Nu sākšu jau ar to,ka mana bērnība ir bijusi ļoti raiba. Notikumi kurus varu nosaukt par spilgtiem,un stipri palikušiem atmiņā ir ļoti maz. Viss skaistakie un jaukākie bernības mirkļi vienmēr ir un būs saistījušies ar omīti un māsu,kopā ar viņām man bija bērnība-prieks,smaids uz lūpām,nedarbi,asaras,ģimenes siltums un viss pārejais,kas bērnam bērnībā nepieciešams.;) Omīte ar māsu aizbrauca,sākās citi bērnības laiki. Augu kopā ar brāļiem,spēlējāmies,ākstījāmies,baroju viņus ar smilšu kūkām,zāli un ko tik vēl nē. Kas gan būtu bijusi bērnība bez Skubija Dūu,Džonija Bravo,Bruņurupučiem Ņindzām,amuleta,Supermena,Renegāta,un kā tik vēl nē.;D Un,un Meksikāņu seriāliem,ojj kā mēdzu raudāt pie tiem.;D Un visas tās spēles,aukstāk par zemi,tuk-tuk par sevi,visādas savas izdomātās.;) Īstenībā man prieks,ka esmu 90.gadu jauniete,jo es vēl paspēju kaut mazliet izbaudīt bērnību,ar draugiem,ar visādām muļķībām,bez datora un telefona,un visādām tādām ierīcēm.;)