Jā, bet tie noteikti nav cilvēki, nedz arī kāda konkrēta persona. Arī emociju man dzīvē pietiek. Viss cits, kas man pietrūkst ir rokas stiepiena attālumā.
Šogad neiešu. Vispār esmu gājusi, skatījos kā strādā žurnālisti. (Biju LR1) Māksla, protams, ir prioritāte nr. 1, bet es joprojām apsveru studijas žurnālistikā. Noteikti ne tagad, bet pēc tam, kad būšu sasniegusi sevis noteiktās virsotnes mākslā - pavisam noteikti.
Negaršo. Un vēl lielāku mīnusu viņai piešķir tas, ka man izdzerot pavisam nedaudz kafijas, iestājas pārāk liels enerģijas pieplūdums (visas dienas garumā!!). Es no tā brīnuma labāk atturos.
Vīlusies. Biju gaidījusi kaut ko labāku no viņiem. Izklausās pēc kaut kādas radio dziesmas, ko atskaņot EHR. Atliek vien cerēt, ka viss albums nebūs kārtējā vilšanās. Bet cerība ir tikai mierinājums sev, ja? More like 30 Seconds To Pop. ?
Ļoti produktīvi. Ja es tā turpināšu, tad man vajadzēs atrast vēl kādu nodarbi, ar ko aizpildīt laiku vai atrast draugu. :D Bet visticamāk vēl vairāk skatīšos filmas un lasīšu grāmatas. :D
Vai tu kādreiz esi bijis(usi) trakoti greizsirdīgs(a)? Ko tu darīji?
Kāda jēga celt brēku, tā vietā, lai otram uzticētos? Dienas beigās katram pašam ir jādzīvo ar savu sirdsapziņu. (Otrais jautājums nemaz nedod iespēju atbildēt ar nē, it kā visi būtu kaut kādi histēriķi un taisītu scēnas.)
Jā, puisim sirdi. Bet tā skaitās kā zagšana, ja pēc laika atdevu to atpakaļ viņa paša vainas dēļ? Visādi citādi neesmu, jo tad es varētu aizmirst par labām attiecībām ar mammu un mana sirdsapziņa mani būtu apēdusi.
Man pašai skolā jau ir 3 sporta stundas nedēļā, un, manuprāt, pietiekami. Bet vai vairāk vajadzētu? Nedomāju gan. Un katram pašam, arī individuāli ir vairāk ar sevi jāstrādā, tad arī mazāk sporta stundu liks skolēniem.
Jā, it īpaši ar tādiem, kuriem ir ko teikt un dzīvē kaut ko dara, ar kaut ko aizraujas u.tml. Ar tādiem parasti vislabāk rosās sarunas. Un ja vēl ir kopīgas intereses, tad ne ko pielikt ne atņemt.