tekstiņi :)

hey, nebēdā, gan būs labi! :) pasmaidi, tev piestāv. :)

---

Reiz kāda sieviete apsēdās blakus vīrietim parkā uz soliņa netālu no bērnu spēļlaukuma. „Lūk, tas ir mans dēls,” viņa teica, norādīdama uz mazu zēnu sarkanā džemperī, kurš šļūca lejā pa slidkalniņu.
„Jauks zēns,” vīrietis teica. „Tas ir mans zēns šūpolēs, zilajā džemperī.” Tad, paskatījies pulkstenī, viņš pasauca savu dēlu. „Nu, ko tu saki par došanos mājās, Tod?”
Tods lūdzās: „Tēt, vēl tikai piecas minūtes. Lūdzu? Tikai piecas minūtes.” Vīrs pamāja ar galvu un Tods devās uz šūpolēm un šūpojās pēc sirds patikas.
Minūtes pagāja un tēvs atkal piecēlās kājās, lai sauktu savu dēlu. „Nu, vai nebūtu laiks doties prom?” Un atkal Tods lūdzās: „Tēt, vēl tikai piecas minūtes, vēl tikai piecas minūtes.”
Vīrs pasmaidīja un teica: „Nu, labi.”
„Jūs pavisam noteikti esiet ļoti pacietīgs tētis,” sieviete ieteicās.
Vīrs pasmaidīja un tad teica: „Manu vecāko dēlu Tomiju pagājušajā gadā notrieca kāds piedzēries šoferis, kamēr viņš braukājās ar divriteni netālu no šejienes. Es nekad nepavadīju daudz laika ar Tomiju un tagad es atdotu jebko, lai pavadītu kaut tikai vēl piecas minūtes ar viņu. Esmu nozvērējies nepieļaut to pašu kļūdu ar Todu. Viņš domā, ka viņam ir dotas piecas minūtes vairāk, lai šūpotos. Patiesībā, es iegūstu piecas minūtes vairāk, lai skatītos, kā viņš spēlējas.”

View more

:)
„Vai es varu apskatīt savu bērniņu?” jautāja jaunā, priecīgā māmiņa.
Kad mazulis, ietīts sedziņā, tika ielikts mātes rokās un kad viņa atvēra sedziņu, lai paskatītos uz mazuļa mazo sejiņu, viņa noelsās. Ārsts ātri pagriezās un paskatījās ārā pa slimnīcas logu. Mazulis bija dzimis bez ausīm.
Laika gaitā noskaidrojās, ka bērna dzirde bija laba. Tas bija vienīgi ārējais izskats, kas bija sabojāts.
Vienu dienu, kad zēns atgriezās no skolas un iekrita mātes skavās, viņa nopūtās, zinot, ka dēla dzīve būs pilna ar salauztas sirds brīžiem. Zēns izdvesa savu traģēdiju – kāds liela auguma puika bija viņu nosaucis par ķēmu.
Viņš izauga par izskatīgu zēnu, ar savu nelaimi. Iemīļots studentu vidū, viņš varētu kļūt par klases prezidentu, taču sava defekta dēļ tāds nekļuva. Viņš attīstīja literatūras un mūzikas talantus. „Gan tu sastapsies un iedraudzēsies ar citiem jauniem cilvēkiem,” viņa māte teica, jūtot labsirdību savā sirdī.
Tēvam bija vizīte pie ģimenes ārsta. „Vai nav iespējams neko darīt lietas labā?” „Domāju, ka mēs varētu operācijas gaitā pielikt Jūsu dēlam ausis, ja tās tiktu sagādātas,” teica ārsts.
Tā uzsākās meklējumi pēc personas, kas būtu tik dāsna un ziedotu savas ausis jaunajam cilvēkam. Pagāja divi gadi.
„Dēls, tu dosies uz slimnīcu. Es un māte atradām kādu, kurš ziedos tev ausis. Taču tas ir noslēpums.” Teica tēvs.
Operācija bija ļoti veiksmīga un izskatījās, it kā piedzimtu jauns cilvēks. Viņa talanti uzplauka ģēnijā, un skola un koledža bija pilna ar uzvarām un triumfu. Vēlāk viņš apprecējās un sāka darboties diplomātiskajā dienestā.
„Bet man ir jāzina!” dēls nelikās mierā un izjautāja tēvu. „Kurš tik daudz deva priekš manis? Es nekad nespētu pietiekami atmaksāt tai personai.”
„Jā, es neticu, ka tu to spētu,” teica tēvs. „Bet vienošanās bija par to, ka tev nebūs zināt… vēl ne.”
Gadi paturēja šo dziļo noslēpumu. Bet reiz pienāca diena… viena no tumšākajām dienām dēla dzīvē. Viņš stāvēja ar savu tēvu kopā pie mātes zārka.
Lēnām, maigi tēvs pastiepa roku un pacēla mātes biezos sarkanbrūnos matus, lai atklātu, ka mātei nebija ausu.
„Māte teica, ka viņa bija laimīga, ka neļāva nogriezt savus matus,” viņš maigi pačukstēja, „un neviens nekad neaizdomājās, ka māte ir mazāk skaista, vai ne?”
Patiess skaistums neslēpjas ārējā izskatā, bet gan sirdī. Patiesi dārgumi neslēpjas tajā, kas ir redzams, bet tajā, kas ir neredzams. Patiesa mīlestība neslēpjas tajā, kas ir izdarīts un par ko visi zina, bet tajā, kas ir izdarīts, bet nav zināms.

View more

Kamēr vīrietis pulēja savu mašīnu, viņa 4 gadus vecais dēls paņēma akmeni un ievilka švīkas mašīnas sānā. Dusmās vīrietis paņēma dēlēna roku un sita pa to vairākas reizes, neaptverot, ka sit ar uzgriežņa atslēgu.
Slimnīcā zēnam nācās zaudēt pirkstus, sakarā ar neskaitāmajiem lūzumiem.
Kad bērns ieraudzīja savu tēvu, ar sāpju pilnām acīm viņš jautāja: “Tēti, kad mani pirkstiņi ataugs?”
Vīrietis bija tik sāpināts, ka nespēja parunāt. Viņš aizgāja atpakaļ uz savu mašīnu un nikni to spārdīja vairākas reizes. Sašutis pats par savu rīcību…, sēžot mašīnā viņš skatījās uz ievilktajām švīkām. Dēlēns bija uzrakstījis: “Mīlu tevi tēti!”
Nākošajā dienā vīrietis izdarīja pašnāvību.”
Dusmām un Mīlestībai nav ierobežojumu. Izvēlies pēdējo, lai iegūtu skaistu, mīļu dzīvi, un atceries šo: Lietas ir, lai tās lietotu un cilvēki, lai tos mīlētu. Šodienas pasaules problēma ir, ka cilvēki tiek lietoti un lietas mīlētas.

View more