Viņš vienmēr būs daļa manis. Pat ja viņš nemīl mani, es viņu mīlēšu. Vēl joprojām redzu viņu sapņos. Katru nakti. Bet es mācos. Man ir labāk. Es sadzīstu, Baš.

View more

nakamo

Kādu dienu nākot no skolas, paceļu savas aklās acis un ieraugu lapu, kas sola, ka piecpadsmitajā februārī sākas kikboksa nodarbības. Es saprotu, ka tas ir rīt un es tur aizeju. Paņemu sporta kurpes un dodos uz zāli. Tur ir vēl desmit cilvēku, divas meitenes. Trenneris ir muskuļu kalns un klāts ar tetovējumiem. Man viņš patīk.
Pirmajā nodarbībā viņš liek mums skriet un pumpēties. Es skrienu un saprotu, cik vāja esmu. Es nevaru paskriet. Es apstājos un eju mājās. Taču pēc dienas es tur dodos atkal. Un skrienu mazliet ilgāk. Pēc vēl vienas atkal. Un atkal skrienu mazliet ilgāk. Treneris neko nesaka, ja aizeju treniņa vidū. Visi pārējie gan uz mani dīvaini skatās. Pēc tam es pat piepumpējos.
Tad vienu reizi es palieku viena pati visilgāk, jo gribu noskriet visus apļus, bet citi jau sen ir pabeiguši. Kad es pabeidzu un dodos pārģērbties mani pārtver treneris.
-Tu esi Peidža, - viņš saka.
-Tu esi treneris, - es saku.
Viņš iesmejas. Skaņa, ko esmu jau aizmirsusi.
-Esmu Traviss.
Es klusēju. Viņš arī.
-Esmu ievērojis tevi.
-Es pazūdu treniņu vidū.
-Arī tas ir faktors.
- Es te tā iedomājos, varbūt tu gribētu trenēties papildus?
Es apdomāju.
-Jā.
-Labi. Tiekamies rīt?
Es pamāju ar galvu.
Nākamajā dienā es esmu zālē.
-Peidža, - viņš pamāj ar galvu.
-Travis.
Tad mēs skrienam. Tas ir jauki. Mēs noskrienam apļus un es dodos mājās.
Nākamajā dienā es esmu atpakaļ un aiznākamajā un aizaiznākamajā. Es sāku cilāt svarus un vingrot. Es daudz skrienu. Es pamatīgi trenējos. Treniņos es vairs neatpalieku un izvirzos vadībā.
Tad kādu dienu Treviss saka. – Ir laiks cīnīties.
Un es skatos viņā apmulsusi. Bet tad es cīnos. Es sāku ar pirmajām kustībām un man padodas. Es mācos daudz kustību un man padodas arvien labāk. Treniņu cīņās es sāku uzvarēt. Varbūt tāpēc, ka viņi cīnās tikai trīs reizes nedēļā, bet es sešas. Bet es uzvaru. Es nolieku uz lāpstiņām pat visstiprāko puisi. Es pat nepamirkšķinu. Mans ķermenis ir kļuvis tikpat ciets kā mana dvēsele. Tomēr kaut ko sajūtu.
Kad paceļu galvu no treniņiem ir jau jūnijs.
Kādu dienu Traviss saka. – Viss.
-Kas tad?
- Es tevi vairs papildus netrenēšu. Tu esi pārāk laba. Man bail, ka tu mani varētu uzvarēt.
Un mēs cīnāmies. Un es uzvaru. Zinu, ka viņš zaudēja speciāli, bet es tāpat uzvaru. Un tad es pasmaidu. Un tad platāk. Un vēl. Es sāku smieties.

View more

ew, kad būss nākošā ;(

Mēs dzīvojam mazā mājā, tuvu pie skolas. Metjū katru dienu ved mani uz skolu un atpakaļ it kā es būtu mazs bērns. Zinu, ka pirmo reizi viņš ir atteicies no visa. Viņam nav daudz draugu.
Zinu, ka viņš sazinās ar Lailu, bet man vienalga. Meitene man zvana, bet es neceļu, atstāj balss ziņas, kuras es nenoklausos. Es esmu aizmirsusi to dzīvi. Tagad esmu te, bet puse no manis vēl joprojām ir tur, varbūt lielākā daļa, varbūt no manis ir palikusi tikai viena astotdaļa.
Es mācos. Man ir izcilas atzīmes. Man viss ir ideāli. Vecāki, redzot, ka manis vairs nav, iedomājās, ka atgriezīs mani ar ārstu un tablešu palīdzību. Tabletes tiek noskalotas podā. Ārsts pieraksta, kā es klusēju. Es arī gribētu tādu darbu.
-Peidža, nāc vakariņās, - atskan balss no virtuves.
Es nāku. Es ēdu, bet man nav ne jausmas, kas tas ir. Es apēdu savu porciju un esmu laba meitene. Eju gulēt. Un sapņos vienmēr atgriežos pie viņa. Viņa acīm, lūpām, smaržas. Tas ir ļaunāk. Tāpēc es neguļu.
Es gribu aizmirst visu. Es gribu aizmirst to, kas mani izpostīja un izjauca pa gabaliņam.

View more

Nākošo!!

Tukšums. Kā lai to apraksta? Tas ir tā it kā pēkšņi saule būtu pārstājusi spīdēt. Putni dziedāt. Ūdens tecēt. Tukšums. Tas ir it kā jūsu visļaunākie murgi. It kā viss būtu pelēks un pārklāts ar pelniem. It kā pasaulē vienkārši būtu izbeigušās krāsas. It kā tu būtu nomiris.
Cilvēki saka, ka zaudēt kādu, ko mīli, ja jūs vienkārši ejat atsevišķus dzīves ceļus, nav tik ļauni, ja kāds nomirst. Taču tā nav patiesība. Tas ir tāpat. Ja tu zaudē to, kas bija vissvarīgākais visā pasaulē, tavs enkurs, tavs balsts, tava patiesība, tu izdziesti. Tā kā pavasarī izkūst sniegs vai rudeni nokrīt lapas. Ja tu zaudē to, kas bija visa tava pasaule, tava visa mūža mīlestība, tad viss pazūd. Viss.
Liekas, ka laiks ir apstājies un tu atrodies līdz pusei ūdeni, ja tu mēģini elpot, tad plaušas ar ūdeni piepildās ātrāk. Zeme nevar eksistēt bez saules, bet tu nevari eksistēt bez tā cilvēka. Dīvaini, jo agrāk tev taču viņu nevajadzēja, bet tu ļāvies pieradināties. Tu ļāvies iemīlēties. Tev šķita, ka visā pasaulē nav nekā skaistāka par to, bet tad tu nesaprati, ka tā bija tavas dzīves lielākā kļūda.
Kļūda bija mīlēt. Kļūda bija ļauties. Kļūda bija ļaut tam cilvēkam ienākt tavā dzīvē un izpostīt visu. Kļūda. Mīlēt ir kļūda.
***
-Peidža? Tu te? – Jautā apaļa rudmate, kuras vārdu neesmu iegaumējusi, un kas sēž man blakus literatūrā. - Tu atkal kaut kur aizgāji. Pievērsies stundai.
Jā, - es sausi saku, - kur citur lai es būtu, ja ne te?
Mans aukstais skatiens liek viņai novērsties un nodrebināties.
Es protu sasaldēt ar savu skatienu. Tā man iet.
Jaunā skola ir laba. Tā ir lieliska. Jauna ēka un jauki cilvēki. Laba literatūras programma. Man iet labi. Es mācos. Metjū noraizējies uz manis skatās. Vecāki uz manis skatās. Es izliekos, ka neredzu. Es daudz izliekos.
Pirmā janvāra rīts bija sliktākais manā mūžā, bet man visi rīti ir vienādi, tāpēc tas neskaitās. Visi ir slikti. Toreiz Metjū mani atrada sniegā. Es neatceros. Kad tajā naktī es beidzot biju beigusi histēriski raudāt, jo man tika iedotas miega zāles, mēs aizbraucām no Livingstonas. Divas nedēļas nogulēju ar plaušu karsoni. Arī to es neatceros, jo atrados patstāvīgā zāļu reibumā. Pēc tam es uzzināju, ka es varēju neizdzīvot. Man bija vienalga. Kad izveseļojos, es vairs neraudāju, man nebija asaru, taču nebija arī smaidu.
Mēs dzīvojam mazā mājā, tuvu pie skolas. Metjū katru dienu ved mani uz skolu un atpakaļ it kā es būtu mazs bērns. Zinu, ka pirmo reizi viņš ir atteicies no visa. Viņam nav daudz draugu.

View more

TAALAAK

-Iemeslu ir tūkstošiem! – es iekliedzos. - Bet mīlestībai nav vajadzīgs iemesls. Es tevi mīlu, Baš!
- Bet es nemīlu tevi. – Viņš to pateica ar aukstām acīm un aukstu balsi. Tā neietrīcējās. Seja palika vienaldzīga. Acis, zaļās acis, kurās biju iemīlējusies, pauda tikai aukstumu un tukšumu. Es nevarēju atrast nevienu pazīmi, ka tas, ko viņš teiktu būtu meli.
Pēkšņi man vairs nebija ko teikt. Šim apgalvojumam man nebija argumentu. Neviena paša. Es izkaltu kā tuksnesis un sažuvu kā roze. Tajā brīdī es pazudu sniegā. Es saplūdu ar zemi un vairs nepiecēlos.
-Viss bija meli, – es tik tikko dzirdami teicu. Kaklu bija aizžņaudzis kamols. Pār vaigiem divās straumītēs tecēja asaras.
-Jā.
-Tu nekad mani nemīlēji, - es muļķīgi atkārtoju.
-Nekad. Viss bija tikai spēle. Mana dzīve būs labāka bez tevis. - Vārdi atbalsojās manā galvā kā iededzināti. Nekad man nebija tik ļoti sāpējis, bet tajā brīdī es vairs neapjautu sāpju stiprumu, jo daļa manis bija aizgājusi prom.
Starp mums bija atvēries bezdibenis. Es kritu, kritu un kritu. Es vairs nejutu neko.
Tajā brīdī gaisā pacēlās krāsainas raķetes, izgaismojot debesis.
-Laimīgu jauno gadu, Peidža, - puisis klusi noteica, ar zaļajām acīm vērdamies manējās, taču man tās bija svešas. Man pretī stāvēja svešinieks.
-Laimīgu jauno gadu, Sebastian.
Viņš aizgāja atstājot tikai pēdu nospiedumus sniegā.

View more

Lūdzu,Lūdzu nākamo!!!♡

-Baš! – es iesaucos, kad ieraudzīju puisi stāvam pie manas mājas un metos viņa apskāvienā.
-Piedod, ka nokavēju, ja tu zinātu, kas ballītē notika, - es aizrautīgi stāstīju pat nepamanīdama Sebastiana savādo izteiksmi.
-Mums jāparunā, - puisis aizžņaugti bilda.
-Par ko? – es kļuvu piesardzīga. – Starp citu man arī ir jaunumi par tavu apsūdzību un..
-Peidža, - viņš asi noteica. Es sarāvos.
-Kas noticis, Baš? – es nesapratu viņa garastāvokli. Kad pēdējo reizi tikāmies, mēs nebijām sastrīdējušies.
-Es īsti nezinu kā sākt, - viņš minstinājās.
-Ar sākumu, - es nočukstēju, juzdama spēcīgu deja vu.
-Es neesmu labs priekš tevis. – Puisis neskatījās man acīs, bet kaut kur sniegā.
Es īsi iesmējos. – Neesi, idiots, Baš, mēs jau to sen izrunājām.
-Nē, patiešām. Tev nav nākotnes ar mani. Es tikai tevi aizkavēšu, - draugs vēsi sacīja
-Protams, ka ir! Nākotne ar tevi ir viss, kas man ir! – es izmisīgi iesaucos. – Vai tev atkal sevis nenovērtēšanas krīze?
-Nē,man nav krīzes. Šoreiz viss ir pa īstam. – Viņš uzmeta man aukstu skatienu un es apmulsu.
-Sebastian? Kas te notiek? Ko tu man gribi pateikt? – es apmulsusi jautāju.
-Es gribu teikt, ka tu aizbrauksi un es palikšu. Mēs vairs nekad nesatiksimies. – Viņš uzsvēra vārdu „nekad”.
-Jā, bet pēc pusgada mēs atkal satiksimies. Simtu astoņdesmit dienas, Baš, atceries? – es trauksmaini runāju.
-Muļķības. Mums tas nekad nebūtu izdevies. Šīs ir beigas. Viss. - Sebastians ieskatījās man acīs.
-Nesaprotu, - mēmi nomurmināju.
-Mums ir jāšķiras. Es šķiros no tevis.
- Kā? – es apmulsumā ieprasījos. – Tu nevari. Mēs nevaram. Mēs esam ideāli kopā.
-Un arī slikti. - Puiša balss bija klusa. – Mēs esam kā katastrofa. Kā avārija. Divas mašīnas, kas triecas viena pret otru, ceļā atstājot iznīcību.
- Nē, nē! – es pretojos. – Mēs neesam. Tu zini. Mēs varbūt esam kā divas raķetes, kas eksplodējot atstāj kaut ko skaistu, bet ne avārija. Baš, nesaki tā. Mēs neesam avārija. Mēs esam..
-Traģēdija, Peidža, - viņš mani pārtrauca. - Man ir apnicis izlikties, ka mūsu attiecības var izdoties, jo tās nevar.
Es klusēju.
- Mēs esam nolādēti. – Sebastians paskatījās debesīs un turpināja runāt. – Visas zvaigznes no mums ir novērsušās. Esmu dzirdējis par tādu teicienu zvaigžņu krustotie mīlētāji. Lūk tādi esam mēs. - Viņa balss kļuva arvien klusāka un klusāka līdz pavisam apklusa.
-Bet es tevi mīlu un nekam citam nav nozīmes. - Es pūlējos likt puisim saprast, bet man jau acīs bija sariesušās asaras.
-Mēs tā gribētu, bet tā nav patiesība. Viss negriežas ap mums. Turklāt, tev nav iemesla mani mīlēt.
-Iemeslu ir tūkstošiem! – es iekliedzos. - Bet mīlestībai nav vajadzīgs iemesls. Es tevi mīlu, Baš!

View more

talak

- Sebastian, mēs vienalga aizbrauksim, bet ja tu ar viņu neizšķirsies, tad viņa tevi gaidīs, mana meita ir spītīga, bet tu neesi viņai piemērots, puis, vai tiešām tu to nesaproti? Ko tu vari viņai piedāvāt? Tu pats esi kā salauzta rotaļlieta, kurai ir vajadzīga labošana. Dievs zina, ka mana meita ir pelnījusi labāku par tevi. Es jau nesaku, ka tu esi slikts, bet tu esi slikts viņai. Tev nav nekā, ko tu vari viņai dot. Ko tu darīsi pēc skolas beigšanas? Iesi strādāt uz kaut kādu vietu, kur saņem minimālo algu?
Viņa vārdi man dzēla, it kā tie būtu man iedurti ar nazi. It kā es pats nebūtu neskaitāmas stundas domājis par to, ka es Peidžai nederu, ka man nav ko viņai dot. Kad es to viņai teicu, meitene satrakojās un iecirta man pliķi. – Baš, tu nerunā tādas stulbības, tu idiot, kā tu vispār vari kaut ko tādu iedomāties? Tu man esi viss. Es tevi mīlu vairāk par visu šajā pasaulē. Neuzdrošinies pat kaut ko tādu domāt, - viņa teica. Viņas vārdi darīja mani tik laimīgu, ka es atmetu bažas un skūpstīju viņu, bet vēlāk raizes atkal mani grauza kā tārps. Ko viņa manī tik pievilcīgu saskatīja? Es nebiju nekas, salauzta rotaļlieta, kā teica Peidžas tēvs. Brīžos, kad viņa bija ar mani, es vairs nebiju salauzts, bet vesels un piederīgs Peidžai. Viņa nemūžam neticēs, ka es viņu nemīlu, jo simtiem reižu biju teicis, ka viņa ir visa mana pasaule. Ja man Peidža pateiktu, ka viņa mani nemīl, es nebūtu pārsteigts, jo viņas mīlestībai pret mani nebija pamatojuma. Es biju slikts.
-Viņa nemūžam nenoticēs, - es aizsmakušā balsī nomurmināju.
-Ja tu tā domā, tad nepazīsti manu meitu. Man liekas, ka ja tu viņai pateiktu, ka saule aust rietumos, viņa tev noticētu. Viņa ir kā apmāta ar tevi.
- Nav vis. Mēs vienkārši..
- Pirmā mīlestība nav mūžīga. Viņa atradīs citu, tu iemīlēsi citu, - vīrietis nopūtās.
Es zināju, ka nekad nespētu nevienu mīlēt tā kā Peidžu. Viņa mani izglāba. – Jūs maldāties.
-Nē, puis, nemaldos gan. Jaunībā liekas, ka šķiršanās ar mīļoto ir pasaulei gals, bet tā nav.
- Jūs nezināt kādas ir manas un Peidžas attiecības. Jūs neko nezināt ne par mani, ne par mums. - Es dusmās vārījos.
- Nē, es nezinu, bet varu minēt. Jūs domājat, ka esat viens otra pasaule, bet tā nav. Tu esi viņai slikts, nepiemērots.
Es sakodu zobus.
-Ja tu viņu tiešām mīli tik stipri, kā tu saki, tad izdarīsi pareizo izvēli un izšķirsies ar viņu. Viņas dzīve būs bez tevis laimīgāka. Ja viņa tev neticēs un gribēs ieskaidrot, ka tā nav, tad saki, ka tu viņu nemīli, tu viņu negribi un tava dzīve būs labāka bez viņas tajā.
-Kā jūs kaut ko tādu varat teikt? Jūs iedrošināt mani viņai melot un sāpināt viņu. - Es apvaldīju dusmas.
- Tad, kad tu kādu mīli, tad ir jāizdara smagas izvēles un jādara sliktas lietas, lai viņiem būtu labāk. Es ieteiktu tev par to padomāt, Sebastian. Tu zini, kas tev ir jādara.
Es zināju.

View more

Turpini. ❤❤

Sebastians
Kad saņēmu īsziņu no Peidžas, lai atnāku pie viņas, nekavējoties devos turp. Lai gan mēs bijām norunājuši tikties pēc pāris stundām, es nolēmu, ka man ir jāiet.
Kad piezvanīju pie viņas mājas, durvis atvēra Peidžas tēvs.
-Sveiks, Sebastian.
- Kur ir Peidža? - es saodu nepatikšanas.
-Viņas šeit nav, bet ienāc iekšā.
-Es labāk palikšu ārā. – Saraucu degunu. Man nepatika šis cilvēks, jo viņš acīmredzami mēģināja mūs ar Peidžu izšķirt.
-Ienāc gan. – Vīrieša balsī bija pavēles tonis.
Es negribīgi ienācu istabā un mēs abi apsēdāmies uz dīvāniem, viens otram pretī.
-Tev ir jāizšķiras ar Peidžu, - viņš tieši iesāka.
-Mēs izšķirsimies, viņa brauc prom, - es rūgti noteicu.
-Nē, tev ir jāpasaka, ka starp jums viss ir beidzies , - vīrietis stingri noteica.
- Visu cieņu ser, bet es domāju, ka mēs paši varam izlemt, kas mums jādara. Starp mums viss varētu beigsies tikai pēc pašu izvēles, kuru mēs netaisāmies izdarīt. Es Peidžu mīlu.
- Tad tev ir jāpasaka, ka tu viņu vairs nemīli.
-Peidža tam nemūžam nenoticētu. - Es pārsteigti iesmējos.
-Tad tev ir jāliek viņai noticēt.
-Kā jau teicu, jūs nevar mums pateikt, ko darīt. - Es piecēlos un taisījos uz durvju pusi, man riebās tajā klausīties.
- Tas būtu viņas pašas labā. - Vīrieša balss mani apstādināja.
-Atļaušos jums nepiekrist, ser, - es izsmējīgi sacīju. - Kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ, Peidža ir laimīga kopā ar mani.
-Laime ir pārvērtēta īpašība, puis. Tu pats teici - tu viņai patīc nesaprotama iemesla dēļ. Arī man šis iemesls nav saprotams. Tu neesi viņai piemērots.
- Par to ir jāspriež Peidžai, ne jums. - Mana balss jau bija klusāka un nepārliecinātāka.

View more

nakamoooo ludzuuiu

paulens6c’s Profile Photojust me
Par Peidžu! – atskanēja kāda balss no pūļa. Liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju, ka tā bija Steisija. Meitene man mēmi kaut ko teica, un es sapratu, kas tas bija. – Tiksimies ellē. – Es iespurdzos. Cik mani priekšstati par cilvēkiem bija nepareizi. Es pacēlu glāzi un ieskatījos viņai acīs.
Visi citi arī pacēla glāzes.
Es ieskatījos acīs katram un es jutu asaras ritam pār vaigiem. Te tiešām bija visi un visi šobrīd uzsauca tostu par mani. Tomēr te viena pietrūka. Es iztukšoju savu glāzi un nokāpu no skatuves. Bija tikai viena vieta un viena cilvēka rokas, kurās man bija jāatrodas, kad pulkstenis sitīs jaunu gadu.

nakamo

adrianalita’s Profile PhotoMinčuks❤❤
Pēc vannasistabā pavadītām divdesmit minūtēm un ārstniecības un kosmētikas līdzekļiem, man uz lūpas bija redzams tikai neliels griezums. Es varēju būt paslīdējusi un pārsitusi lūpu. Neviens pat neko nemanīs.
Kad iznācu no vannasistabas nolēmu doties uzmeklēt Lailu, lai atvadītos un dotos pie Baša, kurš visticamāk mani jau gaidīja. Tad mani pēkšņi apspīdēja starmešu gaisma. Es piemiedzu acis, jo nesapratu, kas notiek.
Tad atskanēja Lailas balss, kurai vēl joprojām nebija ne jausmas, ko izdarīja viņas brālis. Mēs ar Metjū vienojāmies, ka meitenei neko neteiksim, lai pasargātu viņu no sāpēm. Meitene bija uzkāpusi uz improvizētas skatuves uz kuras spēlēja grupa un paņēmusi mikrofonu.
-Meitenes un zēni, dāmas un kungi! - Lailas skanīgā balss mikrofonā izklausījās vēl sulīgāka. - Tagad mēs pacelsim glāzes par kādu meiteni. Viņa ir apmēram 1,70 gara melnmate ar zilām acīm. Viņa ir mana labākā draudzene un viņas brālis ir mans puisis. Viņa ir fantastiski drosmīga un lieliska meitene. Viņa nebaidās no apkārtējo nosodījuma un rīkojas tā, kā saka viņas sirds. Daudzi no jums varbūt domā, ka tas ir slikti, bet tad jūs esat muļķi, jo tā ir viscienījamākā īpašība pasaulē. Viņa ir atradusi vietu daudzās sirdīs, bet diemžēl rīt viņai ir jādodas citos piedzīvojumos, tāpēc es ierosinu uzsaukt jaungada tostu par godu viņai. Domāju, ka jūs zināt par, ko es runāju. Peidža! Nāc uz skatuves!
Man no aizkustinājuma acīs sariesās asaras. Es lēnām devos uz skatuvi un cilvēki man pašķīra ceļu, un es domāju, ka tā notiek tikai filmās.
Laila mani apkāva un čukstēja. – Es mīlu tevi draudzenīt.
-Es tevi arī, - no saviļņojuma aizsmakušā balsī atbildēju.
-Piedod, ka tā runāju. Vai bija par traku? Vai nevajadzēja? – meitene uztraucās.
-Viss labi, Laila, paldies, tas bija tiešām brīnišķīgi, – es mierināju draudzeni.
-Es jau uztraucos, ka tev nepatika. –Laila iesmējās.
- Vai tu tiešām tā domā par mani? – es apmulsusi vaicāju.
-Un kā vēl. Tu esi lieliska! – Viņa iesmējās un palaida mani vaļā no apskāviena.
Laila iedeva man mikrofonu, es to apmulsusi turēju un nezināju, ko ar to iesākt.
-Paldies, tiem, kas bija mani draugi un sabiedrotie šos mēnešus. Paldies arī tiem, kuri manu dzīvi padarīja grūtāku, jo kas gan ir jautrība bez grūtībām. Paldies, ka es varēju šeit mācīties un piedalīties lieliskajos skolas pasākumos, kas gan man nebūtu jāsaka jums, bet man šobrīd ir vienalga, jo jūs tāpat esat piedzērušies un rīt neko neatcerēsieties. Ak vai, nu jau es aizgāju par tālu. – Es apklusu, jo adrenalīna iespaidā sarunāju visādas muļķības un beigās klusi iespurdzos. Man tāpat te nebūs jāatgriežas.

View more

Cik tu vel daļas ieliksi? :)

Tev viss labi, mīļā? – brālis noraizējies vaicāja, paceldams manu zodu uz augšu.
- Tikai lūpa pārsista.
-Ejam notīrīt. Un nevienam ne vārda, kas notika, Leo nerunās. Viņš ir pārāk liels gļēvulis.
- Zinu. Tomēr tev nevajadzēja viņu sist
-Tu zini, ka vajadzēja. - Metjū vēl joprojām bija dusmīgs.
-Zinu. Viņš ir vainīgs gan pie bildēm, gan apsūdzības gadījuma, - es paskaidroju brālim.
- Mērglis, - Metjū grieza zobus. – Man tiešām žēl, par to, ka es neredzēju viņa patieso būtību jau ātrāk.
-Tā nav tava vaina, brāļuk. – Apskāvu Metjū. – Tiešām.
-Šķiet, ka ir.
- Izbeidz! Man likās, tu teici apkopsim manu lūpu? - es jautāju, cerot novērst viņa domas no Leo.
Brālis tikai pamāja ar galvu.

Cik tu vel daļas ieliksi? :)

- Protams. – Es biju pārsteigta.
Mēs izgājām ārā, lai mūzikas dārdi nebūtu tik skaļi.
-Paklau, Peidža, es tev gribēju atvainoties, - puisis nokāra galvu.
-Par ko tad? – es nesapratu
-Pat nezinu, ko lai sāk. – Leo mīņājās no vienas kājas uz otru.
- Varbūt ar pašu sākumu? – es ierosināju.
-Kad mēs izšķīrāmies, es sajutu, ka kaut kas nav labi, tāpēc es pieļāvu milzu kļūdu. Es vienkārši biju stulbs, - puisis vārījās.
-Par ko tu runā Leo? Nerunā aplinkus. - Es sāku zaudēt pacietību.
- Es biju tas, kuram ienāca prātā ideja par Sebastiana apsūdzību izvarošanā. Es to ideju pasviedu Steisijai. - Viņš kaunā pietvīka.
-Ko tu izdarīji? – es šokā izsaucos.
-Es..
-Nē, es dzirdēju, bet kāpēc? – es centos savaldīties, lai neiepļaukātu šim puisim.
-Es biju aizdomīgs par viņu. Īpaši tad, kad kāds teica, ka jūs bijāt kopā tajā Helovīna spēlē un jūs vēl esat redzēti kopā.
-Bet.. bet kāpēc tu vienkārši man nepajautāji?
-Nezinu, biju stulbs.
- Acīmredzot, - es nočukstēju.
-Tas vēl nav viss, - Leo turpināja savu grēksūdzi.
-Ak tā? – es nošņācos.
-Bildes. Arī mana vaina, - viņš atzinās.
-Arī tas. Ak, Leo. – Šoreiz es pat nejutu dusmas, tikai vilšanos puisī. Es biju domājusi, ka viņš ir mans draugs.
-Kad redzēju, kā tev sāp, sapratu, ka esmu rīkojies nepareizi un centos to labot. Pateicu tavam brālim adresi un aizdevu mašīnu..
-Un tu domā, ka tas to varētu labot vai izdzēst? Nedomāju vis.
-Bet viss nokārtojās, - viņš lūdzās.
- Bet bez tā visa varēja iztikt un aiztaupīt mums sāpes.
-Jums. Jūs. Starp citu, es biju tas, kurš viņu piekāva, kad Steisija viņu apsūdzēja izvarošanā, - puisis ikdienišķi bilda.
-Ko? – Šoreiz manā balsī varēja dzirdēt nāvējošu pieskaņu, - Tu, tu.. Kā tu varēji? – es drebēju pie visām miesām.
-Jo tu devi priekšroku kroplim nevis man.
Tajā brīdī es vairs nespēju klausīties. Es metos viņam virsū ar nagiem. – Tu izdzimteni!
Leo nebija džentelmenis, viņš sita man pretī, liekot man aizstreipuļot pāris metrus no viņa, līdz es kādā ietriecos, mutē sajutu asiņu garšu. Brālis mani noķēra, lai es nenokristu
Ko tu ar viņu dari? – Metjū balss bija draudīga.
Man nekas nebija jāsaka. Viņš ieraudzīja asinis uz mans lūpas.
Metjū iesita Leo pa seju tik ātri, ka es nepaspēju noreaģēt . Es dzirdēju kaut ko skanīgi nokrakšķam. Tas laikam bija viņa deguns jau otro reizi. Brālis turpināja sist Leo, līdz viņš bija uz zemes. Šķita, ka Leo zaudējis spēju pretoties vai mans brālis ieguvis superspēku.
-Metjū pietiek! – es skaļi iesaucos.
-Bet, Peidža, viņš..
-Es teicu pietiek. Viņš pat tā nav vērts. – Mana balss bija auksta un vienaldzīga, jo man tiešām bija vienalga. Viņš nebija pelnījis ne manas, ne brāļa dusmas.
Leo piecēlās četrrāpus un izspļāva asinis no mutes. - Ha, es zināju, ka tu mani gribi..
Dzirdēju Metjū dūri vēlreiz sitamies pret Leo. Liekas, ka puisis zaudēja samaņu.
-Tev viss labi, mīļā? – brālis noraizējies vaicāja, paceldams manu zodu uz augšu.

View more

nàakkamoo

- Atā, Peidža! – Arī Sloana mani cieši apskāva, to darot viņa paspēja man kaut ko pačukstēt. – Paldies tev par visu, man liekas, ka tu esi iemesls, kāpēc mēs ar Čārliju sagājām kopā. Tavs drosmīgais gājiens ar Sebastianu lika man saprast, ka man vajag atzīties Čārlijam, ka arī mans viņš patīk.
Vārdu samulsināta, es tikai kaut ko nomurmināju.
Redzēju uz mūsu pusi nākam arī Tomasu.
-Dzirdēju, ka brauc prom, - viņš ierunājās. Es pamāju ar galvu
-Tad jau gribēju atvadīties. Lai tev labi iet! – puisis viegli mani apskāva. Tas nebija tik sirsnīgi kā Čārlija un Sloanas atvadas, bet vairāk arī nevajadzēja.
-Veiksi, Tomas. – Viņš man uzsmaidīja un atkal nozuda pūlī.
-Puisis neizplūst garās runās, - kāda balss man pie auss teica. – Čau, Peidža, māšel.
-Čau, Leo. – Es uzsmaidīju puisim. Kā nekā viņš bija mans pirmais puisis un arī mans draugs.
- Mēs varam parunāt?

View more

Nākamo lūdzu!? :)

Mēs ar Bašu bijām nolēmuši šķirties uz pāris stundām un satikties pirms pusnakts, lai es varētu pateikt ardievas saviem draugiem. Lai gan es īpaši nebiju komunicējusi ne ar vienu no mana iepriekšējā bariņa, viņi tāpat bija mani draugi. Mēs trijatā – es, Laila un Metjū devāmies uz viņas māju, kur notika gigantiska jaunā gada ballīte.
To varēja dzirdēt jau pa gabalu. Kad iegājām mājā, tā bija pilna ar cilvēkiem un cigarešu dūmiem. Es pārlaidu acis telpai. Ar šejieni man saistījās daudz atmiņu. Meklēju kādu pazīstamu seju, kad izdzirdēju Lailas spiedzienu.
-Peidža, skaties! - Laila norādīja man kādu virzienu, kurā man jāskatās. Es pārsteigumā noelsos.
Uz dīvāna sēdēja Sloana un Čārlijs cieši apkampušies. Lai gan es neredzēju, ko viņi darīja, es gluži labi varēju iedomāties. Es priecīga pasmaidīju.
-Forši, ka viņi beidzot ir sagājuši kopā, - es teicu Lailai.
-Un kā vēl. Man jau bija apnicis skatīties viņu drāmu, - draudzene laimīgi bilda.
- Tieši tā. Visiem jau viss bija skaidrs, bet tikai ne viņiem pašiem,– es piekritu.
- Tā jau parasti ir, - viņa nobolījās manā virzienā. – Ejam pateikt viņiem čau?
- Nedomāju, ka mums vajadzētu trau..- es nepaguvu pabeigt teikumu, kad draudzene jau bija mani aizvilkusi pie viņiem.
-Sveiki, balodīši, - Laila iespiedzās.
Viņi pārsteigumā viens no otra atrāvās.
-Peidža, Laila! - Sloana pielēca kājās, gandrīz apkrizdama. – Nezināju, ka nāksiet.
-Es rīt braucu prom, gribēju atvadīties.
- Cik ilgi tā jau ir? - Laila mani pārtrauca.
Sloana nosarka. Nekad dzīvē nebiju to redzējusi. -Kādu laiku.
-Ko? Un jūs to slēpāt? – meitene izklausījās bēdīga.
- Izklausās pazīstami? – Mums pievienojās Čārlijs.
Tagad bija Lailas kārta nosarkt. Zināju, ka tas attiecas arī uz mani. Katram jau bija kaut kas, ko slēpt.
-Man žēl, ka tu brauc prom, - Čārlijs man glaimoja. – Tu esi jancīga.
-Ceru, ka tas bija kompliments. – Es iespurdzos.
-Protams. – Sloana iebikstīja Čārlijam ar elkoni ribās.
- Nebiju domājusi neko sliktu, - puisis aizstāvējās. – Es vienkārši runāju par to, ka tu praktiski uzspridzināji visu skolu sākot satikties ar Sebastianu. Tas bija neredzēti. Turklāt, tu pameti Leo viņa dēļ.
- Mēs izšķīrāmies, - es izlaboju.
- Lai nu tā būtu. Tomēr tu esi jancīga.
- Vislabākajā nozīmē, - Sloana sacīja ar smaidu.
- Lai tev labi iet nākamajā pilsētā, saldumiņ. - Čārlijs mani apkampa lāča tvērienā, - mēs asam ar tevi.
- Atā, Peidža! – Arī Sloana mani cieši apskāva, to darot viņa paspēja man kaut ko pačukstēt. – Paldies tev par visu, man liekas, ka tu esi iemesls, kāpēc mēs ar Čārliju sagājām kopā. Tavs drosmīgais gājiens ar Sebastianu lika man saprast, ka man vajag atzīties Čārlijam, ka arī mans viņš patīk.

View more

Next

Language: English