- Mans brālis nekad neatlaistu tevi par baltu velti. Tu biji lielākā trofeja, ko viņš bija varējis iegūt. Lai to atmaksātu vajadzēja piedāvāt kaut ko, ja ne labāku, tad vismaz līdzvērtīgu.
- Es tik tiešām apsolīju, ka mūsu pirmā meita dosies uz Teitu klanu, lai apprecētu Džonatana dēlu.
Meitenes ķermenis saspringst, asaras mitējas. Šķiet, viens neuzmanīgs vārds, un es viņu aizbaidīšu.
- Tomēr neaizmirsti, ka magi nav cilvēki. Pēc tradīcijām, spēcīgākajam no pāra ir tiesības atteikties no sarunātas laulības, ja viņu kaut kas neapmierina, visbiežāk, maģiskais potenciāls. Vairums gadījumu šī privilēģija ir tieši vīriešiem, jo viņi ir maģiski attīstītāki. Notiek maģiskais duelis. Uzvarētājs panāk savu.
Tagad jau Talijas skatiens ir cieši pievērsts man, zobratiņi griežas, viņa ir pilna aprēķina.
- Tas nozīmē... – Viņa čerkstoši izdveš, atgādinot, ka vēlāk meitene būs jāpiedzirda ar zāļu tējām. – Mūsu meita būs stiprāka par Džonatana dēlu.
Man no krūtīm izlaužas dīvaina skaņa, kuru, šķiet, sauc par smiekliem.
- Tur nav variantu. – Apstiprinu. – Mūsu bērni būs spēcīgākie pasaulē. Džonatans aizmirsa, ka tas ir iespējams, jo parasti magu sievietēm nav nekādas teikšanas. Laikam jau mana aizraušanās ar vecajām maģijas grāmātām deva savu labumu. Tā kā tā būs mūsu meita, duelim viņa būs gatava kopš dzimšanas, es par to parūpēšos.
Talijas sejas izteiksme ir nelasāma, taču intuīcija saka, ka viņai vienkārši vajag laiku, lai to sagremotu. Ar viņu jau tāpat ir noticis daudz, lai tagad vēl domātu par šo.
Es piespiežu viņas ķermenīti vēl tuvāk sev un šoreiz meitene tam labprātīgi ļaujas. Acis aizveras.
Tā mēs pavadām krietnu laiku – vienkārši sēžot smiltīs, piespiedušies viens otram klāt un klausoties jūras viļņos. Vējš purina matus, bet meitene manā apskāvienā lēnām mieg ciet. Es ļauju tam notikt, pilnīgi aizmirstot par savu pavadoni, kurš mūs gaida.
Tad, kad Talijas elpa jau sāk izlīdzināties un viņa ir uz robežas starp realitāti un miegu, es pieliecos tuvāk un iečukstu viņai ausī. – Paguli. Gan tev, gan mūsu dēlam šobrīd ir vajadzīgs miegs.
***
Teitu klana jaunais līderis iedzer malku vīna, pelēkajām acīm lūkojoties dziļi kamīna liesmās. Džonatans nespēj dzēst smaidu no savām lūpām. Viņam tas izdevās, viņš pacels šo klanu no ceļiem. Pēc tik daudziem gadsimtiem dzīvošanas pazemē, klans beidzot parādīs sevi.
Nenovērsies no liesmām, vīrietis atkārto jautājumu, kā vēlēdamies iekalt atbildi savā galvā. Viņš tik tiešām to vēlas.
- Tātad, mans klans atgūs savu kādreizējo varenību?
Ķīnietis, ar kuru Džonatans laika gaitā izveidoja visai nesliktas attiecības, jau atkal sniedz to pašu atbildi. – Jā, karali. Tava brāļa meita būs gudra sieviete, tāpat kā tavs dēls. Kopā viņi padarīs šo klanu lielāku, spēcīgāku un spējīgāku stāties pretī uzbrucējiem.

View more

Ilgi nedomādams, es sakustos ūdens virzienā, vienlaicīgi izmantojot gaisa plūsmas, lai liktu viļņiem ātrāk nest meiteni šurp. Viņai izdevās pievarēt ievērojamu attālumu pašas spēkiem, tādēļ pēc burtiski pāris sekundēm Talija nokrīt smiltīs, klepojot ārā sāļo jūras ūdeni. Kalsnais ķermenītis trīc no aukstuma un bezspēka.
Vēlēdamies atbīdīt viņu tālāk no viļņiem, es satveru meiteni, kas liek viņai notrīcēt vēl spēcīgāk un teju instinktīvi atgrūzt mani. Vien mirkli vēlāk zaļganbrūnās acis atdarās un uzlūko mani.
Pārsteigta? Tas vēl maigi teikts. Es spēju fiziski sajust viņas šoku, jūtu kā visi zobratiņi tajā mazajā galviņā apstājas.
Es izmantoju brīdi, kad viņa vēl nav spējīga kauties un spītēties, lai atbīdītu peldētāju tālāk no ūdens un nosēdinātu smiltīs. Kad manas rokas sāk vilkt nost viņas kreklu, meitene atdzīvojas. Talija atgrūž mani, veltot tādu skatienu, it kā es būtu nogalinājis visu viņas ģimeni un vēl to stulbo kaķi komplektā. Par laimi, neko vairāk par šo vājo pretošanos, viņa izdarīt nevar, jo visa maģija aizgāja, lai nonāktu šeit.
- Tavas drēbes ir izmirkušas ledainā ūdenī. Ja tu negribi dabūt plaušu karsoni, velc tās nost. – Izdvešu. Šķiet, viņa cenšas apdomāt dzirdēto, taču gluži vienkārši nespēj. Ķermenis joprojām ir dziļā šokā.
Tieši tādēļ es izdaru izvēli viņas vietā. Sākumā Talija vēl cenšas pretoties, cenšas atgrūzt manas rokas, vienā brīdi pat iekost, taču jo vairāk laika paiet jo skaidrāk mēs abi saprotam, ka viņai nav izredžu pret mani. Tieši tādēļ meitene... sāk raudāt.
Es biju gaidījis jebko, izņemot raudāšanu, bet tieši to viņa dara – trīc, raud un elso.
Pateiktdamies pats sev par iepriekš pieņemto lēmumu uzmest plecos jaku, es to novelku un uzlieku uz meitenes pleciem, ietinot viņu siltajā audumā. Mazais ķermenītis tajā varētu mierīgi pazust.
- Nu, neraudi. – Klusi nočukstu, piespiežot viņu cieši sev klāt. Brīvā roka uzbur vairākus palielus ugunskurus, lai dotu vismaz kaut kādu siltumu.
Acis tajā laikā nervozi pārslīd pāri viņas aurai, meklējot kādas izmaiņas, kuras varētu radīt šis “piedzīvojums”. Ar atvieglojumu es saprotu, ka viss ir kartībā. Ja neskaita tumšo emociju pārplūdi, viss ir kārtībā. Vismaz fiziski.
- Tev būtu jāatmet viens ļoti kaitīgs paradums. – Nočukstu. Talija nekā nereaģē, vien turpina klusi šņukstēt, turoties pie mana krekla kā pie glābšanas riņķa. No šī skata gribas iepļaukāt pašam sevi. Būtu es uzreiz visu pateicis, nekas no šī nebūtu noticis, viņa tagad neraudātu un neatrastos pilnīgi citā kontinentā, pārsalusi.
“Vainas sajūta, sen neesi mani apciemojusi, ko? Nolēmi dot par sevi ziņu?” iekšējā balss iejautājas.
- Būs vien jābeidz ticēt visam, ko dzirdi, un jāiemācās sākumā runāt ar mani. – Turpinu, uzspiezdams vieglu buču viņai uz pakauša. – Piedod, ka nepateicu uzreiz.
Klusums. Uztveršu to kā aicinājumu turpināt.

View more

EPILOGS

---

* Dominika skatapunkts *
Skatiens neapmierināti pārslīd mākoņiem virs galvas. Vēl pirms sekundes es biju siltajā Salvadoru klanā, bet tagad mani jau sagaida Izraēlas apmākušās debesis un visai drēgnais laiks. Ziemā šī vieta ir citāda kā to atceros.
- Paldies, gaidi mani te. Mēs atgriezīsimies. – Pasaku vīrietim, kura vārdu tā arī nepapūlējos uzzināt. Teleportētājs pamāj un apsēžas uz netālu stāvošā soliņa, nelikdamies īpaši ieinteresēts manos plānos.
Es tajā laikā nopētu jau tik labi zināmo māju. Ja neskaita to, ka smilšainā zeme ir apaugusi ar zāli, šeit nekas nav mainījies. Minēšu, ka Matans nav pārmaiņu fans.
Spēris pāris soļus tuvāk, es ieskatos visos sev redzamajos logos cerībā tur ieraudzīt kāroto apveidu, taču vienīgais, kas paveras manam skatienam, ir Talijas mazais brālis, kurš sēž uz palodzes un spēlē spēlīti telefonā. Novērsis skatienu, es pakāpeniski nolaižu sienas, kuras sargā mani no apkārtējo domām. Tagad tās ieplūst manī, taču es neļauju tām sajaukties. Es ieklausos katrā balsī, vienu pa vienai tās atlasot, meklējot to vienīgo, man nepieciešamo.
Es dzirdu simtiem dažādu balsu – sava teleportētājpalīga, Talijas ģimenes, blakus esošo māju iedzīvotāju, pat elektriķa, taču neviena no tām nepieder Talijai. Es jūtos teju vīlies sevī – es biju pārliecināts, ka viņa devās tieši šurp.
Aizkaitināti sakodis zobus, es pilnīgi ieslīgstu sevī, precīzāk, savā saiknē ar Taliju. Mans ķermenis gluži kā radars sāk meklēt kaklarotu, ko biju dāvājis viņai. Kaut tā spītniece nebūtu to novilkusi...
Plakstiņi strauji atdarās.
Man bija taisnība! Viņa ir te, man bija taisnība! Protams, ka viņa ir te! Muļķis!
Kā es varēju aizmirst, ka Talijai ir talants uz nepatikšanām? Strauji pagriezies es sāku skriet pretējā virzienā no mājas. Šķiet, mans palīgs kaut ko nokliedz nopakaļ, taču es tam nepievēršu ne mazāko uzmanību.
***
Es apstājos vien tad, kad taciņu aizvieto nepatīkami slapjas un aukstas smiltis. Pludmale. Jā, tā pati pludmale, kur Talija mūs teleportēja pirms tam. Doma, ka viņa atteleportējās šurp, jo tieši šī vieta viņai asociējās ar ģimenes sajūtu, liek sajust vainas pavedienus pakrūtē. Man bija jābūt tam, kas gādā, lai šī sajūta būtu ar viņu Salvadoru klanā. Bet, nē, viņai nācās meklēt to citur.
Straujiem soļiem es sāku kāpt lejā no paugura, acīm slīdot pār smiltīm. Kur viņa ir? Jūra nav tā siltākā, tāpat kā laikapstākļi. Ja viņa pavadīs te pārāk ilgu laiku... Ne ar ko labu tas nebeigsies.
Pēc pāris minūtēm bezmērķīgas klejošanas, es jau sāku zaudēt cerību. Kulons veda mani tieši šurp, bet tā nav droša zīme – viņa to varēja novilkt, pazaudēt un pati jau būt pilnīgi citā vietā.
Pēkšņi es ieraugu kaut ko tumšu ūdenī, ķermeni. Sirds pamirst. Viņa taču nevarēja...
Talijas seja parādās virs viļņiem, meitenei strauji elsojot. Acis ir pievērtas, ir skaidri redzams, ka spēki ir uz izsīkuma robežas, tomēr viņa tik un tā cenšas uzturēt sevi virs viļņiem, neļaujot tiem sevi aprīt.

View more

“Sveiki, Dom.
Kamēr tevis nebija, es paspēju apdomāt visu mūsu kopdzīvi un nonācu pie secinājuma, ka tajā ir vairāk strīdu, domstarpību, nekā laimīgo brīžu. Varbūt ir labāk, ka aiziešu tagad, kamēr nav par vēlu, mēs neesam precējušies un mūs nekas nesaista. Esmu nogurusi no patstāvīgiem meliem un sajūtas, ka neko nekontrolēju, ka tu izlem visu manā vietā. Es zinu par tavu norunu ar Džonatanu, zinu, ko gribēji darīt ar mūsu meitu. Tas nenotiks, pat neceri. Tu pats lieliski zini, ka neciešu, kad mani kontrolē, bet tieši to tu dari. Tu rīkojies kā mags, bet es joprojām esmu cilvēks, kuram pašas bērna atdošana ir nepieņemama.
Tieši tāpēc es eju prom, pametu šo klanu.
Dzīvo laimīgs,
Talija.”
Pārsteidzīgā muļķe!
Sulīgi nolamājies, es nometu papīru malā. Kāpēc viņa ir tik impulsīva, kāpēc nepalika un neparunāja ar mani par to?
Dusmas un raizes pāršļāc visu ķermeni.
Talija, velns lai viņu parauj, aizgāja, pat neiedomājoties uzzināt manu versiju par notikušo. Varu derēt, ka Logans viņai paspēja pastāstīt pirms manis! Sprandu pārlauzīšu! Tas idiots neko nezina, viņš nedrīkstēja stāstīt pirms manis!
Niknumam apņemot, es spēcīgi iesitu ar dūri pa galdu, maģijai pievienojoties fiziskam spēkam un acumirklī salaužot mēbeli.
Es izmetos ārā no mājas.
Par vēlu bēgt, mazā, tagad mēs esam saistīti uz mūžu.

View more

164
*Dominika skatapunkts*
Neveltīdams apkārtējiem ne skatienu, es soļoju cauri pārpildītajām vakara ieliņām, prātā joprojām uzkavēdamies nesenā pagātnē. Sarunas ar vecākiem nav mana stiprā puse, bet, ja gadījumā ar tēvu es varēju vienkārši attēlot ledus kluci, kuram viņš bija vienaldzīgs (jo tieši tā arī ir), tad ar māti šī metode nestrādā. Es nevaru melot, viņa ir skaista un gudra sieviete, es pat jūtos vīlies, ka viņa sapinās ar tādu, kā mans tēvs. Lai arī zinu, ka viņā nav Teitu asiņu, viņa pārsteidzoši labi jūt apkārtējo emocijas. Viņa zināja, kad mainīt tēmu, kad runāt mierīgāk un kad – stingrāk. Būtībā viss, ko viņa gribēja, bija parasta iepazīšanās. Es stāstīju par savu dzīvi, uzkavēdamies pie sava tēva mazliet ilgāk, jo nojautu, ka sieviete gribētu zināt par viņu vairāk. Viņa stāstīja par sevi, par mūsu havajiešu saknēm. Ja es pats visu dzīvi biju vien miglaini nojautis, ka manā dzimtas kokā bija šī klana saknes, tad viņa ar to neslēpti lepojās, tāpat kā viņas senči. Par to runā kaut vai viņas vārds – Alameja, kas ir tipisks havajiešu vārds.
Negribīgi, bet man jāatzīst, ka visu savu saprātīgo dzīvi, es biju gribējis viņu ieraudzīt, parunāt, saprast, cik daudz esmu mantojis no viņas, taču, jo vecāks augu, jo tālāk es šīs domas nogrūdu. Esmu viens no spēcīgākajiem magiem pasaulē. Ģimene vairs nav mana prioritāte. Nu jau ir pienācis veidot pašam savam ģimeni. Ar Taliju.
Es viegli nosmīnu. Mazajai veicas, ka viņa nespēj redzēt pati savu auru un neredz to, ko redzu es.
Tikko es par to iedomājos, acīm paveras mūsu māja, kādreizējā Gabriela māja. Ironiski, ka es nogalināju viņu, bet viņš mani burtiski noveda līdz Talijai.
Es biju cerējis ieraudzīt viņu virtuvē, kur viņa allaž mani gaida, bet laikam jau biju meiteni pārāk nogurdinājis, jo tur es viņu nesastopu. Pēc jau iestrādāta paraduma es dodos sev uzvārīt tēju, cenzdamies būt kluss, lai nepamodinātu pārgurušo guļavu.
Te mani sagaida pārsteigums. Aiz tējkannas roktura ir aizlikta salocīta papīra loksne. Es nesaprotoši saraucu pieri. Kāds man atsūtīja vēstuli? Magi parasti lieto uguns sūtījumus. Kurš piepūlējās, lai uzrakstītu papīra vēstuli?
Pirmais, ko es ievēroju, ir lapeles nekārtīgās malas, tā, bez šaubām, bija steigā izrauta no kādas burtnīcas un autors nepapūlējās maliņu nogriezt.
Juzdamies teju ieintriģēts, es atveru loksni un tajā pašā sekundē atpazīstu rokrakstu. Talija. Sirdī acumirklī iemājo nemiers. Ko viņa atkal sastrādāja?
Vēstule ir rakstīta latviešu valodā, kas mani vēl vairāk satrauc. Pēdējā laikā viņa patstāvīgi runā portugāļu valodā, arī īsās zīmītes viņa sūtīja šajā valodā. Ja viņa pārslēdzās uz dzimto ladu, tad ir noticis kaut kas pietiekami satraucošs, lai “iestatījumus” gāztu.
Acis sāk skriet pa rindām.

View more

- Nē, Talij, kompromiss ir tajā, ka es piekrītu būt viņa otrā sieva, bet viņš tik tiešām ņem mani par tādu, lai arī neesmu mags, lai arī viņa ģimene ir pret to. Klans piespiedu kārtā piešķirs viņam sievu, jo maga galvenais mērķis ir nest pēcnācējus. Tici man, viņš pats arī nav par to diez ko priecīgs. Viņš nostājās pret saviem principiem, jo viņš mani mīl, tāpat kā es viņu. – Meitene nosaka, joprojām būdama pārsteidzoši mierīga. – Tu nekad nespēsi izvedot veiksmīgas attiecības, ja nebūsi spējīga meklēt kompromisus un pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir.
Es iekožos lūpā. Idiote. Mana draudzene ir tāda idiote.
- Rebeka,tu viņu nemīli. Tu to neproti. Tu visu dzīvi esi skraidelējusi no viena vīrieša uz citu. Arī tagad šī ir vien tava kārtējā aizraušanās, kura ātri beigsies.
Es negribu teikt šos vārdus, galvenokārt tādēļ, ka neesmu par tiem pārliecināta. Rebeka vienmēr ir bijusi vētraina, viņa varēja mēneša laikā nomainīt vairākus puišus, katrs no kuriem viņasprāt bija tā “lielā mīla”. Viņai patika justies mīlētai, azarts un piedzīvojumi, un viņa necieta ieslīgt rutīnā. Tagad... es nezinu kā paskaidrot viņas attiecības ar Leonardo. No tām nāk citāda aura, it kā šoreiz tas būtu kas cits, kas nopietnāks.
- Talija, es viņu mīlu. Par to esmu vairāk kā droša. Iepriekš bija savādāk. Es viņu mīlu un esmu gatava uz visu viņa dēļ. – Meitene turpina, nokāpdama no skapīša un dodamās uz durvju pusi. – Dari to pašu – neesi tik egoistiska. Attiecības ir divu cilvēku kombinācija, tās nevar veidot tikai no tavām vēlmēm. Respektē viņu. Un, pats galvenais, beidzot kļūsti par magu. Tu vairs neesi cilvēks, tādēļ nedzīvo pēc cilvēku likumiem. Esi mags.
Pēc tā draudzene pamet mājas sienas.

View more

Logans, šķiet, ir teju pateicīgs par iespēju aizmukt no manis, bet Leonardo tieši pretēji. Viņa skatiens neuzticīgi pārslīd par trīcošajiem traukiem līdz apstājas pie Rebekas. Uztraucas? Vai tik tiešām pastāv iespēja, ka Leonardo – tas iedomīgais maita, kuru pazīstu, uztraucas par Rebeku? Šī doma šķiet tik dīvaina, ka es pat nepievēršu uzmanību manis ieskaitīšanai kategorijā “drauds”.
- Es nekur neiešu. – Viņš izdveš, sperot soli tuvāk Rebekai. Trauki sāk rībēt skaļāk.
- Viss kārtībā. – Rebeka nomurmina, pagriežoties pret savu mīļoto. Meitenes rokas gulst uz puiša krūtīm mierinošā žestā. – Man nekas nekaitēs.
Laikam jau manas smadzenes ir pavisam nojūgušās, jo tieši šajā brīdī, kad visa mana būtība kliedz, lai dabūju Rebeku nost no tā idiota, es saprotu vienu lietu – viņi runā. Tas ir, Rebeka man neprasa tulkot katru puiša vārdu. Nē, viņa mierīgi runā. Varētu nodomāt, ka Leonardo vienkārši ir pārslēdzies uz latviešu valodu, bet vēl pāris sekundes atpakaļ šeit bija Logans un viņš saprata katru meitenes izrunāto vārdu, lai arī viņš vēl nav apguvis spēju saprast visas pasaules valodas.
Acis acumirklī pārslēdzas uz auru. Tik tiešām. Rebekā ir magu asinis. Niecīgs daudzums, šaubos, ka ar to pietiktu pat picas uzsildīšanai, taču tās tur ir. Šī apjausma ir tik pēkšņa un negaidīta, ka es tik vien spēju kā vērot viņus abus. Leonardo tik tiešām to izdarīja...
- Labi. Es būšu tepat. – Puisis beidzot izdveš un atstāj mūs vienas, pirms tam veltot man brīdinošu skatienu. Smieklīgi – mēs abi domājam, ka otrs kaut kādā veidā sāpinās Rebeku.
Durvis aizveras, bet Rebeka paliek klusa. Nesteidzīgiem soļiem viņa piesoļo pie viena no virtuves skapīšiem un apsēžas uz tā.
- Es piekritu kļūt par Leo otro sievu. – Meitene pēc brīža nosaka, ar šo vienu teikumu izsitot mani no līdzsvara.
- KO TU IZDARĪJI? – Neticīgi nokliedzos, iekšēji lamājot draudzeni par stulbumu. – Tu esi galīgi nojūgusies?
- Es esmu iemīlējusies,Talij. – Viņa tikpat mierīgā tonī turpina.
Viņa ir nojūgusies, ne iemīlējusies. Varbūt tie pat ir sinonīmi.
- Un mīlēt nozīmē iet uz kompromisiem. – Viņa turpina. – Es esmu šajā visā krietni īsāku laiku, bet, šķiet, man smadzenes strādā ātrāk. Ir laiks saprast, ka viņi ir magi. Viņi dzīvo citādā pasaulē, mēs nevaram to mainīt.
Ja Leonardo būtu Teits, es sāktu domāt, ka viņš ir mentāli ietekmējis manu draudzeni un tādēļ viņa tagad runā to bezsakaru.
- Kur ir kompromiss, Rebeka? Kur tas ir? Tajā, ka tu būsi mūžīgi otrā? Tas, ka viņš ies gaismā tikai ar otru sievu un tu būsi vienārši viņa personīgā gultasmeita?
Jā, es pāršāvu pār strīpu. Dusmas manās dzīslās vārās, un saglabāt pašsavaldību ir teju neiespējami. Draudzene pieļauj vienu kļūdu aiz otras un viss manis dēļ. Ja es toreiz nebūtu sadusmojusi Marianu, Rebeka nekad nenonāktu te, nekad neiepazītos ar to kretīnu.

View more

163
Skatiens bezmērķīgi klīst pa virtuvi, cenšoties saprast kas, pie velna, man tagad būtu jādara. Nevienā mācību grāmatā man nav nācies lasīt rīcības instrukciju gadījumiem, kad tavs vīrietis izlemj atdot meitu ienaidniekiem. Man nav nācies runāt ar vecākiem par tamlīdzīgām lietām. Laikam jau tas ir tādēļ, ka normālu pāru attiecībās nekas tāds nenotiek.
Visvairāk biedē tas, ka šī nav pirmā reize. Dominiks ir melojis man jau iepriekš, jau iepriekš viņš ir rīkojies man aiz muguras. Katru reizi es ticēju, ka tā bija pēdējā reize. Šoreiz mags pilnīgi noteikti ir pārspējis pats sevi, pacēlis savu līmeni manis ignorēšanā. Šķiet, es viņa acīs esmu vien mājdzīvnieks, kura intereses neviens neņem vērā.
Trauki brīdinoši noskand. Es labprāt iznīcinātu šo vietu,uzspridzinātu to, nodzēstu no zemes virsas – izdarītu jebko, lai novērstos.
Kā sadzirdējuši šīs domas, pa durvīm bez klauvējiena ienāk Rebeka un... Leonardo. Super. Es cerēju nomierināties, bet šis ģīmis manā virtuvē to nekādi nesekmēs. Logans teju pateicīgi viņus uzlūko, acīmredzot neizbaudīdams manu kompāniju. Es nespēju viņu vainot – šobrīd es droši vien izskatos pēc fūrijas, kura ir gatava nogalināt jebkuru, kurš stāsies ceļā.
- Ou, ou, ko tik dusmīga? – Rebeka jautā, tikko ierauga mani. Leonardo stāv viņai blakus, abu rokām esot sadotām. Es novaikstos un novēršos. Sasodītie mīlas balodīši.
- Viņa uzzināja, ka Dominiks sarunāja atdot viņu meitu Džonatana dēlam par sievu, kad viņa paaugsies. Reakcija izrādījās emocionālāka, nekā biju gaidījis. – Logans atbild manā vietā, par ko izpelnās naida pilnu skatienu.
Leonardo sarauc pieri. – Kur ir problēma?
Stulbie, neko nesaprotošie magi! Skapī stāvošie trauki strauji pieņemas skaļumā, signalizējot par manu zūdošo pacietību.
- Viņš ir mags. – Puisis turpina. – Viņš ir spēcīgs mags ar karaliskām asinīm. Protams, ka jūsu bērnu nākotne tiks izlemta jau tagad, tas ir tikai normāli. Tā tas notiek vairums magu ģimeņu, īpaši spēcīgiem vecākiem. Viņš parūpējās, lai tavai meitai ir nākotne. Kas tur slikts?
Kas tur slikts? Viņš tiešām to nesaprot?
- Tas, ka viņš izlēma manā un savas meitas vietā. Kā viņš vispār varēja ko tādu nodarīt savam bērnam?
Viņš nesaprot. Ne Logans, ne Leonardo mani nesaprot. Viņiem tas šķiet ierasti, pieņemami.
- Daudzas sievietes būtu gatavas atdot visas savas maģiskās rezerves, lai tikai viņu bērns apprecētos ar kādu karalisku personu.
Uz plīts stāvošais katls izdod brīdinošu skaņu, vienai malai ieplaisājot.
- Puikas, atstājiet mūs vienas. – Rebeka ierunājas, tumšajām acīm vērojot mani. Tās ir tik nopietnas, ka uz brīdi es jūtos kā izmesta no laivas – kopš kuriem laikiem mana draudzene spēj būt nopietna?

View more