javnnnnnuuuu dallllllkuuuuu
[1.3.] Puisis no sapņa.
Piegāju pie sava skapīša, ieliku tajā dažas nevajadzīgās grāmatas un mēteli un šalli. Kad taisīju ciet savu skapīti, pie manis pienāca Adriana.
- Čau! - viņa iesaucās un apķēra mani.
- Čāaaūuu! - teicu un apķeru arī draudzeni.
- Tu izpildīji literatūras mājas darbu? - Adriana jautāja un uztaisīja savas kucēna acis. Es jau sapratu uz ko viņa tēmē.
- Jā. Un es tev iedošu norakstīt. - es teicu un iesmējos.
- Paldies! Tu esi mana glābēja! Es tevi mīlu!! - draudzene iesmējās un vēlreiz mani apķēra. Viņa mani atlaida un salika savā skapī mantas, kuras viņai nevajadzēja.
- Kas tas par čali? - es jautāju skatoties uz kādu zēnu, kas tikko ienāca skolā. Man viņš likās kaut kur redzēts.
- Nezinu. Es viņu pirmo reizi šeit redzu. Tātad jauniņais. Tev jau viņš iepatikās? - Adriana jautāja un skatījās uz mani ar viltīgu skatienu.
- Nē. Vienkārši man liekas, ka es viņu esmu kaut kur redzējusi. - teicu un turpināju bolīties uz to čali.
- Pfff.... Es jau cerēju, ka tev beidzot kāds iepatikās. - draudzene teica un aiztaisīja savu skapīti. Es beidzu skatīties un puisi un abas ar Adrianu gājām uz angļu valodas kabinetu. Apsēdāmies savās vietās un uzlikām uz galda savas grāmatas un runājām.
- Iedosi man norakstīt to literatūras mājas darbu? - Adriana jautāja un izņēma savu kladi.
- Aha. - es tikai noteicu un padevu uz priekšu savu kladi. Adriana paspēja visu no rakstīt pirms skolotāja ienāca klasē. Stunda jau bija sākusies un klasē ienāca tas puisis, kuru vēroju, kad stāvēju pie sava skapīša.
- Labrīt. Es atvainojos, ka kavēju. Bet es nezināju, kur atrodas angļu valodas kabinets. - viņš teica un nostājās klases priekšā blakus angļu valodas skolotājai, kas ir arī mūsu klases audzinātāja.
- Āaa... tātad tu esi tas jauniņais. Lūdzu iepazīstini visus ar sevi. - skolotāja noteica skatoties uz to čali.
- Tātad. Mani sauc Dilans Dallas. Man tā pat kā vairumam no jums ir 17 gadi. Mana dzimšanas diena ir 7.jūlijā. Uz Londonu pārvācos no Jorkas kopā ar saviem vecākiem un brāli Taileru. - viņš noteica un pasmaidīja.
- Tavs brālis arī mācīsies šajā skolā? - Emīlija iebļāvās pa visu klasi. Nopietni? Tas ir viss par ko viņa spēj domāt?
- Amm... nē. Viņš skolu jau ir pabeidzis un viņam jau ir 25 gadi. - Dilans atbildēja un iesmējās.
- Paldies par iepazīstināšanu. Dilan, lūdzu ieņem vietu blakus Greisai Karai. - skolotāja teica un norādīja uz brīvo vietu blakus man. Dilans paskatījās uz mani, pasmaidīja un nāca tuvāk manam solam un nu jau arī viņa solam.
Piegāju pie sava skapīša, ieliku tajā dažas nevajadzīgās grāmatas un mēteli un šalli. Kad taisīju ciet savu skapīti, pie manis pienāca Adriana.
- Čau! - viņa iesaucās un apķēra mani.
- Čāaaūuu! - teicu un apķeru arī draudzeni.
- Tu izpildīji literatūras mājas darbu? - Adriana jautāja un uztaisīja savas kucēna acis. Es jau sapratu uz ko viņa tēmē.
- Jā. Un es tev iedošu norakstīt. - es teicu un iesmējos.
- Paldies! Tu esi mana glābēja! Es tevi mīlu!! - draudzene iesmējās un vēlreiz mani apķēra. Viņa mani atlaida un salika savā skapī mantas, kuras viņai nevajadzēja.
- Kas tas par čali? - es jautāju skatoties uz kādu zēnu, kas tikko ienāca skolā. Man viņš likās kaut kur redzēts.
- Nezinu. Es viņu pirmo reizi šeit redzu. Tātad jauniņais. Tev jau viņš iepatikās? - Adriana jautāja un skatījās uz mani ar viltīgu skatienu.
- Nē. Vienkārši man liekas, ka es viņu esmu kaut kur redzējusi. - teicu un turpināju bolīties uz to čali.
- Pfff.... Es jau cerēju, ka tev beidzot kāds iepatikās. - draudzene teica un aiztaisīja savu skapīti. Es beidzu skatīties un puisi un abas ar Adrianu gājām uz angļu valodas kabinetu. Apsēdāmies savās vietās un uzlikām uz galda savas grāmatas un runājām.
- Iedosi man norakstīt to literatūras mājas darbu? - Adriana jautāja un izņēma savu kladi.
- Aha. - es tikai noteicu un padevu uz priekšu savu kladi. Adriana paspēja visu no rakstīt pirms skolotāja ienāca klasē. Stunda jau bija sākusies un klasē ienāca tas puisis, kuru vēroju, kad stāvēju pie sava skapīša.
- Labrīt. Es atvainojos, ka kavēju. Bet es nezināju, kur atrodas angļu valodas kabinets. - viņš teica un nostājās klases priekšā blakus angļu valodas skolotājai, kas ir arī mūsu klases audzinātāja.
- Āaa... tātad tu esi tas jauniņais. Lūdzu iepazīstini visus ar sevi. - skolotāja noteica skatoties uz to čali.
- Tātad. Mani sauc Dilans Dallas. Man tā pat kā vairumam no jums ir 17 gadi. Mana dzimšanas diena ir 7.jūlijā. Uz Londonu pārvācos no Jorkas kopā ar saviem vecākiem un brāli Taileru. - viņš noteica un pasmaidīja.
- Tavs brālis arī mācīsies šajā skolā? - Emīlija iebļāvās pa visu klasi. Nopietni? Tas ir viss par ko viņa spēj domāt?
- Amm... nē. Viņš skolu jau ir pabeidzis un viņam jau ir 25 gadi. - Dilans atbildēja un iesmējās.
- Paldies par iepazīstināšanu. Dilan, lūdzu ieņem vietu blakus Greisai Karai. - skolotāja teica un norādīja uz brīvo vietu blakus man. Dilans paskatījās uz mani, pasmaidīja un nāca tuvāk manam solam un nu jau arī viņa solam.