#tiktik

3 people

2 posts

Posts:

Naaaakamo pls 💜💜💜

30.
Es biju patīkami pārsteigta par lielo tirdzniecības centru, kas atradās nieka 20 minūšu attālumā, braucot tik lielā ātrumā, ka vairākas reizes nācās uzsaukt Melisai, lai viņa piebremzē. Lai gan tas bija aptuveni 3 reižu mazāks, nekā tie universālveikali, pie kuros biju iepirkusies parasti, taču preču klāsts bija tīri plašs un daudzveidīgs.
Pēc aptuveni 2 ar pus stundām man jau ir vairāk nekā 10 maisiņi ar šortiem, t-krekliem, parastajiem krekliem, un katram gadījumam arī džinsiem un siltajam džemperim, kā arī cik nu pārsteidzoši tas būtu - nopirku arī pāri ar melnām kedām.
-"Vēl tikai pēdējo veikalu!" Melānija priecīgi saka. Atšķiru es meiteni tikai tāpēc, ka abām meitenēm nopirku gumijas aprocītes - melnu Melānijai un baltu Melisai.
Es saprotu, ka dvīnes vēlas staigāt pa veikaliem tikai tāpēc, ka tādā veidā kaut uz mirkli var novērst domas no Teda nāves, un man arī nekas nav pretī pret iepirkšanos, taču Ītans mums ir zvanījis jau divas reizes.
-"Pēdējo!" piekrītoši nosaku un mēs ieejam mazā, jaukā veikaliņā, no kura iznākam ar vēl 2 maisu papildinājumiem - vēl vienas kedas un vēl vieni šorti ar augsto jostu.
-"Mēs jau braucam mājās!" Melānija iekliedz klausulē, kad tikko esam iekāpušas mašīnā.
Viņa nomet klausuli, neklausoties, ko tur vēl burkšķ Ītans vai Sems, un pievēršas man, no priekšējā sēdekļa pagriežot seju uz aizmuguri.
-"Vai tava kredītkarte vienmēr ir tik..tik pilna?" meitene jautā, nespējot atrast īsto vārdu.
-"Mamma katru nedēļu ieskaita nedaudz naudas," atbildu.
-"Nedaudz.." viņa iesmejas un pagriežas atpakaļ.
Pārējo ceļu mēs nobraucam klusumā, taču tikko mēs esam piebraukušas pie tēva mājas, pretī izskrien Sems un uzguļas uz mašīnas pārsega.
-"Mana mīlulīte," viņš iesmejas ,"nespēju noticēt, ka uzticēju tevi briesmīgajai Melisa.. zinot kā viņa brauc," puisis itkā runā monologā, itkā dodot mājienu pašai Melisa.
-"Beidz, ja jau es dabūju tiesības savos 17, tad braucu gana labi," meitene parāda mēli ,"turklāt Džosija tūlīt vairs neizskatīsies pēc staigājošas modesskates. Viņa izskatīsies pēc parastā mirstīgā, tāpat kā mēs," viņa uzspēlēti uzsmaida, taču uz vārda "mirstīgā" nedaudz saraujas, itkā atminoties Tedu.
-"Ej pārģērbies, tūlīt izbraucam," Melānija mudina un atsakoties no Sema palīdzības, paķeru visus maisus, kas bija visai grūti, un uztipinu augšā uz savu istabu.
Jutos diez gan dīvaini un nepierasti staigājot parastās kedās. Uzvilku melnus džinsa šortus un melnu kreklu bez piedurknēm, jo ārā ir diez gan karsts un arī tāpēc, lai pieskaņotos dvīņu melnajam ietērpam.
Paskatos spogulī un jūtos tā, itkā skatītos uz citu cilvēku. Neizskatos jau slikti, tomēr nepierasti.
Melnie šorti un krekls izceļ manu vienmēr gaišo ādu, kas vienmēr ir aristokrātiski porcelāna bālajā tonī. Saņemu brūnos, lokainos matus augstajā zirgastē un ieskatos spoguļattēla zaļajās acīs, kuras ieskrauj tumšs skropstu vilnis.
Ievilkusi elpu izeju no istabas, zinot, ka tūlīt mēs ieradīsimies tajā vietā, kas bija satricinājusi visu manu pasauli.

View more

Var palūgt nākamo. ?

Xx
_92.daļa_
Nometos ceļos pie Gustava un saudzīgi pliķēju pa vaigiem.
E : Gustav.! Gustav, dzirdi? Gustav.!
- viņš nereaģē. Es pieceļos kājās un pieklauvēju pie istabiņas durvīm, jo bez atslēgas tās var attaisīt tikai no iekšpuses. Deivids atver nekavējoties. es pavelku viņu aiz rokas un aizelsusies pievedu viņu pie Gustava. Deivids dara to pašu, tikai pēc viņa sitieniem Gustavam paliek nedaudz sārti vaigi. Deivids paskatās uz manis un viegli pamāj ar galvu.
E : Ko? Kas ir? Kas viņam ir? Jāsauc ātrie, skolotāja.
- gribu jau celties un skriet pēc palīdzības, bet Deivids parauj mani aiz rokas.
D : Diān, viņš ir dēmons, slimnīca viņam nepalīdzēs, es pat nezinu kas viņam ir.
- man sāk trīcēt rokas. Ar visu ķermeni ceru, ka Gustavam nekas nedraud.
Deivids paņem manu plecu ar vienu roku un Gustava ar otru un mēs aizmirguļojam prom no viesnīcas.
Tagad mēs esam Deivida mājās, viņa istabā. Man pat nebija nojausmas, ka viņš var mirguļot tik tālu.
E : Tavi vecāki?
D : Viņi arī ir sargeņģeli.
E : Ja, bet ko viņi teiks par dēmonu jūsu mājā?
D : Viņi par Gustavu nezinās.
- mēs kopīgi aizstiepjam Gustavu un noliekam uz grīdas, blakus Deivida gultai. Tagad, ienākot pa istabas durvīm, nemaz nevar redzēt Gustava nekustīgo ķermeni.
E : Tu nevari izmantot savus burvju trikus?
D : Tie nav nekādi burvju triki un dēmonus eņģeļiem nav paredzēts dziedēt.
E : Kāda starpība kas ir paredzēts un kas nav? Ja nu ar viņu kaut kas notiks?
D : Nomierinies. Pagaidīsim kādu brīdi un ja paliks sliktāk, sameklēsim kādu raganu.
E : Bet viesnīca? Ekskursija?
D : Pieņemsim, ka mēs naktī staigājām pa viesnīcu.
Noslīgstu blakus Gustavam un paņemu rokās viņa plaukstu. Tik sveša un tomēr tik ļoti pazīstama.
Mēs gaidām, paši nezinām ko, bet gaidām jau krietnu laiciņu. Es krītu izmisumā un teju spēju novaldīt asaras.
E : Deivid..
D : Vēl mazliet.
Un tad mēs atkal gaidām. Kopš brīža, kad Gustavs zaudēja samaņu, viņš ir pakustējies tikai tik daudz, cik mēs ar Deividu viņu esam kustinājuši. Bet joprojām nekā.
Es vēl arvien turu Gustava roku un pēc pavisam neilga laiciņa, jūtu, kā viņš to maigi, bet cieši satver. Es satrūkstos un paskatos uz viņa seju un tur jau veras vaļā acis. Tā pamazām, bet tomēr veras.
Kad Gustavs nesaprotami uz mani paskatās, es viņa skatienā saskatu kaut ko dīvainu.
Zilās, spulgās acis veras manī tik cieši, tik stingri un tik..tik ļoti pazīstami. Kā agrāk. Tas skatiens. Viņš skatās uz mani tā, kā agrāk. Viņš skatās uz mani ar to skatienu, kas ir pilns ar rūpēm un mīlestību.
Es noriju kamolu kaklā un gribu jau prasīt liktenīgo jautājumu, bet Gustavs paspēj ierunāties pirmais.
G : Diān?

View more

Language: English