citu stastu raksti aska vai ari kkur citur vai ari nekur? un ja kkur liec, tad kads nickname? Linku?
Es otru stāstu rakstu Wattpad. Mans nickname ir ImNotLikeOthers un links: http://my.w.tt/UiNb/5DL2UMcJ7w
Ask @ImNotLikeOthers
Nakamo?
Ļoti, ļoti, ļoti atvainojos par to, ka daļas ir tik reti. Man vienkārši ir skola, pulciņi, treniņi, un es esmu vairāk pievērsusies citam savam stāstam (jā, zinu, nevajadzēja to sākt rakstīt, ja ir cits stāsts), tāpēc man nav laika un iedvesmas rakstīt šo. Daļas būs, bet reti. Vēlreiz atvainojos.
Liked by:
Annija
Queen
❤ Smalkā Dāma ❤
Cīņa ar dvīni
30.ludzu?
30. nodaļas turpinājums
Pēc simts gadiem, citi pētnieki atgriezās pie meitenes uz klints un vairākus gadus viņu vēroja. Bet meitene nedarīja neko. Tikai raudāja un ik pa laikam murmināja vārdu "Niks". Ļoti daudzi pētnieki nomira, bet viens izdzīvoja no paša sākuma līdz beigām un, kad atgriezās, teica, ka zinot, kas ar meiteni jādara. Viņai aizbrauca pakaļ īpašs cilvēks un viņu svaldīja uz divām minūtēm un sešpadsmit sekundēm. Ar to pietika lai viņu sagūstītu. Atklājās, ka šis Niks bija kāds puisis, kuru tā meitene bija mīlējusi, bet viņš bija miris. Auduma gabaliņš bija vienīgais, kas no viņa bija palicis pāri."
Es skatos tālumā un visu pārdomāju.
"Kā viņa to izdarīja?"
"Viņas prāts bija īpašs. Tas darīja to ko viņš gribēja."
Tad Malkoma man priekšā nosviež vecu fotogrāfiju, tik vecu, ka tā varētu sadrupt, ja es tai pieskartos, un es tajā ieraugu divas smaidīgas meitenes vienu ar sudraba matiem un otru ar blondiem. Blondīne šķiet kaut kur redzēta.
"Tā ir Leksija," Malkoma norāda uz meiteni ar sudraba matiem. "Viņa visu iznīcināja. Un tā ir viņas labākā draudzene." Viņa norāda uz otru meiteni. "Elaiza."
Pēc simts gadiem, citi pētnieki atgriezās pie meitenes uz klints un vairākus gadus viņu vēroja. Bet meitene nedarīja neko. Tikai raudāja un ik pa laikam murmināja vārdu "Niks". Ļoti daudzi pētnieki nomira, bet viens izdzīvoja no paša sākuma līdz beigām un, kad atgriezās, teica, ka zinot, kas ar meiteni jādara. Viņai aizbrauca pakaļ īpašs cilvēks un viņu svaldīja uz divām minūtēm un sešpadsmit sekundēm. Ar to pietika lai viņu sagūstītu. Atklājās, ka šis Niks bija kāds puisis, kuru tā meitene bija mīlējusi, bet viņš bija miris. Auduma gabaliņš bija vienīgais, kas no viņa bija palicis pāri."
Es skatos tālumā un visu pārdomāju.
"Kā viņa to izdarīja?"
"Viņas prāts bija īpašs. Tas darīja to ko viņš gribēja."
Tad Malkoma man priekšā nosviež vecu fotogrāfiju, tik vecu, ka tā varētu sadrupt, ja es tai pieskartos, un es tajā ieraugu divas smaidīgas meitenes vienu ar sudraba matiem un otru ar blondiem. Blondīne šķiet kaut kur redzēta.
"Tā ir Leksija," Malkoma norāda uz meiteni ar sudraba matiem. "Viņa visu iznīcināja. Un tā ir viņas labākā draudzene." Viņa norāda uz otru meiteni. "Elaiza."
Related users
Davāj jaunu, lùdsu :(:
30
Malkoma skatās uz mani un neko nesaka. Neizskatās, ka viņa būtu dusmīga. Tad viņa ierunājas.
"Heiltin, tu mūsu lēmumu nevari mainīt."
Es neko nesaku un sažņaudzu kleitas malu.
"Tu vari nogalināt mūs visus, bet vienmēr būs kāds kas ieņems mūsu vietas." Viņa nosaka un pieiet man klāt. Viņas uzvedība nemaz neliecina, ka viņa mani grib nogalināt. Malkoma pavisam viegli uzliek uz mana pleca roku un to saspiež.
"Šīs izlozes, eksperimenti tika radīti, lai mēs varētu pētīt mutantu spēku. Jums, skolā māca, ka viss šis ir radīts dēļ kaut kādas mutantes, un tā ir arī patiesība. Viņas spējas bija neiedomājas, un viņa nesavaldījās. Viņa iznīcināja visu Austrumu puslodi un Dienvidu daļu no Rietumu puslodes. To daļu zemes uz kuras mēs dzīvojam, sauca par Ziemeļameriku. Tātad viņa iznīcināja visu un pie viņas tikt bija gandrīz neiespējami. Vairāki valdības locekļi izlēma aizsūtīt valdības mutantus un pētniekus noskaidrot, kas tur ir noticis. Kad viņi tur nonāca, zemes nebija. Tikai asas klintis un okeāni. Visas klintis tika pārmeklētas, līdz tika atrasta viena vissmailākā un garākā klints, kas drīzāk atgādināja melnu, garu grafīta gabalu, kas stiepās ārā no ūdens. Uz klints bija meitene, ne vecāka kā tu, un viņa rokās turēja pavisam nelielu lupatiņas gabaliņu. Meitene visu laiku raudāja, kliedza un visu darīja tik ātri, ka likās, viņa to nemaz nedara. Viņu ļoti daudz reizes mēģināja pārvietot un izslēgt mutāciju, bet tas nebija iespējams. Viņa bija staigājošs haoss, sabrukusi māja, kas knapi turējās kopā. Uz kādas klints, kas atradās pavisam netālu, atradām milzīgu bluķi, kas gandrīz neiespējami noturējās uz klints. Lēnam izjaucot bluķi, atklājās, ka zem tā atradās meitene, kas arī bija mutante un bija dīvainā kārtā izdzīvojusi. Mēs viņu nogādājām šeit un izpētījām. Viņa varēja lidot, kā putns. Meitene zināja visu, bet bija šoka stāvoklī, tā nu mēs viņas atmiņas transportējām uz čipu un tās kas bija viņas galvā mazliet pārveidojām."
Malkoma skatās uz mani un neko nesaka. Neizskatās, ka viņa būtu dusmīga. Tad viņa ierunājas.
"Heiltin, tu mūsu lēmumu nevari mainīt."
Es neko nesaku un sažņaudzu kleitas malu.
"Tu vari nogalināt mūs visus, bet vienmēr būs kāds kas ieņems mūsu vietas." Viņa nosaka un pieiet man klāt. Viņas uzvedība nemaz neliecina, ka viņa mani grib nogalināt. Malkoma pavisam viegli uzliek uz mana pleca roku un to saspiež.
"Šīs izlozes, eksperimenti tika radīti, lai mēs varētu pētīt mutantu spēku. Jums, skolā māca, ka viss šis ir radīts dēļ kaut kādas mutantes, un tā ir arī patiesība. Viņas spējas bija neiedomājas, un viņa nesavaldījās. Viņa iznīcināja visu Austrumu puslodi un Dienvidu daļu no Rietumu puslodes. To daļu zemes uz kuras mēs dzīvojam, sauca par Ziemeļameriku. Tātad viņa iznīcināja visu un pie viņas tikt bija gandrīz neiespējami. Vairāki valdības locekļi izlēma aizsūtīt valdības mutantus un pētniekus noskaidrot, kas tur ir noticis. Kad viņi tur nonāca, zemes nebija. Tikai asas klintis un okeāni. Visas klintis tika pārmeklētas, līdz tika atrasta viena vissmailākā un garākā klints, kas drīzāk atgādināja melnu, garu grafīta gabalu, kas stiepās ārā no ūdens. Uz klints bija meitene, ne vecāka kā tu, un viņa rokās turēja pavisam nelielu lupatiņas gabaliņu. Meitene visu laiku raudāja, kliedza un visu darīja tik ātri, ka likās, viņa to nemaz nedara. Viņu ļoti daudz reizes mēģināja pārvietot un izslēgt mutāciju, bet tas nebija iespējams. Viņa bija staigājošs haoss, sabrukusi māja, kas knapi turējās kopā. Uz kādas klints, kas atradās pavisam netālu, atradām milzīgu bluķi, kas gandrīz neiespējami noturējās uz klints. Lēnam izjaucot bluķi, atklājās, ka zem tā atradās meitene, kas arī bija mutante un bija dīvainā kārtā izdzīvojusi. Mēs viņu nogādājām šeit un izpētījām. Viņa varēja lidot, kā putns. Meitene zināja visu, bet bija šoka stāvoklī, tā nu mēs viņas atmiņas transportējām uz čipu un tās kas bija viņas galvā mazliet pārveidojām."
kā būtu ar jaunu, interesantu daļiņu? 😊😍🙈👅💯
29.
"Kāda meitiņa?" Nikni vaicāju, iedomājoties par māti Uguns Apgabalā.
"Nāc, es tev visu pastāstīšu." Nosaka sieviete, pamādama uz dīvānu.
"Es labāk pastāvešu."
"Kā vēlies. Sāksim no tavas dzimšanas, labi?" Es pamāju ar galvu.
"Kad tu piedzimi, es jau strādāju šeit, tikai par ilūziju vērotāju. Es ar tevi un tavu tēvu aizbraucām uz Uguns Apgabalu, lai tevi audzinātu tur, jo tu nebiji īpaši iederīga šeit. Ar laiku atklājās, ka tu pēc cilvēku emocijām, runas un mīmikas spēj noteikt vai kaut ko no tevis slēpj, nestāsta vai melo, un tā nebija mutācija. Tā nu tevi skolas vietā veda uz speciālu nopratināšanas vietu, kur tu darīji to ko tev lika, un, pirms tu gāji mājas, izmainīja atmiņas it kā tu būtu bijusi skolā. Bet ar laiku, tu sāki visu saprast un mums nācās tavas atmiņas mainīt. Manai māsai ieprogrammēja atmiņas tā lia viņa atcerētos, ka tu esi viņas meita un viņa būtu precējusies ar tavu tēvu. Viss bija labi, līdz tavs tēvs atteicās atļaut mainīt savas atmiņas un, tā kā viņš bija mutants, mēs nevarējām viņu piespiest atmiņas mainīt. Tā nu viņš tika nogalināts."
Es nevaru neko pateikt. Es mazāk nekā minūtes laikā uzzināju to, ko visā savā dzīvē nevarēju saprast.
"Kas nogalināja manu tēvu?" Klusi vaicāju.
"Es." Sieviete pašapmierināti atbild. Es turpinu blenzt uz viņas seju un tad, nemaz nedomājot, metos viņai virsū. Manas plaukstas saslēdzas ap viņas kaklu un spiež to tik stipri cik vien iespējams. Viņa smejas un klepo. Neviens nenāk. Bet sievietei nekas nenotiek. Tā nu es viņu žņaudzu vēl spēcīgāk.
"Es zinu, ka tu sāc atcerēties. Tāpēc tu mirsi." Viņa aizžņaugtā čukstā nosaka un es viņu žņaudzu vēl spēcīgāk. Viņa atslēdzas un es ļauju viņas ķermenim nokrist zemē.
Gaiteņa galā atskan lēni plaukšķi. Es pagriežos pret skaņas pusi un sastopos ar Malkomas melnajām acīm.
"Kāda meitiņa?" Nikni vaicāju, iedomājoties par māti Uguns Apgabalā.
"Nāc, es tev visu pastāstīšu." Nosaka sieviete, pamādama uz dīvānu.
"Es labāk pastāvešu."
"Kā vēlies. Sāksim no tavas dzimšanas, labi?" Es pamāju ar galvu.
"Kad tu piedzimi, es jau strādāju šeit, tikai par ilūziju vērotāju. Es ar tevi un tavu tēvu aizbraucām uz Uguns Apgabalu, lai tevi audzinātu tur, jo tu nebiji īpaši iederīga šeit. Ar laiku atklājās, ka tu pēc cilvēku emocijām, runas un mīmikas spēj noteikt vai kaut ko no tevis slēpj, nestāsta vai melo, un tā nebija mutācija. Tā nu tevi skolas vietā veda uz speciālu nopratināšanas vietu, kur tu darīji to ko tev lika, un, pirms tu gāji mājas, izmainīja atmiņas it kā tu būtu bijusi skolā. Bet ar laiku, tu sāki visu saprast un mums nācās tavas atmiņas mainīt. Manai māsai ieprogrammēja atmiņas tā lia viņa atcerētos, ka tu esi viņas meita un viņa būtu precējusies ar tavu tēvu. Viss bija labi, līdz tavs tēvs atteicās atļaut mainīt savas atmiņas un, tā kā viņš bija mutants, mēs nevarējām viņu piespiest atmiņas mainīt. Tā nu viņš tika nogalināts."
Es nevaru neko pateikt. Es mazāk nekā minūtes laikā uzzināju to, ko visā savā dzīvē nevarēju saprast.
"Kas nogalināja manu tēvu?" Klusi vaicāju.
"Es." Sieviete pašapmierināti atbild. Es turpinu blenzt uz viņas seju un tad, nemaz nedomājot, metos viņai virsū. Manas plaukstas saslēdzas ap viņas kaklu un spiež to tik stipri cik vien iespējams. Viņa smejas un klepo. Neviens nenāk. Bet sievietei nekas nenotiek. Tā nu es viņu žņaudzu vēl spēcīgāk.
"Es zinu, ka tu sāc atcerēties. Tāpēc tu mirsi." Viņa aizžņaugtā čukstā nosaka un es viņu žņaudzu vēl spēcīgāk. Viņa atslēdzas un es ļauju viņas ķermenim nokrist zemē.
Gaiteņa galā atskan lēni plaukšķi. Es pagriežos pret skaņas pusi un sastopos ar Malkomas melnajām acīm.
Var nākamo? 😉😏
28.
Nākamajā dienā pamostos agri, bet nemaz neceļos. Gan jau kāds atnāks un man pateiks, kad kaut kas jādara.
Bet neviens nenāk. Man apnīk gaidīt, tāpēc pieceļos un atrodu uz dīvāna baltu kleitu, bez sudraba piespraudes. Uzvelku kleitu un aizeju pie durvīm. Paraustu durvju rokturi un durvis atveras. Gaitenī viss ir kluss.
Es sāku iet pa gaiteni uz ēdamistabu, līdz sadzirdu balsis. Viena ir vīrieša un otra sievietes. Balsis skan no ēdamistabas.
"Tev ir jāpieskata Heitlina. Ja viņa kaut ko atceras, tad par to uzreiz ir jāziņo. Viņas baiļu ierakstā bija viņas kalme un viņu brīdināja." Nosaka vīrieša balss. Tā atgādina Īveju.
"Protams." Piekrīt sieviete.
"Vai esi pārliecināta, ka viņa tev uzticas?" Vaicā Īvejs.
"Jā." Sieviete nosaka.
"Es ceru, ka tev izdosies. Tev viņa ir jāsazāļo un jāpiebeidz vispirms. Viņa ir pati svarīgākā."
"Es to zinu." Nopūšas sieviete un sāk skanēt papēžu klaudzoņa. Viņa iet prom no manis.
"Vai zini, ka šeit viss tiek novērots, Heitlin?" Tā pati sievietes balss vaicā. Es sastingstu un nekustos. "Es zinu visu, kas šeit notiek. Tu vari nākt ārā."
Nedroši izeju ārā no ēnām un sastopos ar kādas sievietes muguru. Viņa lēnām pagriežas pret mani un uzsmaida. Viņai ir blondi mati, zilas acis un visa seja ir nomālēta ar melnu kosmētiku. Seja šķiet attāli pazīstama.
"Heitlin, tu biji ļoti problemātisks bērns un tagad, vēl joprojām, tāda esi. Vai tu zini kāpēc tā tas ir?" Viņa vaicā.
Es neatbildu un sieviete to izdara manā vietā: "Pēc manām domām, tu to esi mantojusi no sava tēva, pēc Geriānu - es tevi slikti audzināju."
Es apstulbstu un nedroši vaicāju: "Ko jūs ar to domājat?"
"To, ka tev ir drausmīga atmiņa, meitiņ." Viņa nosaka un uzsmaida smaidu, kurā es varu saskatīt tikai ļaunumu.
Nākamajā dienā pamostos agri, bet nemaz neceļos. Gan jau kāds atnāks un man pateiks, kad kaut kas jādara.
Bet neviens nenāk. Man apnīk gaidīt, tāpēc pieceļos un atrodu uz dīvāna baltu kleitu, bez sudraba piespraudes. Uzvelku kleitu un aizeju pie durvīm. Paraustu durvju rokturi un durvis atveras. Gaitenī viss ir kluss.
Es sāku iet pa gaiteni uz ēdamistabu, līdz sadzirdu balsis. Viena ir vīrieša un otra sievietes. Balsis skan no ēdamistabas.
"Tev ir jāpieskata Heitlina. Ja viņa kaut ko atceras, tad par to uzreiz ir jāziņo. Viņas baiļu ierakstā bija viņas kalme un viņu brīdināja." Nosaka vīrieša balss. Tā atgādina Īveju.
"Protams." Piekrīt sieviete.
"Vai esi pārliecināta, ka viņa tev uzticas?" Vaicā Īvejs.
"Jā." Sieviete nosaka.
"Es ceru, ka tev izdosies. Tev viņa ir jāsazāļo un jāpiebeidz vispirms. Viņa ir pati svarīgākā."
"Es to zinu." Nopūšas sieviete un sāk skanēt papēžu klaudzoņa. Viņa iet prom no manis.
"Vai zini, ka šeit viss tiek novērots, Heitlin?" Tā pati sievietes balss vaicā. Es sastingstu un nekustos. "Es zinu visu, kas šeit notiek. Tu vari nākt ārā."
Nedroši izeju ārā no ēnām un sastopos ar kādas sievietes muguru. Viņa lēnām pagriežas pret mani un uzsmaida. Viņai ir blondi mati, zilas acis un visa seja ir nomālēta ar melnu kosmētiku. Seja šķiet attāli pazīstama.
"Heitlin, tu biji ļoti problemātisks bērns un tagad, vēl joprojām, tāda esi. Vai tu zini kāpēc tā tas ir?" Viņa vaicā.
Es neatbildu un sieviete to izdara manā vietā: "Pēc manām domām, tu to esi mantojusi no sava tēva, pēc Geriānu - es tevi slikti audzināju."
Es apstulbstu un nedroši vaicāju: "Ko jūs ar to domājat?"
"To, ka tev ir drausmīga atmiņa, meitiņ." Viņa nosaka un uzsmaida smaidu, kurā es varu saskatīt tikai ļaunumu.
eyyy, nākamo 😊😍😍💞💯
27.
Es sastingstu un jūtu, kā vēderā vakariņas sagriežas. Atgrūžos no galda un aizeju prom uz savu istabu.
Vai es esmu izdarījusi kaut ko nepareizi? Man kaut kas kaiš? Ko viņi no manis grib?
Ieejot istabā, man sākas panikas lēkme un es vairs nevaru izturēt. Pa pusei sadusmoti, pa pusei bailīgi, es saplēšu vāzi uz galda un kaut kādus stikla nieciņus un norauju gultas veļu, un sīku ķeblīti vairākas reizes metu pret stikla sienu, līdz manā istabā ienāk Elaiza.
Viņa neticīgi skatās uz haosu un pienāk pie manis. Viņa mani apsēdina uz dīvāna, kura viena puse ir noklāta ar saņurītu gultas veļu, bet otra ir kārtīga. Laikam tā ir viena no tām dažām vietām, kuru mans dusmu - baiļu tornādo nesapostīja tik traki.
Elaiza uz dažām minūtēm iziet un atnāk atpakaļ ar sārtu šķidrumu un es jau grasos atteikties, bet mana balss runājot ir čerkstoša un man ir pilnīgi vienalga par to, ko man grasās iedzirdīt.
Elaiza pieliek krūzi pie manām lūpām un es paklausīgi un žigli izdzeru tās saturu. Šķidrums ir šķebīgi salds un šķiet mani apņem dūmakaina migla, kas nelaiž cauri domas un izjūtas. Pēc manām domām, gliemeža gaitā pagriežu galvu pret Elaizu un viņa uz mani skatās ar bezemocinālu skatienu un izseko katrai manai kustībai.
Viņa lēnām, bez skaņas, vai vismaz man tā šķiet, pieceļas un sāk krāmēt istabu, nenovēršot skatienu no manis. Šķiet, ka es kaut ko saku, bet es neesmu droša. Elaiza ļoti lēnām sakārto istabu un ar ledainām rokām satverot mani, aizved uz perfekti saklātu gultu.
"Pag, man vajag pārģērbties." Nošļupstu. Pēkšņi dīvainā, sajūtu bloķējošā migla izklīst un es jūtu visu. Šoku, bailes, dusmas, prieku.
Elaizas acis ieplešas un uz pāris sekundēm uz viņas lūpām parādās smīns, kura nozīmi īsti neizprotu, jo to man nav laika izpētīt. Šķiet Elaiza cenšas smīnu apspiest un viņa aši uzliek roku uz mana pleca, saspiež to un aiziet prom no istabas. Durvis aiz viņas smagi, pat pārāk smagi, aizcērtas un es palieku viena.
Pieeju pie durvīm un paraustu rokturi. Durvis ir aizslēgtas.
Es sastingstu un jūtu, kā vēderā vakariņas sagriežas. Atgrūžos no galda un aizeju prom uz savu istabu.
Vai es esmu izdarījusi kaut ko nepareizi? Man kaut kas kaiš? Ko viņi no manis grib?
Ieejot istabā, man sākas panikas lēkme un es vairs nevaru izturēt. Pa pusei sadusmoti, pa pusei bailīgi, es saplēšu vāzi uz galda un kaut kādus stikla nieciņus un norauju gultas veļu, un sīku ķeblīti vairākas reizes metu pret stikla sienu, līdz manā istabā ienāk Elaiza.
Viņa neticīgi skatās uz haosu un pienāk pie manis. Viņa mani apsēdina uz dīvāna, kura viena puse ir noklāta ar saņurītu gultas veļu, bet otra ir kārtīga. Laikam tā ir viena no tām dažām vietām, kuru mans dusmu - baiļu tornādo nesapostīja tik traki.
Elaiza uz dažām minūtēm iziet un atnāk atpakaļ ar sārtu šķidrumu un es jau grasos atteikties, bet mana balss runājot ir čerkstoša un man ir pilnīgi vienalga par to, ko man grasās iedzirdīt.
Elaiza pieliek krūzi pie manām lūpām un es paklausīgi un žigli izdzeru tās saturu. Šķidrums ir šķebīgi salds un šķiet mani apņem dūmakaina migla, kas nelaiž cauri domas un izjūtas. Pēc manām domām, gliemeža gaitā pagriežu galvu pret Elaizu un viņa uz mani skatās ar bezemocinālu skatienu un izseko katrai manai kustībai.
Viņa lēnām, bez skaņas, vai vismaz man tā šķiet, pieceļas un sāk krāmēt istabu, nenovēršot skatienu no manis. Šķiet, ka es kaut ko saku, bet es neesmu droša. Elaiza ļoti lēnām sakārto istabu un ar ledainām rokām satverot mani, aizved uz perfekti saklātu gultu.
"Pag, man vajag pārģērbties." Nošļupstu. Pēkšņi dīvainā, sajūtu bloķējošā migla izklīst un es jūtu visu. Šoku, bailes, dusmas, prieku.
Elaizas acis ieplešas un uz pāris sekundēm uz viņas lūpām parādās smīns, kura nozīmi īsti neizprotu, jo to man nav laika izpētīt. Šķiet Elaiza cenšas smīnu apspiest un viņa aši uzliek roku uz mana pleca, saspiež to un aiziet prom no istabas. Durvis aiz viņas smagi, pat pārāk smagi, aizcērtas un es palieku viena.
Pieeju pie durvīm un paraustu rokturi. Durvis ir aizslēgtas.
Nākamo!?!?
26. nodaļas turpinājums
Mēs stāvam dažas minūtes, līdz apkalpotāji aiziet prom, un pie galda ierodas Terēza un Sarfīrs.
"Sveika, Bleka un Heitlin!" Iesaucas Terēza un Sarfīrs nosaka to pašu, tikai divreiz klusāk un mierīgāk.
"Drīz ieradīsies Vaits un Džonatans!" Terēza iesaucas un apsēžas pie galda. Sarfīrs un Bleka seko viņas piemēram, bet es palieku stāvam. Neviens mani nemudina apsēsties, tāpēc to arī nedaru. Viņi visi sarunājas un tikai tad, kad atbrauc cits lifts, kurā ir Džonatans un vīrietis melnās drēbēs. Es kopā ar viņiem apsēžos un tad sākas sarunas, kurās es neesmu iesaistīta.
Pēc kāda laika arī Bleka sāk runāt mazāk. Tad Džonatans, Sarfīrs, vīrietis, kuru laikam sauc Vaits, un, visbeidzot Terēza. Vienīgā skaņa, kas piepilda telpu, ir dakšu šķindoņa pret šķīvjiem.
Tad atnāk Elaiza un ieslēdz kaut kādu stikla televizoru. Ekrāns izgaismojas un uz tā parādās Malkoma un Īvejs.
"Labvakar!" Sasveicinas Īvejs.
"Rītdien notiks mutāciju pārbaudes. Visiem izlozētajiem astoņos četrpadsmit ir jābūt liftā, izņemot Heitlinu Van Patenu. Viņai ir jābūt liftā astoņos piecpadsmit, vienai pašai."
Mēs stāvam dažas minūtes, līdz apkalpotāji aiziet prom, un pie galda ierodas Terēza un Sarfīrs.
"Sveika, Bleka un Heitlin!" Iesaucas Terēza un Sarfīrs nosaka to pašu, tikai divreiz klusāk un mierīgāk.
"Drīz ieradīsies Vaits un Džonatans!" Terēza iesaucas un apsēžas pie galda. Sarfīrs un Bleka seko viņas piemēram, bet es palieku stāvam. Neviens mani nemudina apsēsties, tāpēc to arī nedaru. Viņi visi sarunājas un tikai tad, kad atbrauc cits lifts, kurā ir Džonatans un vīrietis melnās drēbēs. Es kopā ar viņiem apsēžos un tad sākas sarunas, kurās es neesmu iesaistīta.
Pēc kāda laika arī Bleka sāk runāt mazāk. Tad Džonatans, Sarfīrs, vīrietis, kuru laikam sauc Vaits, un, visbeidzot Terēza. Vienīgā skaņa, kas piepilda telpu, ir dakšu šķindoņa pret šķīvjiem.
Tad atnāk Elaiza un ieslēdz kaut kādu stikla televizoru. Ekrāns izgaismojas un uz tā parādās Malkoma un Īvejs.
"Labvakar!" Sasveicinas Īvejs.
"Rītdien notiks mutāciju pārbaudes. Visiem izlozētajiem astoņos četrpadsmit ir jābūt liftā, izņemot Heitlinu Van Patenu. Viņai ir jābūt liftā astoņos piecpadsmit, vienai pašai."
Kād būs daļjā??😘
26.
Spēcīgi pagrūžu boksa maisu projām no sevis un eju uz Jilvī pusi, kopā ar pārējiem. Viņa katram iedala nelielu istabiņu ar galdu un diviem krēsliem un liek gaidīt. Apsēžos uz krēsla un sakrustoju kājas uz galda. Jilvī teica, ka mēs iepazīsimies ar kaut kādām atbalsta personām, kas kaut kādā veidā var palīdzēt, bet man nav ne jausmas kādā.
Dažas minūtes nākas sēdēt vienai, un tad telpā ienāk tā pati rudmate, kas bija ģērbusies melnajās drēbēs un sagaidīja mani un Džonatanu pie liftiem.
"Sveika!" Viņa sasveicinas un apsēžas man pretī.
"Mhm." Norūcu.
"Mani sauc Bleka un esmu tavs atbalsts. Tas nozīmē, ka es tev palīdzēšu. Es esmu viens no dažiem, kuriem tu drīksti izstāstīt, ko ar tevi dara."
"Ak tā." Nosaku, bez mazākās intereses.
"Vai tu man neko nevēlies pastāstīt?"
"Mmm..." Notēloju, ka apdomājos. "Nē, negribu!"
"Nu, labi."
"Uzredzēšanos." Nosaku un pieceļos. Bleka izdara to pašu un mirkli nopēta telpu. Tad viņa pieliecas man klāt un samīļo. Viņas lūpas aizskar manas ausis un viņa asā, žiglā čukstā nosaka: "Tevi visu laiku novēro. Izliecies, ka neko neatceries, nevienu no šejienes neatpazīsti un, dieva dēļ, centies sev nepievērst uzmanību. Kad ar tevi sazināsies Malkoma un Īvejs, neizrādi nevienu emociju. Skaidrs?"
Viņa mani atlaiž un uzsmaida žlibinošu smaidu. Viegli pamāju ar galvu.
"Nāc, mums jāiet uz vakariņām!" Viņa pamāj uz durvīm un es viņai sekoju.
Bleka ved mani cauri mazam gaitenītim līdz liftiem. Tie ir tukši. Paslēpju seju rokās, lai neviens mani neredzētu un pēc iespējas mazāk dzirdētu, un klusi pajautāju.
"Kāpēc šeit nav neviena?"
"Jo visi ir pie saviem atbalstiem. Viņi ļoti priecājas, ka var kādam to pastāstīt." Atbild Bleka, skatoties zemē un vārdi knapi sasniedz manas ausis.
Mēs aizejam pie lifta un tā durvis atveras. Viņa kopā ar mani iekāpj liftā un uzspiež Uguns Apgabala pogu. Lifts uzšaujas augšā un mēs izkāpjam no tā ārā. Ap vakariņu skraidelē vairāki apkalpotāji, to skaitā arī Elaiza.
Spēcīgi pagrūžu boksa maisu projām no sevis un eju uz Jilvī pusi, kopā ar pārējiem. Viņa katram iedala nelielu istabiņu ar galdu un diviem krēsliem un liek gaidīt. Apsēžos uz krēsla un sakrustoju kājas uz galda. Jilvī teica, ka mēs iepazīsimies ar kaut kādām atbalsta personām, kas kaut kādā veidā var palīdzēt, bet man nav ne jausmas kādā.
Dažas minūtes nākas sēdēt vienai, un tad telpā ienāk tā pati rudmate, kas bija ģērbusies melnajās drēbēs un sagaidīja mani un Džonatanu pie liftiem.
"Sveika!" Viņa sasveicinas un apsēžas man pretī.
"Mhm." Norūcu.
"Mani sauc Bleka un esmu tavs atbalsts. Tas nozīmē, ka es tev palīdzēšu. Es esmu viens no dažiem, kuriem tu drīksti izstāstīt, ko ar tevi dara."
"Ak tā." Nosaku, bez mazākās intereses.
"Vai tu man neko nevēlies pastāstīt?"
"Mmm..." Notēloju, ka apdomājos. "Nē, negribu!"
"Nu, labi."
"Uzredzēšanos." Nosaku un pieceļos. Bleka izdara to pašu un mirkli nopēta telpu. Tad viņa pieliecas man klāt un samīļo. Viņas lūpas aizskar manas ausis un viņa asā, žiglā čukstā nosaka: "Tevi visu laiku novēro. Izliecies, ka neko neatceries, nevienu no šejienes neatpazīsti un, dieva dēļ, centies sev nepievērst uzmanību. Kad ar tevi sazināsies Malkoma un Īvejs, neizrādi nevienu emociju. Skaidrs?"
Viņa mani atlaiž un uzsmaida žlibinošu smaidu. Viegli pamāju ar galvu.
"Nāc, mums jāiet uz vakariņām!" Viņa pamāj uz durvīm un es viņai sekoju.
Bleka ved mani cauri mazam gaitenītim līdz liftiem. Tie ir tukši. Paslēpju seju rokās, lai neviens mani neredzētu un pēc iespējas mazāk dzirdētu, un klusi pajautāju.
"Kāpēc šeit nav neviena?"
"Jo visi ir pie saviem atbalstiem. Viņi ļoti priecājas, ka var kādam to pastāstīt." Atbild Bleka, skatoties zemē un vārdi knapi sasniedz manas ausis.
Mēs aizejam pie lifta un tā durvis atveras. Viņa kopā ar mani iekāpj liftā un uzspiež Uguns Apgabala pogu. Lifts uzšaujas augšā un mēs izkāpjam no tā ārā. Ap vakariņu skraidelē vairāki apkalpotāji, to skaitā arī Elaiza.
Čau. varetu pateikt, kad varētu but daļa? zinu, ka visiem tā skola, bet nu jā..
25. nodaļas turpinājums.
Meitene uzreiz iebliež pa manu zokli un degunu, un es jūtu, kā no deguna notek silta asins tērcīte. Tas mani sadusmo un es viņai iesperu pa vēderu. Viņa nokrīt četrrāpus un es speru vēlreiz un vēlreiz. Vienīgais, kas mani aptur ir Jilvī balss.
"Stop!" Viņa izsaucas un pie paaugstinājuma pienāk medmāsa un divi ārsti. Medmāsa man pasniedz ledus kompresi, un ārsti uzceļ uz nestuvēm meiteni.
"Es domāju, ka tev ir jātrenējas cīnīties pie boksa maisa." Nosaka Jilvī un aizved pie melna maisa, kas ir piestiprināts pie griestiem ar biezu virvi un ir pildīts ar smiltīm.
"Kāpēc?" Asi pajautāju.
"Es nezinātu, kā Malkomai un Īvejam paskaidrot kāpēc ir cietuši tik daudzi bērni." Viņa salti atbild un aiziet prom.
Meitene uzreiz iebliež pa manu zokli un degunu, un es jūtu, kā no deguna notek silta asins tērcīte. Tas mani sadusmo un es viņai iesperu pa vēderu. Viņa nokrīt četrrāpus un es speru vēlreiz un vēlreiz. Vienīgais, kas mani aptur ir Jilvī balss.
"Stop!" Viņa izsaucas un pie paaugstinājuma pienāk medmāsa un divi ārsti. Medmāsa man pasniedz ledus kompresi, un ārsti uzceļ uz nestuvēm meiteni.
"Es domāju, ka tev ir jātrenējas cīnīties pie boksa maisa." Nosaka Jilvī un aizved pie melna maisa, kas ir piestiprināts pie griestiem ar biezu virvi un ir pildīts ar smiltīm.
"Kāpēc?" Asi pajautāju.
"Es nezinātu, kā Malkomai un Īvejam paskaidrot kāpēc ir cietuši tik daudzi bērni." Viņa salti atbild un aiziet prom.
Nākamo?
25.
Pie manis pienāk blondīne un liek elpot dziļi. Viņa man palīdz apsēsties un iedod padzerties kādu sārtu šķidrumu.
"Es to nedzeršu." Iebilstu.
"Tas palīdz atbrīvoties un nomierināties." Sieviete stingri nosaka un pasniedz uz priekšu šķidrumu.
"Nē." Papurinu galvu, kaut gan nomierinošs līdzeklis man palīdzētu.
"Labi, tad nāc šurp. Man ir jāpārbauda tavs fiziskais stāvoklis." Viņa nosaka un nostāda mani pie kādas skalas. Blondīne ieskricelē kaut ko kādā bloknotā un liek man apsēsties uz zemes. Viņa patausta vietu, kur iedūra viņas kolēģe. Viņas pieskāriens ir sāpīgs.
"Heitlin, cik bieži tu ej medīt?" Viņa vaicā. Manas acis ieplešas, ka viņa zina par medībām, bet es neko nesaku.
"Katru dienu." Nosaku un iedomājos par Kolu. Šāda doma aizved pie atmiņām par ilūziju.
"Kuru pakāpi tu ieguvu skolas fiziskajos testos?"
"Pirmo." Noņurdu.
"Labi, es domāju, ka tu vari iet. Tava fiziskā veselība ir perfekta." Viņa nosaka un aizved mani prom uz kādu milzīgu zāli. Tās vidū stāv Jilvī un mani ieraudzījusi pienāk pie manis.
"Tu esi atnākusi tieši laikā. Tagad tev būs tuvcīņas treniņš. Nāc!"
Viņa mani aizved uz kādu četrstūrainu pacēlumu, kam apkārt ir nostieptas gumijas un liek man kāpt uz tā virsū.
"Tu cīnīsies ar..." Jilvī ieskatās blokā. "Ar Laitu."
Pie viņas pieiet kāda meitene ar salmu blondiem matiem un uzkāpj uz paaugstinājuma. Meitene ir vienādas miesasbūves ar mani un neizskatās spēcīga. Jilvī mums iedod cimdus, kas noklāj tikai vienu trešdaļu no pirksta un ir mazliet cietāki pie pirkstu kauliņiem.
"Nostājoties vidū, viena pret otru un, kad atskanēs zvans, sākat cīņu." Jilvī nosaka un apsēžas uz kāda sola. Dažas minūtes stāvu aci pret aci ar meiteni un tad atskan griezīgs zvans.
Reaģēju ātrāk nekā viņa un iesitu pa zodu. Meitene pastreipuļo uz aizmuguri un nāk pretuzbrukumā, bet es veikli izvairos. Izmantoju izdevību un nogāžu viņu no kājām, bet viņa parauj arī līdzi mani, tā nu es sasitu degunu.
Pie manis pienāk blondīne un liek elpot dziļi. Viņa man palīdz apsēsties un iedod padzerties kādu sārtu šķidrumu.
"Es to nedzeršu." Iebilstu.
"Tas palīdz atbrīvoties un nomierināties." Sieviete stingri nosaka un pasniedz uz priekšu šķidrumu.
"Nē." Papurinu galvu, kaut gan nomierinošs līdzeklis man palīdzētu.
"Labi, tad nāc šurp. Man ir jāpārbauda tavs fiziskais stāvoklis." Viņa nosaka un nostāda mani pie kādas skalas. Blondīne ieskricelē kaut ko kādā bloknotā un liek man apsēsties uz zemes. Viņa patausta vietu, kur iedūra viņas kolēģe. Viņas pieskāriens ir sāpīgs.
"Heitlin, cik bieži tu ej medīt?" Viņa vaicā. Manas acis ieplešas, ka viņa zina par medībām, bet es neko nesaku.
"Katru dienu." Nosaku un iedomājos par Kolu. Šāda doma aizved pie atmiņām par ilūziju.
"Kuru pakāpi tu ieguvu skolas fiziskajos testos?"
"Pirmo." Noņurdu.
"Labi, es domāju, ka tu vari iet. Tava fiziskā veselība ir perfekta." Viņa nosaka un aizved mani prom uz kādu milzīgu zāli. Tās vidū stāv Jilvī un mani ieraudzījusi pienāk pie manis.
"Tu esi atnākusi tieši laikā. Tagad tev būs tuvcīņas treniņš. Nāc!"
Viņa mani aizved uz kādu četrstūrainu pacēlumu, kam apkārt ir nostieptas gumijas un liek man kāpt uz tā virsū.
"Tu cīnīsies ar..." Jilvī ieskatās blokā. "Ar Laitu."
Pie viņas pieiet kāda meitene ar salmu blondiem matiem un uzkāpj uz paaugstinājuma. Meitene ir vienādas miesasbūves ar mani un neizskatās spēcīga. Jilvī mums iedod cimdus, kas noklāj tikai vienu trešdaļu no pirksta un ir mazliet cietāki pie pirkstu kauliņiem.
"Nostājoties vidū, viena pret otru un, kad atskanēs zvans, sākat cīņu." Jilvī nosaka un apsēžas uz kāda sola. Dažas minūtes stāvu aci pret aci ar meiteni un tad atskan griezīgs zvans.
Reaģēju ātrāk nekā viņa un iesitu pa zodu. Meitene pastreipuļo uz aizmuguri un nāk pretuzbrukumā, bet es veikli izvairos. Izmantoju izdevību un nogāžu viņu no kājām, bet viņa parauj arī līdzi mani, tā nu es sasitu degunu.
Aaaak Diieeevvvss! Cik viņi ir ļauni! Rāda kaut ko tādu Heitlinai! Ā, pareizi, nakamo?
Spēji atveru acis un skatos uz Elaizu. Viņa uz mani skatās un tad ierunājas.
"Pretojies tam. Atšķir īstenību. Atceries." Viņas balss ir klusa, bet ne nedroša. Elaiza aizgriežas un es redzu, kā uz kleitas aizmugures ir kaut kādi izciļņi pie lāpstiņām. Tie sakustas un pārvēršas baltos spārnos. Viņa atsperas un aizlido. Galvā atbalsojas viņas vārdi.
Pretojies tam. Atšķir īstenību. Atceries.
Kam? Kam lai es pretojos? Ko lai es atceros? Un no kā man ir jāatšķir īstenība?
Pēkšņi es sajūtu vibrējošo ķiveri un ievelku saraustītu elpu. Pagrūžu ķiveri uz augšu un pielecu kājās.
Tā bija tikai ilūzija. Bet kaut kas pakrūtē kņud un saka: pēdējā aina bija īsta.
"Pretojies tam. Atšķir īstenību. Atceries." Viņas balss ir klusa, bet ne nedroša. Elaiza aizgriežas un es redzu, kā uz kleitas aizmugures ir kaut kādi izciļņi pie lāpstiņām. Tie sakustas un pārvēršas baltos spārnos. Viņa atsperas un aizlido. Galvā atbalsojas viņas vārdi.
Pretojies tam. Atšķir īstenību. Atceries.
Kam? Kam lai es pretojos? Ko lai es atceros? Un no kā man ir jāatšķir īstenība?
Pēkšņi es sajūtu vibrējošo ķiveri un ievelku saraustītu elpu. Pagrūžu ķiveri uz augšu un pielecu kājās.
Tā bija tikai ilūzija. Bet kaut kas pakrūtē kņud un saka: pēdējā aina bija īsta.
Jaunu daļiņu 😉
Pēc tam tajā vietā kaut ko man iedur un es sajūtu asas sāpes, bet tās pazūd pēc nepilnas minūtes.
"Ejam." Sieviete uzrauj mani augšā aiz rokas un aizvelk uz durvīm. Nonāku tik pat plašā istabā, kā iepriekšējā, kurā ir dažādi medicīnas aprīkojumi, bet tie, salīdzinājumā ar Apgabala, ir ļoti moderni un būvēti Alfminas labākajās rūpnīcās.
Mani apsēdina uz dīvaina paskata krēsla. Telpā ienāk blondīne un apsēžas man pretī uz parasta krēsla.
"Heitlin, tagad mēs izpētīsim tavu domāšanu ar dažām smadzeņu ilūzijām. Nekas notiekošais nebūs īsts, bet tu nevarēsi to pateikt. Viss tiks ierakstīts." Blondīne nosaka un man pār acīm un galvu pārslidina kaut kādu ķiveri. Tā sāk vibrēt un es aizveru acis.
Atveru acis un stāvu pie izkaltušā lauka. Desmit metrus tālāk Kols un Ferella kaut ko dara.
Paceļu roku un iesaucos: "Ferell!"
Māsa paskatās uz mani un zāle lēnām sāk degt, ugunij virzoties uz manu pusi. Kols stāv viņai blakus un ir uzlicis roku uz viņas pleca.
Sāku iet uz priekšu un dzirdu klusus vārdus.
"Viņa nav tāda kā mēs, viņa grib tevi iegrožot." Kola balss skandina. "Viņa nav tāda kā mēs, viņa grib tevi iegrožot. Viņa nav tāda kā mēs, viņa grib tevi iegrožot."
Pēkšņi liesmas vairs nav dažu centimetru lielas, bet gan lielākas par žogu. Tās izveido ap mani nelielu cilindrveida sienu un lēnām man tuvojas. Es gribu kliegt, bet pār lūpām nenāk neviena skaņa. Tad liesmas mani sasniedz un aprij. Iestājas tumsa.
Man acīs iespīd gaisma. Neko neredzu, bet dzirdu klusus šņukstus un balsi.
"Celies, Heitlin. Tu nevari mani pamest."
Šo balsi es nevaru sajaukt. Tā ir Ferella.
"Nāc nu, Ferell." Viņu kāds mudina. Kols.
"Viņa man zvērēja atgriezties. Kāpēc viņa meloja?" Šņuksti kļūst spēcīgāki.
"Viņa bija mele." Kols nosaka un ar klusiem soļiem abi attālinās.
"Ejam." Sieviete uzrauj mani augšā aiz rokas un aizvelk uz durvīm. Nonāku tik pat plašā istabā, kā iepriekšējā, kurā ir dažādi medicīnas aprīkojumi, bet tie, salīdzinājumā ar Apgabala, ir ļoti moderni un būvēti Alfminas labākajās rūpnīcās.
Mani apsēdina uz dīvaina paskata krēsla. Telpā ienāk blondīne un apsēžas man pretī uz parasta krēsla.
"Heitlin, tagad mēs izpētīsim tavu domāšanu ar dažām smadzeņu ilūzijām. Nekas notiekošais nebūs īsts, bet tu nevarēsi to pateikt. Viss tiks ierakstīts." Blondīne nosaka un man pār acīm un galvu pārslidina kaut kādu ķiveri. Tā sāk vibrēt un es aizveru acis.
Atveru acis un stāvu pie izkaltušā lauka. Desmit metrus tālāk Kols un Ferella kaut ko dara.
Paceļu roku un iesaucos: "Ferell!"
Māsa paskatās uz mani un zāle lēnām sāk degt, ugunij virzoties uz manu pusi. Kols stāv viņai blakus un ir uzlicis roku uz viņas pleca.
Sāku iet uz priekšu un dzirdu klusus vārdus.
"Viņa nav tāda kā mēs, viņa grib tevi iegrožot." Kola balss skandina. "Viņa nav tāda kā mēs, viņa grib tevi iegrožot. Viņa nav tāda kā mēs, viņa grib tevi iegrožot."
Pēkšņi liesmas vairs nav dažu centimetru lielas, bet gan lielākas par žogu. Tās izveido ap mani nelielu cilindrveida sienu un lēnām man tuvojas. Es gribu kliegt, bet pār lūpām nenāk neviena skaņa. Tad liesmas mani sasniedz un aprij. Iestājas tumsa.
Man acīs iespīd gaisma. Neko neredzu, bet dzirdu klusus šņukstus un balsi.
"Celies, Heitlin. Tu nevari mani pamest."
Šo balsi es nevaru sajaukt. Tā ir Ferella.
"Nāc nu, Ferell." Viņu kāds mudina. Kols.
"Viņa man zvērēja atgriezties. Kāpēc viņa meloja?" Šņuksti kļūst spēcīgāki.
"Viņa bija mele." Kols nosaka un ar klusiem soļiem abi attālinās.
Nakamooooooooooooo
Šķiet, ir pagājusi visa diena, kad mani savāc un aizved uz kādu telpu. Tā ir neliela, ar baltu kušeti. Telpas galā ir durvis, un tām blakus atrodas galds pie kura sēž kāds puisis, ģērbies baltā ārstu virsvalkā. Jilvī aiziet un puisis pieceļas. Viņam ir rudi, spuraini mati, vasaras raibumi un iešķībs smaids.
"Apsēdies." Viņš norāda uz kušeti un es ar stīviem soļiem aizeju pie tās. Lai tiktu uz tās augšā, man ir jāpalacas un, līdz ko esmu to izdarījusi, ar rokām iekrampējos kušetes malās.
Puisis paņem no galda sudrabotu trubiņu un pienāk pie manis.
"Es zinu, ka tas sāpēs, bet ja tu atslābināsi roku, nebūs tik traki." Puisis maigā balsī saka un paņem manu labo roku. Viņš pieliek pie manas vēnas trubiņu, klusi nopūšas, jo esmu vēl vairāk sasprindzinājusi roku, un piespiež trubiņu pie manas rokas.
Mani caurstrāvo sāpes un es nevaru pakustēties. Es mutē sajūtu žults garšu. Es dzirdu savus sirdspukstus atbalsojamies savā galvā un iekšēji novaidos.
Tad sāpes pāriet, bet parādas savādākas sāpes. Galvassāpes. Galva netikai sāp, bet ir arī grūti domāt. Skatiens ir aizmiglojies. Labo roku nemaz nejūtu. Sajūtu kā man pieskaras auksti pirksti un kreisais plecs pieskaras kušetei.
Atveru acis un visu labo roku caurstrāvo sāpes. Paskatos uz to un redzu vien mazu plāksterīti uz vēnas, neko vairāk.
"Celies, tev jāiet." Man priekšā pienāk rudmatis un palīdz piecelties. Viņš mani aizved projām pa otrām durvīm un es nonāku kādā telpā ar lielu matraci pa vidu, durvīm otrā istabas galā un tur pat atrodas galds pie kura sēž sieviete ar brūniem, gandrīz melniem matiem. Viņa pagriežas pret mani un aizsedz savas acis ar plaukstu.
"Tas Kērts nu gan drausmīgi rūpējas par jums visiem." Viņa klusi novaidas un pienāk man klāt. Ar rokas mājienu viņa man norāda, ka man ir jāatguļas uz matrača.
Aizeju un gandrīz uzreiz nokrītu ar seju pa priekšu uz matrača. Sieviete pienāk man klāt, satver skaustu un pieskaras ar kaut ko vēsu.
"Apsēdies." Viņš norāda uz kušeti un es ar stīviem soļiem aizeju pie tās. Lai tiktu uz tās augšā, man ir jāpalacas un, līdz ko esmu to izdarījusi, ar rokām iekrampējos kušetes malās.
Puisis paņem no galda sudrabotu trubiņu un pienāk pie manis.
"Es zinu, ka tas sāpēs, bet ja tu atslābināsi roku, nebūs tik traki." Puisis maigā balsī saka un paņem manu labo roku. Viņš pieliek pie manas vēnas trubiņu, klusi nopūšas, jo esmu vēl vairāk sasprindzinājusi roku, un piespiež trubiņu pie manas rokas.
Mani caurstrāvo sāpes un es nevaru pakustēties. Es mutē sajūtu žults garšu. Es dzirdu savus sirdspukstus atbalsojamies savā galvā un iekšēji novaidos.
Tad sāpes pāriet, bet parādas savādākas sāpes. Galvassāpes. Galva netikai sāp, bet ir arī grūti domāt. Skatiens ir aizmiglojies. Labo roku nemaz nejūtu. Sajūtu kā man pieskaras auksti pirksti un kreisais plecs pieskaras kušetei.
Atveru acis un visu labo roku caurstrāvo sāpes. Paskatos uz to un redzu vien mazu plāksterīti uz vēnas, neko vairāk.
"Celies, tev jāiet." Man priekšā pienāk rudmatis un palīdz piecelties. Viņš mani aizved projām pa otrām durvīm un es nonāku kādā telpā ar lielu matraci pa vidu, durvīm otrā istabas galā un tur pat atrodas galds pie kura sēž sieviete ar brūniem, gandrīz melniem matiem. Viņa pagriežas pret mani un aizsedz savas acis ar plaukstu.
"Tas Kērts nu gan drausmīgi rūpējas par jums visiem." Viņa klusi novaidas un pienāk man klāt. Ar rokas mājienu viņa man norāda, ka man ir jāatguļas uz matrača.
Aizeju un gandrīz uzreiz nokrītu ar seju pa priekšu uz matrača. Sieviete pienāk man klāt, satver skaustu un pieskaras ar kaut ko vēsu.
Jaunu?
"Nākat." Sieviete pavēl un visi palēnām viņai seko, sākot ar Pārtikas Apgabalu un beidzot ar Uguns. Mūs ved pa garu gaiteni un neseko neviens no sargiem vai cilvēkiem melnajās drēbēs.
Mēs apstājamies pie kādas telpas durvīm un atverot durvis, skatienam paveras astoņi balti dīvāni. Jilvī katrai zonai norāda vienu dīvānu un mūsu ir vistuvāk no ieejas. Vienu meiteni, kura tikka apsēdināta vistālāk no durvīm, uzreiz pieceļ kājās un aizved prom. Daži sāk iesaistīties sarunās un es pievelku ceļus pie zoda, un atbalstu pieri pret ceļiem
Man gribas mājās. Pie Ferellas, pie Kola, pie mātes. Šeit viss ir savādāk un šajā ziņā tas ir slikti.
"Hei!" Uzsauc kāda balss un es paceļu galvu.
"Kā tevi sauc?" Balss īpašnieks vaicā un es cenšos ar skatienu to uzmeklēt. Tā bija puiša balss, bet telpā puišu ir par daudz, lai es atšķirtu, kurš man to jautāja.
"Heitlina." Nočukstu un piespiežu pieri atpakaļ pret ceļiem.
"Viņa nav runātīga." Blakus nosaka Džonatans un es uzreiz paskatos uz viņu ar nāvējošu skatienu. Viņš man uzsmaida izaicinošu smaidu un es atkal atspiežu galvu pret ceļiem.
Cenšos ignorēt apkārtējo murdoņu, bet tas neklājas viegli. Mani cenšas iesaistīt sarunās, bet es pati no tām izolējos.
Pēkšņi manai rokai kāds uzmanīgi pieskaras un es paceļu galvu. Man pretī atrodas mazas meitenītes sejiņa un viņa smaida. Meitenei ir iesārti, bet ne rudi, mati, āda tik pat balta kā mana un apaļa seja.
"Mani sauc Līvija." Meitene klusi nosaka, it kā piesargādamās, lai viņas vārds paliktu noslēpums.
"Heitlina." Atbildu, bez apdomāšanās. Līvija neizskatās divpadsimt gadu veca, es labākajā gadījumā dotu viņai deviņus.
"Tu neesi mutants." Viņa klusā balsī nosaka, nejautājot.
"Jā." Klusi atbildu un uz manām lūpām parādās smaida atblāzma.
"Vai tu biji noziedziniece?" Viņa jautāja.
"Jā, bet neviens par to nezināja. Īsti nemaz nezinu, kā manu vārdu izlozēja." Atklājos. Man nešķiet, ka Līvija varētu izdarīt kaut ko sliktu. Viņa man atgādina Ferellu - mazu un neaizsargātu.
Mēs apstājamies pie kādas telpas durvīm un atverot durvis, skatienam paveras astoņi balti dīvāni. Jilvī katrai zonai norāda vienu dīvānu un mūsu ir vistuvāk no ieejas. Vienu meiteni, kura tikka apsēdināta vistālāk no durvīm, uzreiz pieceļ kājās un aizved prom. Daži sāk iesaistīties sarunās un es pievelku ceļus pie zoda, un atbalstu pieri pret ceļiem
Man gribas mājās. Pie Ferellas, pie Kola, pie mātes. Šeit viss ir savādāk un šajā ziņā tas ir slikti.
"Hei!" Uzsauc kāda balss un es paceļu galvu.
"Kā tevi sauc?" Balss īpašnieks vaicā un es cenšos ar skatienu to uzmeklēt. Tā bija puiša balss, bet telpā puišu ir par daudz, lai es atšķirtu, kurš man to jautāja.
"Heitlina." Nočukstu un piespiežu pieri atpakaļ pret ceļiem.
"Viņa nav runātīga." Blakus nosaka Džonatans un es uzreiz paskatos uz viņu ar nāvējošu skatienu. Viņš man uzsmaida izaicinošu smaidu un es atkal atspiežu galvu pret ceļiem.
Cenšos ignorēt apkārtējo murdoņu, bet tas neklājas viegli. Mani cenšas iesaistīt sarunās, bet es pati no tām izolējos.
Pēkšņi manai rokai kāds uzmanīgi pieskaras un es paceļu galvu. Man pretī atrodas mazas meitenītes sejiņa un viņa smaida. Meitenei ir iesārti, bet ne rudi, mati, āda tik pat balta kā mana un apaļa seja.
"Mani sauc Līvija." Meitene klusi nosaka, it kā piesargādamās, lai viņas vārds paliktu noslēpums.
"Heitlina." Atbildu, bez apdomāšanās. Līvija neizskatās divpadsimt gadu veca, es labākajā gadījumā dotu viņai deviņus.
"Tu neesi mutants." Viņa klusā balsī nosaka, nejautājot.
"Jā." Klusi atbildu un uz manām lūpām parādās smaida atblāzma.
"Vai tu biji noziedziniece?" Viņa jautāja.
"Jā, bet neviens par to nezināja. Īsti nemaz nezinu, kā manu vārdu izlozēja." Atklājos. Man nešķiet, ka Līvija varētu izdarīt kaut ko sliktu. Viņa man atgādina Ferellu - mazu un neaizsargātu.
Nakamo? 😏
22. Rīts (turpinājums).
Mēs sākam iet un es paskatos apkārt un redzu, kā citi izlozētie, precīzi tā pat kā mēs, ir ielenkti, ietērpti baltās drēbēs, iet un skatās apkārt. Visi apstājamies pie stiklotām durvīm un pie tām kaut kādas sievietes baltos virsvalkos pieprasa, lai pasniedzam rokas. Džonatans to dara paklausīgi, bet es atsakos to darīt un sarīkoju traci, laikam, tādā veidā aizkavējot visu kustību, jo tikai pēc tam, kad man paskaidro ka tas ir kaut kāds mikročips, visus Sargus ar izlozētajiem izlaiž cauri durvīm. Mēs nonākam lielā telpā un mūs visus nostāda aplī, atstājot vīrieti un sievieti, un Sargus aiz mums. No apļa vidus paceļas platforma un uz tās stāv Malkoma un Īvejs.
"Labrīt!" Uzsauc Malkoma. Neviens neatbild. "Turpmāk jums būs kopējā sagatavošana un jūs iepazīsieties ar saviem atbalstiem."
Tad platforma pazūd un pēc dažām minūtēm, tajā pat vietā paceļas platforma ar kādu sievieti.
"Labrīt! Mani sauc Jilvī un es būšu kopējās sagatavošanas galvenā. Sāksim ar pārbaudēm un beigsim ar fiziskās sagatavotības treniņu. Tad būs pusdienas un pēc tam jūs iepazīsieties ar saviem atbalstiem." Sieviete pastāsta un visus nopēta. Visilgāk viņas skatiens kavējas pie manis.
Mēs sākam iet un es paskatos apkārt un redzu, kā citi izlozētie, precīzi tā pat kā mēs, ir ielenkti, ietērpti baltās drēbēs, iet un skatās apkārt. Visi apstājamies pie stiklotām durvīm un pie tām kaut kādas sievietes baltos virsvalkos pieprasa, lai pasniedzam rokas. Džonatans to dara paklausīgi, bet es atsakos to darīt un sarīkoju traci, laikam, tādā veidā aizkavējot visu kustību, jo tikai pēc tam, kad man paskaidro ka tas ir kaut kāds mikročips, visus Sargus ar izlozētajiem izlaiž cauri durvīm. Mēs nonākam lielā telpā un mūs visus nostāda aplī, atstājot vīrieti un sievieti, un Sargus aiz mums. No apļa vidus paceļas platforma un uz tās stāv Malkoma un Īvejs.
"Labrīt!" Uzsauc Malkoma. Neviens neatbild. "Turpmāk jums būs kopējā sagatavošana un jūs iepazīsieties ar saviem atbalstiem."
Tad platforma pazūd un pēc dažām minūtēm, tajā pat vietā paceļas platforma ar kādu sievieti.
"Labrīt! Mani sauc Jilvī un es būšu kopējās sagatavošanas galvenā. Sāksim ar pārbaudēm un beigsim ar fiziskās sagatavotības treniņu. Tad būs pusdienas un pēc tam jūs iepazīsieties ar saviem atbalstiem." Sieviete pastāsta un visus nopēta. Visilgāk viņas skatiens kavējas pie manis.
Neatstāj mūs neziņā kas tālāk notiks un lūdzu raksti vēlvienu daļiņu ❤
22. Rīts
Pēc kāda laika istabā ienāk Elaiza un mani aizved uz istabu. Viņa man iedod saldējumu un paliek ar mani kopā visu vakaru. Uz vakariņām es neeju un visu vakaru ēdu saldējumu. Pēc pirmās vemšanas reizes, es eju gulēt un atsakos no saldējuma uz vismaz divdesmit četrām stundām.
Mani pamodina spiedzīga balss. Terēza. Viņa saka, ka nokavēt nedrīkst un man ir jātaisās. Ieeju dušā un, kad izeju no tās ārā, redzu uz gultas identisku kleitu tai kuru vilku vakardien, tikai šī ir cita, jo šai nav sudrabotās piespraudes. Uzvelku kleitu un manā istabā ienāk Elaiza. Viņa atkal piesprauž šautru un aizved mani uz kādu istabu ar lielu galdu. Ap to sēž Sarfīrs un Terēza un gaida mani un Džonatanu. Apsēžos un pēc nepilnām trīs minūtēm ierodas Džonatans. Brokastis ir bagātīgas un es ēdu visu, ko pasniedz, izņemot saldējumu.
"Ak, nē!" Klusumu pārtrauc Terēzas balss. "Celieties!" Viņa iesaucas un uzrauj mani augšā. Sieviete ar maziem solīšiem pieskrien pie Džonatana un uzrauj augšā arī viņu mūs abus izstumj ārā pa durvīm un stumj uz liftu.
"Ko mēs kavējam?" Nesaprašanā noburkšķu.
"Jums abiem astoņos trīspadsmit ir jābūt liftā. Jūs nedrīkstat nokavēt." Terēza streso un uzspiež pogu pie lifta. Durvis atveras un viņa mūs iegrūž iekšā. Durvis neveras ciet un Terēza skatās uz savu kristālu rokaspulksteni.
"Trīs, divi, viens." Terēza čukst un lifta durvis aizcērtas līdz ko viņa pasaka 'viens'.
Lifts, daudz ātrāk nekā tad kad braucām augšā, nobrauc lejā un ar pīkstienu atvēras durvis. Mums pretī stāv četri Sargi. Divi priekšējie pakāpjas malā un es pretī ieraugu vīrieti un sievieti. Sievietei ir rudi mati un tāda pati kleita kā man, tikai melna. Vīrietis ir vienādā apģērbā ar Džonatanu, bet arī viņa drēbes ir melnas.
"Nākat." Vīrietis pavēl un es speru dažus nedrošus soļus uz priekšu kopā ar Džonatanu. Līdzko es vairs neesmu liftā, dzirdu kā aizveras durvis un gandrīz iespiež manas kleitas malu.
Pēc kāda laika istabā ienāk Elaiza un mani aizved uz istabu. Viņa man iedod saldējumu un paliek ar mani kopā visu vakaru. Uz vakariņām es neeju un visu vakaru ēdu saldējumu. Pēc pirmās vemšanas reizes, es eju gulēt un atsakos no saldējuma uz vismaz divdesmit četrām stundām.
Mani pamodina spiedzīga balss. Terēza. Viņa saka, ka nokavēt nedrīkst un man ir jātaisās. Ieeju dušā un, kad izeju no tās ārā, redzu uz gultas identisku kleitu tai kuru vilku vakardien, tikai šī ir cita, jo šai nav sudrabotās piespraudes. Uzvelku kleitu un manā istabā ienāk Elaiza. Viņa atkal piesprauž šautru un aizved mani uz kādu istabu ar lielu galdu. Ap to sēž Sarfīrs un Terēza un gaida mani un Džonatanu. Apsēžos un pēc nepilnām trīs minūtēm ierodas Džonatans. Brokastis ir bagātīgas un es ēdu visu, ko pasniedz, izņemot saldējumu.
"Ak, nē!" Klusumu pārtrauc Terēzas balss. "Celieties!" Viņa iesaucas un uzrauj mani augšā. Sieviete ar maziem solīšiem pieskrien pie Džonatana un uzrauj augšā arī viņu mūs abus izstumj ārā pa durvīm un stumj uz liftu.
"Ko mēs kavējam?" Nesaprašanā noburkšķu.
"Jums abiem astoņos trīspadsmit ir jābūt liftā. Jūs nedrīkstat nokavēt." Terēza streso un uzspiež pogu pie lifta. Durvis atveras un viņa mūs iegrūž iekšā. Durvis neveras ciet un Terēza skatās uz savu kristālu rokaspulksteni.
"Trīs, divi, viens." Terēza čukst un lifta durvis aizcērtas līdz ko viņa pasaka 'viens'.
Lifts, daudz ātrāk nekā tad kad braucām augšā, nobrauc lejā un ar pīkstienu atvēras durvis. Mums pretī stāv četri Sargi. Divi priekšējie pakāpjas malā un es pretī ieraugu vīrieti un sievieti. Sievietei ir rudi mati un tāda pati kleita kā man, tikai melna. Vīrietis ir vienādā apģērbā ar Džonatanu, bet arī viņa drēbes ir melnas.
"Nākat." Vīrietis pavēl un es speru dažus nedrošus soļus uz priekšu kopā ar Džonatanu. Līdzko es vairs neesmu liftā, dzirdu kā aizveras durvis un gandrīz iespiež manas kleitas malu.
jaunuuuuu
21. Sarunas (turpinājums)
"Ferella aizdedzināja visu peronu, bet viņai nekas nenotika." Kols stāsta.
"Viņa to nevar." Izgrūžu.
Kols papurina galvu un nosaka: "Var gan. Es kādreiz nevarēju pat padarīt savu plaukstu neredzamu, bet redzi, kā manas spējas ir uzlabojušās."
Es neko nesaku un tad Kols pieceļas un aiziet. Pastiepju uz priekšu roku, it kā varētu saķert Kola roku un neļaut viņam aiziet, bet to uzreiz nolaižu. Es turpinu sēdēt un skatīties gleznā. Kad jau sāk šķist, ka atkal sāksies halucinācijas, man priekšā parādās degošais putns.
"Ferella aizdedzināja visu peronu, bet viņai nekas nenotika." Kols stāsta.
"Viņa to nevar." Izgrūžu.
Kols papurina galvu un nosaka: "Var gan. Es kādreiz nevarēju pat padarīt savu plaukstu neredzamu, bet redzi, kā manas spējas ir uzlabojušās."
Es neko nesaku un tad Kols pieceļas un aiziet. Pastiepju uz priekšu roku, it kā varētu saķert Kola roku un neļaut viņam aiziet, bet to uzreiz nolaižu. Es turpinu sēdēt un skatīties gleznā. Kad jau sāk šķist, ka atkal sāksies halucinācijas, man priekšā parādās degošais putns.
Nākamo?
21. Sarunas (turpinājums)
"Heitlin!" Iesaucas Ferella un šķiet grib izlekt cauri ekrānam.
"Ferella." Nočukstu un mana sirds sažņaudzas. Es tik ļoti gribu viņu samīļot un nekad nelaist vaļā.
"Kā tur ir?" Ferella cenšas pasmaidīt.
"Nepierasti." Atbildu ar drebošu balsi.
"Tev ir skaista kleita." Māsa komentē un man viss iekšā vēlreiz sažņaudzas. Viņa to pašu teica pirms izlozes.
"Tev skaistākā." Nočukstu. Brīdi valda klusums un tad Ferella ierunājas nopietnā balsī.
"Heitlin, tev ir jāapsola, ka atgriezīsies." Ferella nosaka un es ieraugu viņas acīs mirdzošas asaras, bet tās nav caurspīdīgas. Tām ir sarkanīga, matēta nokrāsa. Iespējams tas ir tikai atspīdums no viņas acīm.
"Es apsolu." Nočukstu.
"Nē, zvēri, Heitlin, zvēri." Ferella čukst.
"Es zvēru." Pēkšņi vairs neizklausos pēc sevis, bet gan nopietnas sievietes.
"Paldies." Nočukst māsa un nokrāsa asarās paliek tumšāka. Māsa aiziet un es palieku aci pret aci ar māti.
"Kas notika, kad es aizbraucu?" Nekavējoties vaicāju.
"Ferella nevarēja savaldīties." Māte nočukst.
"Es Ferellai zvērēju, ka atgriezīšos, bet es nevaru būt droša, tāpēc apsoli man vienu. Tu parūpēsies par viņu un sevi." Runāju pavisam klusi.
"Es zvēru, Heitlin." Māte nerunā skaļāk par mani. Pēkšņi es gribu viņu samīļot, apturēt laiku un pagriezt to atpakaļ, lai varētu mainīt to ar kādu attieksmi pret viņu izturējos.
"Es tevi mīlu." Nosaku.
"Es tevi arī." Māte atbild un pieceļas, jo kāds viņu sauc.
"Parūpējies par jums." Uzsaucu un skatos sienā uz kuras karājas meitenes glezna. Es dziļi ieelpoju un aizveru acis.
"Mosties, Heit." Uzsauc pazīstama balss. Kols.
"Kol!" Iesmejos un cenšos nesākt raudāt. Vismaz desmit minūtēs skatāmies viens uz otru.
"Ferellai ir potenciāls." Viņš nočukst un es saprotu, ka no viņa vienīgā uzzināšu, kas īsti notiks.
"Kas īsti notika stacijā?" Prasu nosvērtā balsī. Es zinu, ka viņš bija klāt, bet viņš iespējams izmantoja savas spējas.
"Heitlin!" Iesaucas Ferella un šķiet grib izlekt cauri ekrānam.
"Ferella." Nočukstu un mana sirds sažņaudzas. Es tik ļoti gribu viņu samīļot un nekad nelaist vaļā.
"Kā tur ir?" Ferella cenšas pasmaidīt.
"Nepierasti." Atbildu ar drebošu balsi.
"Tev ir skaista kleita." Māsa komentē un man viss iekšā vēlreiz sažņaudzas. Viņa to pašu teica pirms izlozes.
"Tev skaistākā." Nočukstu. Brīdi valda klusums un tad Ferella ierunājas nopietnā balsī.
"Heitlin, tev ir jāapsola, ka atgriezīsies." Ferella nosaka un es ieraugu viņas acīs mirdzošas asaras, bet tās nav caurspīdīgas. Tām ir sarkanīga, matēta nokrāsa. Iespējams tas ir tikai atspīdums no viņas acīm.
"Es apsolu." Nočukstu.
"Nē, zvēri, Heitlin, zvēri." Ferella čukst.
"Es zvēru." Pēkšņi vairs neizklausos pēc sevis, bet gan nopietnas sievietes.
"Paldies." Nočukst māsa un nokrāsa asarās paliek tumšāka. Māsa aiziet un es palieku aci pret aci ar māti.
"Kas notika, kad es aizbraucu?" Nekavējoties vaicāju.
"Ferella nevarēja savaldīties." Māte nočukst.
"Es Ferellai zvērēju, ka atgriezīšos, bet es nevaru būt droša, tāpēc apsoli man vienu. Tu parūpēsies par viņu un sevi." Runāju pavisam klusi.
"Es zvēru, Heitlin." Māte nerunā skaļāk par mani. Pēkšņi es gribu viņu samīļot, apturēt laiku un pagriezt to atpakaļ, lai varētu mainīt to ar kādu attieksmi pret viņu izturējos.
"Es tevi mīlu." Nosaku.
"Es tevi arī." Māte atbild un pieceļas, jo kāds viņu sauc.
"Parūpējies par jums." Uzsaucu un skatos sienā uz kuras karājas meitenes glezna. Es dziļi ieelpoju un aizveru acis.
"Mosties, Heit." Uzsauc pazīstama balss. Kols.
"Kol!" Iesmejos un cenšos nesākt raudāt. Vismaz desmit minūtēs skatāmies viens uz otru.
"Ferellai ir potenciāls." Viņš nočukst un es saprotu, ka no viņa vienīgā uzzināšu, kas īsti notiks.
"Kas īsti notika stacijā?" Prasu nosvērtā balsī. Es zinu, ka viņš bija klāt, bet viņš iespējams izmantoja savas spējas.
Tev superīgi sanāk! Turpini!
21. Sarunas
"Kur ir mans paldies?" Pēkšņi atskan Džonatana balss pie manas auss.
"Ko?" Samiedzu acis un nenovēršos no sudrabotās rozes.
"Es pateicu, lai Elaiza aiziet pie tevis." Džonatans nosaka um izņem ārā no manām rokām rozi.
"Es tev jau iepriekš esm teikusi un arī tagad teikšu. Nelien manā galvā!" Nošņācu un izrauju ārā no viņa rokām rozi.
"Es to nevaru." Viņš nomurina.
"Tu muldi." Noskaldu un pieceļos no soliņa.
"Nē." Puisis pašūpo galvu. "Es dzirdu visu domas, vienalga vai to gribu vai ne."
Brīdi klusēju un tad vaicāju. "Tātad, arī Terēzas, Sarfīra un..." Apklustu, lai izdomātu vēl kādu. "Un Malkomas?"
"Jā, jā un nē. Manas spējas darbojas puskilometra rādiusā." Viņš atbild.
"Tad ko Terēza domāja par manu izlēcienu ar dakšu?" Prašņāju.
"Viņa uzskatīja, ka tev ir sagrozījušas smadzenes un tu nemaz nezini, kas tās tādas manieres ir."
Es apklustu un domāju par viņa teikto. Tas vispār izklausās pēc Terēzas.
"Vai zini, Terēza nemaz nav tik ļoti iedomīga un stulba kā tev liekas. Viņu īpaši neiepriecina viņas darbs. Viņa zin, kāda ir dzīve pie mums. Ne visiem Alfminā dzīve ir laba."
"Apklusti. Viņai dzīve ir noteikti labāka par manu."
"Jā, bet viņai ir citas problēmas."
"Jā, mēs abi." Noskaldu un pieceļos. Rozi, kas man bija rokās, iemetu Džonatana sejā un aizeju uz liftu.
Kad es nonāku savā istabā, durvis nepaspēj aizvērties, kad istabā ienāk Terēza.
"Nāc." Viņa pamāj ar roku un aived mani uz kādu istabiņu. Tā ir plaša, vienu istabas sienu aizņem logs un istabas vidū ir dīvāns. Es apsēžos uz dīvāna un Terēza aiziet prom. Pēkšņi siena, pret kuru sēžu, paveras vaļā un no tās izslīd stiklots ekrāns. Tajā parādās liesmojošais putns un uzreiz pēc tam mātes un Ferellas sejas.
"Kur ir mans paldies?" Pēkšņi atskan Džonatana balss pie manas auss.
"Ko?" Samiedzu acis un nenovēršos no sudrabotās rozes.
"Es pateicu, lai Elaiza aiziet pie tevis." Džonatans nosaka um izņem ārā no manām rokām rozi.
"Es tev jau iepriekš esm teikusi un arī tagad teikšu. Nelien manā galvā!" Nošņācu un izrauju ārā no viņa rokām rozi.
"Es to nevaru." Viņš nomurina.
"Tu muldi." Noskaldu un pieceļos no soliņa.
"Nē." Puisis pašūpo galvu. "Es dzirdu visu domas, vienalga vai to gribu vai ne."
Brīdi klusēju un tad vaicāju. "Tātad, arī Terēzas, Sarfīra un..." Apklustu, lai izdomātu vēl kādu. "Un Malkomas?"
"Jā, jā un nē. Manas spējas darbojas puskilometra rādiusā." Viņš atbild.
"Tad ko Terēza domāja par manu izlēcienu ar dakšu?" Prašņāju.
"Viņa uzskatīja, ka tev ir sagrozījušas smadzenes un tu nemaz nezini, kas tās tādas manieres ir."
Es apklustu un domāju par viņa teikto. Tas vispār izklausās pēc Terēzas.
"Vai zini, Terēza nemaz nav tik ļoti iedomīga un stulba kā tev liekas. Viņu īpaši neiepriecina viņas darbs. Viņa zin, kāda ir dzīve pie mums. Ne visiem Alfminā dzīve ir laba."
"Apklusti. Viņai dzīve ir noteikti labāka par manu."
"Jā, bet viņai ir citas problēmas."
"Jā, mēs abi." Noskaldu un pieceļos. Rozi, kas man bija rokās, iemetu Džonatana sejā un aizeju uz liftu.
Kad es nonāku savā istabā, durvis nepaspēj aizvērties, kad istabā ienāk Terēza.
"Nāc." Viņa pamāj ar roku un aived mani uz kādu istabiņu. Tā ir plaša, vienu istabas sienu aizņem logs un istabas vidū ir dīvāns. Es apsēžos uz dīvāna un Terēza aiziet prom. Pēkšņi siena, pret kuru sēžu, paveras vaļā un no tās izslīd stiklots ekrāns. Tajā parādās liesmojošais putns un uzreiz pēc tam mātes un Ferellas sejas.
Tavs stāsts ir dievīgss! 😍😍😻💖💞💞💕💜🌞
20. Roze
Mūs aizved pie lifta - stiklota, tīra un neiedomājami jaudīga. Terēza uzspiež pogu ar uguns zīmi un mēs dažu sekunžu laikā uzbraucam augšā. Mums ir augšējais stāvs.
Terēza aizved mani uz istabu un saka, ka pasauks mani, kad varēšu sazināties ar ģimeni. Līdzko viņa to pasaka, laiks sāk vilkties, es uzvelkos un es nevaru izlemt ko darīt. Ja vien Elaiza būtu šeit! Viņa noteikti zinātu, kā mani nomierināt.
Pēkšņi manas istabas durvis atveras un tajās parādās Elaizas seja, kas uzsmaida mierinošu smaidu. Es gribu mesties viņas rokās un apskāvienos, bet mēs neesam tik tuvas, lai varētu mīļoties. Atklāti sakot, es pat neuzskatu, ka mēs varam sadoties rokās.
Elaiza pienāk man klāt un saņem manu roku. Viņa mani aizved līdz gaiteņa galam un uzspiež kādu pogu. Dažas sekundes ir jāpagaida, līdz atveras neredzamas durvis un mēs ieejam liftā, kurš izskatās tā pat, kā tas, ar kuru atbraucu uz šo stāvu, bet šim ir vēl viena poga. Elaiza to uzspiež un mēs uzbraucam stāvu augstāk, kas izskatās pēc dārza uz jumta.
Es aizeju līdz kādam rožu krūmam, bet kad pagriežos pret liftu, tur Elaizas vairs nav. Klusi apstaigāju dārzu un novērtēju visu Alfminu no augšas. Tā ir skaista pilsēta, ļoti, ļoti skaista, vienīgi cilvēki, kas tajā dzīvo nav paši skaistākie.
Klusi apstaigāju dārzu un apsēžos uz soliņa, pretī atrodas sudrabots rožu krūms. Noplūcu vienu ziedu un virpinu to pirkstos. Uz brīdi roze sāk atgādināt zibeni, tādu pašu, kā uz piespraudes - smalku, skaistu un nāvējošu.
"Kur ir mans paldies?" Pēkšņi atskan Džonatana balss pie manas auss.
"Ko?" Samiedzu acis un nenovēršos no sudrabotās rozes.
"Es pateicu, lai Elaiza aiziet pie tevis." Džonatans nosaka um izņem ārā no manām rokām rozi.
"Es tev jau iepriekš esm teikusi un arī tagad teikšu. Nelien manā galvā!" Nošņācu un izrauju ārā no viņa rokām rozi.
"Es to nevaru." Viņš nomurina.
"Tu muldi." Noskaldu un pieceļos no soliņa.
Mūs aizved pie lifta - stiklota, tīra un neiedomājami jaudīga. Terēza uzspiež pogu ar uguns zīmi un mēs dažu sekunžu laikā uzbraucam augšā. Mums ir augšējais stāvs.
Terēza aizved mani uz istabu un saka, ka pasauks mani, kad varēšu sazināties ar ģimeni. Līdzko viņa to pasaka, laiks sāk vilkties, es uzvelkos un es nevaru izlemt ko darīt. Ja vien Elaiza būtu šeit! Viņa noteikti zinātu, kā mani nomierināt.
Pēkšņi manas istabas durvis atveras un tajās parādās Elaizas seja, kas uzsmaida mierinošu smaidu. Es gribu mesties viņas rokās un apskāvienos, bet mēs neesam tik tuvas, lai varētu mīļoties. Atklāti sakot, es pat neuzskatu, ka mēs varam sadoties rokās.
Elaiza pienāk man klāt un saņem manu roku. Viņa mani aizved līdz gaiteņa galam un uzspiež kādu pogu. Dažas sekundes ir jāpagaida, līdz atveras neredzamas durvis un mēs ieejam liftā, kurš izskatās tā pat, kā tas, ar kuru atbraucu uz šo stāvu, bet šim ir vēl viena poga. Elaiza to uzspiež un mēs uzbraucam stāvu augstāk, kas izskatās pēc dārza uz jumta.
Es aizeju līdz kādam rožu krūmam, bet kad pagriežos pret liftu, tur Elaizas vairs nav. Klusi apstaigāju dārzu un novērtēju visu Alfminu no augšas. Tā ir skaista pilsēta, ļoti, ļoti skaista, vienīgi cilvēki, kas tajā dzīvo nav paši skaistākie.
Klusi apstaigāju dārzu un apsēžos uz soliņa, pretī atrodas sudrabots rožu krūms. Noplūcu vienu ziedu un virpinu to pirkstos. Uz brīdi roze sāk atgādināt zibeni, tādu pašu, kā uz piespraudes - smalku, skaistu un nāvējošu.
"Kur ir mans paldies?" Pēkšņi atskan Džonatana balss pie manas auss.
"Ko?" Samiedzu acis un nenovēršos no sudrabotās rozes.
"Es pateicu, lai Elaiza aiziet pie tevis." Džonatans nosaka um izņem ārā no manām rokām rozi.
"Es tev jau iepriekš esm teikusi un arī tagad teikšu. Nelien manā galvā!" Nošņācu un izrauju ārā no viņa rokām rozi.
"Es to nevaru." Viņš nomurina.
"Tu muldi." Noskaldu un pieceļos no soliņa.
Jaunu daļiņu 💕
19. Alfmina.
Līdz pusdienām, es cenšos izdomāt, ko darīt, bet pēc tam liekos mierā. Pusdienās ir ķirbju biezzupa, pildīta zoss, kartupeļi ar dzeltenu mērci un saldajā neticami garšīgs saldējums ar meža ogām un karsto šokolādi. Tā ir tikai trešā reize, kad es ēdu saldējumu. Pirmo reizi es to ēdu, kad man bija pieci gadi un bija pirmā skolas diena. Otro reizi, tas bija pirms apmēram gada. Es uzdavināju Ferellai saldējumu uz viņas vienpadsmito dzimšanas dienu, bet viņa teica, ka to ēdīs tikai tad, ja es arī. Tā nu mēs abas gājām cauri Tirgum ēsdamas saldējumu. Šis saldējums stirpi atšķīrās no apgabala saldējuma. Apgabalā garša bija knapi jūtma, tas nebija īpaši auksts un vēl pie tam, tas bija amatieru veidots un negaršoja, tā kā tas ko ēdu šeit. Šis saldējums ir izteikts, koncentrēts un tad kad es to noriju, šķita aukstāks par sniegu ziemās.
"Vai tu zini, kas īsti notiks šogad?" Terēza mazliet pieklusina balsi un vaicā, tādējādi pievēršot manu uzmanību.
"Nezinu. Iespējams būs eksperimenti vai arī cīnīšanās. Varu derēt, ka Heiltinai viena diena būs brīva, jo viņai spēju nav." Sarfīrs klusi atbild. Tātad man, laikam, būs viena brīva diena.
"Vai tu zini, kur būs pirmā palikšanas vieta?" Terēza vaicā.
"Tur pat kur parasti." Viņš atbild.
Pēc kāda laika, man apnīk sēdēt pie galda, bet es nekur neeju, jo zinu, ka drīz būsim Alfminā.
Pēkšņi gaisma, kas spīdēja pa logu, pazūd un es piesteidzos pie loga. Mēs braucam cauri tunelim, kas ved uz Almfinu. Tad gaisma atkal iespīd un es ieraugu milzīgas mājas, jaudīgas mašīnas un nenormāli daudz cilvēku. Visi cilvēku apģērbi žilbina mani. Ļoti daudziem ir veiktas ķirurģiskas izmaiņas. Es saviebjos un atkāpjos no loga. Tad jau es labāk skatos uz Terēzas spilgtajiem matiem un dīvainajām drēbēm, nevis uz tiem, kas dzīvo Alfminā.
Drīz vilciens apstājas un mūs aizved uz kādu mašīnu ar tumšiem logiem. Piecpadsmit minūtes braucam mašīnā un tad apstājamies pie augstas celtnes.
Līdz pusdienām, es cenšos izdomāt, ko darīt, bet pēc tam liekos mierā. Pusdienās ir ķirbju biezzupa, pildīta zoss, kartupeļi ar dzeltenu mērci un saldajā neticami garšīgs saldējums ar meža ogām un karsto šokolādi. Tā ir tikai trešā reize, kad es ēdu saldējumu. Pirmo reizi es to ēdu, kad man bija pieci gadi un bija pirmā skolas diena. Otro reizi, tas bija pirms apmēram gada. Es uzdavināju Ferellai saldējumu uz viņas vienpadsmito dzimšanas dienu, bet viņa teica, ka to ēdīs tikai tad, ja es arī. Tā nu mēs abas gājām cauri Tirgum ēsdamas saldējumu. Šis saldējums stirpi atšķīrās no apgabala saldējuma. Apgabalā garša bija knapi jūtma, tas nebija īpaši auksts un vēl pie tam, tas bija amatieru veidots un negaršoja, tā kā tas ko ēdu šeit. Šis saldējums ir izteikts, koncentrēts un tad kad es to noriju, šķita aukstāks par sniegu ziemās.
"Vai tu zini, kas īsti notiks šogad?" Terēza mazliet pieklusina balsi un vaicā, tādējādi pievēršot manu uzmanību.
"Nezinu. Iespējams būs eksperimenti vai arī cīnīšanās. Varu derēt, ka Heiltinai viena diena būs brīva, jo viņai spēju nav." Sarfīrs klusi atbild. Tātad man, laikam, būs viena brīva diena.
"Vai tu zini, kur būs pirmā palikšanas vieta?" Terēza vaicā.
"Tur pat kur parasti." Viņš atbild.
Pēc kāda laika, man apnīk sēdēt pie galda, bet es nekur neeju, jo zinu, ka drīz būsim Alfminā.
Pēkšņi gaisma, kas spīdēja pa logu, pazūd un es piesteidzos pie loga. Mēs braucam cauri tunelim, kas ved uz Almfinu. Tad gaisma atkal iespīd un es ieraugu milzīgas mājas, jaudīgas mašīnas un nenormāli daudz cilvēku. Visi cilvēku apģērbi žilbina mani. Ļoti daudziem ir veiktas ķirurģiskas izmaiņas. Es saviebjos un atkāpjos no loga. Tad jau es labāk skatos uz Terēzas spilgtajiem matiem un dīvainajām drēbēm, nevis uz tiem, kas dzīvo Alfminā.
Drīz vilciens apstājas un mūs aizved uz kādu mašīnu ar tumšiem logiem. Piecpadsmit minūtes braucam mašīnā un tad apstājamies pie augstas celtnes.
Jaunu?!
18. Elaiza (turpinājums).
Puisis, kurš sēž meitenei vistuvāk, nokrīt bez dzīvības pazīmēm. Tā pat notiek ar visiem telpā esošajiem, līdz ir palicis viņas vecuma zēns ar ogļu melniem matiem. Viņš pieiet pie meitenes un viņu samīļo. Meitene atbild apskāvienam, bet pēc mirkļa puisis nokrīt nedzīvs un meitene nicinoši pasper viņa galvu tālāk no viņas.
Ekrāns izslēdzas un es šokēti turpinu lūkoties uz priekšu.
"Vai tas pats būs jādara mums?" Nedroši izdvešu. Kalme noraidoši papurina galvu un es saprotu, ka tas viss bija domāts filmēšanas gadam.
"Kā tevi sauc?" Es pajautāju, to, kas mani jau ilgāku laiku moca.
'Elaiza.'
"Nepierasts vārds." Klusi nosaku. Meitene pamāj ar galvu. Pēkšņi pie durvīm, kas ieved viņas istabā, izgaismojas dzeltena lampiņa un to pavada īsi pīkstieni. Elaiza pamāj ar roku un aizved mani uz manu istabu. Pirms viņa aiziet, es Elaizai pamāju uz atvadām.
Puisis, kurš sēž meitenei vistuvāk, nokrīt bez dzīvības pazīmēm. Tā pat notiek ar visiem telpā esošajiem, līdz ir palicis viņas vecuma zēns ar ogļu melniem matiem. Viņš pieiet pie meitenes un viņu samīļo. Meitene atbild apskāvienam, bet pēc mirkļa puisis nokrīt nedzīvs un meitene nicinoši pasper viņa galvu tālāk no viņas.
Ekrāns izslēdzas un es šokēti turpinu lūkoties uz priekšu.
"Vai tas pats būs jādara mums?" Nedroši izdvešu. Kalme noraidoši papurina galvu un es saprotu, ka tas viss bija domāts filmēšanas gadam.
"Kā tevi sauc?" Es pajautāju, to, kas mani jau ilgāku laiku moca.
'Elaiza.'
"Nepierasts vārds." Klusi nosaku. Meitene pamāj ar galvu. Pēkšņi pie durvīm, kas ieved viņas istabā, izgaismojas dzeltena lampiņa un to pavada īsi pīkstieni. Elaiza pamāj ar roku un aizved mani uz manu istabu. Pirms viņa aiziet, es Elaizai pamāju uz atvadām.
nākamoo 😊😜😍💖👅💯
18. Elaiza.
Bailīgi apcērtos uz otru pusi un ieraugu savu kalmi. Viņa pieliek pie savām lūpām pirkstu un aizved mani uz kādu istabu ar vienvietīgu gultu, koka skapi, baltu dīvāniņu un nelielu stikla televizoru, kāds ir sastopams pie mana apgabala turīgākajiem. Kalme mani apsēdina uz dīvāniņa.
Es nodrebinos un cenšos kleitas piedurknes pavilkt garākas, bet tas neizdodas. Meitene pieceļas un iedod man baltu pledu, kas smaržo pēc piparmētrām.
"Paldies." Nočukstu. Meitene pasmaida un pamāj ar galvu.
"Kāpēc tu nekad neko nesaki?" Es pajautāju un meitene novērš skatienu. Klusi sevi salamāju par to, ka izjaucu mirkli, kad meitene sāka man palīdzēt. Kalme noklepojas un pasniedz man lapiņu daži centimetru lielumā.
'Es nevaru sarunāties.'
"Kāpēc?" Pajautāju, bez skaņas.
Meitene papurina galvu un ieslēdzu televizoru. Tajā parādās tāds pats putns, kā pirms šī rīta Geriānu paziņojuma, un ekrānā parādās sešpadsmit bērni. Daži izskatās pieauguši, bet daži tik veci, kā Ferella. Nākamajā kadrā viņi visi vairs neizskatās pēc sevis. Meitenēm ir balles kleitas, bet puišiem uzvalki. Pēc tam rāda, kā viņi visi tiek aizvesti uz kādu arēnu, kura ir apaļa. Arēnā pirmie trīs metri ir bēša siena, bet augstāk tā pārvēršas par tribīnēm, kurās sēž cilvēki. Katram bērnam ir ierocis. Pēkšņi viņi visi uzsāk asiņainu cīņu par dzīvību un nāvi. Kāds zēns, iespējams tikai dažus gadus vecāks par Ferellu, no sienas ar savām spējām izrauj akmens bluķi ar ko nogalina vismaz sešus no visiem, līdz kāda mana vecuma meitene, ar gaiši brūniem, matiem izšauj bultu un viņu nonāvē. Kāda cita meitene, ar īsi apgrieztiem matiem un nedabiski baltām acīm, pieiet pie sienas un vienkārši tur stāv. Viņai vairāki mēģina trāpīt ar ieročiem, bet nekas nenotiek. Kāds puisis dodas tuvcīņā un meiteni nožņaudz. Paliek pieci izdzīvojušie, trīs puiši un divas meitenes. Viņus aizved prom. Pēc tam viņi visi atrodas nelielā telpā. Pati mazākā meitene ieraujas stūrī un paslēpj seju rokās.
Bailīgi apcērtos uz otru pusi un ieraugu savu kalmi. Viņa pieliek pie savām lūpām pirkstu un aizved mani uz kādu istabu ar vienvietīgu gultu, koka skapi, baltu dīvāniņu un nelielu stikla televizoru, kāds ir sastopams pie mana apgabala turīgākajiem. Kalme mani apsēdina uz dīvāniņa.
Es nodrebinos un cenšos kleitas piedurknes pavilkt garākas, bet tas neizdodas. Meitene pieceļas un iedod man baltu pledu, kas smaržo pēc piparmētrām.
"Paldies." Nočukstu. Meitene pasmaida un pamāj ar galvu.
"Kāpēc tu nekad neko nesaki?" Es pajautāju un meitene novērš skatienu. Klusi sevi salamāju par to, ka izjaucu mirkli, kad meitene sāka man palīdzēt. Kalme noklepojas un pasniedz man lapiņu daži centimetru lielumā.
'Es nevaru sarunāties.'
"Kāpēc?" Pajautāju, bez skaņas.
Meitene papurina galvu un ieslēdzu televizoru. Tajā parādās tāds pats putns, kā pirms šī rīta Geriānu paziņojuma, un ekrānā parādās sešpadsmit bērni. Daži izskatās pieauguši, bet daži tik veci, kā Ferella. Nākamajā kadrā viņi visi vairs neizskatās pēc sevis. Meitenēm ir balles kleitas, bet puišiem uzvalki. Pēc tam rāda, kā viņi visi tiek aizvesti uz kādu arēnu, kura ir apaļa. Arēnā pirmie trīs metri ir bēša siena, bet augstāk tā pārvēršas par tribīnēm, kurās sēž cilvēki. Katram bērnam ir ierocis. Pēkšņi viņi visi uzsāk asiņainu cīņu par dzīvību un nāvi. Kāds zēns, iespējams tikai dažus gadus vecāks par Ferellu, no sienas ar savām spējām izrauj akmens bluķi ar ko nogalina vismaz sešus no visiem, līdz kāda mana vecuma meitene, ar gaiši brūniem, matiem izšauj bultu un viņu nonāvē. Kāda cita meitene, ar īsi apgrieztiem matiem un nedabiski baltām acīm, pieiet pie sienas un vienkārši tur stāv. Viņai vairāki mēģina trāpīt ar ieročiem, bet nekas nenotiek. Kāds puisis dodas tuvcīņā un meiteni nožņaudz. Paliek pieci izdzīvojušie, trīs puiši un divas meitenes. Viņus aizved prom. Pēc tam viņi visi atrodas nelielā telpā. Pati mazākā meitene ieraujas stūrī un paslēpj seju rokās.
Turpināsi?
"Labrīt!" Nočivina Terēza un es sev piespiežu neaizspiest ausis ar abām rokām.
"Labrīt." Norūcu un klusi pie sevis pasmīnu, jo visi ir ieraudzījuši dakšu sienā.
"Heitlin, kāpēc dakša atrodas tur, nevis uz galda?" Terēza aizkaitināti vaicā, rādīdama ar pirkstu dakšas virzienā.
"Nezinu." Paraustu plecus un izgāžos krēslā.
"Es pieprasu paskaidrojumu!" Terēza nošņāca.
"Noraidīts." Bezrūpīgi atbildu un no galda paķeru sārtu ķirsi, kuru uzreiz iemetu mutē.
"Heitlina, ja tu man tūlūt pat..." Terēza iesāk, bet viņu pārtrauc Sarfīrs.
"Beidzat strīdēties! Tūlīt ar viņiem sazināsies Geriāni." Vīrietis noskalda un Terēza uzreiz apklust.
Pēc dažām minūtēm, istabas galā izgaismojas stikla televizors. No sākuma ekrānā parāda zeltainu putnu, kurš jaucas kopā ar liesmām, un tad ekrānā parādās Malkoma un Īvejs.
"Labrīt, Heitlin un Džonatan!" Sieviete stīvi sasveicinās. "Šodien jūs nonāksiet Alfminā, tāpēc esat gatavi, kam nepierastam. Šodien ar jums neko īpašu neiesāks un jums būs dota iespēja sazināties ar saviem radiniekiem. Rīt astoņos trīspadsmit jums būs jābūt gataviem." Sieviete nosaka un tad viņas skatiens ieurbjas manā sejā. "Heitlin, uzmanies." Ekrāns kļūst caurspīdīgs un es piešķiebju galvu.
Ko Malkoma ar to domāja?
Paskatos uz aizmuguri un redzu, ka abi pieaugušie skatās uz mani ar ērgļa skatienu. Jūtu, ka arī Džonatans mani vēro, bet tas man neliekas svarīgi.
"Kas ir?" Iesaucos un pieaugušie novēršas, bet Džonatans izliekas, ka to nemaz to nav dzirdējis un turpina mani vērot.
"Tas bija domāts arī tev!" Noskaldu un pieceļos kājās, atgrūzdama krēslu. Lepni izsoļoju ārā no istabas un cenšos apslēpt saviļņojumu. Es nevaru sagaidīt, kad varēšu sazināties ar Ferellu, māti un Kolu. Ļauju kājām pašām mani vest, līdz nonāku pie mazas telpas,kurā ir ekrāns ar Malkomu un Īveju.Viņi sarunājas ar kādu telpā esošu vīrieti.
"Uzmani to Heitlinu.Viņai sāk atgriezties atmiņas."Īvejs nokomandē un es noderbu.Pēkšņi uz pleciem sajūtu aukstas rokas.
"Labrīt." Norūcu un klusi pie sevis pasmīnu, jo visi ir ieraudzījuši dakšu sienā.
"Heitlin, kāpēc dakša atrodas tur, nevis uz galda?" Terēza aizkaitināti vaicā, rādīdama ar pirkstu dakšas virzienā.
"Nezinu." Paraustu plecus un izgāžos krēslā.
"Es pieprasu paskaidrojumu!" Terēza nošņāca.
"Noraidīts." Bezrūpīgi atbildu un no galda paķeru sārtu ķirsi, kuru uzreiz iemetu mutē.
"Heitlina, ja tu man tūlūt pat..." Terēza iesāk, bet viņu pārtrauc Sarfīrs.
"Beidzat strīdēties! Tūlīt ar viņiem sazināsies Geriāni." Vīrietis noskalda un Terēza uzreiz apklust.
Pēc dažām minūtēm, istabas galā izgaismojas stikla televizors. No sākuma ekrānā parāda zeltainu putnu, kurš jaucas kopā ar liesmām, un tad ekrānā parādās Malkoma un Īvejs.
"Labrīt, Heitlin un Džonatan!" Sieviete stīvi sasveicinās. "Šodien jūs nonāksiet Alfminā, tāpēc esat gatavi, kam nepierastam. Šodien ar jums neko īpašu neiesāks un jums būs dota iespēja sazināties ar saviem radiniekiem. Rīt astoņos trīspadsmit jums būs jābūt gataviem." Sieviete nosaka un tad viņas skatiens ieurbjas manā sejā. "Heitlin, uzmanies." Ekrāns kļūst caurspīdīgs un es piešķiebju galvu.
Ko Malkoma ar to domāja?
Paskatos uz aizmuguri un redzu, ka abi pieaugušie skatās uz mani ar ērgļa skatienu. Jūtu, ka arī Džonatans mani vēro, bet tas man neliekas svarīgi.
"Kas ir?" Iesaucos un pieaugušie novēršas, bet Džonatans izliekas, ka to nemaz to nav dzirdējis un turpina mani vērot.
"Tas bija domāts arī tev!" Noskaldu un pieceļos kājās, atgrūzdama krēslu. Lepni izsoļoju ārā no istabas un cenšos apslēpt saviļņojumu. Es nevaru sagaidīt, kad varēšu sazināties ar Ferellu, māti un Kolu. Ļauju kājām pašām mani vest, līdz nonāku pie mazas telpas,kurā ir ekrāns ar Malkomu un Īveju.Viņi sarunājas ar kādu telpā esošu vīrieti.
"Uzmani to Heitlinu.Viņai sāk atgriezties atmiņas."Īvejs nokomandē un es noderbu.Pēkšņi uz pleciem sajūtu aukstas rokas.
Next