Mīlestība – noslēpumainas jūtas.Mēs tās izjūtam, bet nesaprotam. Spēks, kurš pievelk pie otra cilvēka, nav izskaidrojams. Mēs tiecamies pie otra ne tāpēc, ka mums patīk, kā viņš izskatās, viņš ir bagāts vai ietekmīgs, ne tāpēc, ka līdzīgs kādam no vecākiem vai izcilai personībai.Ja divu cilvēku savienību var izskaidrot loģiski – “viņa viņam aizvieto māti’’ vai ‘’viņi ir kopā naudas dēļ’’, nav runa pa patiesu mīlestību. Ja mīlestība ir patiesa, mūs vienmēr vada kāds noslēpums.‘’Mīlestība vēršas pie mūsu zemapziņā paslēptā: pie kāda bērnības pārdzīvojuma, zaudējuma vai skumjām pēc tā, ko mēs nevarējām saņemt. Tā aizskar to personības daļu.Turklāt pastāvīgi. Un ne tikai to otro cilvēku, bet arī pašam sevi, “izšķīstot” tajā otrajā. Zigmunds Freids darbā ‘’Īgnums kultūrā’’ paskaidro šo fenomenu: ‘’Mēs nokļūstam otra atkarībā tāpēc, ka mums pastāvīgi vajadzīgs, lai tas otrs mūs atbalstītu mūsu eksistencē.’’ No tā arī rodas bailes pazaudēt.Īsta mīlestība nav veiksmīgs biznesa darījums. Jūtu virpulis nes briesmas abiem partneriem. Tāpēc mēs bieži šaubāmies par otra jūtām. Taču, pat ja viņš mēģina norobežoties, tas ne vienmēr nozīmē, ka nemīl. Iespējams, viņš baidās pazaudēt pats sevi.Pirmajā acu uzmetienā te viss vienkārši: mīlēt cilvēku – nozīmē iekārot, gribēt viņu. Pētījumi pierāda, ka fiziska tuvība palīdz uzturēt attiecības, neļauj nodzist mīlestības ugunij. Bez savstarpēja maiguma un glāstiem mīlnieki pārvēršas par dzīvokļa kaimiņiem. Ar seksu nodarboties var arī bez mīlestības, bet, ja ir mīlestība, tuvība dāvā patiesu baudu.Patiesa mīlestība – jēgas iegūšana savai eksistencei šajā pasaulē.