HANGOVER

vaih es njoz ;D
Zvans….
Puisis: Sveika Mīļā .Mums vajag parunāt!!
Meitene: Ka Tu to doma??
Puisis: Kaut kas ir noticis…
Meitene: Kas? Kas pa lietu? Tas ir kaut kas slikts?
Puisis: Es negribu tevi sapinat…
Meitene: (doma) ak Dievs,es ceru,ka viņš mani negrib pamest, es viņu loti mīlu…
Puisis: Vai Tu klausies??
Meitene: Ja,es klausos,kas ir tik svarīgs sakāms?
Puisis: Es nezinu vai spēšu to pateikt…
Meitene: Ludzu saki, kas par lietu..
Puisis: Man jābrauc prom!!
Meitene: Par ko Tu runa? Nepamet mani,es milu Tevi…
Puisis: Tas nav tā, es vienkārši parceļos tālu prom…
Meitene: Kapec? Tava ģimene dzīvo šeit!!
Puisis: Mans tetis mani suta uz citu skolu…
Meitene: Es nespēju tam noticēt..
*Tetis pacel otru klausuli: „Ko es tev teicu Samanta par ilgu runašanu ar zeniem? Liec nost to sasodito klausuli!”
Puisis: Wow, Tavs tētis izklausās tiešam nikns!!
Meitene: Tu jau zini, vinš tads paliek, bet tapat - es negribu,lai tu brauc prom..
Puisis: Vai tu brauksi man lidzi?
Meitene: Milais, Tu zini, ka es daritu visu tevis del, bet es nevaru… Tu zini, kas bus ja došos tev lidzi… Mans tevs mani nogalinas…
Puisis: (bidigi) ir jau labi, saprotu…laikam…
Meitene: Es nespeju noticet tam, kas notiek…
Puisis: Man tev kaut kas jaiedod pirms es aizbraucu, es lidoju ar reisu 1-80 no paša rita, tapec man tevi jaredz tagad…
Meitene: Labi, es izlavišos…tiekamies parka!!
Puisis: Ok, pec 20 min tiekamies tur...
*Vini satiekas centralparka, apskauj viens otru un vinš iedod vestuli…..
Puisis: Luk, šis ir tev..man jaiet…
Meitene: (sak raudat….)
Puisis: Neraudi mila, es tevi loti milu, bet man laiks iet…
Meitene: (sak iet prom….)
*Abi aiziet pa majam un meitene sak lasit vestuli,ko vinš iedevis…
Tur rakstits……
„Samanta, Tu jau zini,ka es braucu prom….Es zinu, ka šadi labak varešu paskaidrot notiekošo un visu patiesibu..Es tevi nekad neesmu milejis, es tevi tik loti ienistu….Tu esi stulba…nekad to neaizmirsti…nekad nesmu par tevim rupejies…neesi bijusi man svariga…nekad neesmu gribejis ar tevi runat ilgi…Nedomaju, ka kadu varešu ta ienist ka tevi…man tu nekad nepietruksi…..Stulba, tu droši vien paturesi šo vestuli, jo tas ir pedejais, ko tev esmu devis…Ienistu tevi loti…’’
Kristians
*Samanta sak raudat…Iemet vestuli miskaste un raud stundam…
Paiet dienas, vina ir bediga, depresija, un jutas vientula… Zvana telefons….
Puisis: Ka tu juties?
Meitene: Es neticu tam, kas notika, es domaju, ka tu mani mili...
Puisis: Aa,par to…Kristians man atstaja zinu, lai tev pasaku, lai paskaties metela kabata…
*Vina atrod mazu papira gabalinu, kura teikts:
„Mila, ceru ka tu šo lasi pirms vestules, Es domaju ka tavs tevs varetu to izlasit tapec aizstaju dažus vardus, Tie bija domati šadi-
ienist = mil, nekad = vienmer, stulba = mana mila…
Ceru, ka saprati tagad visu pareizi, jo milu tevi no visas sirds...Kristians...
Meitene: Ak Dievs, vinš tomer mani mil, vinš to bus ielicis mana kabata kad samiloja mani..
*Samanta iesledz Tv „Reiss 1-80 ir avarejis, tiek mekleti izdzivojušie...ši ir tragedija kas netik

View more

še lasi , pats neesmu lasijis taka hz pa ko tur ir

---

Mēs pārvācāmies. Pirmais, ko pamaīju, izkāpusi no mašīnas, bija kaimiņa augstais, nolaistais žogs, kas bija aiznaglots visos iespējamos veidos, bet caur kādu šķirbu es redzēju acis. Tādas skumjas, gurdas un brūnas. Tas bija suns, mitrais purniņš cieši piespiedās dēļu šķirbai. Es redzēju cik viņš bija kārns un noplucis. Toreiz to parādīju savai māmiņai, bet viņa bija aizņemta ar mantu kastēm un norūca tikai, lai to "lupatu" neaiztiekot. Būdama maza, piegāju pavisam tuvu klāt žogam, manus izstieptos pirkstus no tā purniņa šķīra daži nieka centimetri. Viņš skatījās manī ar lūguma pilnām acīm un luncināja asti kā tūliņ sāktu lidot, tad iesmilkstējas. Redzēju, kā atrāvās kaimiņa durvis, izkleberēja noplucis vīrietis ar pudeli rokā. Viņš knapi turējās kājās. Toreiz, pēc mātes stāstītā, domāju, ka viņš vienkārši bija slims, tagad zinu, ka kļūdījos. Viņš uzrēca sunim, tas asti ierāvis kājstarpē lēni, gar pašu zemi, vilkās pie vīrieša. Tad es redzēju skatu, ko neaizmiršīšu līdz mūža galam. Vīrs salīgojās un nogāzās zemē, suns pielīda viņam klāt un nolaizīja seju. Pret dzīvnieka galvu izšķīda pudele. Es pierāvu sejai priekšā rokas - nespēju lūkoties. Katrs mans muskulis trīcēja. Tad es palūrēju caur šķirbiņu pirkstos. Suns gulēja uz sāna un nepārtraukti laizīja savu purnu. Pār to plūda asinis slacējot zemi. Suns smilkstēja. Dzērājs piekleberēja kājās, nolamāja dzīvnieku, ka tas saplēsis viņa pudeli, un iespēra tam pa ribām. Suns noraustījās un atklepoja asinis. Nekad neaizmirsīšu tās acis.

---

Es naktīs nespēju gulēt. Es uzrāvu spilvenu uz galvas un ieķēros tā stūros. Es ienīdu tumsu un ēnas, kas slīdēja pār istabu. Es ienīdu mātes arlabunakti un buču. Es ienīdu iet gulēt ar apziņu, ka atkal jāceļās. Bet visvairāk es ienīdu viņa smilkstus, un tieši šī iemesla dēļ es ienīdu visu pārējo. Viņš katru nakti gaudoja, katru nakti smilkstēja. Es aizvēru logus un lūdzos, kaut viņš pārdzīvotu šo nakti! Es ieslēdzu mūziku, cerībā neko nedzirdēt. Es centos aizmirst, bet ikreiz savā prātā redzēju viņa acis. Sākumā vakaros raudāju un lūdzos, lai vecāki kaut ko dara, bet viņi vienmēr norūca, ka tas viņus neskarot. Reizēm likās, ka viņi to nedzird un neredz, ka viņiem ir vienalga. No rītiem modos neizgulējusies. Vienmēr pieskrēju pie loga, lai pārliecinātos, ka viņš tur vēl ir! Arvien es redzēju, kā dzērājs iznāk no mājas un iesit sunim ar kaulu, ko vēlāk dod grauzt. Reizēm viņš tam iesvieda ar kādu sakaltušu donu, es arvien šausmās sarāvos. Toreiz vēl nezināju, ka ir dzīvnieku aizsardzības biedrības. Tagad viss būtu citādi!
Es mēdzu skriet ārā no mājas naktskreklā, basām kājām un kliegt, lai kaimiņš tā nedara, bet mani arvien noķēra tēvs. Vēlāk viņi pielika slēdzeni, lai es no rītiem tā nevarētu iznesties ārā.

---

Suns ikdienas gulēja un lūkojās uz mani caur šķirbu žogā skumjām acīm. Vīrs nebija mājās. Vakaros viņš aplaizīja brūces pēc saimnieka ikdienas apmeklējuma. Es klusībā lavījos ārā un nesu viņam kartupeļus ar mērci,

View more