HANGOVER

Viņai bija draugs, ar kuru viņa uzauga kopā. Viņai viņš ļoti patika. Bet viņam viņa bija kā parējās meitenes...
Meitene: Hei, gribi aiziet ar mani uz kino?
Puisis: Es nevaru.
Meitene: Kāpēc, tev jāpilda mājasdarbi vai kā?
Puisis: Hem...nē.
Meitene:...Ko tad tu darīsi?
Puisis: Es eju satikties... ar draugu.
Ar viņu vienmēr tā bija, viņš satika citu meiteni viņas priekšā, takā tas neko nenozīmētu. Viņa jutās kā tikai vel viena no viņa meitenēm.
Vārds ''Mīlu'' nekad neiznāca pa viņa muti, tikai viņas. Kopš viņa, viņu pazīst, viņa nekad nav dzirdējusi ''Es tevi mīlu'' no viņa nekad agrāk. Nekas vispār nenotika. Viņš neko neteica no pirmās dienas un tas tā turpinājās līdz pagāja 100 dienas...200dienas...
Katru dienu, pirms viņi teica viens otram uz redzēšanos, viņš viņai iedeva lelli, katru dienu, neko nesakot. Viņa nezināja kāpēc... Tad vienu dienu...
Meitene: Hmm... Rafik*
Puisis: Ko... neklusē, vienkārši pasaki.
Meitene: Es mīlu tevi!
Puisis:...Hmm, kas...ko...? Vienkārši paņem šo lelli... un ej mājās.
Tā viņš ignorēja viņas 'trīs vārdus' un iedeva viņai lelli. Tad viņš pazuda, pareizāk aizskrēja prom. Lelles, ko viņa saņēma no viņa katru dienu, piepildīja viņas istabu, viena pēc otras. Viņu bija daudz...
Tad vienu dienu, pienāca, viņas 15 gadu dzimšanas diena. Kad no rīta viņa piecēlās, viņa iztēlojās ballīti ar puisi. Viņa sēdēja istabā un gaidīja puiša zvanu. Bet... pusdienas pagāja, vakariņas... un drīz debesis bija tumšas... viņš tik un tā nebija zvanījis. Tas bija nogurdinoši skatīties uz telefonu.
Tad apmēram 2:00 no rīta, viņš pēkšņi piezvanīja un piemodināja viņu no guļas. Viņš teica viņai, lai viņa iet ārā no savas mājas, viņa bija tik ļoti uztraukusies.
Meitene: Rafik*...
Puisis: Še, paņem šo.
Un atkal, viņš pasniedza viņai mazu lelli...
Meitene: Kas tas?
Puisis: Es to neiedevu tev vakar, tādēļ es to dodu tagad. Tagad es eju uz mājām, atā.
Meitene: Rafik*, pagaidi! Vai tu zini, kas šodien par dienu?
Puisis: Šodien? Kas šodien ir?
Viņas sirds sāpēja, viņa domāja, ka viņš atcerēsies viņas dzimšanas dienu. Viņš apgriezās un aizgāja, takā nekas nebūtu noticis. Pirms viņš paspēja pazust, viņa iekliedzās ''Pagaidi!''
Puisis: Tev ir kas, ko teikt?
Meitene: Pasaki man... pasaki man, ka tu mani mīli...
Puisis: Ko... tu pateici?
Meitene: Pasaki man... lūdzu. Tie ir tikai trīs vārdi.
Puisis: ''Es negribu teikt... ka es mīlu kādu, tik vienkārši.''
Tas bija tas ko viņš pateica. Tad viņš aizskrēja. Viņa nokrita uz ceļiem. Viņs to negribēja teikt tik vienkārši... Kā viņš var.... viņa jutās slikti... Varbūt viņš nav puisis priekš viņas...
Pēc tās dienas, viņa sēdēja mājās raudādama. Viņš nezvanīja viņai, kaut viņa to gaidīja. Viņā turpināja viņai dot mazu lelli, katru dienu, pie viņas mājas. Lūk tā istaba piepildījās ar lellēm... katru dienu.
Pēc mēneša, viņa savāca sevi kopā un devās uz skolu. Bet viņas sāpes atgriezās, kad... viņa ieraudzīja puisi uz ielas... ar citu meiteni... Viņam bija smaids uz sejas, tāds ko viņa nekad nebija redzējusi... Viņa a

View more