Hei! Tev garšo apelsīnu mizas?
jūu. tās ir pašas labākās. 😂 😂
Ask @cookie_land
Jau kādu laiku manā profilā ir apskatāma neliela informācija. Rakstat ko man darīt?!
Man vienalga,tavu stāstu nelasu.
Liked by:
Mīļu4is
nu kāda sajūta ka rīt nauv skola . ?;'d
Jā,es jau būtu laimīga ja nebūtu skola. Bet mana skola ir 'īpaša' un izdomāja,ka skolotāji nepiedalīsies streikā,tā kā man rīt jāiet uz skolu😣😣
Liked by:
Mīļu4is
Сумасшедшая
- Artis .† `
Mūsu mīla
Related users
Tu raksti kādu citu stāstu ja jā iemet linku . Un vai tu lasi citus ask.fm stāstus ja jā iemet linku!
Esmu iesākusi rakstīt,bet neesmu nekur publicējusi internetā. Un lasu es tikai trīs stāstus - ''Mainīgie'',''Noslēpums'' un ''Viņas princis'',kaut gan pēdējā stāsta rakstniece vēl pati nav pārliecināta vai turpinās.
Kur tu esi palikusi?
Kā tas jāsaprot? Šo stāstu es jau sen esmu pabeigusi. :D
Liked by:
Mīļu4is
Сумасшедшая
- Artis .† `
∆ sawļļaaa ∆
sveika. tu varētu man paskaidrot kas vainas manam stāstam? Es tikai nesen saku raxtit so stastu un tagad man ir tada sajuta ka neviens to nelasa. p.s paldies par palidzibu jau ieprieks😉
Neapvainojies,taču Tu esi rakstījusi,ka Tavs stāsts nebūs tāds kā pārējie,bet sākums liek domāt kaut ko citu. Meitene no laukiem pārceļas uz lielu pilsētu,iet jaunā skolā,viņa iepatīkas skolas populārākajam čalim,bet viņa bijusī cenšas visu izjaukt.
Ja es minu nepareizi,atvaino,taču šobrīd man liekas,ka tieši šāds būs stāsta turpinājums.
Vēl Tu biji atvainojusies lasītājiem par to,ka tavuprāt daļa ir par garu. Taču nē,tieši otrādāk. Daļas vajag rakstīt garākas,cik vien var. Centies katru daļu nobeigt ar kaut ko interesantu,lai lasītājiem patīk Tavs stāsts un lai viņi gaida jaunās daļas.
Manuprāt,arī notikumi ir pārāk sasteigti. Vairāk analizē situāciju un emocijas.
Un vēl,Tavā stāstā to nemanīju,tomēr tāpat atgādinu,neizmanto sarunu valodu un saīsinājumus,piemēram,''omg'' vai ''wtf''. Izmanto latviešu valodu un burtus,raksti gramatiski pareizi.
Ceru,ka Tev izdosies uzrakstīt tādu stāstu,kādu vēlies. :)
Ja es minu nepareizi,atvaino,taču šobrīd man liekas,ka tieši šāds būs stāsta turpinājums.
Vēl Tu biji atvainojusies lasītājiem par to,ka tavuprāt daļa ir par garu. Taču nē,tieši otrādāk. Daļas vajag rakstīt garākas,cik vien var. Centies katru daļu nobeigt ar kaut ko interesantu,lai lasītājiem patīk Tavs stāsts un lai viņi gaida jaunās daļas.
Manuprāt,arī notikumi ir pārāk sasteigti. Vairāk analizē situāciju un emocijas.
Un vēl,Tavā stāstā to nemanīju,tomēr tāpat atgādinu,neizmanto sarunu valodu un saīsinājumus,piemēram,''omg'' vai ''wtf''. Izmanto latviešu valodu un burtus,raksti gramatiski pareizi.
Ceru,ka Tev izdosies uzrakstīt tādu stāstu,kādu vēlies. :)
sveika. tu varētu man paskaidrot kas vainas manam stāstam? Es tikai nesen saku raxtit so stastu un tagad man ir tada sajuta ka neviens to nelasa. p.s paldies par palidzibu jau ieprieks😉
nevaru palīdzēt Tev,jo nezinu kas esi :D
čau!!!! tu lūdzu varētu man paskaidrot kas vainas manam stāstam??? agrāk man bija daudz lasītāju, taču tagad esmu pamanījusi ka to ir kļuvis mazāk. Nezinu vai maz ir jēga turpināt. Idejas, un pavērsieni man ir, taču ..........
Vienīgā problēma ko saskatu ir tas,ka daļas liec diezgan reti. Taču nevainoju Tevi,jo ir vasara un man pašai ir diezgan maz laika lai kaut ko uzrakstītu.
Vienkārši neuztraucies,Tavs stāsts tikai ir sākuma posmā,tāpēc ir tā pamazāk lasītāju. Ar laiku viss nokārtosies ;)
Un Tev ir jāturpina stāsts. Nav citu variantu :P :D
Vienkārši neuztraucies,Tavs stāsts tikai ir sākuma posmā,tāpēc ir tā pamazāk lasītāju. Ar laiku viss nokārtosies ;)
Un Tev ir jāturpina stāsts. Nav citu variantu :P :D
akd kpc jau beigas?😨stāsts ir ytik ideāls ļotyi gribas vēl daļas.😊😍😻
Man žēl,bet nebija vairs iedvesmas šim stāstam. Visu ko gribēju uzrakstīt,uzrakstīju. 😊😊👍❤
Velvienu velvienu velvienu velvienu velvienu velvienu
Tātad,šis stāsts ir beidzies. Taču tas nenozīmē,ka es pazudīšu pavisam. :)
Esmu izveidojusi jaunu profilu,kur rakstīšu jaunu stāstu.
@DebesisUnElle
Pagaidām vēl neesmu neko publicējusi. Jauno stāstu plānoju iesākt rīt vai aizparīt,tad jau redzēs:)
Runājot par šo profilu,es viņu nedzēsīšu ārā. Ja kāds gribēs,droši varēsiet rakstīt uz šo profilu jautājumus par jauno stāstu,gan arī par šo,ja tomēr kaut kas palika neskaidrs. ;)
Paldies visiem,kas bija kopā ar mani un lasīja šo stāstu. Jūs nebijāt īpaši daudz,tāpēc mīlu jūs vēl vairāk.
Bučas! :)*
Esmu izveidojusi jaunu profilu,kur rakstīšu jaunu stāstu.
@DebesisUnElle
Pagaidām vēl neesmu neko publicējusi. Jauno stāstu plānoju iesākt rīt vai aizparīt,tad jau redzēs:)
Runājot par šo profilu,es viņu nedzēsīšu ārā. Ja kāds gribēs,droši varēsiet rakstīt uz šo profilu jautājumus par jauno stāstu,gan arī par šo,ja tomēr kaut kas palika neskaidrs. ;)
Paldies visiem,kas bija kopā ar mani un lasīja šo stāstu. Jūs nebijāt īpaši daudz,tāpēc mīlu jūs vēl vairāk.
Bučas! :)*
nākamo tavs stāsts ir ideāls👌👑
51.
MIRANDA
Šausmīgi sāp galva un ir grūti pakustēties. Kur es esmu? Visapkārt redzu tikai tumsu. Mēģinu kaut ko sataustīt,paceļu rokas un atduros pret kaut ko mīkstu. Spilvens? Taču tas nekustas. Stumju to ar rokām un kājām,līdz tas beidzot izkustas. Vāks,tas bija vāks. Bet kam? Pieceļos sēdus un gandrīz iekliedzos. Es atrados zārkā. Kāpēc,pie velna,es atrodos zārkā?
Tad es atcerējos. Leģendu. Mežu. Un zibeni. Tas man trāpīja. Es nomiru. Taču es esmu dzīva. Vai es piepildīju leģendu? Ak Kungs,šis viss ir tik satraucoši.
Izrāpjos ārā no zārka un palūkojos apkārt. Mana istaba. Viņi ir atveduši mani mājās. Pa logu spīd mēness,taču es to ignorēju. Izeju no istabas,lai kādam paziņotu par to,ka esmu dzīva. Eju pa tik ļoti pazīstamo gaiteni līdz pirmajam stāvam. Grasos iet uz vecāku istabu,kad izdzirdu kādu kliedzam.
-Viņa ir pazudusi. Robi,Šarlote? Viņas vairs nav!-balss kliedz. Es pazīstu šo balsi. Tā pieder...pieder Kristenam! Ko viņš dara mūsu mājā?
Skrienu atpakaļ uz otro stāvu,kur es ieraugu tēvu un Kristenu. Viņi lēni pagriežas un tad ilgi skatās uz mani,mutes atvēruši un acis izpletuši.
-Kas ir? Ko blenžat?-jautāju.
-Tu..tu biji mirusi,mīļā.-tēvs stostīdamies atbild.
-Bet vairs neesmu.-vienkārši nosaku un paraustu plecus. Gribu jau jautāt kur ir mamma,taču viņa jau skrien šurp. Kliegdama.
-Jums tas jādzird. Tā nebija viņas nāve. Nekas vēl nav beidzies. Viņai vajadzētu...-tad viņa beidzot bija uzskrējusi pa kāpnēm un apstājās,ieraudzīdama mūs visus. Brīdi viņa tur stāvēja,taču tad atguvās un pabeidza iesākto.
-Atdzīvoties. Viņai vajadzētu atdzīvoties.-Šarlote nočukstēja un skatījās uz mani,it kā nespētu noticēt,ka esmu īsta.
-Mammu!-es iesaucos un metos pie viņas.
-Ak,mana mīļā.-viņa teica,raudādama un turēdama mani cieši savā apskāvienā.
-Kā tas ir iespējams?-mums aiz muguras jautāja tētis.
-Leģenda nekad nevēstīja par nāvi. Tikai par uzupurēšanos un atdzīvošanos.-mamma atbildēja,smaidot,
-Vai es to paveicu? Vai es palīdzēju vilkiem?-jautāju,ieskatīdamās mammas acīs.
-Tu palīdzēji visiem,mīļumiņ. Tagad nāc Robi,mums jāpastāsta Džimijam.-atlaidusi mani un paņēmusi Robi aiz rokas,viņi devās lejā.
Mēs ar Kristenu palikām divatā. Viņš sakustējās un sāka nākt uz manu pusi. Šoreiz es neatkāpos.
-Es domāju,ka esmu zaudējis tevi uz visiem laikiem.-viņš teica,saņemdams manu roku un to saspiesdams.
-Bet te nu es esmu.-atbildēju un pasmaidīju.
-Miranda,es tevi mīlu.
-Es zinu.
-Vai tu mani precēsi?-viņš jautāja.
Pēc mirkļa klusēšanas atteicu.
-Varbūt.
-Miranda.?-Kristens draudīgi uz mani paskatījās,taču es manīju mīlestību viņa acīs.
-Jā,muļķīt. Jā,es tevi precēšu.-iesmējos un pievilku viņu tuvāk,lai noskūpstītu.
***BEIGAS***
MIRANDA
Šausmīgi sāp galva un ir grūti pakustēties. Kur es esmu? Visapkārt redzu tikai tumsu. Mēģinu kaut ko sataustīt,paceļu rokas un atduros pret kaut ko mīkstu. Spilvens? Taču tas nekustas. Stumju to ar rokām un kājām,līdz tas beidzot izkustas. Vāks,tas bija vāks. Bet kam? Pieceļos sēdus un gandrīz iekliedzos. Es atrados zārkā. Kāpēc,pie velna,es atrodos zārkā?
Tad es atcerējos. Leģendu. Mežu. Un zibeni. Tas man trāpīja. Es nomiru. Taču es esmu dzīva. Vai es piepildīju leģendu? Ak Kungs,šis viss ir tik satraucoši.
Izrāpjos ārā no zārka un palūkojos apkārt. Mana istaba. Viņi ir atveduši mani mājās. Pa logu spīd mēness,taču es to ignorēju. Izeju no istabas,lai kādam paziņotu par to,ka esmu dzīva. Eju pa tik ļoti pazīstamo gaiteni līdz pirmajam stāvam. Grasos iet uz vecāku istabu,kad izdzirdu kādu kliedzam.
-Viņa ir pazudusi. Robi,Šarlote? Viņas vairs nav!-balss kliedz. Es pazīstu šo balsi. Tā pieder...pieder Kristenam! Ko viņš dara mūsu mājā?
Skrienu atpakaļ uz otro stāvu,kur es ieraugu tēvu un Kristenu. Viņi lēni pagriežas un tad ilgi skatās uz mani,mutes atvēruši un acis izpletuši.
-Kas ir? Ko blenžat?-jautāju.
-Tu..tu biji mirusi,mīļā.-tēvs stostīdamies atbild.
-Bet vairs neesmu.-vienkārši nosaku un paraustu plecus. Gribu jau jautāt kur ir mamma,taču viņa jau skrien šurp. Kliegdama.
-Jums tas jādzird. Tā nebija viņas nāve. Nekas vēl nav beidzies. Viņai vajadzētu...-tad viņa beidzot bija uzskrējusi pa kāpnēm un apstājās,ieraudzīdama mūs visus. Brīdi viņa tur stāvēja,taču tad atguvās un pabeidza iesākto.
-Atdzīvoties. Viņai vajadzētu atdzīvoties.-Šarlote nočukstēja un skatījās uz mani,it kā nespētu noticēt,ka esmu īsta.
-Mammu!-es iesaucos un metos pie viņas.
-Ak,mana mīļā.-viņa teica,raudādama un turēdama mani cieši savā apskāvienā.
-Kā tas ir iespējams?-mums aiz muguras jautāja tētis.
-Leģenda nekad nevēstīja par nāvi. Tikai par uzupurēšanos un atdzīvošanos.-mamma atbildēja,smaidot,
-Vai es to paveicu? Vai es palīdzēju vilkiem?-jautāju,ieskatīdamās mammas acīs.
-Tu palīdzēji visiem,mīļumiņ. Tagad nāc Robi,mums jāpastāsta Džimijam.-atlaidusi mani un paņēmusi Robi aiz rokas,viņi devās lejā.
Mēs ar Kristenu palikām divatā. Viņš sakustējās un sāka nākt uz manu pusi. Šoreiz es neatkāpos.
-Es domāju,ka esmu zaudējis tevi uz visiem laikiem.-viņš teica,saņemdams manu roku un to saspiesdams.
-Bet te nu es esmu.-atbildēju un pasmaidīju.
-Miranda,es tevi mīlu.
-Es zinu.
-Vai tu mani precēsi?-viņš jautāja.
Pēc mirkļa klusēšanas atteicu.
-Varbūt.
-Miranda.?-Kristens draudīgi uz mani paskatījās,taču es manīju mīlestību viņa acīs.
-Jā,muļķīt. Jā,es tevi precēšu.-iesmējos un pievilku viņu tuvāk,lai noskūpstītu.
***BEIGAS***
vel vienu,ludzu^^
Šī ir pirmspēdējā daļa:)
50.
Mēs atradāmies Mirandas vecāku mājās. Mājās,kur Miranda pavadīja bērnību un pusaudža gadus,līdz viņa pārvērtās. Pēc viņas nāves,es,Robis un Džimijs,kopā ar Mirandas ķermeni,devāmies uz viņas mājām. Mirandas māte,Šarlote,nebija pārstājusi raudāt jau divas dienas. Varētu likties,ka tas ir pārspīlēti,taču Šarlote vismaz izrāda kādas cilvēciskas pazīmes. Mēs,pārējie..mēs tā nedaram.
Robis dienas laikā sēž milzīgās šūpolēs,kas esot bijušas Mirandas mīļākās. Naktī viņš guļ savā darbistabā,ignorēdams Šarlotes lūgumus palikt pie viņas.
Džimijs laiku pavada vēl nejēdzīgāk. Viņš sēž pie ezera,staigā pa pilsētu,apskata Mirandas skolu un visādas citas tik pat muļķīgas lietas.
Es...es saules gaismu neesmu redzējis kopš dienas,kad te ieradāmies. Visu laiku uzturos istabā kuru man ierādīja Šarlote. Biezie aizkari paliek aizvērti. Šīs mājas kalpones ir ļoti laipnas,man tiek pienests gan ēdiens,gan dzēriens,gan viss pārējais.
Pirmā mana doma bija,pavadīt visu savu atlikušo dzīvi alkohola reibumā,tad es nejustu tik lielas sāpes. Taču Miranda ienīda gan alkoholu,gan cigaretes. Tā nu šajās divās dienās neesmu ievilcis nevienu pašu dūmu un neesmu iedzēris ne pilīti alkohola.
Miranda atradās savā istabā,otrajā stāvā. Visi ik pa laikam aizgāja pie viņas,tomēr es to nespēju. Redzēt viņu nedzīvu un saprast,ka es neko nespēju darīt,lai to mainītu.
Cik noprotu,ir jau iestājusies nakts. Viss mājā ir kluss.
Lielākā ironija ir tā,ka šonakt ir pilnmēness nakts. Džimijs tika sasiets un atstāts pa nakti pagrabā. Citu vilkaču šajā namā vairs nav...vismaz ne dzīvu.
Pēkšņi man rodas vēlme apraudzīt Mirandu. Zinu,ka tā ir ļoti slikta doma,taču man to vajag izdarīt. Vēl pēdējo reizi,pirms bērēm.
Pieceļos no krēsla un beidzot izeju no šīs istabas. Dodos augšup pa kāpnēm uz otro stāvu.
''Trešās durvis pa labi ir Mirandas istaba'' es atceros Roba teikto,tuvodamies durvīm. Kad esmu jau pie tām un sniedzos pēc roktura,mana roka sastingst uz tā. Vai es tiešām esmu gatavs? Kā es reaģēšu ieraugot viņu šādu? Patiešām ceru,ka mani nevajadzēs vest uz trako namu. Negribētu ar tēvu būt kaimiņi.
Ievelku dziļu elpu,atveru durvis un speru soli istabā. Gaidīju savādāku smaku,miruša cilvēka vai pūstoša ķermeņa aromātu,taču viss ko spēju saost bija jasmīns.
Istabā bija tumšs,vienīgo gaismu deva pilnmēness,kas spīdēja iekšā pa logu. Mans skatiens atdūrās pret zārku. Tas bija no melna ozolkoka un spīdēja,atstarodams mēness starus. Zārka vāks bija vaļā,taču man likās,ka tam jābūt aizvērtam. Nomierināju sevi ar domu,ka kāds to vienkārši netīšām aizmirsis aizvērt.
Spēru soli tuvāk zārkam. Tad vēl vienu un vēl vienu. Acis biju cieši aizžmiedzis,taču kad sajutu,ka esmu tieši blakus zārkam,saņēmos un atvēru tās.
Blenzu zārkā un centos saprast,kas notiek. Zārks bija tukšs. Mirandas tur nebija.
50.
Mēs atradāmies Mirandas vecāku mājās. Mājās,kur Miranda pavadīja bērnību un pusaudža gadus,līdz viņa pārvērtās. Pēc viņas nāves,es,Robis un Džimijs,kopā ar Mirandas ķermeni,devāmies uz viņas mājām. Mirandas māte,Šarlote,nebija pārstājusi raudāt jau divas dienas. Varētu likties,ka tas ir pārspīlēti,taču Šarlote vismaz izrāda kādas cilvēciskas pazīmes. Mēs,pārējie..mēs tā nedaram.
Robis dienas laikā sēž milzīgās šūpolēs,kas esot bijušas Mirandas mīļākās. Naktī viņš guļ savā darbistabā,ignorēdams Šarlotes lūgumus palikt pie viņas.
Džimijs laiku pavada vēl nejēdzīgāk. Viņš sēž pie ezera,staigā pa pilsētu,apskata Mirandas skolu un visādas citas tik pat muļķīgas lietas.
Es...es saules gaismu neesmu redzējis kopš dienas,kad te ieradāmies. Visu laiku uzturos istabā kuru man ierādīja Šarlote. Biezie aizkari paliek aizvērti. Šīs mājas kalpones ir ļoti laipnas,man tiek pienests gan ēdiens,gan dzēriens,gan viss pārējais.
Pirmā mana doma bija,pavadīt visu savu atlikušo dzīvi alkohola reibumā,tad es nejustu tik lielas sāpes. Taču Miranda ienīda gan alkoholu,gan cigaretes. Tā nu šajās divās dienās neesmu ievilcis nevienu pašu dūmu un neesmu iedzēris ne pilīti alkohola.
Miranda atradās savā istabā,otrajā stāvā. Visi ik pa laikam aizgāja pie viņas,tomēr es to nespēju. Redzēt viņu nedzīvu un saprast,ka es neko nespēju darīt,lai to mainītu.
Cik noprotu,ir jau iestājusies nakts. Viss mājā ir kluss.
Lielākā ironija ir tā,ka šonakt ir pilnmēness nakts. Džimijs tika sasiets un atstāts pa nakti pagrabā. Citu vilkaču šajā namā vairs nav...vismaz ne dzīvu.
Pēkšņi man rodas vēlme apraudzīt Mirandu. Zinu,ka tā ir ļoti slikta doma,taču man to vajag izdarīt. Vēl pēdējo reizi,pirms bērēm.
Pieceļos no krēsla un beidzot izeju no šīs istabas. Dodos augšup pa kāpnēm uz otro stāvu.
''Trešās durvis pa labi ir Mirandas istaba'' es atceros Roba teikto,tuvodamies durvīm. Kad esmu jau pie tām un sniedzos pēc roktura,mana roka sastingst uz tā. Vai es tiešām esmu gatavs? Kā es reaģēšu ieraugot viņu šādu? Patiešām ceru,ka mani nevajadzēs vest uz trako namu. Negribētu ar tēvu būt kaimiņi.
Ievelku dziļu elpu,atveru durvis un speru soli istabā. Gaidīju savādāku smaku,miruša cilvēka vai pūstoša ķermeņa aromātu,taču viss ko spēju saost bija jasmīns.
Istabā bija tumšs,vienīgo gaismu deva pilnmēness,kas spīdēja iekšā pa logu. Mans skatiens atdūrās pret zārku. Tas bija no melna ozolkoka un spīdēja,atstarodams mēness starus. Zārka vāks bija vaļā,taču man likās,ka tam jābūt aizvērtam. Nomierināju sevi ar domu,ka kāds to vienkārši netīšām aizmirsis aizvērt.
Spēru soli tuvāk zārkam. Tad vēl vienu un vēl vienu. Acis biju cieši aizžmiedzis,taču kad sajutu,ka esmu tieši blakus zārkam,saņēmos un atvēru tās.
Blenzu zārkā un centos saprast,kas notiek. Zārks bija tukšs. Mirandas tur nebija.
turpini lūdzu nevaru apstāties lasīt tavu stāstu
49.
Visapkārt dzirdēju klepošanu,taču saredzēt kaut ko nebija iespējams. Izklausījās,ka Džimijam trūkst elpas,taču tas nebija tas,par ko es uztraucos...
-Miranda?-es nokliedzos un atsāku klepot. Gaidīju,taču atbildes nebija.
No manis pa labi dzirdēju,kā Robis sauc Mirandas vārdu,taču arī viņš nesaņēma atbildi. Džimijs joprojām cīnījās pēc elpas,kaut gan dūmi bija palikuši jau krietni mazāk.
-Miranda,kur tu esi?-es mēģināju vēlreiz,taču dūmu dēļ,kakls aizlūza un pēdējie vārdi izklausījās kā cūku kvieciens.
Atmetis cerības sadzirdēt viņas balsi,es guļus līdu uz priekšu kur atradās Miranda. Caur,nu jau minimāli palikušo dūmu kārtu redzēju,ka arī Mirandas tēvs cenšas tik līdz viņai. Pavēros uz priekšu,taču viss ko redzēju bija dūmi, Aizmirkškināju prom dūmu radītās asaras un sasprindzināju redzi. Un tur jau viņa bija,Miranda gulēja uz zemes,ar muguru pret mums,nekustēdamies.
-Par vēlu,ir par vēlu.-aiz manis gārdzēja Džimijs.
-Kas par vēlu?-jautāju,taču Džimijs sāka klepot.
Turpināju ceļu līdz Mirandai,būdams krietni tālu aiz Robi.
-Nē,nē..-Džimijs atkal murmināja,saķēris galvu rokās.
-Džimij,kas ir?-jautāju,apstādamies un pagriezdams seju pret viņu.
-Par vēlu,par vēlu..tas jau ir noticis..-viņš tikai nesakarīgi teica.
-Kas ir noticis? Kas?-kliedzu.
Džimijs atrāva plaukstas no sejas un pavērās uz mani ar asaru pilnām acīm.
-Miranda..-viņš nočukstēja un karsta asara noritēja pār viņa vaigu. Tad vēl viena un vēl...
Atkal pagriezos ar seju virzienā,kur vajadzētu atrasties Mirandai un tur ieraudzīju viņas tēvu,Robi.
Viņš sēdēja zemē un turēdams Mirandu rokās,raudāja.
Sakopoju visus savus spēkus un piecēlos no zemes. Stāvus man neizdevās uzslieties,tāpēc paliku četrrāpus un rāpoju pie Mirandas. Galvā man nebija nevienas pašas domiņas,viss kā ar slotu izslaucīts,tukšs.
Beidzot ticis pie Mirandas,nesapratnē palūkojos uz Robi.
-Viņai trāpīja zibens...-Robis iesāka,taču viņa balss aizlūza un noliecis galvu,Mirandas tēvs turpināja liet asaras.
-Nē. Tas nevar būt. Tā nav taisnība.-es kliedzu un izrāvis Mirandu Robim no rokām,sāku viņai veikt mākslīgo elpināšanu. Viņa neelpoja,taču es neapstājos. Turpināju pūst viņas mutē gaisu un masēt viņas sirdi. Taču rezultātu nebija.
Robis,man blakus,tikai raudāja,bet es centos atdzīvināt Mirandu,visu laiku atkārtodams ''nē''.
Manas rokas sāka sāpēt un sāka trūkt elpas,tomēr es sevi nežēloju. Centos cik spēju.
Pēkšņi man uz pleca uzgūlās silta plauksta. Paskatījos uz atpakaļu un ieraudzīju Džimiju,ar netīru seju un gaužām bēdīgu skatienu.
-Kristen pietiks. Mēs vairs neko nevaram darīt. Viss ir beidzies-viņš teica aizsmakušā balsī.
-Nē!-es atcirtu un notriecu Džimija roku no sava pleca.
-Kristen,viņa ir mirusi.-viņš atkārtoja.
Brīdi sēdēju un raudāju tāpat kā Robis un Džimijs. Tad pavēros uz leju,
Mirandas acis bija aizvērtas,sejas āda bāla un lūpas mazliet pavērtas. Viņa neelpoja un viņas sirds nepukstēja. Viņa,mana mīļotā,bija mirusi.
Nespēdams vairs ciest klusu,izkliedzu savas sāpes mežā...
Visapkārt dzirdēju klepošanu,taču saredzēt kaut ko nebija iespējams. Izklausījās,ka Džimijam trūkst elpas,taču tas nebija tas,par ko es uztraucos...
-Miranda?-es nokliedzos un atsāku klepot. Gaidīju,taču atbildes nebija.
No manis pa labi dzirdēju,kā Robis sauc Mirandas vārdu,taču arī viņš nesaņēma atbildi. Džimijs joprojām cīnījās pēc elpas,kaut gan dūmi bija palikuši jau krietni mazāk.
-Miranda,kur tu esi?-es mēģināju vēlreiz,taču dūmu dēļ,kakls aizlūza un pēdējie vārdi izklausījās kā cūku kvieciens.
Atmetis cerības sadzirdēt viņas balsi,es guļus līdu uz priekšu kur atradās Miranda. Caur,nu jau minimāli palikušo dūmu kārtu redzēju,ka arī Mirandas tēvs cenšas tik līdz viņai. Pavēros uz priekšu,taču viss ko redzēju bija dūmi, Aizmirkškināju prom dūmu radītās asaras un sasprindzināju redzi. Un tur jau viņa bija,Miranda gulēja uz zemes,ar muguru pret mums,nekustēdamies.
-Par vēlu,ir par vēlu.-aiz manis gārdzēja Džimijs.
-Kas par vēlu?-jautāju,taču Džimijs sāka klepot.
Turpināju ceļu līdz Mirandai,būdams krietni tālu aiz Robi.
-Nē,nē..-Džimijs atkal murmināja,saķēris galvu rokās.
-Džimij,kas ir?-jautāju,apstādamies un pagriezdams seju pret viņu.
-Par vēlu,par vēlu..tas jau ir noticis..-viņš tikai nesakarīgi teica.
-Kas ir noticis? Kas?-kliedzu.
Džimijs atrāva plaukstas no sejas un pavērās uz mani ar asaru pilnām acīm.
-Miranda..-viņš nočukstēja un karsta asara noritēja pār viņa vaigu. Tad vēl viena un vēl...
Atkal pagriezos ar seju virzienā,kur vajadzētu atrasties Mirandai un tur ieraudzīju viņas tēvu,Robi.
Viņš sēdēja zemē un turēdams Mirandu rokās,raudāja.
Sakopoju visus savus spēkus un piecēlos no zemes. Stāvus man neizdevās uzslieties,tāpēc paliku četrrāpus un rāpoju pie Mirandas. Galvā man nebija nevienas pašas domiņas,viss kā ar slotu izslaucīts,tukšs.
Beidzot ticis pie Mirandas,nesapratnē palūkojos uz Robi.
-Viņai trāpīja zibens...-Robis iesāka,taču viņa balss aizlūza un noliecis galvu,Mirandas tēvs turpināja liet asaras.
-Nē. Tas nevar būt. Tā nav taisnība.-es kliedzu un izrāvis Mirandu Robim no rokām,sāku viņai veikt mākslīgo elpināšanu. Viņa neelpoja,taču es neapstājos. Turpināju pūst viņas mutē gaisu un masēt viņas sirdi. Taču rezultātu nebija.
Robis,man blakus,tikai raudāja,bet es centos atdzīvināt Mirandu,visu laiku atkārtodams ''nē''.
Manas rokas sāka sāpēt un sāka trūkt elpas,tomēr es sevi nežēloju. Centos cik spēju.
Pēkšņi man uz pleca uzgūlās silta plauksta. Paskatījos uz atpakaļu un ieraudzīju Džimiju,ar netīru seju un gaužām bēdīgu skatienu.
-Kristen pietiks. Mēs vairs neko nevaram darīt. Viss ir beidzies-viņš teica aizsmakušā balsī.
-Nē!-es atcirtu un notriecu Džimija roku no sava pleca.
-Kristen,viņa ir mirusi.-viņš atkārtoja.
Brīdi sēdēju un raudāju tāpat kā Robis un Džimijs. Tad pavēros uz leju,
Mirandas acis bija aizvērtas,sejas āda bāla un lūpas mazliet pavērtas. Viņa neelpoja un viņas sirds nepukstēja. Viņa,mana mīļotā,bija mirusi.
Nespēdams vairs ciest klusu,izkliedzu savas sāpes mežā...
Nākamo
48.
-Kristen,koncentrējies!-Džimijs teica,mazliet dusmojoties.
-Labi,bet ko lai mēs darām?-jautāju,jūtot,ka man pamazām iestājas panika. Mirandu es zaudēju jau pirms ilga laika,taču es nespēju pieļaut domu,ka viņa varētu mirt. Un tieši tas notiks,ja mēs neko nedarīsim.
-Mums ir jābrauc uz to vietu,kur Miranda varētu būt. Nekavējoties,citādi būs jau par vēlu.-Džimijs skaidroja un saprasdams,ka esmu gatavs doties,atvēra numuriņa durvis. Mirandas tēvs Robis izgāja pirmais,pēc tam Džimijs un abiem sekoju es. Un noteikto vietu devāmies ar divām mašīnām. Kamēr braucu,viss par ko spēju domāt bija Miranda. Par to,kā gan es dzīvošu tālāk ar apziņu,ka es nepaspēju un mums neizdevās viņu izglābt.
Pēc nepilnas stundas,Džimijs piestāja pie mazas taciņas un izkāpa laukā no auto. Arī es sekoju viņa piemēram.
-Mēs esam klāt.-viņš paziņoja. Džimija acīs varēja manīt uztraukumu,kas satrauca mani vēl vairāk.
Robis gāja pa priekšu,mēs ar Džimiju viņam sekojām.
-Kā tu zini,ka šī ir īstā vieta?-es viņam jautāju,pārtraucot nomācošo klusumu.
-Šī ir īstā vieta,kur piepildīt leģendu.-viņš tikai atbildēja un turpināja doties uz priekšu. Arī es vairs neko neteicu.
Kad jau likās,ka mazā meža taciņa nekad nebeigsies,beidzot nonācām galapunktā.
Tas izskatījās,kā izcirtums,apļa formā,tieši vidū aizaugušajam mežam. Bija pēcpusdiena,bet šis mežs bija tik biezs,ka likās,ka ir jau vakars. Apļa veidolā bija saliktas desmitiem baltas sveces,kuru sārtās liesmas raustījās. Pašā vidū sēdēja kāds cilvēks. Tas bija pagriezis mums muguru,taču man nevajadzēja redzēt seju,lai zinātu,ka tā ir Miranda.
-Miranda.-Robis iesāka,taču tad aprāvās,nezinādams ko teikt tālāk. Neviens no mums neuzdrošinājās spert soli sveču aplī.
-Jums nevajadzēja nākt.-viņa atbildēja savādā balsī,taču tā tik un,tā satricināja mani. Tik ļoti ilgi nebiju viņu dzirdējis,ka mana sirds iesāpējās.
Es viņu mīlu. Mīlu vairāk par visu pasaulē,tāpēc man ir jādara viss lai viņu apstādinātu.
Spēru soli tuvāk aplim,tuvāk Mirandai.
Pēkšņi viņas galva pagriezās pret mani un viņas acis ieskatījās dziļi manējās. Neko neteikusi,Miranda skumji pasmaidīja un aizvēra acis.
Nākamajā mirklī debesis pāršķēla zibens un tas iespēra kaut kur tuvumā. Apkārtne piepildījās ar dūmiem,liegdama kaut ko saskatīt.
-Kristen,koncentrējies!-Džimijs teica,mazliet dusmojoties.
-Labi,bet ko lai mēs darām?-jautāju,jūtot,ka man pamazām iestājas panika. Mirandu es zaudēju jau pirms ilga laika,taču es nespēju pieļaut domu,ka viņa varētu mirt. Un tieši tas notiks,ja mēs neko nedarīsim.
-Mums ir jābrauc uz to vietu,kur Miranda varētu būt. Nekavējoties,citādi būs jau par vēlu.-Džimijs skaidroja un saprasdams,ka esmu gatavs doties,atvēra numuriņa durvis. Mirandas tēvs Robis izgāja pirmais,pēc tam Džimijs un abiem sekoju es. Un noteikto vietu devāmies ar divām mašīnām. Kamēr braucu,viss par ko spēju domāt bija Miranda. Par to,kā gan es dzīvošu tālāk ar apziņu,ka es nepaspēju un mums neizdevās viņu izglābt.
Pēc nepilnas stundas,Džimijs piestāja pie mazas taciņas un izkāpa laukā no auto. Arī es sekoju viņa piemēram.
-Mēs esam klāt.-viņš paziņoja. Džimija acīs varēja manīt uztraukumu,kas satrauca mani vēl vairāk.
Robis gāja pa priekšu,mēs ar Džimiju viņam sekojām.
-Kā tu zini,ka šī ir īstā vieta?-es viņam jautāju,pārtraucot nomācošo klusumu.
-Šī ir īstā vieta,kur piepildīt leģendu.-viņš tikai atbildēja un turpināja doties uz priekšu. Arī es vairs neko neteicu.
Kad jau likās,ka mazā meža taciņa nekad nebeigsies,beidzot nonācām galapunktā.
Tas izskatījās,kā izcirtums,apļa formā,tieši vidū aizaugušajam mežam. Bija pēcpusdiena,bet šis mežs bija tik biezs,ka likās,ka ir jau vakars. Apļa veidolā bija saliktas desmitiem baltas sveces,kuru sārtās liesmas raustījās. Pašā vidū sēdēja kāds cilvēks. Tas bija pagriezis mums muguru,taču man nevajadzēja redzēt seju,lai zinātu,ka tā ir Miranda.
-Miranda.-Robis iesāka,taču tad aprāvās,nezinādams ko teikt tālāk. Neviens no mums neuzdrošinājās spert soli sveču aplī.
-Jums nevajadzēja nākt.-viņa atbildēja savādā balsī,taču tā tik un,tā satricināja mani. Tik ļoti ilgi nebiju viņu dzirdējis,ka mana sirds iesāpējās.
Es viņu mīlu. Mīlu vairāk par visu pasaulē,tāpēc man ir jādara viss lai viņu apstādinātu.
Spēru soli tuvāk aplim,tuvāk Mirandai.
Pēkšņi viņas galva pagriezās pret mani un viņas acis ieskatījās dziļi manējās. Neko neteikusi,Miranda skumji pasmaidīja un aizvēra acis.
Nākamajā mirklī debesis pāršķēla zibens un tas iespēra kaut kur tuvumā. Apkārtne piepildījās ar dūmiem,liegdama kaut ko saskatīt.
kas tev ar aci?
Īsti skaidri vēl nezinu,jo neesmu vēl tikusi pie daktera. Rinda jāgaida. Bet nu,manuprāt man ir iekaisusi kreisā acs. Man viņa ļoti sāp,grauž,ir stipra nieze. Un viņa aizpamst ciet,tā kā es neko neredzu. Un fakts,ka man ir alerģija pret ziedputekšņiem,galīgi nepalīdz.
Taču 1dien es tikšu pie ārsta un man droši vien iedos kādas zāles,kas man palīdzēs.
Taču 1dien es tikšu pie ārsta un man droši vien iedos kādas zāles,kas man palīdzēs.
Tu zini ka es gaidu nākamo ar nepacietību, šis ir mans mīļakais stāsts, jo tas ir vnk tik ssoooooo perfect!!!😍😍😍😍 Lūdzu, lūdzu nākamo daļiņu!
47.
KRISTENS
-Tas būs eiro un sešdesmit četri centi,ser.
Samaksāju par savu kafiju un devos laukā no veikaliņa. Ārā bija saulaina un silta diena. Šodien biju atļāvies nedzert,taču kafiju man vajadzēja. Bez tās nu gan es nevaru. Apsēdos uz soliņa ielas malā un baudīju savu kafiju. Tā bija briesmīga. Pārāk vāja un remdena. Nepatikā saraucu degunu un izmetu to miskastē. Burvīgi. Tagad man nav pat kafijas. Piecēlos no soliņa un izlēmu pastaigāt. Nekad neesmu gājis pastaigās. Kas ar mani notiek? Taču velti to jautāt. Es lieliski zinu,kas man kaiš. Nevaru no prāta izmest viņu,viņas matu smaržu un to,kā viņas acis spīdēja. Viņas skaisto smaidu un...
TRRR
Drausmīgā telefona zvanīšana iztraucēja manas domas. Zvanīja nepazīstams numurs.
-Hallo?-jautāju klausulē.
-Kristen? Te Džimijs.-man atbildēja vīrieša balss,kas likās kaut kur dzirdēta.
-Džimijs? Es nepazīstu nevienu Džimiju-atteicu un saraucu uzacis,piepūlēdams smadzenes. Tomēr nē,nevienu Džimiju es tomēr nezinu.
-Ēee,es gribēju teikt Stefans. Es toreiz tev vedu zāles,lai...
-Jā,jā. Tagad es tevi atceros. Ko tev vajag?-noprasīju rupjāk,nekā gribēju.
-Mums ir jārunā. Pēc iespējas ātrāk.-Stefans teica.
-Par ko gan mēs varētu runāt?
-Runa ir par..par Mirandu. Viņai ir..ir problēma. Kur mēs varētu satikties?-Stefans skaidroja.
Tikko izdzirdēju viņas vārdu,sirds muļķīgi sāka sisties ātrāk.
-Miranda? Kas viņai noticis?-satraucies jautāju.
-Šī nav saruna pa telefonu. Kur mēs varētu satikties?-Stefans atkal jautāja.
Es viņam nosaucu savas viesnīcas adresi un numuru,kurā biju apmeties. Tūdaļ skrēju turp un arī pēc kāda laika ieradās Stefans. Es staigāju pa numuriņu,jo nespēju nomierināties,kad pie durvīm kāds pieklauvēja.
-Iekšā!-nokliedzos,patiesi cerot,ka tā nav kāda apnicīga istabene.
Pa durvīm ienāca rudmatains vīrietis-Stefans- un viņam sekoja pavecāks vīrietis,ar tumšiem matiem.
-Kas te notiek? Kas ir ar Mirandu? Kā tu viņu vispār pazīsti? Un kas šis par vīrieti?-jautāju.
-Nomierinies. Visu palēnām izskaidrošu. Šis ir Robis,Mirandas tēvs.-Stefans skaidroja.
Pieminētais pastiepa roku sveicienā un es to paspiedu. Neko neteicu,tikai gaidoši pavēros uz Stefanu.
-Nu labi. Tātad,Miranda ir pazudusi. Un mums ar Robi ir vāja nojausma par to,kur viņa varētu būt. Taču tev mums jāpalīdz.-Stefans iesāka.
-Vispirms pastāsti kas te notiek.-nokomandēju.
Un Stefans tā arī darīja. Pastāstīja kā viņi ar Mirandu iepazinušies. Pastāstīja,ka arī pats ir vilks. Klāstīja par kādu puisi Alekseju,kurš bija ar Mirandu pēc tam,kad viņa aizbēga no Rodrigesu nama un,ka beigās viņš izrādījies vampīrs. Stāstīja to,ka Miranda atstājusi viņiem zīmīti par to,ka devusies piepildīt leģendu. Un par to,kur viņa tagad varētu atrasties. Beigās Stefans piebilda,ka viņa īstais vārds nav Stefans.
Kad viņš bija beidzis,es sēdēju uz dīvāna ar viskija glāzi rokās. Te nu bija mana apņemšanās šodien nedzert.
-Tātad,ja es sapratu pareizi,tavs vārds patiesībā ir Džimijs?-beigās tikai pajautāju.
KRISTENS
-Tas būs eiro un sešdesmit četri centi,ser.
Samaksāju par savu kafiju un devos laukā no veikaliņa. Ārā bija saulaina un silta diena. Šodien biju atļāvies nedzert,taču kafiju man vajadzēja. Bez tās nu gan es nevaru. Apsēdos uz soliņa ielas malā un baudīju savu kafiju. Tā bija briesmīga. Pārāk vāja un remdena. Nepatikā saraucu degunu un izmetu to miskastē. Burvīgi. Tagad man nav pat kafijas. Piecēlos no soliņa un izlēmu pastaigāt. Nekad neesmu gājis pastaigās. Kas ar mani notiek? Taču velti to jautāt. Es lieliski zinu,kas man kaiš. Nevaru no prāta izmest viņu,viņas matu smaržu un to,kā viņas acis spīdēja. Viņas skaisto smaidu un...
TRRR
Drausmīgā telefona zvanīšana iztraucēja manas domas. Zvanīja nepazīstams numurs.
-Hallo?-jautāju klausulē.
-Kristen? Te Džimijs.-man atbildēja vīrieša balss,kas likās kaut kur dzirdēta.
-Džimijs? Es nepazīstu nevienu Džimiju-atteicu un saraucu uzacis,piepūlēdams smadzenes. Tomēr nē,nevienu Džimiju es tomēr nezinu.
-Ēee,es gribēju teikt Stefans. Es toreiz tev vedu zāles,lai...
-Jā,jā. Tagad es tevi atceros. Ko tev vajag?-noprasīju rupjāk,nekā gribēju.
-Mums ir jārunā. Pēc iespējas ātrāk.-Stefans teica.
-Par ko gan mēs varētu runāt?
-Runa ir par..par Mirandu. Viņai ir..ir problēma. Kur mēs varētu satikties?-Stefans skaidroja.
Tikko izdzirdēju viņas vārdu,sirds muļķīgi sāka sisties ātrāk.
-Miranda? Kas viņai noticis?-satraucies jautāju.
-Šī nav saruna pa telefonu. Kur mēs varētu satikties?-Stefans atkal jautāja.
Es viņam nosaucu savas viesnīcas adresi un numuru,kurā biju apmeties. Tūdaļ skrēju turp un arī pēc kāda laika ieradās Stefans. Es staigāju pa numuriņu,jo nespēju nomierināties,kad pie durvīm kāds pieklauvēja.
-Iekšā!-nokliedzos,patiesi cerot,ka tā nav kāda apnicīga istabene.
Pa durvīm ienāca rudmatains vīrietis-Stefans- un viņam sekoja pavecāks vīrietis,ar tumšiem matiem.
-Kas te notiek? Kas ir ar Mirandu? Kā tu viņu vispār pazīsti? Un kas šis par vīrieti?-jautāju.
-Nomierinies. Visu palēnām izskaidrošu. Šis ir Robis,Mirandas tēvs.-Stefans skaidroja.
Pieminētais pastiepa roku sveicienā un es to paspiedu. Neko neteicu,tikai gaidoši pavēros uz Stefanu.
-Nu labi. Tātad,Miranda ir pazudusi. Un mums ar Robi ir vāja nojausma par to,kur viņa varētu būt. Taču tev mums jāpalīdz.-Stefans iesāka.
-Vispirms pastāsti kas te notiek.-nokomandēju.
Un Stefans tā arī darīja. Pastāstīja kā viņi ar Mirandu iepazinušies. Pastāstīja,ka arī pats ir vilks. Klāstīja par kādu puisi Alekseju,kurš bija ar Mirandu pēc tam,kad viņa aizbēga no Rodrigesu nama un,ka beigās viņš izrādījies vampīrs. Stāstīja to,ka Miranda atstājusi viņiem zīmīti par to,ka devusies piepildīt leģendu. Un par to,kur viņa tagad varētu atrasties. Beigās Stefans piebilda,ka viņa īstais vārds nav Stefans.
Kad viņš bija beidzis,es sēdēju uz dīvāna ar viskija glāzi rokās. Te nu bija mana apņemšanās šodien nedzert.
-Tātad,ja es sapratu pareizi,tavs vārds patiesībā ir Džimijs?-beigās tikai pajautāju.
NĀKAMO!
Piedodiet,mīļie. Man ir nopietnas veselības problēmas,tāpēc vairs nevarēšu tik bieži likt jaunas daļas. Bet rakstīšu,kad spēšu. Šobrīd es redzu tikai ar vienu aci,tāpēc ir ļoti grūti kaut ko uzrakstīt,vai vispār kaut ko izdarīt. Tiešām ceru,ka jūs sapratīsiet un es vēlreiz no sirds atvainojos.
P.S.- vakarā centīšos uzrakstīt daļiņu,bet neko nesolu. Man tiešām ir ļoti grūti.
P.S.- vakarā centīšos uzrakstīt daļiņu,bet neko nesolu. Man tiešām ir ļoti grūti.
nākamo nākamo nākamo!!!! 😍❤
46.
-Ko? Nē,Aleksej! Tu nedrīksti mani pamest!-es kritu histērijā un lūdzos lai viņš paliek.
-Miranda,es tevis dēļ darītu jebko. Es tevis dēļ mirtu. Taču es nespēju dzīvot tev blakus zinot,ka man nekad nepiederēs tava sirds.
-Aleksej,lūdzu-es lūdzos vēl pēdējiem spēkiem.
Puisis pienāca man klāt un uzspieda uz pieres ledus aukstu skūpstu.
-Aleksej..-es mēģināju vēlreiz,balsij aizlūstot. Taču jau tajā brīdī es zināju,ka šīs ir beigas.
-Ardievu manu mīļo Miranda.-Aleksejs nočukstēja un atlaidis mani gāja uz durvju pusi. Man vairs nebija spēka,lai mēģinātu viņu apturēt. Man vairs nebija spēka lai elpotu. Es aptvēru sevi ar rokām un sāku raudāt. Aleksejs izgāja pa mājas durvīm ne reizi neatskatoties. Pēc laika ierūcējās mašīnas motors un prom viņš bija. Mans draugs,Aleksejs bija prom uz visiem laikiem. Un tas tikai tāpēc,ka es nespēju viņu mīlēt.
Bezspēkā noslīgu uz grīdas un turpināju gaužām raudāt. Pēc kāda laika,varbūt pēc dažām minūtēm,varbūt stundām,mājā ienāca Robis un Džimijs. Ieraudzījis mani,tēvs pieskrēja man klāt un apķēris mani,sāka šūpot,kā bērnībā.
-Viņš aizbrauca.-bija mani pēdējie vārdi tajā vakarā un tie prasīja man milzu piepūli.
Visu turpmāko nakti es nespēju aizvērt ne acis un turpināju raudāt. Tikai brīdī,kad debesīs jau parādījās pirmā saules atblāzma,es pārstāju raudāt un piecēlos no gultas. No skapja paņēmu Alekseja dāvināto mugursomu un tur ieliku dažas drēbes. Pārējo somu es piepildīju ar ēdienu,ko paņēmu no virtuves. Pati uzvilku siltu apģērbu un izturīgus zābakus. Kad izgāju no savas istabas,viesistabā sameklēju papīra gabalu un pildspalvu. Un rakstīju.
"Mīļo tēt,
piedod,ka nespēju būt laba meita Tev un mammai,jo tieši tādu jūs abi esat pelnījuši. Piedod,ka man atkal jāaizbēg,taču es savādāk nevaru. Pasaki mammai,ka es viņu mīlu.
Un Džimij,paldies,ka biji man labs draugs un atbalstīji mani. Nākotnē,lūdzu esi stiprs un izturīgs. Neesi tāds,kāda esmu es.
Man ir dots uzdevums,kurš man ir jāizpilda,tādēļ dodos prom.
Mīlu,Miranda"
Atstāju zīmīti uz galda un izgāju laukā pa durvīm. Saule jau bija pilnībā uzlēkusi un nu sildīja manus vaigus.
Pagriezos un pēdējo reizi uzlūkoju mazo koka mājiņu,kurā pavadīju gan labus gan gaužām sāpīgus mirkļus.
-Ko? Nē,Aleksej! Tu nedrīksti mani pamest!-es kritu histērijā un lūdzos lai viņš paliek.
-Miranda,es tevis dēļ darītu jebko. Es tevis dēļ mirtu. Taču es nespēju dzīvot tev blakus zinot,ka man nekad nepiederēs tava sirds.
-Aleksej,lūdzu-es lūdzos vēl pēdējiem spēkiem.
Puisis pienāca man klāt un uzspieda uz pieres ledus aukstu skūpstu.
-Aleksej..-es mēģināju vēlreiz,balsij aizlūstot. Taču jau tajā brīdī es zināju,ka šīs ir beigas.
-Ardievu manu mīļo Miranda.-Aleksejs nočukstēja un atlaidis mani gāja uz durvju pusi. Man vairs nebija spēka,lai mēģinātu viņu apturēt. Man vairs nebija spēka lai elpotu. Es aptvēru sevi ar rokām un sāku raudāt. Aleksejs izgāja pa mājas durvīm ne reizi neatskatoties. Pēc laika ierūcējās mašīnas motors un prom viņš bija. Mans draugs,Aleksejs bija prom uz visiem laikiem. Un tas tikai tāpēc,ka es nespēju viņu mīlēt.
Bezspēkā noslīgu uz grīdas un turpināju gaužām raudāt. Pēc kāda laika,varbūt pēc dažām minūtēm,varbūt stundām,mājā ienāca Robis un Džimijs. Ieraudzījis mani,tēvs pieskrēja man klāt un apķēris mani,sāka šūpot,kā bērnībā.
-Viņš aizbrauca.-bija mani pēdējie vārdi tajā vakarā un tie prasīja man milzu piepūli.
Visu turpmāko nakti es nespēju aizvērt ne acis un turpināju raudāt. Tikai brīdī,kad debesīs jau parādījās pirmā saules atblāzma,es pārstāju raudāt un piecēlos no gultas. No skapja paņēmu Alekseja dāvināto mugursomu un tur ieliku dažas drēbes. Pārējo somu es piepildīju ar ēdienu,ko paņēmu no virtuves. Pati uzvilku siltu apģērbu un izturīgus zābakus. Kad izgāju no savas istabas,viesistabā sameklēju papīra gabalu un pildspalvu. Un rakstīju.
"Mīļo tēt,
piedod,ka nespēju būt laba meita Tev un mammai,jo tieši tādu jūs abi esat pelnījuši. Piedod,ka man atkal jāaizbēg,taču es savādāk nevaru. Pasaki mammai,ka es viņu mīlu.
Un Džimij,paldies,ka biji man labs draugs un atbalstīji mani. Nākotnē,lūdzu esi stiprs un izturīgs. Neesi tāds,kāda esmu es.
Man ir dots uzdevums,kurš man ir jāizpilda,tādēļ dodos prom.
Mīlu,Miranda"
Atstāju zīmīti uz galda un izgāju laukā pa durvīm. Saule jau bija pilnībā uzlēkusi un nu sildīja manus vaigus.
Pagriezos un pēdējo reizi uzlūkoju mazo koka mājiņu,kurā pavadīju gan labus gan gaužām sāpīgus mirkļus.
vel vienu^ͺ^
45.
Aleksejs mani skūpstīja. Ak Dievs! Viņš to tiešām darīja. Viņa lūpas bija ledus aukstas,taču kontrastā pret manām,kas bija karstas,gaiss drebēja. Alekseja rokas apskāva manu vidukli un piespieda mani tuvāk viņam. Viņš bija tik maigs. Pat pārsteidzoši maigs.
Puiša mēle ielauzās manā mutē,beidzot atgriežot man spēju domāt. Aleksejs man bija ļoti svarīgs. Un es viņu mīlēju,bet kā draugu...
-Nē,es nevaru.-es kunkstēju un centos tik vaļā no viņa skavām. Taču Alekseja tvēriens bija stingrs un viņš pats bija tik ļoti aizrāvies ar manis skūpstīšanu,ka nemanīja,ka es cenšos izrauties no viņa rokām.
Aleksejs turpināja mani skūpstīt,ar rokām vēl vairāk spiezdams mani tuvāk sev.
-Aleksej,nē!-es mēģināju vēlreiz un šoreiz,par laimi,viņš mani dzirdēja.
Puisis nekavējoties atlaida mani un pakāpās soli atpakaļ,ar plaukstu aizsegdams muti.
-Miranda,piedod. Ak Dievs. Man nevajadzēja. Lūdzu.-viņš sāka man atvainoties,atkal pienācis man klāt un satverdams manu roku.
-Aleksej,tu nedrīksti mani skūpstīt.-es teicu stingrā balsī,tomēr ne dusmīga.
-Piedod. Bet es domāju..nu,man likās,ka tu...ka tu arī mani gribi.-Aleksejs skaidroja,uzmanīgi izvēlēdamies vārdus.
-Ak,Aleksej!-tas bija viss ko varēju pateikt. Manas acis piepildījās asarām.
Aleksejs atlaida manu roku un paberzēja zodu.
-Tu mani nemīli,vai ne?-viņš jautāja.
-Protams,ka es tevi mīlu. Bet kā draugu. Es tevi mīlu kā draugu.-piesardzīgi klāstīju.
-Bet tu mani nemīli kā vīrieti,vai ne tā?-Aleksejs jau uzstājīgāk jautāja.
-Nē.-es atčukstēju,asarām birstot pār manu vaigu.
Kādu brīdi neviens neko neteica. Kad palūkojos uz Alekseju,viņš skatījās man garām. Puiša acis tagad bija dabīgi zilajā tonī.
-Kāpēc?-viņš pēkšņi man jautāja,-kāpēc tu nemīli mani?
Viņam sāpēja taču viņš tik un tā pajautāja. Arī man sāpēja. Sāpēja,ka manis dēļ sāp viņam.
-Aleksej...
-Kāpēc?-viņš izkliedza. Es sarāvos,taču tad sapratu,ka Aleksejs nav nikns. Viņam vienkārši sāp.
-Tu zini kāpēc.-es atbildēju un nolaidu skatienu,vairs nespēdama paskatīties viņam acīs.
-Tas ir tā Kristena dēļ,vai ne? Tu viņu joprojām mīli? Viņš tevi sāpināja un viņa tēvs tevi gandrīz nogalināja,bet tu viņu joprojām mīli! Ak Dievs,kāds es esmu muļķis. Es domāju,ka sadziedēšu tavas rētas un tad tu iemīlēsi mani,bet visu šo laiku tu mīlēji tikai viņu!-Aleksejs kliedza,likdams man pie katra naida un sāpju pilnā vārda sarauties.
Viņš nenāca man klāt,lai noslaucītu manas asaras vai mierinātu mani. Aleksejs stāvēja dažu metru attālumā un noraudzījās,kā es ciešu.
-Piedod.-pēc mirkļa viņš nočukstēja. Taču man vairs nepieskārās. Aleksejs joprojām ar mani ieturēja distanci.
-Man ir jāaiziet.-Aleksejs atkal pēc kāda laika teica. Es viņu nesapratu,tāpēc jautāju.
-Ko? Uz kurieni?
-Es nezinu. Tālu prom.-viņš nopūtās,-Miranda,es nespēju būt tev tuvumā,ja tu nespēj mani mīlēt. Un es tagad saprotu,ka tava sirds pieder tikai vienam vīrietim un diemžēl,tas neesmu es. Tāpēc man ir jāaiziet. Uz visiem laikiem.
Aleksejs mani skūpstīja. Ak Dievs! Viņš to tiešām darīja. Viņa lūpas bija ledus aukstas,taču kontrastā pret manām,kas bija karstas,gaiss drebēja. Alekseja rokas apskāva manu vidukli un piespieda mani tuvāk viņam. Viņš bija tik maigs. Pat pārsteidzoši maigs.
Puiša mēle ielauzās manā mutē,beidzot atgriežot man spēju domāt. Aleksejs man bija ļoti svarīgs. Un es viņu mīlēju,bet kā draugu...
-Nē,es nevaru.-es kunkstēju un centos tik vaļā no viņa skavām. Taču Alekseja tvēriens bija stingrs un viņš pats bija tik ļoti aizrāvies ar manis skūpstīšanu,ka nemanīja,ka es cenšos izrauties no viņa rokām.
Aleksejs turpināja mani skūpstīt,ar rokām vēl vairāk spiezdams mani tuvāk sev.
-Aleksej,nē!-es mēģināju vēlreiz un šoreiz,par laimi,viņš mani dzirdēja.
Puisis nekavējoties atlaida mani un pakāpās soli atpakaļ,ar plaukstu aizsegdams muti.
-Miranda,piedod. Ak Dievs. Man nevajadzēja. Lūdzu.-viņš sāka man atvainoties,atkal pienācis man klāt un satverdams manu roku.
-Aleksej,tu nedrīksti mani skūpstīt.-es teicu stingrā balsī,tomēr ne dusmīga.
-Piedod. Bet es domāju..nu,man likās,ka tu...ka tu arī mani gribi.-Aleksejs skaidroja,uzmanīgi izvēlēdamies vārdus.
-Ak,Aleksej!-tas bija viss ko varēju pateikt. Manas acis piepildījās asarām.
Aleksejs atlaida manu roku un paberzēja zodu.
-Tu mani nemīli,vai ne?-viņš jautāja.
-Protams,ka es tevi mīlu. Bet kā draugu. Es tevi mīlu kā draugu.-piesardzīgi klāstīju.
-Bet tu mani nemīli kā vīrieti,vai ne tā?-Aleksejs jau uzstājīgāk jautāja.
-Nē.-es atčukstēju,asarām birstot pār manu vaigu.
Kādu brīdi neviens neko neteica. Kad palūkojos uz Alekseju,viņš skatījās man garām. Puiša acis tagad bija dabīgi zilajā tonī.
-Kāpēc?-viņš pēkšņi man jautāja,-kāpēc tu nemīli mani?
Viņam sāpēja taču viņš tik un tā pajautāja. Arī man sāpēja. Sāpēja,ka manis dēļ sāp viņam.
-Aleksej...
-Kāpēc?-viņš izkliedza. Es sarāvos,taču tad sapratu,ka Aleksejs nav nikns. Viņam vienkārši sāp.
-Tu zini kāpēc.-es atbildēju un nolaidu skatienu,vairs nespēdama paskatīties viņam acīs.
-Tas ir tā Kristena dēļ,vai ne? Tu viņu joprojām mīli? Viņš tevi sāpināja un viņa tēvs tevi gandrīz nogalināja,bet tu viņu joprojām mīli! Ak Dievs,kāds es esmu muļķis. Es domāju,ka sadziedēšu tavas rētas un tad tu iemīlēsi mani,bet visu šo laiku tu mīlēji tikai viņu!-Aleksejs kliedza,likdams man pie katra naida un sāpju pilnā vārda sarauties.
Viņš nenāca man klāt,lai noslaucītu manas asaras vai mierinātu mani. Aleksejs stāvēja dažu metru attālumā un noraudzījās,kā es ciešu.
-Piedod.-pēc mirkļa viņš nočukstēja. Taču man vairs nepieskārās. Aleksejs joprojām ar mani ieturēja distanci.
-Man ir jāaiziet.-Aleksejs atkal pēc kāda laika teica. Es viņu nesapratu,tāpēc jautāju.
-Ko? Uz kurieni?
-Es nezinu. Tālu prom.-viņš nopūtās,-Miranda,es nespēju būt tev tuvumā,ja tu nespēj mani mīlēt. Un es tagad saprotu,ka tava sirds pieder tikai vienam vīrietim un diemžēl,tas neesmu es. Tāpēc man ir jāaiziet. Uz visiem laikiem.
next
44.
Šausmās sastingu un gaidīju. Aizvēru acis un jorpojām gaidīju. Telpā bija pilnīgs klusums. Pēc laika sadūšojos un atvēru acis,ieraudzīdama Alekseju tieši man priekšā. Viņam joprojām bija tumšas acis.Taču mani pārsteigdams,viņš tikai no mana krekla apakšējās malas noplēsa auduma strēmeli un aptina ap manu roku,daļēji apstādinot asiņošanu.
-Nekad vairs tā nedari.-viņš nočukstēja un devās atpakaļ uz dīvāna.
-Aleksej..
-Nē!-viņš pēkšņi iekliedzās,-tu varēji vienkārši pateikt,ka zini. Tev nevajadzēja uzreiz graizīt savu roku!
-Bet..
-Nekādu bet!-Aleksejs turpināja kliegt,-nolādēts,Miranda. Ja nu es nebūtu savaldījies? Ja nu es vienkārši būtu pieskrējis tev klāt un pārplēsis rīkli?-puisis bija ļoti dusmīgs. Viņa deniņos pulsēja milzīgs asinsvads,kas draudēja kuru katru mirkli pārplīst.
Es vairs nespēju izdvest nevienu vārdu,tāpēc vienkārši paliku stāvam turpat. Kad Aleksejs bija mazliet nomierinājies,viņš apsēdās dīvānā un jautāja.
-Kurš tev pateica?
-Džimijs.-atbildēju,balsij muļķīgi čerkstot.
Viņš tikai pamāja ar galvu un atkal klusēja.
-Aleksej,es ticu,ka tu neesi ļauns. Tu nenogalini prieka pēc. Tu tāds neesi.-nezinu kāpēc,bet izjutu spēcīgu vēlmi Alekseju mierināt.
-Es zinu.-viņš atbildēja pat nepaskatoties uz manu pusi. Šobrīd es jutos patiesi muļķīgi.
-Es tevi mīlu.-Aleksejs pēc pāris minūtēm pēkši ierunājās gandrīz vai nedzirdamā čukstā.
-Ko?-šokēta pārjautāju,domādama,ka man varbūt tomēr izklausījās.
-Es tevi mīlu. Mīlu no brīža,kad ieraudzīju tevi mammas viesu istabas gultā. Kad tu tur gulēji salausta un vārga. Es mīlu tavu lāstu,kas līdzinās manam. Es mīlu kā tu centies spītēt dzīvei,lai ko tev tā dotu pretī.-Aleksejs aizrautīgi stāstīja,atkal atstādams mani mēmu.
Viņš piecēlās no dīvāna un pienāca pie manis.
-Es tevi mīlu,Miranda.-viņš nočukstēja un pieliecies,mani noskūpstīja.
Šausmās sastingu un gaidīju. Aizvēru acis un jorpojām gaidīju. Telpā bija pilnīgs klusums. Pēc laika sadūšojos un atvēru acis,ieraudzīdama Alekseju tieši man priekšā. Viņam joprojām bija tumšas acis.Taču mani pārsteigdams,viņš tikai no mana krekla apakšējās malas noplēsa auduma strēmeli un aptina ap manu roku,daļēji apstādinot asiņošanu.
-Nekad vairs tā nedari.-viņš nočukstēja un devās atpakaļ uz dīvāna.
-Aleksej..
-Nē!-viņš pēkšņi iekliedzās,-tu varēji vienkārši pateikt,ka zini. Tev nevajadzēja uzreiz graizīt savu roku!
-Bet..
-Nekādu bet!-Aleksejs turpināja kliegt,-nolādēts,Miranda. Ja nu es nebūtu savaldījies? Ja nu es vienkārši būtu pieskrējis tev klāt un pārplēsis rīkli?-puisis bija ļoti dusmīgs. Viņa deniņos pulsēja milzīgs asinsvads,kas draudēja kuru katru mirkli pārplīst.
Es vairs nespēju izdvest nevienu vārdu,tāpēc vienkārši paliku stāvam turpat. Kad Aleksejs bija mazliet nomierinājies,viņš apsēdās dīvānā un jautāja.
-Kurš tev pateica?
-Džimijs.-atbildēju,balsij muļķīgi čerkstot.
Viņš tikai pamāja ar galvu un atkal klusēja.
-Aleksej,es ticu,ka tu neesi ļauns. Tu nenogalini prieka pēc. Tu tāds neesi.-nezinu kāpēc,bet izjutu spēcīgu vēlmi Alekseju mierināt.
-Es zinu.-viņš atbildēja pat nepaskatoties uz manu pusi. Šobrīd es jutos patiesi muļķīgi.
-Es tevi mīlu.-Aleksejs pēc pāris minūtēm pēkši ierunājās gandrīz vai nedzirdamā čukstā.
-Ko?-šokēta pārjautāju,domādama,ka man varbūt tomēr izklausījās.
-Es tevi mīlu. Mīlu no brīža,kad ieraudzīju tevi mammas viesu istabas gultā. Kad tu tur gulēji salausta un vārga. Es mīlu tavu lāstu,kas līdzinās manam. Es mīlu kā tu centies spītēt dzīvei,lai ko tev tā dotu pretī.-Aleksejs aizrautīgi stāstīja,atkal atstādams mani mēmu.
Viņš piecēlās no dīvāna un pienāca pie manis.
-Es tevi mīlu,Miranda.-viņš nočukstēja un pieliecies,mani noskūpstīja.
Paldies par daļiņu, dievinu tāpat kā visas parējās. Patiesībā sāku šo stāstu lasīt tikai pirms kadām 2h, bet aizrāva ļoti ātri, jo nenormāli dievinu šadu veidu stāstiņus. Gaidu ar nepacietību nakamo daļiņu❤❤❤❤❤👌👌👌😍😍
43.
-Par ko? Kas noticis?-Aleksejs jau sāka uztraukties un tas situāciju padarīja tikai vēl sarezģītāku. Viņš nāca man tuvāk taču es atkal atkāpos. Beigās viņš apsedās uz dīvāna,vietā kur es iepriekš sēdēju un es paliku stāvam kājās.
-Par ko tu vēlies runāt?-Aleksejs prasīja vēlreiz un nepacietīgi sāka kustināt potītes.
Taču es joprojam klusēju. Man nav ne jausmas kā lai iesāku. Nevar taču vienkārši izspert "es zinu,ka esi vampīrs". Nē,nekādā gadījumā. Bet prātā nenāk neviens veids kā varētu viņam to pateikt. Pateikt,hmm. Varbūt tas nemaz nav jāsaka?
Un te pēkšņi man prāā iešāvās traka ideja un es aizskrēju uz virtuvi.
-Ei,kur tu skrien?-aiz muguras dzirdēju Alekseju saucam. Ignorēju viņu un devos atpakaļ uz viesistabu. Ieraudzījis,kas man ir rokās,Aleksejs iepleta acis.
-Ko tu darīsi ar to nazi?-viņš jautāja.
Atkal neatbildēju. Nostājos dažus metrus no puiša un noliku nazi uz galdiņa. Tad es uzrotīju sava krekla piedurkni un atkal rokā paņēmu nazi.
-Miranda,ko pie velna,tu taisies darīt?-Aleksejs sasprindzinājās un izskatījās satraukts.
Man bija bail. Es nezināju kas notiks pēc tam,taču man nav laika par to prātot. Pieliku nazi pie apakšdelma. Ievilku dziļu elpu un piespiedu naža auksto asmeni pret ādu. Tumši sarkanas asinis tūlīt pat izplūda pār manu roku un sāka pilēt uz grīdas.
Gaidīju kad Aleksejs steigsies man palīdzēt,tomēr palūkojoties uz viņu,šausmās ieelsos un atkāpos,atsistadās pret galdiņu. Nazis man izkrita no rokām un ar skaļu baukšķi atsitās pret grīdu.
Alekseja acis arkal bija satumsušas. Tās vairs nebija zilo vijolīšu krāsā,bet gan piķa melnā. Sejas āda izskatījās nedabiski balta un aiz lūpām varēja redzēt izspiedušos ilkņus.
Sāku domāt ko gan man tagad iesākt. Vai pasaukt Robi un Džimiju? Bet Aleksejs nav man uzbrucis. Man nav ne jausmas kā tagad reaģēt un ko darīt. Apmulsusi stāvēju un turēju savu asiņojošo delmu,tikmēr Aleksejs attapās pirmais.
Viņš piecēlās kājās un joprojām ar satumsušām acīm tuvojās man.
-Par ko? Kas noticis?-Aleksejs jau sāka uztraukties un tas situāciju padarīja tikai vēl sarezģītāku. Viņš nāca man tuvāk taču es atkal atkāpos. Beigās viņš apsedās uz dīvāna,vietā kur es iepriekš sēdēju un es paliku stāvam kājās.
-Par ko tu vēlies runāt?-Aleksejs prasīja vēlreiz un nepacietīgi sāka kustināt potītes.
Taču es joprojam klusēju. Man nav ne jausmas kā lai iesāku. Nevar taču vienkārši izspert "es zinu,ka esi vampīrs". Nē,nekādā gadījumā. Bet prātā nenāk neviens veids kā varētu viņam to pateikt. Pateikt,hmm. Varbūt tas nemaz nav jāsaka?
Un te pēkšņi man prāā iešāvās traka ideja un es aizskrēju uz virtuvi.
-Ei,kur tu skrien?-aiz muguras dzirdēju Alekseju saucam. Ignorēju viņu un devos atpakaļ uz viesistabu. Ieraudzījis,kas man ir rokās,Aleksejs iepleta acis.
-Ko tu darīsi ar to nazi?-viņš jautāja.
Atkal neatbildēju. Nostājos dažus metrus no puiša un noliku nazi uz galdiņa. Tad es uzrotīju sava krekla piedurkni un atkal rokā paņēmu nazi.
-Miranda,ko pie velna,tu taisies darīt?-Aleksejs sasprindzinājās un izskatījās satraukts.
Man bija bail. Es nezināju kas notiks pēc tam,taču man nav laika par to prātot. Pieliku nazi pie apakšdelma. Ievilku dziļu elpu un piespiedu naža auksto asmeni pret ādu. Tumši sarkanas asinis tūlīt pat izplūda pār manu roku un sāka pilēt uz grīdas.
Gaidīju kad Aleksejs steigsies man palīdzēt,tomēr palūkojoties uz viņu,šausmās ieelsos un atkāpos,atsistadās pret galdiņu. Nazis man izkrita no rokām un ar skaļu baukšķi atsitās pret grīdu.
Alekseja acis arkal bija satumsušas. Tās vairs nebija zilo vijolīšu krāsā,bet gan piķa melnā. Sejas āda izskatījās nedabiski balta un aiz lūpām varēja redzēt izspiedušos ilkņus.
Sāku domāt ko gan man tagad iesākt. Vai pasaukt Robi un Džimiju? Bet Aleksejs nav man uzbrucis. Man nav ne jausmas kā tagad reaģēt un ko darīt. Apmulsusi stāvēju un turēju savu asiņojošo delmu,tikmēr Aleksejs attapās pirmais.
Viņš piecēlās kājās un joprojām ar satumsušām acīm tuvojās man.
akd akd akd es ar vārdiem nevaru izteikt cik ļoti dievinu tavu stāstu, tas ir perfekts, es vienkārši viņu dievinu. Mīlu visu kas ir tajā stāstā, lūdzu raksti biežāk es gribu lai šis stāsts nekad nebeidzas❤❤❤❤❤❤❤❤😘😘😘😘😘😘😊😊😊😊😊😉😉😉😉👌👌👌👌😍😍😍😍😍😍
Milzīgs paldies! ♡ Šī daļiņa veltīta tieši Tev! ;**
42.
Nospiedu klausuli.
-Nu,ko viņš teica?-uzreiz jautāja Džimijs.
-Viņš jau ir ceļā.-atbildēju.
-Tad mums jāsagatavojas.-pēc ilga laika ierunājās Robis. Viņš savāca savas vampīru mednieka lietas un sabāza lielā somā. Tad pārlika to pār plecu un pamāja Džimijam.
-Nāc puika. Mēs slēpsimies dārzā. Tiklīdz kļūs aizdomīgi,skriesim šurp.-Robis teica.
Džimijs pamāja ar galvu un izgāja pa durvīm. Arī Robis viņam sekoja,līdz es pēkšņi ierunājos.
-Tēt.-biju gribējusi pateikt daudz ko vairāk,taču viss,kas nāca man pār lūpām bija viens,vārgs vārdiņš. Taču Robim ar to pietika. Viņš pienāca man klāt un apskāva mani.
-Piedod,meitiņ. Es rīkojos,kā vecs muļķis. Man nav tiesību aiztikt tev svarīgus cilvēkus. Lai arī kādi viņi nebūtu.-tēvs čukstēja man ausī,joprojām turēdams mani savās skavās un glāstīdams man muguru.
-Viss kārtībā.-es atteicu,noslaukot asaras.
-Tad nu es došos. Esi piesardzīga.-tēvs noteica un noskūpstīdams manu vaigu,devās laukā pa durvīm. Es paliku viena.
Aizgāju līdz dīvānam uz apsēdos. Apsvēru ideju par televizora ieslēgšanu,bet tad sapratu,ka nav jēgas. Manu uzmanību tas tāpat nespētu sasniegt. Minūtes ritēja. Visapkārt bija klusums,laiku pa laikam varēja dzirdēt kā čivina putni vai ezera ūdens sitas pret laivu. Tad parādījās skaāka skaņa,kas nemaz neizklausījās dabas veidota. Biju tik ļoti sizdomājusies,ka tikai pēdējā brīdī sapratu,ka tā ir mašīnas skaņa. Tad kāds aizcita durvis un soļi tuvojās mājiņai. Atvērās virtuves durvis un tad aizvērās. Soļi tuvojās dzīvojamajai istabai,vietā,kurā atrados es. Mana sirds pukstēja kā traka. Likās,ka tā tūlīt pārsprāgs. Ja nu Aleksejs mani nogalina,pirms es paspēju piepildīt leģendu? Sirds sāka pukstēt vēl ātrāk. Asins riņķoja pārsteidzošos ātrumos. Rokas un kājas trīcēja. Zobi klabēja.
-Miranda?-aiz muguras dzirdēju sev tik pazīstamo un svarīgo balsi. Pielēcu kājās un nostājos ar seju pret draugu. Viņš nebija mainījies. Blondie mati joprojām bija spoži un zilās acis joprojām spīdēja.
Aleksejs nāca man tuvāk un atpleta rokas apskāvienam. Pati nemanot ko daru,es atkāpos soli atpakaļ. Alekseja seju tūlīt pārņēma aizdomīgums.
-Miranda,kas noticis?-viņš jautāja. Alekseja gaišās uzacis bija sarautas,kas pierādīja to,ka viņam nav ne jausmas kas notiek.
-Mums jāaprunājas.-es nočukstēju.
42.
Nospiedu klausuli.
-Nu,ko viņš teica?-uzreiz jautāja Džimijs.
-Viņš jau ir ceļā.-atbildēju.
-Tad mums jāsagatavojas.-pēc ilga laika ierunājās Robis. Viņš savāca savas vampīru mednieka lietas un sabāza lielā somā. Tad pārlika to pār plecu un pamāja Džimijam.
-Nāc puika. Mēs slēpsimies dārzā. Tiklīdz kļūs aizdomīgi,skriesim šurp.-Robis teica.
Džimijs pamāja ar galvu un izgāja pa durvīm. Arī Robis viņam sekoja,līdz es pēkšņi ierunājos.
-Tēt.-biju gribējusi pateikt daudz ko vairāk,taču viss,kas nāca man pār lūpām bija viens,vārgs vārdiņš. Taču Robim ar to pietika. Viņš pienāca man klāt un apskāva mani.
-Piedod,meitiņ. Es rīkojos,kā vecs muļķis. Man nav tiesību aiztikt tev svarīgus cilvēkus. Lai arī kādi viņi nebūtu.-tēvs čukstēja man ausī,joprojām turēdams mani savās skavās un glāstīdams man muguru.
-Viss kārtībā.-es atteicu,noslaukot asaras.
-Tad nu es došos. Esi piesardzīga.-tēvs noteica un noskūpstīdams manu vaigu,devās laukā pa durvīm. Es paliku viena.
Aizgāju līdz dīvānam uz apsēdos. Apsvēru ideju par televizora ieslēgšanu,bet tad sapratu,ka nav jēgas. Manu uzmanību tas tāpat nespētu sasniegt. Minūtes ritēja. Visapkārt bija klusums,laiku pa laikam varēja dzirdēt kā čivina putni vai ezera ūdens sitas pret laivu. Tad parādījās skaāka skaņa,kas nemaz neizklausījās dabas veidota. Biju tik ļoti sizdomājusies,ka tikai pēdējā brīdī sapratu,ka tā ir mašīnas skaņa. Tad kāds aizcita durvis un soļi tuvojās mājiņai. Atvērās virtuves durvis un tad aizvērās. Soļi tuvojās dzīvojamajai istabai,vietā,kurā atrados es. Mana sirds pukstēja kā traka. Likās,ka tā tūlīt pārsprāgs. Ja nu Aleksejs mani nogalina,pirms es paspēju piepildīt leģendu? Sirds sāka pukstēt vēl ātrāk. Asins riņķoja pārsteidzošos ātrumos. Rokas un kājas trīcēja. Zobi klabēja.
-Miranda?-aiz muguras dzirdēju sev tik pazīstamo un svarīgo balsi. Pielēcu kājās un nostājos ar seju pret draugu. Viņš nebija mainījies. Blondie mati joprojām bija spoži un zilās acis joprojām spīdēja.
Aleksejs nāca man tuvāk un atpleta rokas apskāvienam. Pati nemanot ko daru,es atkāpos soli atpakaļ. Alekseja seju tūlīt pārņēma aizdomīgums.
-Miranda,kas noticis?-viņš jautāja. Alekseja gaišās uzacis bija sarautas,kas pierādīja to,ka viņam nav ne jausmas kas notiek.
-Mums jāaprunājas.-es nočukstēju.
es dievinu tavu stāstu <3 nākamo!!
Vai,nu paldies! Arī man Tavs stāsts ļoti,ļoti patīk! ♡♡
Ā un gribēju pateikt,ka drīz mans stāsts beigsies. Vēl būs kādas 10 daļas. Taču man jau ir ideja jaunam stāstam. :)
41.
-Nē,tēt! Tu nevari man to nodarīt!-es histēriski kliedzu,nespējot valdīt asaras.
-Mīļā,piedod. Vampīri ir ļoti bīstami. Tie spēj noga...-Robis iesāka,taču es viņu pārtraucu.
-Tie spēj nogalināt. Jā,tieši tā pat kā es! Arī vilkači ir bīstami. Tu to zini!
-Bet..
-Tu nedrīksi darīt ļaunu Aleksejam,neko nenodarot man!-es iesaucos.
-Beidz runāt muļķības! Es tevi neaiztikšu,tu taču esi mana meita-tēvs bija sašutis.
-Nu tad nolemts. Mēs Alekseju neaiztiksim!-pateicu,liekot saprast,ka man nedrīkst iebilsts. Es neļaušu,lai man atņem vēl kādu man svarīgu cilvēku.
-Bet ko tad mēs darīsim?-Robis bija kļuvis manāmi aizkaitināts.
Uz šo jautājumu man diemžēl atbildes nebija. Zināju,ka nespētu tēlot,ka nekas nav noticis.
-Miranda varētu viņam piezvanīt.-pēkšņi ierosināja Džimijs.
-Un ko tad?-jautāja Robis.
-Miranda aicinātu viņu atgriezties. Kad Aleksejs ierastos,viņa pateiktu viņam,ka zina,ka viņš ir vampīrs. Un tad nu redzētu,kas notiek tālāk.-tupināja Džimijs.
-Bet ja nu Aleksejs nodara viņai pāri?
-Mēs būsim tepat tuvumā. Metīsimies Mirandai palīgā.-paskaidroja Džimijs.
Atkal iestājās klusums,kad visi pārdomāja šo plānu. Arī es. Un nolēmu,ka nekā labāka mums taču nav. Citas izvēles nav.
-Es piekrītu.-skaļi ierunājos,izraujot Džimiju un tēvu no domām.
Džimijs piekrītoši pamāka ar galvu un pasniedza man telefonu. Robis tikai šaubīgi skatījās uz mani.
Es paņēmu telefonu drebošajās rokās un uzspiedu Alekseja numuru.
-Nomierinies,pāris reizes dziļi ieelpo.-ieteica Džimijs. Arī viņš izskatījās satraukts. Tēvs joprojāk stāvēja ar domīgu sejas izteiksmi un neko neteica.
Pamāju ar galvu un klausīju puiša padomam. Kad biju mazliet nomierinājusies,nospiedu zaļo klausulīti un pieliku telefonu pie auss. Pēc pāris pīkstieniem atskanēja Alekseja balss.
-Miranda? Vai kas noticis?-viņš jautāja.
-Nē.-ar drebošu balsi atbildēju,-man tikai tevis pietrūkst. Vai tu drīz atgriezīsies?-jautāju.
-Vispār jau esmu ceļā. Gaidi mani.-Aleksejs atbildēja.
Ā un gribēju pateikt,ka drīz mans stāsts beigsies. Vēl būs kādas 10 daļas. Taču man jau ir ideja jaunam stāstam. :)
41.
-Nē,tēt! Tu nevari man to nodarīt!-es histēriski kliedzu,nespējot valdīt asaras.
-Mīļā,piedod. Vampīri ir ļoti bīstami. Tie spēj noga...-Robis iesāka,taču es viņu pārtraucu.
-Tie spēj nogalināt. Jā,tieši tā pat kā es! Arī vilkači ir bīstami. Tu to zini!
-Bet..
-Tu nedrīksi darīt ļaunu Aleksejam,neko nenodarot man!-es iesaucos.
-Beidz runāt muļķības! Es tevi neaiztikšu,tu taču esi mana meita-tēvs bija sašutis.
-Nu tad nolemts. Mēs Alekseju neaiztiksim!-pateicu,liekot saprast,ka man nedrīkst iebilsts. Es neļaušu,lai man atņem vēl kādu man svarīgu cilvēku.
-Bet ko tad mēs darīsim?-Robis bija kļuvis manāmi aizkaitināts.
Uz šo jautājumu man diemžēl atbildes nebija. Zināju,ka nespētu tēlot,ka nekas nav noticis.
-Miranda varētu viņam piezvanīt.-pēkšņi ierosināja Džimijs.
-Un ko tad?-jautāja Robis.
-Miranda aicinātu viņu atgriezties. Kad Aleksejs ierastos,viņa pateiktu viņam,ka zina,ka viņš ir vampīrs. Un tad nu redzētu,kas notiek tālāk.-tupināja Džimijs.
-Bet ja nu Aleksejs nodara viņai pāri?
-Mēs būsim tepat tuvumā. Metīsimies Mirandai palīgā.-paskaidroja Džimijs.
Atkal iestājās klusums,kad visi pārdomāja šo plānu. Arī es. Un nolēmu,ka nekā labāka mums taču nav. Citas izvēles nav.
-Es piekrītu.-skaļi ierunājos,izraujot Džimiju un tēvu no domām.
Džimijs piekrītoši pamāka ar galvu un pasniedza man telefonu. Robis tikai šaubīgi skatījās uz mani.
Es paņēmu telefonu drebošajās rokās un uzspiedu Alekseja numuru.
-Nomierinies,pāris reizes dziļi ieelpo.-ieteica Džimijs. Arī viņš izskatījās satraukts. Tēvs joprojāk stāvēja ar domīgu sejas izteiksmi un neko neteica.
Pamāju ar galvu un klausīju puiša padomam. Kad biju mazliet nomierinājusies,nospiedu zaļo klausulīti un pieliku telefonu pie auss. Pēc pāris pīkstieniem atskanēja Alekseja balss.
-Miranda? Vai kas noticis?-viņš jautāja.
-Nē.-ar drebošu balsi atbildēju,-man tikai tevis pietrūkst. Vai tu drīz atgriezīsies?-jautāju.
-Vispār jau esmu ceļā. Gaidi mani.-Aleksejs atbildēja.
plz turpini man loti interese kas bus talak
40.
-Ko? Kas noticis?-uztraukusies jautāju. Biju pavisam piemirsusi labas manieres,tāpēc tēvs,manā vietā,atāķēja Džimija roku no mana kampiena un ieveda iekšā. Es viņiem abiem sekoju,galvā apdomādama visas drausmīgās lietas,kas varētu notikt ar Alekseju. Kad beidzot Džimijs bija apsēdies,es pieskrēju viņam klāt un atkal jautāju.
-Nu stāsti. Kas ir ar Alekseju?
Kādu brīdi Džimijs vienkārši skatījās uz mani ar žēlu skatienu. Tad izskatījās,ka viņš mēģina atrasts īstos vārdus,lai izteiktos,kas mani satrauca vēl vairāk. Pēc brīža viņš vienkārši,kā padodamies,nopūtās un ātri nobēra.
-Aleksejs ir vampīrs.
Telpā iestājās nāvīgs klusums. Robis pēkšņi aizskrēja uz istabu. Palikām tikai mēs ar Džimiju,viņa augšdelms joprojām saspiests manā plaukstā.
-Ko?-vārgi pārčukstēju pār lūpām.
Džimijs atraisījās no manām skavām un kad man jau likās,ka viņš dosies prom,Džimijs satvēra mani un iekļāva savās siltajās rokās.
-Man ļoti žēl,Miranda. Bet tā ir taisnība. Viņš nav..tāds par ko izliekas. Tev jābūt ļoti uzmanīgai. -Džimijs stāstīja un mierinoši glāstīja manu galvu.
-Nē! Es tam neticu! Tas nevar būt!-es atsprāgu no Džimija un iekliedzos,asarām ritot pār manu vaigu.
-Miranda..-Džimijs mēģināja mani nomierināt,bet es atkal iekliedzos.
-Nē! Viņš nav tāds. Viņš ir labs un jauks. Viņš vienmēr man ir palīdzējis. Tu kļūdies.-joprojām turpināju kliegt,taču lēnām jau sabruku. Viss kļuva skaidrāks. Fakts,ka Aleksejs ir vampīrs daudz ko izskaidroja. Piemēram,dīvainos brīžus,kad viņa acu krāsa pēkšņi mainījās. Vai tos skatienus,kad es savainojos un sāku asiņot. Visas dīvainības piederējās pie Alekseja būtības.
Bezspēkā,es atkal atkritu pret Džimija krūtīm un turpināju šņukstēt. Viņš neko neteica,tikai glāstīja manu galvu un vaigus.
-Bet varbūt Aleksejs nav ļauns? Varbūt viņš ir tāds kā mēs-pēc būtības briesmonis,bet sirdī viņš vēlas būt citādāks?-es iesaucos,joprojām neticēdama un nepadodamās.
-Miranda,man ļoti žēl,bet..-Džimijs nepabeidza,jo Robis ieskrēja telpā. Viņš bija pārģērbies un tagad nēsāja uzkrītošas,melnas drēbes ar visādiem štrumentiem pie sāniem.
-Pietiks muļķoties. Ja Aleksejs ir vampīrs,mums no viņa jātiek vaļā!-tēvs nocirta un pavēlnieciski skatījās uz mums.
-Jātiek vaļā?-es kunkstot pārjautāju.
Brīdi pievērsis man savu ledaino skatienu,tēvs noteica.
-Jānogalina.-
-Ko? Kas noticis?-uztraukusies jautāju. Biju pavisam piemirsusi labas manieres,tāpēc tēvs,manā vietā,atāķēja Džimija roku no mana kampiena un ieveda iekšā. Es viņiem abiem sekoju,galvā apdomādama visas drausmīgās lietas,kas varētu notikt ar Alekseju. Kad beidzot Džimijs bija apsēdies,es pieskrēju viņam klāt un atkal jautāju.
-Nu stāsti. Kas ir ar Alekseju?
Kādu brīdi Džimijs vienkārši skatījās uz mani ar žēlu skatienu. Tad izskatījās,ka viņš mēģina atrasts īstos vārdus,lai izteiktos,kas mani satrauca vēl vairāk. Pēc brīža viņš vienkārši,kā padodamies,nopūtās un ātri nobēra.
-Aleksejs ir vampīrs.
Telpā iestājās nāvīgs klusums. Robis pēkšņi aizskrēja uz istabu. Palikām tikai mēs ar Džimiju,viņa augšdelms joprojām saspiests manā plaukstā.
-Ko?-vārgi pārčukstēju pār lūpām.
Džimijs atraisījās no manām skavām un kad man jau likās,ka viņš dosies prom,Džimijs satvēra mani un iekļāva savās siltajās rokās.
-Man ļoti žēl,Miranda. Bet tā ir taisnība. Viņš nav..tāds par ko izliekas. Tev jābūt ļoti uzmanīgai. -Džimijs stāstīja un mierinoši glāstīja manu galvu.
-Nē! Es tam neticu! Tas nevar būt!-es atsprāgu no Džimija un iekliedzos,asarām ritot pār manu vaigu.
-Miranda..-Džimijs mēģināja mani nomierināt,bet es atkal iekliedzos.
-Nē! Viņš nav tāds. Viņš ir labs un jauks. Viņš vienmēr man ir palīdzējis. Tu kļūdies.-joprojām turpināju kliegt,taču lēnām jau sabruku. Viss kļuva skaidrāks. Fakts,ka Aleksejs ir vampīrs daudz ko izskaidroja. Piemēram,dīvainos brīžus,kad viņa acu krāsa pēkšņi mainījās. Vai tos skatienus,kad es savainojos un sāku asiņot. Visas dīvainības piederējās pie Alekseja būtības.
Bezspēkā,es atkal atkritu pret Džimija krūtīm un turpināju šņukstēt. Viņš neko neteica,tikai glāstīja manu galvu un vaigus.
-Bet varbūt Aleksejs nav ļauns? Varbūt viņš ir tāds kā mēs-pēc būtības briesmonis,bet sirdī viņš vēlas būt citādāks?-es iesaucos,joprojām neticēdama un nepadodamās.
-Miranda,man ļoti žēl,bet..-Džimijs nepabeidza,jo Robis ieskrēja telpā. Viņš bija pārģērbies un tagad nēsāja uzkrītošas,melnas drēbes ar visādiem štrumentiem pie sāniem.
-Pietiks muļķoties. Ja Aleksejs ir vampīrs,mums no viņa jātiek vaļā!-tēvs nocirta un pavēlnieciski skatījās uz mums.
-Jātiek vaļā?-es kunkstot pārjautāju.
Brīdi pievērsis man savu ledaino skatienu,tēvs noteica.
-Jānogalina.-
Akd kaa es mīlu tavu stāstu tas ir vnk wow!!!Naakamo nakamo daļiņu pleez!!!!:)♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥
39.
Es domāju par savu dzīvi. Par to kāda tā bija iepriekš un kāda tā ir tagad. Es domāju par to,ko es šobrīd darītu,ja nebūtu kļuvusi par vilkati. Droši vien gulētu savā milzīgajā un mīkstajā gultā,sapņotu muļķīgas lietas. Lai cik dīvaini tas liktos,man tas nepietrūkst. Man nepietrūkst tās bagātības un naudas izšķiešanas dārgu dizaineru drēbju dēļ. Man arī nepietrūkst iknedēļas ballītes,kas notika kādā no bagātnieku mājokļiem. Man patīk klusums,kurā es dzīvoju tagad. Protams,dažreiz ir grūti izdzīvot,taču cīnoties var pieveikt visu.
No pārdomām mani izrāva soļi,kas smagi tuvojās.
-Es tevi meklēju-atskanēja mana tēva balss. Īsti nesaprotu,vai Dievs mani ir sodījis vai atalgojis atsūtīdama Robi pie manis. Savā ziņā jūtos neizsakāmi laimīga par atkalredzēšanos,bet tajā pašā laikā,es jau jūtos vainīga par to,ka man atkal nāksies viņu pamest.
-Man vajadzēja padomāt-atbildēju,palūkodamās uz tēvu. Viņa mati bija tikpat tumši kā man,taču vecums dara savu. Tie pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Arī bārdas rugāji bija mazliet iesirmi.
Robis,vaira ne vārda neteicis apsēdās man blakus,uz laipas un tāpat kā es,lūkojās ezerā. Pēc kāda laika viņš tomēr ierunājās.
-Es zinu,ka tu domā par to leģendu. Taču es tev neļaušu to darīt. Nekādā gadījumā.
Es zināju,ka nav jēgas atbildēt un sākt strīdēties,tāpēc es vienkārši pieglaudos viņa plecam. Ak,kā man viņš pietrūks. Man pietrūks arī Aleksejs un Vils. Mana mamma,kura joprojām nav atbraukusi. Un Kristens. Viņš man pietrūks neizturami.
Tālumā bija dzirdams,ka uz mūsu pusi traucas mašīna. Pirmā doma bija,ka atgriezies Aleksejs. Smaidot,devos uz ceļa,lai sagaidītu viņu. Mašīna,kas piebrauca,man likās kaut kur redzēta,taču neapēju atsaukt atmiņā,kur. Stikli bija tonēti,tāpēc nespēju saredzēt,kas sēž pie stūres. Beidzot,šoferu puses durvis atvērās un mana skatam pavērās melns šņorzābaks. Tad otrs. Visbeidzot,ieraudzīju arī ķermeni un cilvēka seju.
-Džimij?-pārsteiguma pilna iesaucos un jau metos pie viņa klāt,lai apskautu.
Džimijs ātri mani apkampa,taču tad palaida vaļā un vērās manī ar satrauktu sejas izteiksmi.
-Miranda,man tev kaut kas jāpavēsta par tavu tā saucamo draugu,Alekseju. Un tās nav nekādas labās ziņas.
(Attēlā Džimijs)
Es domāju par savu dzīvi. Par to kāda tā bija iepriekš un kāda tā ir tagad. Es domāju par to,ko es šobrīd darītu,ja nebūtu kļuvusi par vilkati. Droši vien gulētu savā milzīgajā un mīkstajā gultā,sapņotu muļķīgas lietas. Lai cik dīvaini tas liktos,man tas nepietrūkst. Man nepietrūkst tās bagātības un naudas izšķiešanas dārgu dizaineru drēbju dēļ. Man arī nepietrūkst iknedēļas ballītes,kas notika kādā no bagātnieku mājokļiem. Man patīk klusums,kurā es dzīvoju tagad. Protams,dažreiz ir grūti izdzīvot,taču cīnoties var pieveikt visu.
No pārdomām mani izrāva soļi,kas smagi tuvojās.
-Es tevi meklēju-atskanēja mana tēva balss. Īsti nesaprotu,vai Dievs mani ir sodījis vai atalgojis atsūtīdama Robi pie manis. Savā ziņā jūtos neizsakāmi laimīga par atkalredzēšanos,bet tajā pašā laikā,es jau jūtos vainīga par to,ka man atkal nāksies viņu pamest.
-Man vajadzēja padomāt-atbildēju,palūkodamās uz tēvu. Viņa mati bija tikpat tumši kā man,taču vecums dara savu. Tie pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Arī bārdas rugāji bija mazliet iesirmi.
Robis,vaira ne vārda neteicis apsēdās man blakus,uz laipas un tāpat kā es,lūkojās ezerā. Pēc kāda laika viņš tomēr ierunājās.
-Es zinu,ka tu domā par to leģendu. Taču es tev neļaušu to darīt. Nekādā gadījumā.
Es zināju,ka nav jēgas atbildēt un sākt strīdēties,tāpēc es vienkārši pieglaudos viņa plecam. Ak,kā man viņš pietrūks. Man pietrūks arī Aleksejs un Vils. Mana mamma,kura joprojām nav atbraukusi. Un Kristens. Viņš man pietrūks neizturami.
Tālumā bija dzirdams,ka uz mūsu pusi traucas mašīna. Pirmā doma bija,ka atgriezies Aleksejs. Smaidot,devos uz ceļa,lai sagaidītu viņu. Mašīna,kas piebrauca,man likās kaut kur redzēta,taču neapēju atsaukt atmiņā,kur. Stikli bija tonēti,tāpēc nespēju saredzēt,kas sēž pie stūres. Beidzot,šoferu puses durvis atvērās un mana skatam pavērās melns šņorzābaks. Tad otrs. Visbeidzot,ieraudzīju arī ķermeni un cilvēka seju.
-Džimij?-pārsteiguma pilna iesaucos un jau metos pie viņa klāt,lai apskautu.
Džimijs ātri mani apkampa,taču tad palaida vaļā un vērās manī ar satrauktu sejas izteiksmi.
-Miranda,man tev kaut kas jāpavēsta par tavu tā saucamo draugu,Alekseju. Un tās nav nekādas labās ziņas.
(Attēlā Džimijs)
Next