[ 3.5. ] Man tev tagad jāpalīdz?
Ir jau pagājusi nedēļa kopš atsākās skola un pa šo laiku es vairākas reizes esmu paspējusi pazemot Emīliju veidos, kā viņa to ir darījusi ar mani un viņa vēl joprojām mēģina man ieriebt par visu, ko es esmu izdarījusi, bet līdz šim neveiksmīgi. Pašlaik sēdēju tribīnēs un mācījos, kamēr Adriana sēdēja man blakus un siekalojās par puišiem, kas bez krekla spēlēja futbolu.
- Adrian, neaizmirsti noslaucīt to siekalu, kas tev tek! - noteicu paskatoties uz draudzeni un iesmējos.
- Hahaha... ļoti smieklīgi, - viņa sarkastiski noteica un turpināja skatīties uz puišiem, - kā tev viņi var nepatikt? -
- Mani vienkārši pašlaik neinteresē attiecības un puspliki puiši vēl jo mazāk. - teicu un pievērsos matemātikas mājas darbam. Kad puiši beidz trenēties, visi gāja uz ģērbtuvēm, izņemot Dilanu, kurš bez krekla nāca uz manu pusi.
- Greisa, viņš nāk pie tevis! - Adriana man aiz muguras iesaucās un es pat nepaskatoties uz viņu sapratu, ka viņa smaida un iekšēji lēkā no prieka.
- Čau. Amm... tu pēc skolas varēsi man palīdzēt? - viņš jautāja stāvēdams man pretī.
- Čau. Atšķirībā kādā veidā. - teicu un sakrustoju rokas uz krūtīm.
- Man vajag, lai tu man palīdzi atrast Tristanu. Viņš kopš ceturtdienas neatbild uz sms un zvaniem un mājās arī viņa nav. - viņš teica un viņa balsī varēja sadzirdēt izmisumu.
- Un kā tieši es tev varu palīdzēt? - es jau atkal uzdevu jautājumu.
- Es dzirdēju, ka tu vari noteikt kur kāds atrodas. - viņš teica un ieskatījās manās acīs.
- Es varu mēģināt, bet neko nesolu. - teicu un veltīju puisim vieglu smaidu.
- Paldies. - Dilans tikai noteica, uzsmaidīja man un devās uz ģērbtuvi, lai pārģērbtos. Abas ar Adrianu tikai saskatījāmies, paraustījām plecus un devāmies uz franču valodas kabinetu.

View more

[ 3.4. ] Es neesmu ļauna. Es esmu atriebīga.
Stāvēju pie sava skapīša un liku tajā iekšā grāmatas, kad man blakus nostājās Dilans.
- Čau! - noteicu puisim, uzsmaidīju viņam un turpināju likt somā vajadzīgo mājasdarbiem.
- Čau. Ko tu dari pie mana skapīša? - viņš jautāja.
- Šis ir mans skapītis. Tavs noteikti ir blakus. - es teicu aiztaisot savu skapīti.
- Āa... jā. Vispār kāpēc tu esi tik ļauna pret maniem draugiem? - viņš jautāja atverpt savu skapīti un paskatoties uz mani.
- Es neesmu ļauna. Es esmu atriebīga. Un kā jau teicu - man ir apnicis, ka jūs mani un Adrianu pazemojat. - teicu un izņēmu no somas telefonu.
- Vai tu arī man kaut ko darīsi? - viņš jautāja skatoties uz mani.
- Ja tu darīsi kaut ko man vai Adrianai, tad jā. Ja tu kaut ko darīsi Emīlijai, tad es tev pievienošos. - teicu uzsmaidīju puisim un pagriezos, lai ietu prom no skolas, jo šodienas stundas bija beigušās. Pa ceļam uz mājām saņēmu sms no Adrianas, ka man bija taisnība par pildspalvu. Aizejot mājās paēdu, izpildīju mājas darbus, aizgāju uz dejām un pēc tam gāju mājās gulēt.
------------------------------------------------------------- Zinu, nav nekas īpašs, bet man nav iedvesmas. Un tieši tāpēc es paņemšu pārtraukumu, lai varētu izdomāt, kas šajā stāstā varētu notikt un parakstīt nodaļas. : ) Kā arī, ja es neesmu atpakaļ līdz 1.septembrim, tad - lsi jums veiksmīgs šis mācību gads! ♡ ceru, ka jūs mani saprotat. ♡
Kæ ♡

View more

[ 3.3. ] Man šis viss ir apnicis!
Abas ar Adrianu sēdējām pie pusdienu galda un mierīgi ēdām, līdz pie mums pienāca Emīlija, Kima un Mia. Es uz viņām paskatījos un izskatījās, ka Kima un Mia šeit galīgi negrib atrasties.
- Tu samaksāsi par to, ko tu pateici man no rīta visas skolas priekšā! - Emīlija savā dumjajā balsī noteica un sniedzās pēc manas sulas glāzes, taču es to paspēju paņemt pirms viņas.
- Nemaz neceri, ka varēsi to uzliet man virsū, taču ludzu, es to uzliešu tev virsū. Man ir apnikusi tava stulbā pļurkstēšana! - noteicu pieceļoties un uzlēju viņai virsū savu apelsīnu sulu. Tukšo glāzi noliku atpakaļ uz galda, paņēmu savu somu un abas ar Adrianu gājām prom. Ejot ārā no ēdamzāles, es dzirdēju, kā daudzi sačukstas. Uzmetu skatienu uz atpakaļu un redzēju, kā daudzi skatās uz mani.
- Greisa, tev viss labi? Tu neuzvedies tā, kā tu parasti uzvedies. - Adriana teica, kad apstājāmies pie viņas skapīša.
- Jā. Man vienkārši ir apnicis, ka viņi visi mūs pazemo un es to tā neatstāšu. -teicu un uzsmaidīju draudzenei.
- Nu labi. Bet lūdzu nekļūsti tāda kā Emīlija un visi pārēji no tās grupas. - draudzene teica un izņēma no skapīša ārā grāmatas.
- Neuztraucies. Viss būs labi. Neviens no viņiem vairs neuzdrošināsies mums kaut ko teikt vai darīt, jo ja viņi kaut ko izdarīs, tad viņi to nožēlos. - teicu un abas sākām iet uz mana skapīša pusi.
- Ko es bez tevis darītu? - viņa jautāja un iesmējās.
- Tu iespējams pievienotos Emīlijai un pārējiem lošiem. - teicu un arī iesmējos.
- Iespējams. - Adriana teica un arī iesmejās. Mes apstājāmies pie mana skapīša, paņēmām vajadzīgo un gājām uz literatūru.

View more

[ 3.2. ] Atkal jaunas spējas?
Ieejot vēstures kabinetā apsēdos kādā no brīvajām vietām. Vienā pusē man palika brīva vieta, bet otrā pusē man sēdēja Adriana.
- Nu bļāviens! Kur ir tā nolādētā pildspalva?! - Adriana retoriski jautāja meklējot pildspalvu pa somu.
- Tu viņu atstāji mājās uz galda. - es teicu un paskatījos uz draudzeni.
- Kā tu zini? - viņa jautāja un uz brīdi beidza rakņāties pa somu.
- Es nezinu. Man vienkārši tā liekas. Tas vienkārši izklausās pēc tevis un aizejot mājās tu man pateiksi vai viņa tur bija. - teicu un iesmējos. Mēs turpinājām runāt līdz klasē ienāca Dilans un Tristans. Tristans apsēdās blakus tukšajai vietai, kas bija blakus manai brīvajai vietai un līdz ar to sanāca, ka Dilans man sēdēs blakus. Dilans novērsās no runāšanas ar Tristanu, lai apskatītos uz brīvajām vietām. Es pacēlu galvu uz augšu un paskatījos uz Dilanu. Viņš pamanīja, ka es te sēžu un uzreiz mēģināja atrast citu vietu, bet neveiksmīgi, jo tā bija vienīgā brīvā vieta.
- Dilan, apsēdies. - skolotājs teica un norādīja ar roku uz brīvo vietu man blakus.
- Es pastāvēšu kājās. - Dilans atbildēja un mēs visi iesmējāmies.
- Visu mācību gadu? - skolotājs Bārkers jsutāja un visi, ieskaitot mani paskatījās uz Dilanu.
- Varbūt. - viņš teica un mēs visi atkal iesmējāmies.
- Dilan, vienkārši apsēdies! - skolotājs teica, Dilans beidzot apsēdās un stunda varēja sākties. Kādu brīdi jutu, kā Dilans uz mani skatījās, tāpēc paskatījos uz viņu un viņš izskatījās izbrīnīts. Es tikai iesmējos un pievērsos skolotājam.

View more

3. Jauns sākums
[3.1.] Jauns mācību gads - jauna es.
" Pēdējā reize, kad šeit kaut ko ierakstīju, bija tad, kad iepazinos ar Dilanu. Ir pagājuši jau vairāki mēneši un manas domas par viņu ir mainījušās. Jau pēc mēneša, manas domas par viņu mainījās. Vienu dienu viņš vienkārši man sabļāva virsū par to, ka es viņam neko nestāstīju par spējām. Jau nākamajā dienā viņš kopā ar pārējiem "populārajiem" pajoliem mani apsaukāja. Tieši tas bija iemesls, kāpēc es viņam par to neko nestāstīju. Āaa.. kā arī man ir jauns vīziju veids. Ja pa nakti sapņojot, es redzu sliktas lietas, kas notiks, tad pieskaroties es redzu visu labo. Šodiena ir tā diena, kad es uzsākšu mācības pēdējā klasē. Tātad man ir palicis tikai viens gads, kura laikā man būs jāpacieš Dilans, Emīlija, Tristans un visi pārējie. Taču es vairs nebūšu tāda, kāda es esmu. Es vairs nestāvēšu klusu par to, ko viņi ir darījuši."
- Greisa, tu esi gatava? - Dominiks jautāja ienākot manā istabā un iztraucējot man rakstīt.
- Jā. Es tulīt! - iesaucos paskatoties uz brāli. Ātri pārlasīju uzrakstīto, aiztaisīju ciet dienasgrāmatu un noliku to zem gultas matrača. Paņēmu savu somu, ejot ārā no istabas apskatījos uz sevi spogulī un uzsmaidīju savam atspulgam. Uzvilku apavus un gāju lejā uz mašīnu, kurā mani jau gaidīja Dominiks un Amēlija. Viņi mani aizveda līdz skolai, es atvadījos un gāju uz manu un Adrianas vietu. Viņa jau stāvēja un gaidīja mani.
- Čau! Nu ko, vēl vienu, pedējo gadu? - viņa jautāja un ieķērās manā elkonī.
- Jap. Vēl vienu, pēdējo, gadu. - teicu un mēs iesoļojām skolā smaidīdamas. Bijām tikušas tikai līdz gaiteņa vidum, kad Emīlija jau pavēra savu muti.
- Redz kā. Izrādās viņas ir lezbietes! - viņa savā ķērcošajā balsī iesaucās un visi uzreiz uz mums paskatījās. Es paskatījos uz Adrianu un viņa man veltīja žēlīgu skatienu. Es tikai viņai uzmaidīju, apstājos un pagriezos ar seju pret Emīliju.
- Aizver savu muti tu mauka! Labāk atver to tikai tad, kad kādam čalim tajā vajag iebāst savu peni! - teicu, apgriezos uz papēdi smaidīdama un turpināju savu ceļu uz vēstures kabinetu. Ejot līdz tam dzirdēju, kā liela daļa sačukstas, bet man par to bija pie vienas vietas.

View more

[2.7.] Negaiss nav tas labākais laiks priekš manis.
Pa nakti pamodos no tā, ka ārā ducināja pērkons. Ir tikai aprīļa vidus, bet jau ducina pērkons. Tā kā vaksrā biju aizmirsusi aiztaisīt aizkarus, es piecēlos, aizgāju līdz logam un aiztaisīju aizkarus. Piegāju pie balkona durvīm, lai tur aiztaisītu aizkarus, taču apstājos, lai mazliet paskatītos negaisu. Izdomāju atvērt balkona durvis un iziet uz tā. Tā kā mēs dzīvojām augšējā stāvā, sanāca tā, ka ja lija, tad izejot uz balkona mēs paliekam slapji, taču mani tas netrauca. Es apsēdos uz slapjā krēsla un turpināju skatīties tālumā. Es zināju, ka man labāk nevajadzētu šeit atrasties, taču es nevarēju piecelties un ieiet iekšā. Es biju kā pielīmeta krēslam. No blakus pufa izņēmu pledu un apsedzos. Turpināju skatīties kā zibens zibeņo un pērkons dārdina, līdz es aizmigu tur pat. Pamodos no tā, ka atkal murgoju. Amēlija jau atkal pieskrēja pie manis.
- Greisa! Ko tu dari uz balokna negaisa laikā? Nāc šurp iekšā! - viņa bļāva stāvot pie balkona durvīm. Es neizkustējos no savas vietas, tāpēc Amēlija pasauca arī Dominiku. Viņi pa abiem mani ievilka iekšā, uzvilka man sausas drēbes un ielika gultā. Amēlija man iedeva zāles un es aizmigu. Pamodos no modinātāja, kas skanēja. Nospiedu to un mēģināju pamosties. Pamodusies izkāpu no gultas un paskatījos uz savām drēbēm. Sapratu, ka tās nav tās drēbes, kuras uzvilku pirms iešanas gulēt. Pārģērbos normālās drēbēs, sataisījos un izgāju noistabas. Ieejot virtuvē, redzēju, ka tur stāv Amēlija un Dominiks.
- Labrīt! - iesaucos un piegāju pie ledusskapja.
- Labrīt. Tu atceries, kas notika pa nakti? - Amēlija jautāja un pienāca man tuvāk.
- Nē. Kas notika? - jautāju un paskatījos uz māsu.
- Pa nakti bija negaiss un tu biji izgājusi uz balkona un aizmigi. Tu sāki murgot, tu pamodies, bet nenāci iekšā. Mēs ar Amēliju tevi ievilkam iekšā, pārģērbām tevi sausās drēbēs un iedevām zāles. - Dominiks stāstīja skatoties uz mani.
- Tad tāpēc man bija citas drēbes, kad pamodos! - teicu un turpināju taisīt savas brokastis. Paēdu brokastis un devos uz skolu.

View more

[ 2.6. ] Viss atkal mainās uz labo pusi?
Es jau sēdēju angļu valodas klasē un gaidīju, kad skolā ieradīsies Adriana. Viņa beidzot ieradās un es apsēdos viņai blakus, lai pateiktu to, ka Dilanam manis dēļ ir sarkans vaigs. Vēl kādu brīdi parunājām, bet tad noskanēja zvans uz stundu un tad arī klasē ienāca Dilans. Viņš apsēdās man blakus un paskatījās uz mani.
- Pēc skolas atnāc pie manis. Sarunāsim visu par bioloģijas projektu. - viņš noteica un pievērsās mācībām.
- Labi. - atteicu un arī pievērsos mācībām. Atlikušo stundu Dilans nebilda ne vārda.visa diena pagāja bez jebkādiem starpatgadījumiem un par laimi neviens no 'populārās' grupas pat nemēģināja man kaut ko izdarīt. Kad skola beidzās, es aizgāju mājās, noliku mantas un nogāju stāvu zemāk pie Dilana.
- Čau. Es sakarā par bioloģijas projektu. - teicu un paskatījos uz puisi.
- Čau. Jā. Nāc iekšā. - Dilans noteica un pagāja malā no durvīm. Es iegāju iekšā, novilku apavus un gāju tālāk uz Dilana istabu.
- Tātad. Mums ir varianti : baktērijas, to veidi vai iedzimtās slimības. Kuru ņemam? - Dilans jautāja un apsēdās uz gultas.
- Nuu... es domāju labāk būs par iedzimtajām slimībām. Kā tu domā? -jautāju un apsēdos gultas otrā pusē.
- Labi. Tad sarunājam, kas ko dara un tad pa nedēļu mēģinam visu izdarīt un tad saliksim visu kopā. - viņš teica un no somas izņēma bioloģijas grāmatu un kladi. Visu sarunājām un es gāju mājās. Aizgāju mājās, paņēmu visu vajadzīgo dejām un devos uz tām. Pēc tam pa taisno gāju mājās, izpildīju mājas darbus un gāju gulēt.

View more

[ 2.5. ] Viņš vēl ilgi neliksies mierā?
Aizgāju uz vizuālās mākslas kabinetu un apsēdos savā vietā blakus Adrianai. Viņa mani izjautāja par to, ko Dilans man prasīja. Es visu pastāstīju un draudzene mani apsveica ar tik drošu gājienu, jo es skolā parasti esmu bijusi tā klusā, pelēkā pele un vienmēr visu esmu pacietusi, bet tagad man tas viss ir apnicis un tie, kas darīs pāri man, manai ģimenei vai Adrianai, nepaliks nesodīti. Kad stunda sākās, es pamanīju, ka Dilans nav ieradies. Es tikai iesmējos un turpināju zīmēt darbu. Stunda beidzās, aizgāju uz matemātiku, arī uz to Dilans neieradās un pēc matemātikas gāju mājās. Aizejot mājās, pastāstīju Amēlijai un Dominikam par visu, kas šodien notika, bet izskatījās, ka viņus pašreiz interesē kaut kas cits. Es viņus pilnīgi saprotu. Viņiem ir jāuzņemas atbildība par mani un, ja es tā turpināšu uzvesties, mani var izslēgt no skolas un tad būs problēmas. Ātri izpildīju dažus mājas darbus un gāju uz mūzikas skolu spēlēt bungas. Pēc mūzikas skolas gāju uz treniņiem. Šodien gribēju kārtīgi izlādēties, tāpēc šodien prasīju trenerim, lai šodien ņemam kikboksu. Treniņa laikā kārtīgi izlādējos un pēc treniņa izlēmu nepārģērbties. Pa ceļam uz mājām iegāju veikalā nopirkt augļus, pienu un sulu. Biju pie mājām, kad redzēju, ka treptelpā ieiet Dilans. Ideāli! Varēšu braukt augšā kopā ar viņu. Iegāju treptelpā un iekāpu liftā. Dilans sākumā nepamanīja, ka tā esmu es, tāpēc nepievērsa uzmanību, bet kad piespiedu sava stāva pogu, Dilans pacēla galvu uz augšu un es ieraudzīju viņa skaisto, sarkanīgi zilo vaigu.
- Aplūko kārtīgi savu darbiņu. - viņš teica un uzmeta man nicinošu skatienu.
- Man nav vajadzīga tava atļauja, lai to darītu. - teicu un nostājos viņam blakus.
- Varbūt vēl nofotografēsi, uztaisīsi bildi un ieliksi rāmītī, lai atceries, kādu mākslas darbu uztaisīji? - Dilans jautāja, kad jau atkal skatījos uz viņa vaigu.
- Nevajag. Tā pat atcerēšos. Bet tā pat tu pats esi vainīgs pie tā. - teicu un izņēmu no sporta somas telefonu.
- Āaa.. nu ja. es jau biju tas, kurš lika manai galvai gandrīz eksplodēt. - viņš teica un paskatījās uz mani ar dusmīgu skatienu.
- Kā es to varēju izdarīt? Es labi, ja pareģoju, kas notiks, kur nu vēl ietekmēt cilvēka veselību! Vienalga ko tu domā, tā nebiju es. Bet ko mēs darām ar to projektu bioloģijā? Par ko mēs viņu taisām? - jautāju un mēs tieši apstājāmies Dilana stāvā.
- Varbūt taisām par tādiem mutantiem kā tu? - viņš atbildēja ar pretjautājumu.
- Pievaldi muti, ja negribi lai arī otrs vaigs ir zils! - teicu un uzspiedu pogu, lai aiztaisītu lifta durvis. Uzbraucu augšā, paēdu, izpildīju atlikušos mājas darbus, nomazgājos un gāju gulēt.

View more

[2.4.] Tu par to vēl samaksāsi!
Dilans pagriezās pret mani, paskatījās uz mani un jau cēlās, lai nāktu man tuvāk ar mani skaidroties, bet tieši tad skolotāja nostājās klases priekšā un sāka runāt par projektu - kas un kā jādara. Kad stunda beidzās, pēc iespējas ātrāk mēģināju tikt ārā no bioloģijas kabineta, bet man tas neizdevās, jo Dilans mani saķēra aiz rokas.
- Kur tu skriesi? - viņš jautāja un ieskatījās man acīs.
- Uz vizuālo mākslu, jo man vēl vajag aiziet līdz skapītim un es negribu nokavēt nākamo stundu. - teicu un mēģināju izraut savu roku no Dilana satvēriena, bet neveiksmīgi.
- Tu paspēsi visu izdarīt. Man vajag ar tevi parunāt zem četrām acīm. - puisis teica un raidīja skatienu Adrianas virzienā, kas nu jau man stāvēja man blakus.
- Adrian, viss būs labi. Ja nu kas, es tikšu ar viņu galā. Tiekamies pie vizuālās mākslas kabineta. - pagriežoties noteicu tik skaļi, ka to dzirdēju tikai es un Adriana. Viņa tikai piekrītoši pamāja ar galvu un izgāja no kabineta.
- Ko tev vajag no manis? - jautāju Dilanam un izrāvu savu roku no viņa rokas.
- Kāpēc tu izdarīji to, ko tu izdarīji? - viņš jautāja un sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Ko es tagad izdarīju? - jautāju nesaprašanā.
- Netēlo, ka nezini! Tu biji tā, kas lika manai galvai sāpēt tā, ka man likās, ka tā eksplodēs. - Dilans teica un ieskatījās man acīs.
- Vai tad tā būtu liela problēma, ja tava galva eksplodētu? Tev jau tā pat tur ir tikai putekļi. Un kāpēc tu uzreiz mani vaino? - noteicu visu un ieskatījos viņam acīs.
- Tu par saviem vārdiem samaksāsi! Es tevi vainoju, es zinu, ka tu vari likt arī kaut kam sāpēt. - viņš naidīgi pateica un pienāca man vēl tuvāk.
- Es tev neko neesmu darījusi! Un ja es būtu uz to spējīga, tad es ne tikai to izdarītu. - teicu, pagriezos un sāku iet ārā no klases.
- Tie bija draudi, ko es tikko dzirdēju? Tu arī par šo samaksāsi! - puisis iesaucās un tieši kad biju pie klases durvīm, viņš mani parāva aiz rokas tā, ka mūsu sejas šķīra tikai daži centimetri. Es ieskatījos viņa acīs un tajās varēja redzēt, ka viņš vēlas mani noskūpstīt. Izlēmu viņu pakaitināt un paliekties vēl tuvāk viņa sejai. Tā izdarīju un es jutu, kā sāk dauzīties viņa sirds un tajā brīdī, kad viņš pieliecās vēl tuvāk, lai mani noskūpstītu, es atvēzējos un iesitu viņam pļauku.
- Es neesmu nekāda palaistuve, kas ar tevi gulēs. Tam ir domāta Emīlija. Negribu tevi sarūgtināt, bet tu nebūsi ne viņas pirmais, ne arī pēdējais. - noteicu, pagriezos un izgāju no klases. Uz brīdi uzmetu skatu atpakaļ un redzēju, ka Dilans stāv apmulsis un ar vaļā muti, taču pārējie skolēni skatījās gan uz mani, gan Dilanu ar dažādām sejas izteiksmēm.

View more

Akdievs... Jūs pat nevarat iedomāties, kā Jūsu mīļie un labie vārdi mani motivē! Mīlu! 💋
[2.3.] Ko lūri, ragana?
Ir pagājusi vēl viena nedēļa un šīs nedēļas laikā viss ir tikai pasliktinājies. Tā kā Dilans skaitās pie populārās grupas un viss tās grupas sastāvs zina, ka mēs ar Dilanu sastrīdējāmies, tad viņi vēl jo vairāk mani pazemo un apsmej, kā arī tēvs ir atsācis dzert un līdz ar to Dominikam un Amēlijai ir jāuzņemas pilnīga atbildība par mani. Pašlaik sēdēju skolas ēdamzālē un, cik nu iespējamā klusumā, ēdu. Adriana jau no rīta saprata, ka šodien nebūšu baigā runātāja, tāpēc viņa pat necenšas mani piespiest runāt. Paēdām un gājām uz bioloģijas kabinetu. Abas ar Adrianu apsēdāmies savās vietās un gaidījām stundas sākumu. Kad sākās stunda, skolotāja sāka stāstīt par projektu, kas būs jāpilda pa pāriem un tas būšot jāpilda veselu mēnesi.
- Jūsu partneris šajā projektā būs tas, kurš jums sēž priekšā. - skolotāja teica un tieši tad Dilans pagriezās uz manu pusi, jo viņš man sēdēja priekšā. Lielākā klases daļa bija apmierināti ar saviem partneriem, izņemot mūs abus un vēl dažus cilvēkus.
- Skolotāj, drīkst, es taisīšu šo projektu viena pati vai ar Adrianu? - jautāju pieejot pie skolotājas.
- Kāpēc? Vai tev ir pretenzijas pret savu partneri? - skolotāja jautāja un paskatījās uz Dilanu, kas nu jau man stāvēja blakus.
- Jā. Mums nav tās labākās attiecības. - Dilans atbildēja un paskatījās uz mani ar naidpilnu skatienu.
- Tā nav mana darīšana, tāpēc jums nāksies salabt un veikt šo projektu kopā. - viņa atbildēja un piegāja pie citiem pāriem. Es paskatījos uz Dilanu un Dilans paskatījās uz mani.
- Ko lūri, ragana? Neesi jau pietiekami atbolījusies uz manu seju? - viņš jautāja un pagāja man garām.
- Pirmkārt, es neesmu ragana, otrkārt, ja tu paklausītos, kāpēc tā ir, tu saprastu, ka man tā jau nav viegla dzīve un, treškārt, tu pats uz mani bolījies, tāpēc, pats beidz bolīties uz mani un aizver savu muti! - teicu mēģinot savaldīt savu balss toni.
- Es raganās, vai arī vienalga, par ko tu sevi uzskati, neklausos un tu man nepavēlēsi, ko darīt! - viņš dusmīgi teica un apsēdās savā vietā. Es savaldījos, apklusu un apsēdos savā vietā.
- Viss labi? - Adriana jautāja un paskatījās uz mums abiem.
- Jā. Viss ir ideāli! - sarkastiski iesaucos un ar skatienu dedzināju Dilana mugurā caurumu. Pēkšņi Dilans sāpēs saķēra galvu. Es uzreiz novērsos no Dilana un iegrimu bioloģijas grāmatā.

View more