Neatlaidība. Tā ir tā rakstura iezīme kas piemīt tikai retajiem, dzīve un apstākļi mūs bieži vien vēlas nospiest pie zemes, bet šie "neatlaidīgie" principā nead nesabrūk. Visiem kādreiz nolaižas rokas, un visiem nokrīt rozā brilles, bet tikai cilvēks kas ir nospraudis sev mērķi ir gatavs atkal celties un cīnīties.

Uzburšu situāciju.
Visu dienu tiek spēlēts volejbols, un iedzerts kāds kokča. Tev apkārt ir tikai paši tuvākie draugi, vakarā gaitā muļķīgas sarunas pie ugunskura, telts, aliņš un pledi.

Cilvēki ir dažādi, un tieši tādi paši ir šie smaida iemesli. Es domāju ka nevienmēr iepriecinās kaut kas taustāms, tomēr visefektīvāk ir dāvināt cilvēkam savu smaidu, patīkami. Tā vienreizējā sajūta kad tu ej pa ielu, un tev kāds uzsmaida, uhh.

Man ir mīksta sirds, es žēloju gandrīz visus.
Žēl to bērniņu kam nav vecāku.
Žēl to dzīvnieku, kas tiek pamesti.
Žēl cilvēku, kas ir savā ziņā nolemti. (piekalti gultai, iesēdināti ratiņkrēslā)

Wow.
Labi.
Nē.
Piekāst.

Mammu ?
Tā tu ?

Nav patīkami darīt otram pāri, bet tomēr - kāda gan starpība?
Protams.

Nolīst kādā stūrī.

Septiņpadsmit.