Man nepatīk, ka man nepatīk cilvēki. Parasti cenšos atrast cilvēkos, kas man viņos patīk. Vai izvairos no viņiem.
Visvairāk neiecietīga laikam esmu pret muļķību un neattapību. Nepatīk bezkaunīgi cilvēki, kas nerēķinās ar citiem. Pārāk skaļi un trokšņaini cilvēki, pārāk bieži piedzērušies cilvēki (tādi, kas ir tik piedzērušies, ka ar viņiem vairs nevar sarunāties). Par laimi nezinu nevienu, kas aprunātu citus. Ar pārējām lietām, kas nepatīk, arī laikam nesaskaros pietiekami bieži, lai zinātu, kuras tās ir.
Avengers were really entertaining, I loved them a lot. I enjoyed Cabin in the Woods too even though I didn't know more than a couple of movies it payed tribute to.
Ak vai man' dieniņ', vai man' dieniņ'! Mani izspiego :D Jā, biju.
Ļoti negribēju uz šo jautājumu atbildēt, jo lasu apkaunojoši maz latviešu autorus. Pirmā ienāca prātā Agita Draguna, jo pāris viņas dzejoļi vidusskolas laikā iepatikās. Tad pēc ilga laika izdomāju, ka taču Imants Ziedonis! Bet es pat neesmu kārtīgs viņa pazinējs, manuprāt citi ir vairāk lasījuši viņa rakstīto. Vēl man ir mīļa viena vidusskolas laikā lasīta pasaka, kas nu jau ir kā sapnis, jo vairs neatceros, ka es būtu atcerējusies autoru, un nu jau pat neatceros pašu pasaku, tikai, ka man tā patika.
Bet tas viss ir zināmā mērā netipiski priekš manis, es lasu citādākas grāmatas. Varbūt Ieva Melgalve tagad raksta ko tādāku, bet viņa, laikam, raksta angliski. Mājās stāv vēl neizlasīta viena latviešu autores fantāzijas grāmata, bet tā ir vēl neizlasīta. Protams, Tom Crosshill, bet cik nu viņš ir latviešu autors, ja viņš dzīvo ASV un raksta angliski?
View more
Kurš gan uz ātro izvēlas vārdus bērniem? Bija izdomāti, bet tagad tie vairs nešķiet labi, jo ir pārāk populāri, gribās kaut kādus oriģinālākus, retāk lietotus vārdus. Varbūt jāliek divi vārdi, lai ir gan vienkāršs vārds, kad dīvains un bērns var izvēlēties, kurš viņam patīk labāk.
Neatceros, kad es tā pa īstam būtu tikusi pie iespējas pārģērbties. Es droši vien gribētu vienkārši skaistu Viktorijas laikmeta kleitu un masku un milzīgu parūku. Tagad jau sāku domāt, kas būtu nākamais rindā pēc tās pirmās. Kaķsieviete? Poison Ivy? Kāda krietni erotiskāka sieviete gan par Viktorijas laikmeta milzīgā kletiā.
Hm. Mēģinot atcerēties, kas skaitītos pirmā mīlestība atcerējos pirmo skūpstu, pirmo reizi, kad man izrādīja nopietnas simpātijas, pirmās mazliet ilgāk par ļoti īsi attiecības, pirmo mīlēšanos un savu īsto mīlestību. Kas no tā visa ir pirmā mīlestība, pat nezinu. Ne taču mazajās klasītēs, kad es domāju, ka mīlu populārāko puisi klasē. Man bija kauns par to teju uzreiz pēc tam. Vai pirmais puisis ar kuru es būtu gribējusi un mēģināju ie uz randiņu, bet tā arī īsti nesanāca (eh, ja toreiz būtu bijuši mobīlie telefoni)? Bet viņš nebija pirmais puisis, kas man patika. Kurā brīdī manas bērnišķīgās patikšanas sāka skaitīties mīlestības?
Ar vienu klasesbiedru mazliet iedraudzējos, mums bija interesanti runāties, joprojām atceros, cik neticami man šķita, ka viņš varēja ielikt mazgāšanā bikses ar papīra naudu kabatā - es nevarēju sakrāt līdz 5ls savas mazās kabatsnaudiņas, lai kā centos. Es viņu uzaicināju pie sevis spēlēties uz manas Sega konsoles. Neveiksmīgā kārtā atnāca ciemos mana krustmāmiņa. Mans draugs veikli aizgāja un tad krustmāmiņa man prasīja, vai gadījumā tas puika ar mani nedraudzējas tikai lai varētu spēlēt manas Sega spēles. Es tā padomāju, un man sāka šķist, ka tiešām tā, ka viņš mani izmanto. Nākamajā dienā viņam dusmīgi pateicu, lai pārstāj mani izmantot. Viņš paraustīja plecus un kopš tā laika mēs varis nerunājāmies, nemetām ar kastaņiem pa koku stumbriem, nedraudzējāmies. Joprojām nožēloju, ka es biju tik viegli ietekmējama.
Bet vai viņš ir pirmā mīlestība - šaubos. Mēs vienkārši gandrīz bijām draugi.
View more
Šobrīd visvairāk cīnos ar savu izpratni par to, ko nozīmē "būt gudram". Bez tā, ka es esmu vienmēr centusies iztikt bez piepūles, un parasti ar to ir pieticis, esmu aplami iedomājusies, ka tas arī ir tas. Ka tad, ja es kaut ko nevaru izdarīt bez piepūles, tad es neesmu "pietiekami gudra", lai to varētu izdarīt vispār. Es gribētu iemācīties, ka gudrība nav kaut kāda abstrakta vērtība, kas piemīt vai nepiemīt, bet gan prasmju, talanta un pieredzes kombinācija, un ka pieredze un prasmes nāk tikai ar darīšanu, mēģināšanu un tā. Un ar "iemācīties" es domāju spēt tā justies ikdienā, kad jācīnās ar kārtējo uzdevumu, nevis tikai abstrakti to saprast.
Es tiešām negribu būt ārste. Mēģināju iedomāties, kas man varētu šķist pietiekami nozīmīgs, lai to ārstētu, bet viss, ko sajutu bija "ūj, cik nepatīkami". Varbūt, ja ir speciāls asiņu ārsts, tad tas. Nu, protams, psiholoģija ir interesanta padarīšana, bet par psihiatru es negribētu būt, jo domājot par nopietnām psiholoģiskām traumām man atkal ir sajūta "ūj, cik nepatīkami".
Nē, neesmu. Pēdējā laikā es jūtos vairāk uzmanības centrā un laimīgāka, kā būtu piedienīgi. Un es to ļoti novērtēju. Bet es neatceros, kad es vispār esmu jutusies vientuļa. Ja es tā sajustos, vai nu mēģinātu lasīt ko aizraujošu, vai ietu uz pasākumiem, kur varētu satikt senus paziņas un atjaunot sakarus.
Man ir sajūta, ka šis jautājums mēģina likt man justies vainīgai, ka es to daru pārāk reti, bet tā nav. Tiem dažiem, kas ir pelnījuši es saku, ka viņi man patīk, vai ka man patīk, ko viņi dara. Labi, es nupat draugu nosaucu par resnu, bet viņš zina, ka es viņu mīlu arī resnu :P
