Piecēlos ar mokām, tad aizgāju uz skolu pēc liecības, tad mājās, tad savācu visas mantas, gāju uz autiņu, atbraucu uz īstajām mājām, sataisījos un braucu uz Vērgales koncertu :)
Kamēr mēs meklējam ideālu cilvēku, mēs palaižam garām pilnīgi ne-ideālu cilvēku, kurš varētu padarīt mūs laimīgus. Kāpēc mēs tā daram un kāpēc mēs nenovērtējam tos, kas mums ir blakus?
Vai nav tā, ka tu pieaudz ar katru dienu, paliec par personu, bet aizmirsti to, ka par to tev ir jāpateicas vecākiem? Nav tā, ka sanāk maz laika veltīt viņiem un vai tu viņus iepriecini vismaz dažreiz?
Neaizmirstu to, ļoti novērtēju šāvis vecākus, ļoti viņus mīlu un cenšos pēc iespējas vairāk laika pavadīt ar viņiem. :)