#ñāzá

Skaitu līdz 10 un tad eju Tevi meklēt,
Iešu paralēli jūrai - paralēli peklei ,
Cerot ka mani pieņems paradīzē .

---

Tu noslēpies noziedējušu pieneņu pļavā,
Vai uz sarkani krāsotā soliņa zem ziedošām kļavām,
Tu piekļāvies zemei un es aizgāju garām .

---

Es gāju sperdama ceļa putekļus,
Gāju tur kur pietur autobuss,
Tad apjukums ņēma virsroku un es devos atpakaļ .

---

Taču Tu jau aizgāji - tagad ar kādu citu spēlē paslēpes,
Viņa skaita līdz desmit un iet Tevi meklēt,
Viņa atrod mani bet Tevi vairs nē..

---

Tu paliki kaut kur starp Daugavas ūdeņiem,
Un vēliem rudeņiem,
Tu biji kā tas kaķis vārtrūmes kaktā .

---

Mēs dzērām vīnu un Tevi vairs nemeklējām,
Un Tu turpināji sēdēt starp cigarešu galiem,
Ar naža asmeni zīmējot uz vēnām .

---

Tevi atrada pēc gadiem kaimiņu krancis,
Noskrandušu , pamestu un vienu ,
Kamēr mēs devāmies uz teātri ap dienas vidu .

---

Tu apsēdies pie teātra Dailes ,
Un cerēji ka Tevi atpazīs,
Kāda sieva kam pie rokas meita izjuta bailes ,
Un Tu nepazini vairs pats sevi.

---

Kamēr mēs dzērām tēju ar citronu ,
Tu bēgi no "mentu " patronām ,
Un tajā brīdī mēs sapratām ,
Labi ka beidzām ar Tevi spēlēties .

View more

166.
Likās, ka es degu.
Nē, dega tikai rokas. Viņš bija kaut ko ielējis griezuma brūcēs.
Es spiedzu un kliedzu tik skaļi, ka nopelnījos acu apsēju savā mutē.
No sāpēm nezināju, kur likties. Es zināju, ka neviens neatnāks un mani neizglābs, tāpēc vienīgais uz ko es cerēju bija ātrāka nāve.
-"Ebija uztaisīja abortu 17 gadu vecumā. Elizabete pīpēja zāli. Aleksandra krāpa savu puisi."
Vairs necentos strīdēties un saprast vīrieša slimos iemeslus. Vienīgais, ko zināju skaidri, bija tas, ka cilvēki tēvam Kristoferam bija izsūdzējuši grēkus un viņš šo grēku dēļ viņus bija nogalinājis.
Griezieni stilbos lika manam ķermenim raustīties spazmās un likās, ka manas pārgrieztās acis tūlīt pazaudēs vietu.
-"Zini, es jūtos labāk pēc katras upurēšanas," dzirdēju mācītāja balsi kaut kur attāli, jo ausīs džinkstēja.
Tā kā mute bija aizsprostota, elpot bija maksimāli grūti un es jutu, kā mana dzīvība lēnām peld prom.. līdz brīdim, kad iepriekš izlietotais šķīdums tika uzliets arī uz brūcēm kājās un es atkal biju sāpju agonijā, kas turēja mani pie realitātes.
Kristofers piecēlās kājās un aizgāja nedaudz tālāk. Cik daudz es varēju saredzēt, viņš bija pieliecies pie kāda kofera un kaut ko meklēja.
Kamēr es raustījos sāpēs, sajutu kaut ko dīvainu pie labās rokas. Tā raustījās brīvāk.
Nespēju tam noticēt. Vai tiešām viņš steigā būs pieļāvis tik liktenīgu kļūdu un iedzinis mietu nepietiekami dziļi zemē?
Nezināju, vai man ir spēks, bet tomēr pamēģināju. Kad biju mietu nedaudz pakustinājusi uz apli, biju pārliecināta, ka varētu to izraut. Vajadzēja tikai, lai mācītājs pienāk pietiekami tuvu.
Tā arī viņš darīja.
Kristofers pienāca ar kaut ko spīdīgu - dunci, un pietupās man blakus.
-"Tagad ir laiks."
3.. man nebija spēka un sāpēj viss, es gribēju mirt..
2.. bet viņiem vajadzēja zināt, kas bija slepkava..
1.. un es to varēju viņiem pateikt.
Sakopoju visus palikušos spēkus, lai izrautu mietu un adrenalīna uzplūdā tas sanāca. Manās rokās izrauts un pacelts tas bija smagāka, nekā man bija licies, tāpēc es to steigšus triecu pret Kristofera pieri un viņs īsi iekliedzies nokrita man blakus bezsamaņā.
Man bija tikai dažas minūtes.
Mieta izraušana bija prasījusi tik daudz spēka un viss smeldza tik stipri, ka es brīdi nespēju pakustēties. Kampu pēc elpas un izgrozīju roku no virves.
Tad lēnām pasniedzos pēc mācītāja naža un pārgriezu virvi pie kakla, otras rokas un kājām.
Pamanīju, ka mācītājs sakustas. Viņs nebija bezsamaņās, tikai apdullis, tāpēc es aši piecēlos kājās. Kļūda.
Galva sareiba tik ļoti, ka gandrīz nokritu turpat uz vietas, bet par laimi spēks noturēties uz kājām pietika līdz tuvākajam kokam.
-"Kuce.." Kristofers murmināja.
Viņa balss man deva adrenalīnu un apņēmību tikt prom. Par spīti nepanesošajām sāpēm, es lēni skrēju prom mežā. Sāpēja ik solis, ik elpas vilciens, bet es cīnījos un skrēju.Zari cirtās sejā un uz visa ķermeņa, kailājās pēdās dūrās izaugumi un reiba galva.
Kad cerēju, ka esmu pietiekami tālu un palēnināju gaitu, mani sagrāba rokas.

View more

_EPILOGS_
Mani sauc Diāna. Man ir 17 gadu. Man bija 17 gadu.
Cik ironiski ir nomirt dienu pirms savas dzimšanas dienas, to pat neapzinoties. Cik ironiski ir nomirt brīdi pirms viss sāk nokārtoties, pirms viss kļūst atkal labi.
Nāve nav definējama, to var tikai piedzīvot. Oficiāli manu nāvi nosauca par nelaimes gadījumu, bet Krisu, cilvēku, kuru es gandrīz jau iemīlēju, cilvēku, kurš manī ietrieca liktenīgo naža dūrienu, cilvēku, kurš nav cilvēks - to ierakstīja, kā uzbrucēju, kurš aizbēga uzreiz pēc slepkavības. Bet patiesība jau ir pavisam savādāka, sāpīgāka.
Es joprojām viņus visus dzirdu.
Dzirdu Džeiku, kurš vaino sevi.
Dzirdu Gustavu, kurš vaino sevi.
Dzirdu Deividu, kurš vaino sevi.
Santa un Klaudija arī vaino sevi, neskatoties uz to, ka vienīgie vainīgie bijām es un Kriss.

Es dzirdu Gustavu. Es viņu redzu. Viņš ir nometies uz ceļiem pie mana kapa, kurš ir blakus manu vecāku, ar dzeltenām rozēm rokās. Tādas viņš man uzdāvināja mūsu pirmajā tikšanās reizē. Pirmajās reizēs viņam pār vaigiem ritēja asaras, bet tagad viņš vienkārši atnāk un klusumā pasēž vientulībā.
Es zinu, ka viņš jūt manu klātbūtni. Ja vien es viņam varētu pieskarties, ja vien es pēdējo reizi varētu pateikt, ka mīlu viņu.
Cik ironiski ir iekārtota dzīve. Katram ir sava vieta, savs liktenis un arī tam kādreiz pienāk gals. Dievs mums ir devis divas kājas, divas rokas, divas acis un ausis, bet tikai vienu sirdi.. Tikai vienu sirdi tāpēc, ka mums jāatrod otra. Bet kaut ko atrast, nozīmē to atkal pazaudēt. Un tā es pazaudēju Gustavu un viņš pazaudēja mani. Bet pazaudēt nenozīmē zaudēt. Es joprojām esmu tepat. Es gaidu.
Es dzirdu kā viņš mani sauc. Viņi visi sauc.
Viņi sauc mani atpakaļ.
"Es esmu tepat", man gribas saukt.
Jo es esmu. Un es gaidu.

_BEIGAS_

View more