Man ir divi logi... Ziemā apsnigušas ābeles,lauks un kāda stirniņa Pavasarī ziedošas ābeles Vasarā skaistie saulrieti Rudenī,krāsainas lapas,āboli un labības lauks. #pēc lietus rudenī laikam
Izvēle.Tā man dara grūtības visu laiku. Bieži izvēlos kaut ko darīt it kā,kā būtu pareizi,bet baigās to nožēloju,jo man liek saprast, ka tā nevevajadzēja... ai,nu jā.
Visvislabākais ir tikai viens...:) Stundām ilga pļāpāšana...līdz pat rītam,un vienalga,ka nākamajā dienā skola vai kas cits. Ir bijis tā,ka esmu upurējusies un gulējusi tikai nepilnas 2 stundas,lai kāds/a varētu izstāstīt visu,kas uz sirds vai vienkārši, paklausīties un parunāt par muļķībām. :)
Varbūt kādam tā neliksies kā bērnības trauma,bet... 2 gadu vecumā es zaudēju savu vecomāti,un vienīgais,ko patiešam atceros ir viņas bērēs,kā viņa gulēja. Tiešām par viņu neko vairāk neatceros. Otra varētu būt...ka 4 gadu vecumā redzēju,kā tētis iet prom un kā es maza būdama vienkārši neko nesaprazdama bļāvu. Tas ir pārgājis, un viss tagad ir labi,bet to skatu es nekad neaizmirsīšu tik un tā. Un visstulbākā trauma man ir pārgājusi,bet bija līdz kādiem 7 gadiem. Kad biju maza ar māsu dzīvojām vienā istabā un es vakaros,kad bija jāiet gulēt,vienmēr vārījos,un lai es aizvērtos,māsa man sastāstīja,ka ja es neaizmigšu,tad man pakaļ atnāks ragana.Un tā katru vakaru,man bija pat bail acis taisīt vaļā,kur nu vēl vārīties.
Vai labāka ir patiesība, pat ja sāpīga, vai tomēr meli?
Patiesība. Viennozīmīgi. Es personīgi nespēju melot ilgi, tie kas mani pa īstam pazīst to zin. Vienmēr beigās atzīšu savu vainu, varbūt tas nav pareizi, jo sāpinu tā kādu... Bet nu nevaru melot, it īpaši tiem, kas kaut ko nozīmē.