#abas

Eu pensei em alguma ação, até mesmo de lazer, e de momento eu tive muita dificuldade de entrar em um consenso. Ponderando entre tudo que faço de agradável e tudo que faço por obrigação e/ou necessidade, que me dá satisfação e, vez ou outra, me permite lidar com um momentâneo senso de dever cumprido.
Pensei em jogar algo, nas coisas que gosto de assistir, estudar e pesquisar. E nesse momento dei risada pelo tanto de coisa que tenho para assistir, e o quanto elas se diferem. Uma aba com Regular Show, outra com o pré-jogo da seleta Argentina, pelas eliminatórias. Outra com a aula de gramática da professora Lis. Ainda é a aula sobre vírgula, só pelo apaixonante "Olá" da abertura do vídeo.
Sem falar nas abas de pesquisa, curiosidades, estudos. Uma sobre uma das profissões mais perigosas do mundo (soldagem subaquática), outra sobre um peixe de 420 milhões de anos (celacantos, os peixes-de-quatro patas) e uma outra com o porquê de terem envolvido uma sequoia com papel alumínio (a garotona tem o nome de General Sherman).
Pensei no quanto eu gosto de planejar o que tenho que fazer, e no quanto isso é importante para ser uma pessoa controlada, e não seguir os maus exemplos, tão fáceis de serem encontrados.
Até aí, eu já tinha começado a responder e percebi no quanto eu gosto de pensar.
Um ato que é tão íntimo, tão seu, algo que só você faz, do jeito que faz. Afinal, ninguém vai entrar na sua cabeça, não literalmente. No máximo traçar um perfil e deduzir o que você pensou. Geralmente isso só vai acontecer se você conseguir ter a mídia após ter feito algo muito errado, e muito impactante... de uma forma negativa.
"Já olhou para alguém, e pensou: O que se passa na cabeça dela?".
É algo que você não para de fazer, nem por um instante. Não acordado.
Por mais que muitas vezes eu não goste dos meus pensamentos, isso é a coisa que eu mais gosto de fazer.
Definitivamente.
Já dizia uma criaturinha, sobre algo que disseram: "O pensamento é o ensaio da ação".
Só que mesmo pensando, só e somente pensando, sem por em prática, sem ação, você consegue se sentir bem.
Pensar te dá um poder sobre si que é imensurável. Faz de você um deus do seu próprio universo.
Ou pelo menos um bom roteirista.

View more

EPILOGS.
Viņa nāca man pretī un mans smaids bija tik plats, ka šķita, priekšējās rindās sēdošie varētu saskaitīt visus manus zobus. Redzēju, ka arī viņa plati smaida, cieši ieķērusies Džordžam elkonī un cenšoties nestresot, otra roka cieši ieķērusies baltās kleitas sānā. Tā viņa vienmēr darīja, kad uztraucās.
Pa priekšu maziem solīšiem, baltā princeses kleitiņā un kaisot rozā un baltas rožlapiņas tipināja četrgadīgā Rozālija. Viņa tā tika nosaukta par godu savai vecvecmammai, kura aizgāja mūžībā pirms nu jau 5 gadiem. Actiņas, kuras viņai bija tādā pašā krāsā kā viņas mammai un man, priekā mirdzēja par to, ka meitenītei ir uzdots tik svarīgs uzdevums.
Ieraudzījusi, ka es viņu vēroju, māsasmeita ar vienu roku pamāja man, Ītanam un savam tētim, kas stāvēja man blakus. Breds un Ītans bija pieteikušies uz līgavaiņa brāļu vietu pirms es pats viņus uzaicināju.
Viņa bija tik skaista, ka katru reizi man no jauna aizcirtās elpa uz viņu skatoties. Kad viņi bija pietiekami tuvu, aplūkoju viņas kleitu, pakavēdamies pie vēdera. Ja nezinātu, tad pats nepamanītu, ka tas ir nedaudz izvirzījies. Mazliet, mazliet - labi ja centimetrs. Neviens cits nezināja, tāpēc vajadzēja apprecēties pirms paziņošanas, ka ir pieteicies bērniņš.
Kad Džordžs man nodeva savu meitu un es sniedzu Džosijai pretī savu roku, redzēju, ka tā nodevīgi nedaudz trīc. Arī viņas roka trīcēja.
-"Mēs esam šeit savākušies.." mācītājs iesāka, bet es vairs neko nedzirdēju.
Turēju abas Džosijas rokas un vairāk nekā jebkad agrāk biju pārliecināts, ka mīlu šo sievieti vairāk par visu pasaulē. Mēs bijām gājuši cauri tik daudz kam visu šo gadu laikā un par spīti tagad stāvējām baznīcā viens otram pretī, gatavi apsolīt mūžīgu mīlestību.
Cauri kleitas mežģīņotajām rokām es varēju saskatīt gaišas rētiņas no tās reizes, kad gandrīz viens otru zaudējām. Šī iemesla dēļ katru reizi, kad viņa dzird kaut ko saistībā ar mācītājiem, slepkavībām vai pentagrammām, pamanu kā viņa dziļi ievelk elpu, cenšoties apspiest atmiņas. Ilgi gāja runa par to vai laulāties baznīcā, bet viņas māte to vēlējās tik ļoti, ka Džosija ar savu labo sirdi neliedza viņai to prieku izprecināt vienīgo meitu kā nākas. Tāpēc baznīcā un ārpus baznīcas bija neskaitāmi bruņoti sargi. Bailes un atmiņas tagad bija daļa no mūsu abu dzīvēm, bet es neko nenožēloju un zinu, ka viņa arī ne. Galu galā Džosijas dēļ slepkava tika atrasts un sodīts. Draugu nāves vismaz kaut kādā mērā bija atriebtas.
Džosijas acis tagad tik ļoti priekā mirdzēja, ka es brīnījos, vai tik viņa nesāks raudāt.. viņa sāka jau pirms zvēresta. Arī Melānija un Lilija viņai aiz muguras jau šņukstēja.
Katram ir savs dzīves ceļš. Daži saka, ka liktenis jau ir visiem ieliets un mums pār to nav varas, bet es domāju viņi kļūdās.
Manuprāt, katra paša ziņā paliek kāds būs viņa dzīves ceļš.
Katram pašam jāizdomā, kurā pagriezienā griezties.
Skatoties uz priekšu viņai acīs, es skaidri zinu - manas izvēles ir bijušas pareizas.

View more

176.
Nebija grūti apradināt acis ar tumsu. Kad biju pie viņa gultas, visu varēju saskatīt jau gandrīz skaidri.
Sirds ietrīsējās.
Sems izskatījās tieši tāpat kā bildē. Pilnīgi tāpat. Nekas nebija mainījies.
Negribēju raudāt, bet asaras iznāca pašas par sevi.
Vienīgā brīvā vieta bez vadiem, kur es varēju pieskarties, bija viņa piere. Viegli atglaudu puiša matus no tās un sajutu patīkamu ādas siltumu.
Sems tik tiešām varēja būt aizmidzis. Bet viņš nebija. Puisis bija komā. Neviens man neteica, bet es zināju, ka pastāv iespēja, ka Sems nemaz nepamodīsies. Viņš varēja gulēt komā dienas, nedēļas, mēnešus un pat gadus. Doma par to vien lauza manu sirdi simtos tūkstošos gabaliņu.
Apsēdos uz krēsla pie gultas, turpinot glaudīt viņa pieri un matus. Jutos mierīgāk.
Aparāti ritmiski pīkstēja, radot patīkamu un nomierinošu sajūtu. Sems ir dzīvs. Un tas bija galvenais, kas pašlaik varēja būt.
Nevarēju pat iedomāties, kā es pašlaik justos, ja puiša vairs nebūtu. Tas būtu manas vainas pēc, jau atkal.
Liku mierā Sema matus un paņēmu vienu roku. Tai bija pulsa mērītājs un katetra adata. Satvēru puiša plaukstu abās savējās un cieši saspiedu, ilgodamās pēc atbildes spiediena, kurš protams nesekoja.
Tagad es jau raudāju un stipri šņukstēju.
Varbūt vajadzēja kaut ko teikt, varbūt arī ne, bet es vienkārši sēdēju klusumā, turot Sema roku un atbalstot galvu uz gultas malas, un raudot.
Šķiet, es laikam iemigu, jo atvēru acis no durvju vēršanās skaņas un steigšus pietraucos kājas.
Bija rīts. Es biju nogulējuši šeit visu nakti.
Palāta bija ienākusi māsiņa, kuru es nepazinu, bet šķiet viņa mani pazina gan. Sieviete neizskatījās pārsteigta, bet es īsti nespēju nolasīt viņas sejas izteiksmi, tāpēc gatavojos nepatikšanām.. tādas nesekoja. Māsiņa saprata. Viņa tikai lika aiziet uz savu palātu uz brokastīm.
Arī visi pārējie laikam saprata, ka ja es tiku pie Sema vienreiz, tikšu arī nākošreiz. Visi aizliegumi pēkšņi pazuda.
Visi zināja, visi saprata.
Kopš tās reizes es pavadīju Sema palātā gandrīz visu savu laiku. Vienmēr, protams, blakus sēdēja vēl kāds. Pat pusdienas man nesa uz turieni. Tā kā es neko neēdu, man piedraudēja aizliegt šeit nākt, ja neēdīšu. Tad es ēdu.
Tā jau bija kā rutīna.
Kad tētis ieminējās, ka varbūt man vajadzētu sarunāt vizīti pie psihoterapeita, lai aizmirstu notikušo, es sāku runāt ar tiem, kas sēdēja ar mani pie Sema. Man patika klusums, bet ja viņi to uzskatīja par negatīvu zīmi, vajadzēja pierādīt pretējo.
Mani piekodināja mēģināt izgulēties un naktī neklīst pa slimnīcu, bet dažreiz, kad naktī pamodos no murgiem, kas parasti sastāvēja no mācītāja, slepkavībām un Sema zaudēšanas, es nevarēju atturēties un aizgāju pie Sema. Kad no rīt ienāca māsiņas, viņas neko nejautāja un arī necentās mani nosūdzēt.
Tā tās dienas gāja. Un nedēļas aizgāja ātri. Un drīz jau bija pagājuši gandrīz divi mēneši un es biju gandrīz pilnīgi vesela.
Un Sems arī. Savā ziņā.
Viņa ievainojumi bija sadzijuši, taču viņš tāpat nemodās.

View more

160.
-"Ei!" dzirdēju Ītana balsi, kad biju jau pie slimnīcas durvīm.
Apkārt staigājošie cilvēki nedaudz greizi paskatījās uz kliedzēju un es apstājos.
-"Es braucu prom."
-"Tu taisies lidot vai kā?" Ītans iesmējās un pienāca klāt ,"es tevi aizvedīšu. Man jāpaliek pie Rozes."
Puisis nejautāja jautājumus un neko nepārmeta par maniem pēdējiem izgājieniem, un es biju maksimāli pateicīga par to.
Sema mājā mēs bijām mazāk nekā 15 minūtēs.
-"Ātri gan," Roze iesaucās, kad mēs divi ienācām pa durvīm.
-"Mēs braucam?" Billija pat necentās sasveicināties ar nepazīstamo Ītanu.
Izskatās, ka Billijai ar Rozi gāja diez gan labi. Viņas abas sēdēja pie virtuves galda ar jau tukšām kafijas krūzēm un pustukšu cepumu šķīvi starp abām.
-"Jā," noteicu un sieviete piecēlās kājās.
-"Bija jauki iepazīties ," Roze arī piecēlās kājās ,"kā iet Bredam?"
-"Stāvoklis stabils, taču kā es noprotu, traumas varētu būt diez gan lielas," nebija jēgas runāt caur puķēm ka to parasti dara ārsti.
-"Nabaga puika," Roze nošūpoja galvu un rūgti pasmaidīja ,"bet es ticu, ka viss būs kārtībā."
-"Būs gan," Ītans optimistiski piemetināja.
-"Paliec Džosij uz kādu minūtīti!" Roze lūdza un viņas seja izskatījās tik viesmīlīga, ka es piekritu palikt, bet ne pārāk ilgi.
Mēs četratā notiesājām Rozes vakar izcepto biskvīta kūku un es izdzēru pāris tases kafijas. Brīdī, kad Roze uzrunāja Ītanu, Billija ieklepojās.
-"Ītans?" viņa pārjautāja.
-"Tieši tā," puisis apstiprināja.
-"Skaidrs," Billija palūkojās uz manis un es sapratu, ka vēlāk būs jāskaidrojas. Galu galā šorīt mežā es Semu biju pasniegusi kā Ītanu un tagad sieviete bija mani atkodusi.
Laiks skrēja un kad sāka jau krēslot, atcerējos, ka man bija vēl viena lieta, ko izdarīt.
-"Man ir jāaizbrauc uz pusstundu," iesaucos un man pievērsās visu apkārt esošo skatieni.
-"Uz kurieni?" Billija jautāja.
-"Uz baznīcu."
-"Un kas tev tur vajadzīgs?" Billija nelikās mierā un šoreiz viņa tiešām bija ziņkārīga.
-"Es gribu tikai atvadīties no tēva Kristofera," skaidroju un viņa pamāja ar galvu.
Brīnums, cik ļoti viegli viņi mani palaida, ņemot vērā cik daudz es biju melojusi un laidusies prom. Billija pavisam mierīgi man iedeva savas mašīnas atslēgas, kad biju atraidījusi viņas piedāvājumu mani aizvest, kā iemeslu minot, ka man vajag parunāt ar Kristoferu divatā.
Pa ceļam uz baznīcu mans telefons vēl pāris reizes iepīkstējās, bet tā kā ziņas bija no mātes, es nolēmu, ka nav jēgas tagad sevi satraukt un lasīt viņas īsziņas, kurās noteikti būtu pārmetumi un draudi ar mājas arestu uz diviem mūžiem.

View more

150.daļa

---

Billija par laimi nebija melojusi un es sev piekodināju, ka pēcāk vajadzēs sievietei kaut kā pateikties.. bet ne tagad. Tagad nebija laika.
Tā kā māte bija pacentusies, lai mani neviens nelaiž ārā no mājas, man vajadzēja izmukt un Billijai tehniski nekas nebija jādara - pirms 15 minūtes viņa bija pazvanījusi mammai un pateikusi, ka jūtas ļoti slikti un dosies mājup. Tie, protams,bija meli un es jutos slikti ne tikai tāpēc, ka pati meloju tik bieži kā nekad, bet lieku to darīt arī citiem.
Attaisīju pirmā stāva vannasistabas logu un, kurš bija kādu divu metru augstumā no zemes un izmetu savu mugursomu, kurā bija tikai bloknots ar savākto informāciju , telefons un maks.
Divas reizes pārliecinājos, ka neviens nenāk un izlīdu pa logu, lecot visgudrāk - sākumā ar rokā karājos pie palodzes pēc iespējas zemāk, lai jālec būtu mazāk, un rezultātā man gandrīz nemaz nesāpēja kājas.
Paķēru savu somu un skriešus devos uz vārtu pusi. Tur ir kameras, bet man ir caurlaide un vārti attaisīsies, pirms mani kāds noķers.
Kad biju veiksmīgi tikusi cauri un dzirdēju pirmos sava vārda kliedzienus, vajadzēja noskriet tikai 1 kvartālu, kur jau gaidīja Billija savā mazajā, sarkanajā un vecajā volksvagena modelī.
-"Ātri, ātri!" iekliedzos, ielekdama viņai blakus.
Nedrīkstēja ļaut, ka kāds ierauga Billijas mašīnu un tad nosūdz mātei.
Bet par laimi, neviens nesekoja ne tagad,ne pēc 10 minūtēm, ne pēc pusstundas un mēs veiksmīgi devāmies uz savu galamērķi.
Uz manu galamērķi, precīzāk.
-"Vai man vajadzēs iet iekšā ar tevi?" Billija iejautājās, kad mēs bijām apstājušās pie bendzīntanka, lai es varētu izmaksāt viņai degvielu.
-"Nē, bet tev būs mani jāpagaida" atbildu un mēs abas iekāpjam atpakaļ.
Atkal bija palicis karsts un man virsū bija kedas, tie paši šorti, tas pats Sema krekls un ap vidukli apsieta jaka.
-"Bet ko īsti tu meklēsi?"
-"Vēl nezinu," atveru logu ,"bet uzzināšu."
Billija sarauca uzacis un uz brīdi izskatījās šaubīga.
-"Es centīšos domāt kā Melisa. Mēģināšu saprast, ko viņa būtu varējusi tur meklēt."
-"Dīvains domu gājiens," viņa iesmējās.
-"Tāpat kā viss pārējais," attraucu un visu pārējo ceļu mēs pavadījām radio izklaidētas.

View more

142.
Kārtējo reizi laiks mani pārsteidza - pēkšņi mākoņi aizsedza karsto sauli un sāka pūst viegls vējš, kurš, es jutu, lēnām auga stiprāks. Tāpēc mēs ar tēvu Kristoferu bijām iegājuši baznīcā, viņa kabinetā, kurš šķita pārlieku mājīgs priekš tādas vietas kā baznīcas. Sēdējām mazā, mīkstā samta dīvāniņā un man rokās kūpēja karsta piparmētru tēja.
-"Piedod, es laikam aizrunājos," mācītājs ieklepojās, kad bija jau kādu laiku man stāstījis par Melisu.
-"Nekas, man patīk klausīties," pasmaidīju, jo tā bija taisnība. Viņš stāstīja par abām dvīnēm, viņu bērnību un arī par neseniem notikumiem. Par svētdienas skolu un svētceļojumiem, kur abas ir piedalījušās. Kristofera balsī un sejā gūlās tik dziļas sāpes, ka šķita, mana sirds lūzt vēl vairākos tūkstošos gabaliņu.
-"Dīvaini," viņš nopūtās ,"tāda sajūta, it kā kuru katru brīdi viņa vēl varētu ieskriet pa durvīm, atsēsties man blakus un sākt stāstīt pēdējos notikumus, ka tik daudzas reizes bija darījusi," mācītājs nomurmināja.
Laiks skrēja, es pamanīju. Biju nosēdējusi un klausījos viņā gandrīz divas stundas un šķita, ka es dzirdu pirmās lietus lāsītes.
-"Es zinu," tikpat dziļi novilku, balsij ietrīsoties.
Mans prāts saprata, ka Melisas vairs nav, tomēr sirds dziļumos es joprojām gaidīju viņu parādāmies ap stūri, bezrūpīgi smaidot kā vienmēr, ar nopietnu liesmiņu acīs.
Pēkšņi atcerējos iemeslu, kāpēc es uz šejieni atbraucu.
-"Tēv Kristofer, man ir viens jautājums.." iesāku un viņš jautājoši mani uzlūkoja.
-"Par ko jūs runājāt tajā dienā, kad viņa pie jums atbrauca?"
-"Melisa gribēja zināt vai Tedijs, Kristiāns un pārējie man neko nav stāstījuši pirms nāves. Redzi, es esmu mācītājs un cilvēki man uzticas, tāpēc būtu nekompotenti viņai to stāstīt," mācītājs runāja un es jau sagatavojos jautāt un pārmest - galu galā no tā bija atkarīgas dzīvības, bet viņš turpināja -"bet šajos apstākļos par kompotenci jau vairs nevar būt ne runas. Un pat neskatoties uz to, man nebija ko pastāstīt. Neviens no upuriem man nebija stāstījis neko, kas būtu noderīgs izmeklēšanai. Savādāk es jau būtu visu pateicis, tici man. Es vairāk par visiem gribu atrast slepkavu, galu galā visi mirušie bērni ir jāapglabā man."
-"Vai sarunas laikā viņa neko īpašu neteica? Vai viņa atbrauca otrreiz?" turpināju taujāt.
-"Nē, kopumā viņa tikai jautāja kas un kā, bet diemžēl man nebija nekā jauna, ko atbildēt," mācītājs teica.
-"Viņa man zvanīja pēc jūsu tikšanās. Runāja, runāja, tad pateica, ka kaut ko ir sapratusi un viņai kaut kur ir jāaizbrauc. Tie bija viņas pēdējie vārdi," noskumusi teicu, jo atcerēties mežonīgi sāpēja.
-"Melisas mašīna tika atrasta dažus kilometrus no baznīcas meža piemalē," Kristofers teica, es to jau zināju.
-"Jā, bet diezin vai viņa izdomāja aizbraukt uz mežu.." novilku un aprāvos. Kāpēc gan ne? Ja nu viņa gribēja mežā kaut ko atrast? Apskatīt kādu slepkavības vietu? Policija tur vairs nekā nebija atradusi, bet ja tu zināji, ko meklēt un brauci pēc tā..
-"Paldies, man tagad jābrauc!" iesaucos, sirdij strauji pukstot

View more

141.
Biju tik gandarīta, kad, kā jau es biju plānojusi, man pakaļ dzinās Sems ar Ītanu, bet pabrauca tālāk burtiski man garām, kad es aši iegriezos meža takā.
5 minūtes pēc tam, kad mašīna bija prom, es atkal uzbraucu uz īstā ceļa un turpināju savu braucienu.
Mans telefons nemitīgi zvanījās, Ītans muļķīgi centās mani sazvanīt. Kad biju jau gandrīz savā galamērķī, man atnāca reizē kādas 7 īsziņas.
-KUR PIE VELNA TU ESI?
-KO PIE VELNA TU DARI?
-KĀDA VELNA PĒC TU AIZBRAUCI?????
-PACEL KLAUSULI!!!!!!
-DŽORDŽS TEVI NOGALINĀS!!!!!
-PACEL TELEFONU, MUĻĶE!!!
un pēdējā, par kuru man sanāca smiekli
- lūdzu tikai neko nenodari manai jaunajai mašīnai.
Es zināju, ka man būs nepatikšanas, bet es arī ar tām rēķinājos. Man vajadzēja izdarīt tikai vienu lietu, un kad viņi uzzinās, kur es biju, droši vien man piedos.
Iegriezos baznīcas stāvlaukumā, kurš bija pavisam tukšs, apstājos, bet dzirdēju blīkšķi.
-"Nolādēts!" iesaucos. Žigli izkāpu ārā. Es biju apstājusies par vēlu un apgāzusi lielu, metāla miskasti, kura, par laimi, bija tukša.
Piecēlu nelaimīgo konteineri, kurš bija smagāks, nekā man bija licies un apgriezos, lai dotos iekšā baznīcā, bet sabijusies apstājos.
-"Džosij, sveika!" mācītājs nāca man pretī ,"Es jau domāju, ka tu vēl kādu reizīti pie manis iegriezīsies. Kāpēc tāds troksnis?" viņš smējās, šķiet, sapratis, kas bija noticis. Noslaucīju rokas legingos un piegāju pie viņa.
-"Tu esi viena? Pa kuru laiku tad tu paspēji nolikt tiesības?" tēva Kristofera acīs uzzibēja šķelma uguntiņa un viņš pasmīnēja.
-"Būšu kluss kā kaps," viņš atkal smējās un es atviegloti nopūtos. Dabūt nepatikšanas par to, ka braucu bez tiesībām ir pēdējais, kas man bija vajadzīgs. Turklāt man jau ir baltās tiesības, vajag vēl tikai dažas pārbaudes, lai dabūtu īstās. Spriežot pēc tikko apgāztā miskastes konteinera, vajadzēs krietni pamācīties.
-"Paldies," atsmaidīju pretī.
-"Tātad, kādi vēji tevi šurp atpūtuši?" tēvs Kristofers noplātīja rokas un jau atkal sāka smieties par savu joku - āra bija karstāks nekā man bija licies, un valdīja pilnīgs bezvējš.
-"Cik es dzirdēju, pēc Melisas bērēm tu aizbrauci," viņš pēkšņi nopietnā balsī runāja un, šķiet, pamanīja kā es saviebjos, dzirdot Melisas vārdu.
-"Jā, tieši par Melisu es gribēju parunāt,"noriju siekalas.Rīkle bija kā izkaltusi un man gribējās atkal braukt prom, atceroties kā draudzene gulēja zārkā pilnīgi bez dzīvības.
-"Nāc, piesēdīsim," tēvs Kristofers norādīja uz soliņu un mēs abi apsēdāmies ,"redzi, vadīt Melisas bēru ceremoniju laikam bija visgrūtāk no visām, kas man ir bijis jāvada. Viņa man bija gandrīz vai kā mazmeita. Es kristīju abas dvīnītes un, kad mazajai Melisai palika 10 gadi, viņa lika man apsolīt, ka es viņu salaulāšu ar Leikolnu puiku - tu droši vien viņu nepazīsti, viņš pārvācās, kad viņam palika 14. Redzi, mēs nevaram paredzēt, ko Tas Kungs paņems pie sevis, un tāpat nevaram arī paredzēt kā mēs to spēsim vai nespēsim pārdzīvot,"pamanīju, ka mācītāja acis pieplūst ar asarām, un mani vaigi jau bija slapji.

View more

132.
-"Nolādēts!" Keita iesaucas, ieraudzīdama kā ārā gāž.
Viņas bija parādījušās tieši īstajā brīdī, un Mets neko neteikdams aizgāja prom. Man nebija iemesla Metam piedod to, ko viņš nodarīja, bet likās, ja es piedošu, tad es spēšu to notikumu palaist vaļā.
-"Kur tavi vecāki?" jautāju.
-"Satika kaut kādus savus draugus, mums pakaļ atbrauca šoferis, gaida divus kvartālus tālāk, jo nebija kur nolikt mašīnu," Keita saka un mēs izejam no teātra, stāvēdamas zem nojumes.
-"Mana kleita," Beta žēli novelk.
-"Uz trīs!" Keita sauc un iesmejas, bet satraukti. Viņas baidījās saslapināt kleitu, kurpes un sabojāt frizūru vai kosmētiku.
-"1.. 2.." viņa iesāka.
-"3!" Beta pabeidza un mēs kopā sākām skriet, cik nu ātri augstpapēžu kurpes un kleitas ļāva skriet.
Kleita maisījās pa kājām, piles dungoja pa kailajiem pleciem un ādu un tecēja arī aiz kleitas.
Lietus.. tas man nez kāpēc atgādināja Semu un pārējos tur. Atminos to dienu, kad braucām uz baznīcu un grasījās līt. Tad es ne par kādu cenu nevēlējos saslapināties. Vecā Džosija tagad būtu palikusi teātrī, kamēr pakaļ neatbrauc pie pašām kājām un vēl nepatur lietussargu, kamēr iekāptu.. bet viss bija mainījies.
Mēs jau griezāmies ap otrā kvartāla stūri, kad es apstājos.
Dzirdēju tikai savu sirdi auļojam un draudot izlekt no krūtīm. Man sala, lietus bija ledusauksts un neraksturīgs vasaras lietutiņam, bet bija vienalga.
-"Džosij!" Keita kliedza, pamanījusi, ka es neskrienu. Viņa bija aizklājusi galvu ar savu mēteli un tagad apstājās, gaidot mani.
-"Nemuļķojies, skrien šurp!" Beta sauca.
-"Ātrāk!"
Es pacēlu galvu pret debesīm un aizmirsu par aukstumu. Pēkšņi izbaudīju katru lietus lāsi, kas glāstīja manu ādu, seju, matus, kleitu, plaukstas. Pasmaidīju debesīm.
Ja lietus izrādās tik debešķīgs, tad kāpēc es visu mūžu biju no tā bēgusi, nāvīgi baidoties saslapināt kaut matiņu?
-"Džosij, muļķe, skrien taču!" viņas joprojām sauca un es izpurinājos no eiforijas, ko sniedza lietus. Biju tik slapja, ka pilēja gan no matiem, gan skropstām, un kleita likās slapja un smaga.
-"Nē!" iesaucos un iesmējos. Likās, ka lietus aizskalo visu miglu no manas galvas.
-"Piedod," nokliedzu un pagriezos, lai skrietu atpakaļ. Man garām nobrauca mašīna un apšļakstīja ar ūdeni, bet es tikai smējos, kad abas draudzenes iekliedzās.
-"Piedod, man jābrauc, negaidiet mani!" nokliedzos vēlreiz un nesagaidījusi atbildi, sāku skriet uz otru pusi.
Dzirdēju kā viņu papēži klaudz, mēģinot mani panākt, viņas arī kliedza gan manu vārdu, gan to, ka esmu muļķe, bet es tikai smējos un skrēju, izbaudot lietu.
-"Taksi!" pacēlu abas rokas, ieraugot dzelteno auto braucam man garām. Par laimi tas apstājās un es pēdējo reizi paskatoties augšup, iekāpu iekšā.
-"Piemaksa par to, ka esiet slapja," šoferis nomurmināja.
-"Lūdzu," lietus nebija ticis cauri somiņai, par laimi es biju paņēmusi līdzi naudu, daudz naudas..
-"Oho,uz kurieni tad?"šoferis iesaucās un skaļi nopūtās, kad nosaucu galamērķi. Kuram tad gribētos vest mani 3 stundu garā braucienā?

View more

130.
Manas slepkavas meklēšanas pūles bija aprāvušās pie pārspīlētiem un bieži vien nepatiesiem faktiem internetā. Vienā pat bija minēts, ka ir nogalināta 10 tūristu grupa.
Tā kā mana meklēšana negāja uz priekšu, es ar vien vairāk sāku domāt, ka varbūt tiešam vajadzētu likties mierā.. galu galā manas izredzes kaut ko atrast ir viena pret miljonu.. vismaz kamēr es esmu šeit.
Keita un Beta bija pierunājušas mani šodien aiziet uz teātri jauno pirmizrādi, abas sāka uztraukties, kad jau 3 dienas sēdēju mājās, neko nedarot un izskatoties depresīvi viņu acīs. Bija grūti iedomāties, ka ir jau 11. augusts. Skola tuvojās ar katru dienu un viss vasaras piedzīvotais līdztekus attālinājās.
-"Gatavs!" Beta iesaucas un es pametu acis spogulī. Pati nedaudz satrūkos, ieraugot svešinieci atspulgā.
Draudzene bija man salokojusi matus, bet tas tālu vēl nebija pats satriecošākais. Man virsū bija līdz zemei gara kleita bez lencēm tumši zilajā lazurīta tonī, kas pakāpeniski mainījās un beigās jau bija tumši, tumši violetā krāsā. Krūšu daļa bija izgreznota ar maziem, mirdzošiem dimantiņiem, korsete cieši savilka vidukli un pavelkot svārku daļu uz augšu, varēja redzēt tumši zilas platformenes - parastas, bet elegantas.
Mati , tāpat kā kleita, nedaudz atgādināja ombre - balinātas bija tieši apakšējās šķipnsas, un lokās mati izskatījās gandrīz vai karaliski. Keita bija abi pastrādājusi ar kosmētiku, akcentējot acis, vaigu kaulus un uzkrāsojot tumši sarkanas lūpas.
-"Vai nav nedaudz par traku priekš parastas pirmizrādes?" bažīgi novelku, taču nespēju atraut acis no brīnišķīgā atspulga. Biju aizmirsusi, ka vispār spēju tā izskatīties.
-"Nē, un tā nav parasta pirmizrāde. Tas ir "Romeo un Džuljetas" mūsdienu attēlojums, turklāt jaunajā, greznajā teātra zālē!" Beta sašutusi iesaucas.
-"Redz kur pēdējais otas vilciens," Keita teatrāli iesmejas un padod man kantainu rokas somiņu, kura arī ir izrotāta ar spīdumiņiem.
Ielieku tajā tikai pāris banknotes no maka, teātra biļeti un mobilo telefonu.
-"Vienkārši wow!" Keita un Beta abas iespurdzas un pienāk man blakus pie spoguļa.
Viņas nebija tik uzposušās kā es, tāpēc es nedaudz uztraucos vai viņas nav pārāk daudz uzcentušās attiecoties uz mani. Viņām abām bija melnas kleitas, arī līdz grīdai , bet Keitai uz lencēm un Betai ar garajām mežģīnotām piedurknēm. Mati izlaisti tāpat kā man, un arī kosmētika.. taču es joprojām izlecu uz viņu fona.
-"Meiteneees?!" dzirdēju Keitas tēti saucam un mēs aši izsteberējām no istabas. Bija jau ātri jābrauc, man pat šķita, ka kavējām, tāpēc uzreiz iesēdāmies mašīnā un braucām.
Visu ceļu nespēju domāt ne par ko citu, kā vien par šīsdienas datumu - bija 11.augusts. Tedija dzimšanas diena. Semam bija 9., pirms divām dienām un Ītanām būs 13, pēc 2 dienām. Biju Semu apsveikusi tikai ar īsziņu un konkrētiem vārdiem - viņš atbildēja tikai ar 'paldies."
Šodien viņi visi trīs svinētu savu astoņpadsmito dzimšanas dienu.
Tomēr pilngadību sasniegs tikai divi no viņiem

View more

128.
Kad es atkal pamodos, istabā neviena nebija un cauri aizkariem spīdēja spoža saule.
Zināju, ka Keitas vecāku vairs nav mājās un nojautu, ka viņa pati ir kaut kur lejā, tāpēc miegaini izkāpu no gultas un devos draudzenes meklējumos.
Vakarnakts saruna radīja siltas un familiāras sajūtas, bija jauki apzināties, ka kāds mani saprot. Un par Semu runājot, Keita saprata.
-"Labrīt," ēdiena smarža ievilināja mani virtuvē, kur sēdēja Beta ar Keitu.
-"Čau," abas sveicināja un norādīja uz trešo brīvo vietu, kur bija nolikts tukšs šķīvis.
-"Eleonora tikko uzcepa biezpiena sacepumu un izvārīja ķīseli," Keita saka, un uzlej ķīseli pa virsu savam gabaliņam.
Keitas mājā, tāpat kā visu pārējo šī rajona māju ģimenēm, bija savs pavārs - tas nozīmēja, ka tev nekad nebija jāuztraucas par izsalkumu.
-"Es negribu ēst," pastumju šķīvi malā un uzlieku elkoņus uz galda. Vēderā joprojām bija tēja un šokolādes cepumi, kurus tomēr naktī biju notiesājusi kopā ar Keitu.
-"Tad vari iet meklēt peldkostīmu, mēs pēc šī braucam peldēties. Ārā ir neiedomājami karsts!" Beta novelk un pievēršas savai porcijai.
-"Es negribu braukt," nogurusi saku.
Ārā patiešām izskatījās karsts, it īpaši virtuvē, kurai viena siena bija klāta no stikla no augšas līdz apakšai, bet es tiešām nevēlējos nekur braukt.
Tomēr es arī sapratu, ka tik viegli cauri sveikā netikšu. Vajadzēja melot.. atkal.
-"Man ļoti sāp galva," teatrāli samiedzu acis un saņemu galvu rokās.
Kāpēc es vispār nonācu lejā? Vajadzēja palikt augšā un tēlot, ka guļu.
-"Labāk pagulēšu, bet jūs braucat, izklaidējaties," pasmaidu un saņemu divus neapmierinātus un aizdomīgus skatienus.
-"Nu labi," Beta tikai parausta plecus un Keita pamāj ar galvu.
Viņas apēda savu biezpiena sacepumu, sataisījās un aizbrauca pusstundas laikā, jo tieši pēc tik ilga laika viņām pakaļ atbrauca Mets un vēl daži puiši no futbola komandas. Tā jau tas laikam vienmēr bija - skolas skaistules un komandas labākie.
Kad viņas bija prom, un es biju palikusi Keitas mājā viena, kurā starp citu nemaz nejutos neērti, es ielēju sev kolu ar ledu un aizgāju uz Keitas istabu.
Tikko es ieslēdzu datoru un atvēru internetu, uzreiz izleca virsraksts - "Nežēlīgās slepkavības mazpilsētā".
Un pēkšņi.. pēkšņi viss galvā nostājās savās vietās un es muļķīgi sapratu. Nolādēts, kā es to nebiju sapratusi ātrāk! Es zināju, kurš bija slepkava!

View more

126.
-"Oho," Keita un Beta sinhroni iesaucas.
Aplūkoju savu jauno frizūru spogulī.
Friziere bija tikai glīti nolīdzinājusi matu galus un nedaudz izbalinājusi pāris šķipsnas. Nebija nekādu krasu izmaiņu frizūrā, taču es izskatījos pavisam, pavisam savādāka. Seja šķita gaišāka un vaibsti nedaudz izteiktāki, skatiens stingrāks un acis dziļākas. Es izskatījos patiešām labi.
-"Jauki," noteicu un saņēmu divus neapmierinātu skatienus.
-"Jauki? Un viss? Džosij, tu izskaties brīnišķīgi!" Beta protestē.
-"Jā, zinu," pamanu, ka ar pūlēm izdodas pasmaidīt ,"vai tagad varam iet mājās?"
Pieceļos no friziera krēsla un pārbaudu telefonu - 7 neatbildēti zvani no mammas. Ielieku to atkal kabatā un pievēršos draudzenēm.
-"Protams, ka nē!" Keita noraidoši pakrata galvu ,"tagad mēs iesim uz veikaliem!"
Īgni nožāvājos. Nepietika jau ar frizieri?
-"Nē," nocērtu ,"es neiešu."
Abas draudzenes izskatās nedaudz apstulbušas.
-"Pat uz kafejnīcu ne?" Beta iesmejas.
Vēders nodevīgi ieburkšķas un mēs visas trīs iesmejamies.
-"Uz to pašu veco?" silti pasmaidu.
-"Uz to pašu veco," viņas kopā iesaucas un aiz elkoņiem izved no frizētavas.
Bija viena, vienīga kafejnīca, uz kuru mēs gājām teju vai katru dienu pēdējos trīs gadus, un tā bija kļuvusi tik mīļa, ka es brīnos, kā par to neiedomājos visu vasaras laiku.
Ejot uz kafejnīcu pamanīju vairākus svešu cilvēku skatienus - gan meiteņu, gan puišu. Daudzi arī apstājās un pieklājīgi apjautājās kā man gāja, citi pasveicināja pāri visam ceļam vai vienkārši pamāja. Mani šeit pazina neskaitāmi cilvēki.
-"3 latte, 2 tiramisu un vienu šokolādes kūku, lūdzu," Beta pasūta, kad oficiante pienāk pie mūsu galdiņa - pēdējais, pašā stūrī pie loga, kā parasti.
-"Tev nepietrūka šīs vietiņas?" Keita paveras apkārt un es nespēju nepasmaidīt.
Protams, ka man pietrūka.
-"Tu pat nevari iedomāties.." pasmaidu.
Prātā uzreiz nozib doma, ka Melisai iespējams arī bija kāda vieta, kuru viņa mīlēja vai bija pieķērusies. Vai Tedijam, Kristiānam, Elizabetei, Ebijai.. katram no viņiem. Un tad kāds vienkārši izdomāja viņus nogalināt. Ak kungs, kā man pietrūka Melisas! Ja vien es varētu patīt laiku atpakaļ un likt viņai palikt mājās ar mani! Nelūgt viņai braukt pie mācītāja! Es biju vainīga.. kā gan es sadzīvošu, ja viņas nāve ir uz manas sirdsapziņas?
-"Džo? Mēs esam te!" Beta noplivina roku man gar seju un es samirkšķinu acis.
Viņa gribēja vēl kaut ko bilst, bet man atkal ievibrējās telefons kabatā. Nez kāpēc man bija sajūta, ka tā nav mamma, un man bija taisnība.
-"Jā?"
-"Džosij!" Lilija iesaucas ,"kāpēc es tikai tagad uzzinu, ka tu esi aizbraukusi? Paldies, ka pateici, jā," viņa nosodoši saka.
-"Sems jau pateica?"novelku un īsi iesmejos.
-"Nē, tas vispār ne ar vienu nerunā, ieslēdzies savā istabā jau visu vakaru,"meitene stāsta un es saraujos ,"bet tu, kāpēc tu man nepateici?"
-"Es pati nezināju," patiesi saku, bet nespēju nedomāt par to, ka Sems esot ieslēdzies savā istabā. Pēc pēdējās sarunas biju pārliecināta, ka viņš ir priecīgs, ka braucu prom

View more

125.
-"Noliksim tās pagaidām te," Keita saka un iestumj manus koferus istabas stūrī blakus dīvānam un mēs ar Betu tur noliekam arī pārējās.
Ceļš bija garš un nogurdinošs, un abas draudzenes nemitīgi gribēja runāt, tāpēc tagad es vēlētos tikai gultu, neskatoties uz to, ka ir tikai dažas minūtes pāri sešiem.
-"Nespēju noticēt, ka tu tiešām esi te!" Beta vēlreiz apķeras man ap kaklu.
-"Es arī ne.." novelku un izmoku smaidu.
-"Tu izskaties.." Keita iesāk un es prātoju ko gan viņa teiks. Slikti? Briesmīgi? Jā, tā nudien es izskatījos. "..tāda nekāda."
-"Nekāda?" pārjautāju, īsti neticēdama, ka Keita to pateica.
-"Tukša," viņa klusi nosaka un vāji pasmaida.
-"Esmu nogurusi, tas arī viss," plati pasmaidu un iesēžos Keitas gultā.
-"Gribi aizbraukt uz jūru?" Beta apsēžas man blakus.
-"Nē, es negribu nekur vairs braukt," izberzēju acis, jo esmu patiešām nogurusi.
-"Un šādā izskatā tu nemaz nedrīksti," Beta iesmejas ,"ejam uz salonu!"
-"Nē," bažīgi iesmejos par draudzenes neatlaidību.
-"Jā, dabūsi sev normālu griezumu," viņa turpina.
-"Beidz," pavirpinu īstu matu šķipsnu starp pirkstiem ,"nav nemaz tik traki."
-"Lūdzu! Man arī jau sen vajadzēja pie friziera. Ejam! Tāpat kā agrāk!" Beta paskatās un mēģina iežēlināt ar skatienu.
Prātā iešaujas doma, nejauka doma, par to cik sekli Beta pašlaik uzvedas. Esmu tikko atbraukusi, bet viņa jau uzreiz piesienas pie maniem matiem un sāk skandināt par salonu. Viņa pat negrib dzirdēt, ka es vēlos atpūsties.. tad es atceros, ka es taču mēdzu uzvesties tāpat! Pirms visa brauciena pie tēta, es biju pilnīgi tāda pati. Apsēsta ar izskatu, manikīru, frizūrām, drēbēm, kosmētiku! Tas viss bija mana dzīve.. bet dzīvošana ar tēti, Ītanu, Semu un dvīnēm mani izmainīja. Es vairs neesmu tāda.
-"Nu labi," negribīgi piekrītu un Beta sasit plaukstas.
Jā, es vairs nebiju tāda. Bet man vajadzēja būt. Šī vasara paliks tikai kā atmiņas, bet šis, lietas te, tā bija mana īstā dzīve. Un labāk bija sākt radināties atpakaļ pie šīs pašas.
Gribēju jau celties un iet, bet man iezvanījās telefons un uz tās uzlecošais vārds lika man sastingt.
-"Jā?" uzmanīgi iejautājos, gatava dzirdēt gūzmu ar pārmetumiem. Devu zīmi meitenēm, lai viņas dodas, un paliku istabā viena.
-"Džosij, vai tu esi aptrakusi? Ar ko tu domā?" māte kliedza klausulē.
-"Čau, mamm," sarkastiski iespraucos ,"es arī tevi priecājos dzirdēt."
-"Klausies, Džo, lai tu pēc divām stundām būtu atpakaļ pie tēva!" viņa atkal iekliedz man tieši ausī.
-"Pirmkārt, tas fiziski nav iespējams un otrkārt, nē, es nebraukšu. Palikšu pie Keitas kamēr jūs atgriezīsieties," pārliecināti saku.
-"Nē, tu brauksi gan. Kāpēc man no Džordža jāuzzin, ka tu esi aizlaidusies?" mamma šokēti jautā.
-"Tu pateici, ka tu nezināji?" sāku uztraukties.
-"Skaidrs, ka ne! Bet es pateicu, ka atļāvu tev aizbraukt tikai ciemos!"
-"Par vēlu, es jau savācu visas mantas un esmu pie Keitas," saku ,"mammu, piedod, bet es nebraukšu atpakaļ. Pārāk daudz tur ir noticis. Lūdzu, saproti, piedod," noberu un nometu klausuli.

View more

123.
-"Džosij, kas pie velna?" Ītans iebrāzās manā istabā, kur es krāmēju pēdējo koferīti. Viņam blakus bija arī Sems un Melānija.
-"Kas?" nesaprašanā iesaucos.
-"Kam tie koferi?" arī tētis bija ienācis.
Pa ceļam uz kapsētu, es lūdzu lai mani izlaiž pie mājām, jo nevēlējos braukt uz turieni. Pārējie gan brauca un es izmantoju laiku, lai sakrāmētu mantas, un manas somas jau atradās lejā.
-"Mani!" iesaucos, ejot uz vannasistabu pēc mantām ,"es braucu mājās!"
-"Ko?" tas bija Ītans un es pārsteigti palūkojos uz tēti, kurš neteica neko.
-"Mamma zin?" tētis pēdīgi iejautājās nogurušā balsī. Es zināju, ka viņš negribēja, lai aizbraucu, taču kā tēvs, zināja, ka tā būs labāk.
Mamma nezināja. Keita gan bija informēta un abas draudzenes izbrauca jau pirms vairāk kā stundas.
-"Nē," teicu taisnību ,"kad es zvanīju pacēla Deivs un mammas vārdā man atļāva palikt pie Keitas, kamēr abi atgriezīsies," tētim nepatika mans patēvs un mātes jaunais vīrs, tāpēc es zināju, ka viņš šo versiju nepārbaudīs ,"viņa būs klāt pēc apmēram stundas."
-"Tik ātri?" tētis bija nedaudz šokēts, taču to slēpa ,"nu labi..ja kas būšu lejā."
-"Ko? Un tā vienkārši ļausi viņai braukt prom?" Ītans gan bija nedaudz uzvilcies.
Par atbildi tētis tikai paraustīja plecus un izgāja no istabas, atstājot mūs četratā.
-"Tu vienmēr tā dari?" Ītana balss bija gandrīz vai sadusmota ,"mūc no problēmām? "
-"Kāpēc tu nesaproti?" saliku somā zobu suku, pastu, kosmētiku un visu, kas bija vannasistabā.
-"Es lieliski saprotu - Melisa ir mirusi un tu mūc prom, un atstāj mūs vienus!"
-"Ītan, mierīgāk, mēs atnācām tikai atvadīties," Sems iebakstīja puisim.
-"Viņa nav mirusi!" nošņācu ,"viņa ir nogalināta! Tur ir atšķirība!" arī es biju gatava strīdēties, bet redzēju kā Melānija saraujas.
-"Tieši tā! Un tu gribi atstāt mūs ar to sadzīvot vienus?" Ītana balss aizlūza.
Man atkal nebija argumentu, jo tieši to es pašlaik darīju - atstāju viņus vienus pašus.
-"Un saderam, ka ja Melānija man to nebūtu pateikusi un tava draudzene jau būtu atbraukusi tev pakaļ - tu būtu aizbraukusi un pat neatvadījusies! Vai ne?" viņš jau gandrīz kliedza ,"vai ne??" Ītans vēlreiz nokliedza un es sarāvos.
-"Ītan.." Melānija čukstēja.
Spriedze bija augsta un es vairs nevarēju izturēt. Skaidrs, ka es braucu prom dēļ vainas apziņas. Tā mani grauza nost.
-"Es to izdarīju.." nočukstēju,"es viņu nogalināju!!" asaras burtiski izsprāga un rokas sāka trīcēt.
-"Džosij, ko tu runā.." Melānija nopūtās.
-"Es esmu vainīga! Es viņu sūtīju pie mācītāja, lai viņa uzzinātu kaut ko par upuriem un pastāstītu man! Es vācu informāciju un lauzu solījumu," pametu Ītanam bloknotu, kas stāvēja uz galdiņa ,"manis dēļ viņa aizbrauca! Melisa jau brauca atpakaļ, zvanīja man.. tad pēķšņi viņa teica, ka ir kaut ko sapratusi un ka viņai esot kaut kas jāpārbauda, un pārtrauca sarunu.." histēriski raudāju ,"es viņu iedzinu nāvē!"
Ītans bija atvēris bloknotu un visi trīs to lasīja. Viņu sejas bija tukšas un viņu acīs bija tikai viena emocija - naids.

View more

119.
Nonākuši mājās, mēs ar Ītanu izklīdām pa savām istabām un arī Sems aizbrauca, neminot ne vārda.
Es momentā paķēru savu telefonu un piezvanīju Betai. Par laimi, viņa pacēla jau pēc pirmā signāla.
-"Džosij, ak Dievs, beidzot! Kāpēc tu mūs ignorēji?" dzirdēju draudzenes satraukto balsi un pār vaigiem atkal sāka tecēt asaras.
Es nebiju atbildējusi uz viņu zvaniem un ziņām, bet tikai tagad apzinājos, ka ne par ko uz pasaules negribētu draudzenes zaudēt.. lai arī kādas viņas būtu.
-"Piedod," iešņukstējos ,"man jūsu tik ļoti pietrūkst!"
Dzirdēju kā otrpus klausulei Keita prasa Betai, vai tā esmu es, kas zvana.
-"Jā," Beta iekliedza klausulei, bet ne man ,"tā ir viņa!"
-"Jēziņ, par ko piedot? Mums arī tevis bezgala pietrūkst!" viņa turpināta runāt ar mani.
-"Mēs mīlam tevi," Keita fonā runāja, mēģinot to izkliegt tik skaļi, lai es sadzirdētu.
-"Es arī," nopūšos, priecīga, ka pazvanīju draudzenēm ,"es arī jūs mīlu!"
-"Tu raudi?" Beta saviebjas , Džosij!" Kaut kas ir noticis?"
-"Jā," atkal iešņukstos un saritinos gultā ,"daudz kas ir noticis."
-"Ārprāts, stāsti!" viņa rosina ,"pagaidi, mēs aiziesim uz Keitas istabu."
Dzirdēju kā aizcērtas durvis un kā abas meitenes iekrīt gultā, tad tika ieslēgts skaļrunis.
-"Nu?" Keita mudināja, bet man negribējās neko stāstīt.
Zināju, ka ja pastāstītu, paliktu labāk. Ja es dabūtu ārā visas emocijas, būtu daudz labāk, bet es nespēju.
-"Es nevaru.." noteicu.
-"Vai tam ir kāds sakars ar slepkavībām, kas tur notiek?" abas draudzenes kopā pajautāja un es sajutos vēl nožēlojamāk.
-"Kā jūs to zināt?" šokēti pajautāju.
-"Visas ziņas ir ar to pilnas, Džo, arī žurnāli un internets."
-"Jā," man negribējās stāstīt, tomēr es apstiprināju iepriekš minēto apgalvojumu ,"Melisa ir mirusi!" izrunājot šos vārdus ķermenis vēlreiz nodrebēja un sirds šķita sašķīstam vēl mazākos gabaliņos.
-"Viena no tām dvīnēm?" viņas atkal pajautāja kopā, šoreiz retoriski.
-"Ak, Džosij, mums tik ļoti žēl.." Keita novilka un viņas balss bija pavisam patiesa un silta.
-"Ja tu vēlies, mēs varam aizbraukt tev pakaļ un tu vari palikt pie manis, kamēr tava mamma atgriezīsies," Beta piedāvāja un šis piedāvājums aizbēgt no visām problēmām bija tik kārdinošs, ka man vajadzēja sevi piespiest atteikties.
-"Es nevaru pamest pārējos.. un tēti," noteicu. Tētis tiešām būtu pret, bet viņš saprastu. Draugi, uzzinājuši, ka Melisa ir mirusi manas vainas dēļ, mani tāpat ienīstu. Bet man vajadzēja palikt.. lai cik ļoti es to negribētu.
-"Labi," Beta maigi turpināja runāt, it kā es būtu mazs bērns ,"tad vismaz parunāsimies. Stāsti visu, ļauj emocijām tikt ārā!"
Un es sāku stāstīt. Visu. Pilnīgi visu.
Tā bija pati grūtākā un emocionālākā saruna, kāda man jebkad bija bijusi.

View more

112.
Man šķita jocīgi, ka visi uzreiz atslāba un izklīda pa mājām. Jau 20 minūtes pēc Melisas ziņas pārsūtīšanas visiem pārējiem, tracis bija noplacis un katrs savā māja taisījās mierīgi iet gulēt. Likās, ka aizdomas ir man vienai.
Es biju diez gan labi iepazinusi Melisu un spontāna ideja par aizlaišanu un ballīti pavisam būtu meitenes stilā, taču ne jau šādos apstākļos.. Ne jau tad, kad viņa bija aizbraukusi meklēt informāciju un zināja, ka es gaidu atbildi. Turklāt viņa man zvanīja un brauca pie manis, pēdējā brīdī pasakot, ka kaut kas vēl jāpārbauda un nometot klausuli. Es joprojām nezināju, kas bija šis 'kaut kas', bet, iespējams, tā bija atbilde.
Citiem nebija aizdomu tikai tāpēc, ka viņi nezināja Melisas dienas aktivitātes - galu galā neviens nedrīkstēja zināt, ka manā uzdevumā viņa bija kaut kur devusies.
Melānija bija tikai nedaudz apbēdināta, ka Melisa ir aizbraukusi nevienu nepabrīdinot, bet citādi, visi uzreiz norima.
-"Kas vainas?" Ītana balss nāca no loga puses, taču es nenobijos, jo biju jau pie citu pielavīšanās pieradusi.
Es sēdēju uz verandas jumta un Ītans veikli izrāpās caur manas istabas logu, un piesēdās man blakus.
-"Nekas, es tikai domāju," atbildu un paveros debesīs.
Nakts bija neiedomājami skaista. Es vienmēr esmu apbrīnojusi zvaigznes - katru vasaru mēs ar Keitu un Betu augustā vienu reizi palikām pa nakti teltī, visu nakti skatoties zvaigžņu lietu, mēģinot ieraudzīt kādu krītošu zvaigzni. Abas draudzenes bija redzējušas neskaitāmas, taču es ne reizi nebiju piefiksēju ne vienu pašu.
-"Par ko ?" Ītans nerimās, bet viņa balss tonis nebija uzbāzīgs.
-"Par visu," novilku.
Puisis izvilka cigareti un to aizdedzināja.
-"Kas tad atkal?" ironiski iejautājos.
Kā pats Ītans apgalvoja, viņš nesmēķēja, tikai pavisam nepieciešamos gadījumos.
-"Viss," puisis izkalusījās noguris ,"visa šī situācija, šī vasara. Ir vēl tikai nepilns mēnesis un man ir aizdomas, ka ļaunākais ir tikai priekšā."
-"Nerunā tā, viss būs kārtībā," uzmundrinoši saku, tā pa īstam neticēdama saviem vārdiem.
Es pēc vasaras brīvlaika atgriezīšos savās mājās, mani ar šejieni saistīs tikai atmiņas, bet visi, kas paliks, būs ar šiem notikumiem saistīsi uz visu mūžu. Viss šeit atgādinās par to, kas noticis un vēl, iespējams, notiks.
-"Un tu pati tam tici?" Ītans novīpsnāja.
-"Jā," pārliecināti atbildēju ,"mēs kaut kādā veidā atradīsim to, kas šo visu dara, un ar to arī viss beigsies."
-"Tu apsolīji.." viņš iesāka, bet es viņu pārtraucu.
-"Jā, jā, apsolīju nelīst tajās lietās," iesmējos par to , cik bieži visi atkārtoja šo 'mantru', pēc tam uzreiz juzdamies nožēlojami, cik bieži par to meloju.

View more

106.
Apstulbusi stāvēju virtuvē un mēģināju atjaunot tik strauji pārtraukto telefona zvanu, bet Melisa necēla ne pēc piektās, ne desmitās reizes.
Pēdīgi uzrakstīju viņai ziņu ar lielajiem burtiem "PAZVANI".
Ja Sems aizmigtu un man izdotots sazvanīt Melisu, varbūt mēs abas kopā varētu vēlreiz aizbraukt pie mācītāja. Nezinu vai no tā būtu kāda jēga, taču es izmisīgi gribēju visu dzirdēt savām ausīm. Turklāt ja nu Melisa kaut ko bija palaidusi garām?
Kad es atkal aizgāju uz viesistabu, Sems bija jau izdzēris savu dzērienu un viņš pat nepajautāja, kur es tik ilgi biju, tādā veidā aiztaupot man vēl vienus melus.
Apsēdos dīvāna otrā pusē un pievērsos filmai, kas, es zvēru, atkal bija 'Ātrs un bez žēlestības'.
-"Tev neapnīk visu laiku skatīties vienu un to pašu?" iejautājos, iemalkodama savu dzērienu.
-"Tas nav viens un tas pats," Sems sarauc uzacis un iesmejas ,"šī ir septītā daļa."
Pārgriežu acis un ar salmiņu izsūcu pēdējās pilītes no glāzes apakšas.
Es nezināju cik ilgu laiku vajadzēs, lai Semam iedarbotos miega zāles, bet es biju iemaisījusi 2 tabletes, divreiz vairāk kā pagājušo reizi.
-"Kas ir, tev nepatīk?" puisis pašķielē uz manu pusi.
Filma bija tiešām garlaicīga un man uzdzina žāvas, uz brīdi liekot aizmirst, ka man jāgaida, kamēr Sems aizmigs, kaut gan viņš neizskatījās ne tuvu iešanai gulēt.
Nolēmu, ka tāpat kā pagāšreiz, iešu augšā un gaidīšu kamēr Sems iemigs, pa to laiku darot kaut ko lietderīgāku par filmas skatīšanos - piemēram mēģināt atkal sazvanīt Melisu. Nolādēts, kāpēc viņa tik pēkšņi nometa un kas viņai bija jāpārbauda.
-"Es iešu augšā," novelku un strauji pieceļos. Kļūda.
Acis stipri aptumst un galva sagriežas, liekot man spēcīgi salīgoties.
-"Džosij?" Sems bažīgi pajautā un es dzirdu kā viņš pieceļas.
-"Viss kārtībā," iesmejos ," tikai par ātru piecēlos."
Mēģināju atvērt acis un viss beidzot atguva kontūras un krāsas. Šķita, ka pārgāja, bet, kad es spēru nākamo soli, vēlreiz spēcīgi sagrīļojos un, vairs nespēdama noturēt līdzsvaru, nokritu uz aizmuguri, tieši Semam rokās, ar savu ļengano roku aizskardama un nomezdama tukši glāzi no dīvāna malas, kura sašķīda turpat man pie kājām.
-"Nolādēts, cik daudz tu tur piebēri?" Sems sašutis jautā, paceldams mani līgaviņā un manevrēdams, lai neuzkāptu uz stikliem.
-"Hmm?" sapņaini jautāju, īsti nefiltrēdama, ko dzirdu vai pati saku. Kas pie velna notiek?
-"Miega zāles, ko? Nolēmu pārbaudīt un samainīju mūsu dzērienus. Izrādās, ka ne velti. Tu gribēji mani noindēt?" jutu Sema krūtis smejoties nodārdam, taču zemapziņā zināju, ka tad, kad pamodīšos, būs nepatikšanas.
Pusis mani viegli turēja zem muguras un ceļiem, piekļaujot mani pavisam tuvu sev klāt, taču šķita, ka viņam nesagādā nekādas grūtības pat kāpt ar mani pa trepēm.
-"Kāpēc tu neguli?" lēni pajautāju. Kāpēc viņš mani nesa un kāpēc gulēt gribēju es?
-"Tāpēc, ka tev jāguļ," Sems atkal smējās un beidzot noguldīja mani manā gultā.
-"Arlabunakti," balss kļuva tālāka un pirms es paspēju atbildēt, iegrimu sapņu pasaulē.

View more

105.
Visu nākošās dienas pēcpusdienu es turējo rokās telefoni, gaidot ziņi no Melisas. Viņa bija aizbraukusi pie mācītāja Kristofera jau pirms 2 stundām, bet neko vēl nebija rakstījusi.
-"Tu gaidi zvanu?" Ītans jautā.
Mēs ar Semu, Ītanu un Melāniju sēdējām viesistabā un skatījāmies "The Notebook", ko Melānija bija ieslēgusi.
-"Jā, mamma teica, ka piezvanīs," meloju. Es tiešām biju sažņaugusi telefonu pārāk spēcīgi un uzkrītoši.
-"Braucam uz jūru!" Melānija iesaucas, novēršoties no tēmas par mani.
-"Brauciet, es negribu," pamāju.
-"Nopietni? Tev vienīgajai nav +30 grādi?" viņa iesmejas.
Abi puiši sēdēja tikai šortos un, ja es neblenztu un telefonu, es noteikti blenztu uz Sema iesauļotajiem muskuļiem. Viņi ar Ītanu bija vienādi trenēti, taču Semam muskuļi izskatījās pievilcīgāk.
-"Es negribu," atkārtoju stingrākā balsī.
Tā bija taisnība un pat ja es negaidītu Melisu ar kaut ko jaunu, es nebrauktu. Uguns atstātās mēles uz muguras un kājām joprojām bija redzamas, un es nevēlējos tās atklāt, esot peldksotīmā.
-"Labi jau labi, tad kurš brauks ar mani?" Melānija pārgriez acis un uzlūko abus puišus.
-"Ītan, brauc tu, es arī negribu, man sāp galva," Sems pamāja draugam un es nespēju saprast vai puisis melo vai nē. Katrā ziņā es atkal sajutos slikti, ka manis dēļ kādam jāpaliek mājās, bet ne jau es to izdomāju un es arī netaisījos atkal strīdēties.
-"Šodien visiem galva laikam sāp," Ītans iesmejas, bet neprotestē.
Melisas attaisnojums, kāpēc viņa šodien "palika mājās" bija tieši tāds. Vai nevarēja izdomāt kaut ko oriģinālāku?
-"Labi, mēs braucam," Melānija priecīgi nočivina un abi ar Ītanu pazūd, atstājot mūs ar Semu vienus.
Pēkšņi man galvā iešāvās ideja. Tagad man bija jātiek vaļā tikai no viena cilvēka triju vietā, un es varētu aizbraukt uz baznīcu pie tēva Krisrofera pati.
-"Piedod par vakarnakti," iesāku un Sems mani uzlūko lielām, zilām acīm. Šķita, ka tas skatiens man liek pazaudēt domas.. KONCENTRĒJIES!
-"Nevajag atvainoties, viss kārtībā," puisis sirsnīgi pasmaida un izslēdz Melānijas ieslēgto filmu.
-"Gribi es tev uztaisīšu dzērienu?" tikpat jauki pasmaidu.
-"Jā, lūdzu!" viņš iesmejas un es priecīgi aizlecu uz virtuvi, sākot taisīt ledus dzērienu.
Un atlika tikai cerēt, ka miega zāles šķīst arī aukstā ūdenī.
Tās šķīda.
Es pagaršoju abus pagatavotos dzērienus un apmierināti konstatēju, ka tiem nav atšķirības.
-"Lūdzu," nolieku abas glāzes uz galda un pārliecinos, ka Sems paņem savējo.
Izdzirdēju kā virtuvē atstātais telefons sāk zvanīt un strauji piecēlos un atkal aizskrēju uz virtuvi.
-"Nu?" klusi iesaucos, lai Sems istabā nedzird. Zvanīja Melisa.
-"Nekā. Tēvs Kristofers zināja tikai to, ko mēs jau zinām. Vienīgi Tedijs esot strīdējies ar Bredu dažas dienas pirms nāves," meitene nopūšas.
-"Un viss?" neapmierināti nomurminu.
-"Jā, es taču teicu.." Melisa iesāka, bet pēkšņi aprāvās.
-"Kas ir?" satraukti saku, dzirdēdama kā viņas pusē nokauc bremzes.
-"Nekas, man ātri kaut kur jāaizbrauc un jāpārbauda viena lieta. Tiksimies mājās, atā!"

View more

104.
-"Par ko tu gribēji parunāt?" Melisa ienāca virtuvē un atspiedās pret leti.
Tētis šodien bija mājās, bet viņš kopā ar Ītanu, Semu un vēl pāris palīgstrādniekiem lasīja un ar kravas mašīnu veda prom sadegušos staļļu dēļus un sijas. Melānija palika ārā sauļoties, bet mēs ar Melisu ienācām uztaisīt aukstos dzērienus. It kā.
-"Man vajag, lai tu man palīdzi," bez aplinkiem saku un ieleju krūkā ūdeni.
-"Sagriezt citronus?" Melisa pamāj uz citronu pusi.
-"Arī, bet ne jau par citroniem ir runa," iesmejos, bet uzreiz palieku nopietna ," tev man jāpalīdz dabūt informācija."
-"Džosij, nesāc," viņa bažīgi nosaka un sāk griezt citronus, metot tos iekšā ūdens krūzē.
-"Paklausies, man tikai vajag noskaidrot dažas lietas. Tas nav nekas slikts, galu galā es pati varu izlemt, ko es drīkstu darīt un ko ne," atkal sāku uzvilkties, bet centos nomierināties.
-"Tu apsolīji," draudzene nosodoši mani uzlūko ," pārējie būs dusmīgi."
-"Ko viņi nezina, tas viņiem nekaitē," nosvilpju un pielieku dzērienam ledu un cukuru ,"Melis, lūdzu, vienu mazu pakalpojumu. Es apsolu, ka pēc tam likšos mierā," atkal meloju un jutos draņķīgi to darot, taču nebija citas izvēles.
-"Kādu?" viņa ieinteresēti pajautā un es pasmaidu ,"es vēk neteicu jā," Melisa piekodina.
-"Mācītājs," izmetu un apsēžos uz letes, priekā pasmaidot, kad Melisa nesaprašanā paceļ uzacis.
-"Mācītājs zina visu par visiem! Ja tev vajag izsūdzēt grēkus vai kaut pastāstīs sakrāto, kam tu stāsti? Mācītājam!" apmierināti pastāstu savu versiju. Kā gan mēs to neiedomājāmies agrāk?
-"Viņš nestāstīs, tas nebūtu korekti.." Melisa novelk, bet es redzēju, ka meitene to apdomā.
-"Korekti? Ir miruši 4 cilvēki! Ja nu viņš zina ko svarīgu?" iesaucos un vienā rāvienā izdzeru visu dzērien glāzi. Ārā bija tiešām karsts.
-"Labi, tad mēs aizbrauksim pie viņa un parunāsim," viņa saka un es nopūšos.
-"Nē, tev jābrauc vienai. Galvenais - nesaki kur tu brauc. Ja uzzināsi kaut ko svarīgu, tad pateiksi man un pēc tam pārējiem. Ja ne, tad ne," skaidroju plānu. Mani tāpat nelaistu nekur, ja Sems vai Ītans nebrauktu līdzi un, ja viņi brauktu līdzi, tad nepieļautu, ka uzosto informāciju uzzinu es.
-"Ja kāds uzzinās.." Melisa iesāk, bet es pārtraucu.
-"Neuzzinās," skaļi iesaucos.
-"Ko neuzzinās?" pēkšņi Melānijas stāvs iznirst no koridora. Nolādēts! Kas visiem tā bija par modi pielavīties?
-"Ka citroni bija veci," Melisa dabīgi iesmejas ,"es teicu, ka tie nav labi, bet Džosija uzstāja, lai es tāpat lieku klāt."
Oho, es nebiju vienīgā, kas prata melot.
-"Parādi," Melānija pienāk un pārgriež vienu veselu citronu uz pusēm un izpēta.
-"Citrons kā citrons," viņa nosaka, par laimi bez aizdomām.
-"Tad jau labi," Melisa nopūš ,"aiznesīsiet šitās 2 krūzes uz staļļiem?"
-"Nē, aiznesiet jūs, es pa to laiku uztaisīšu vēl," iebilstu. Man negribējās iet vairāku iemeslu dēļ - tas bija tālu, ārā bija karsts, staļļi kopš ugunsgrēka man dzina šermuļus, un tur bija Sems.
-"Labi," abas dvīnes paņem pa krūzei un iziet.
-"Rīt," Melisa nočukst un es uzgavilēju.

View more

99.
-"Kāda velna pēc tu nevarēji mums piezvanīt? Tu apzinies kā mēs uztraucāmies?" Beta skaļi iekliedz klausulē un Keita pievienojas.
Abas draudzenes kliedz tik skaļi un neskaidri, ka es nesaprotu pusi, ko abas runā.
-"Vai varat pa vienai, lūdzu?" iejaucos abu strīdā par to, cik nejauki no manas puses bija pazust balles vidū un tad nedot nekādu ziņu.
Viņas, protams, nezināja neko par Metu vai par to, ka mana somiņa bija palikusi pie viņa un ka Sems to bija atgādājis atpakaļ.
Tur iekšā bija viss, nekas nebija paņemts vai sabojāts - vienīgi pāri mana telefona ekrānam sniedzās taisna, horizontāla strīpa, bet telefons joprojām gāja.
-"Kas notika?" abas reizē iejautājas.
-"Mēs ar Metu atkal sastrīdējāmies, man vairs nebija garastāvokļa, tāpēc es pazvanīju tētim un viņš man atrauca pakaļ, " skaidroju. Versijai par to, ka man atbrauca pakaļ Sems, būtu bijis par daudz jautājumu.
-"Un tu necēli un nezvanīji jo?" Keita aizvainoti jautā.
-"Jo es vakar visu dienu gulēju un šorīt man bija daudz darāmā," aizbildinos ,"patiesībā man arī tagad ir ciemiņi, tā kā man jābeidz. Tikai gribēju, lai jūs neuztraucaties," atkal meloju. Kopš kura laika es biju sākusi tik daudz melot?
-"Atkal? Džosij, vai nevari vēl kādu brītiņu parunāties?" Beta žēlīgi iejautājas, nedaudz nomierinājusies.
Es tiešām nevarēju. Lejā viesistabā sēdēja Sems un es galīgi negribēju puisim pievienoties, riskējot ar vēl vienu sarunu, taču man bija darbiņš, kas iekļāva došanos lejup.
-"Atā!" iesaucos un nospiežu sarkano taustiņu.
Mani māca sirdsapziņa par tādu attieksmi pret draudzenēm, galu galā mēs bijām labākās draudzenes tik ilgu laiku.. taču viņas mani pārliecināja iet runāt ar Metu un pašlaik man negribējās ar viņām runāt, turklāt man bija šādas tādas lietas, ko darīt.
Atmetusi visas domas par Keitu un Betu, un daļēji arī Metu, es nogāju lejā pie Sema uz viesistabu.
-"Ko tu skaties?" priecīgi jautāju, stāvot aiz dīvāna.
Sems pagriež galvu uz aizmuguri un nesaprašanā mani uzlūko.
-"Tu to jautā tāpēc,ka tev ir kāds nelāgs plāns un tu vēlies, lai es tev palīdzu?" puisis iesmejas.
Semam nepārprotami bija aizdomas, ka es vēlējos turpināt pētīt slepkavību lietu.. un pamatoti.
-"Nē, es to jautāju tāpēc, ka es gribu, lai tu man palīdzi uzcept pankūkas!" nosmīnu, redzot puiša acis iedegamies.
-"Kopš kura laika Džosija taisa ēst?" Sems sarkastiski jautā, bet izslēdz savu filmu, kas manuprāt atkal bija kāda no "Ātrs un bez žēlestības" daļām.
-"Kopš tā laika, kad viņas viesistabas dīvānā guļ sliņķis, kurš ēst netaisa," jokojoties atbildu, redzot kā Sems man seko uz virtuvi.
Tie atkal bija meli.
Es netaisītu ēst, ja vien man būtu kāds cits iegansts kā Sema tējai vai kafijai pievienot klāt miega zāles.
Tagad atlika tikai cerēt, ka puisis ēdīs pankūkas, dzerot klāt kādu dzērienu.

View more

98.
-"Ar bariņu jauniešu? Tas galīgi neizklausās pēc Sema," Melisa parausta plecus.
Dvīnes par Sema vakardienas pazušanu uzzināja tikai šodien, jo vakar mēs centāmies iesaistīt pēc iespējas mazāk cilvēkus.
Mums ar Semu bija arī jāizdomā iemesls, kur viņš bija un kas notika, jo, ja mēs pateiktu, ka Sems bija aizbraucis un sadevis Metam, tad būtu jāpaskaidro arī kāpēc, bet par balli stāstīt es biju kategoriski pret, tāpēc mūsu versija par vakardienu bija tāda, ka Sems visu dienu pavadīja pie ezera, bet atpakaļceļā viņam uzbāzās bariņš iereibušu jauniešu.
-"Sems nekad nekaujas," Melānija piebalso māsai.
-"Varbūt viņš melo un patiesībā notika kaut kas cits. Ja Sems satiktu galīgi piedzērušos baru, viņš drīzāk palīdzētu viņiem tikt mājās, nevis ietu viņus sist," otra meitene šaubīgi saka.
Es atspiežos pret palodzi un tēloti nopūšos.
-"Viņi it kā gribēja atņemt mašīnu un naudu," paraustu plecus ,"Sems tikai sevi aizstāvēja."
Dvīņu un visu pārējo izbrīns par to, ka Sems ar kādu ir kāvies, mani biedēja.. ja jau puisis nekad nelīda konfliktos, tad kāpēc viņš brauca pie Meta?
-"Un vai viņš redzēja, kas viņam uzbruka?" Melānija interesējas.
-"Nē," saku ,"bet kāda starpība? Galvenais, ka ar viņu viss kārtībā."
-"Labi," abas meitenes nopūšas ,"un kas ar tavu vaigu?"
-"Es ballē nokritu, jau teicu," piespiežu sevi pasmaidīt, bet nevienu no dvīnēm tas nepārliecina.
-"Melo," Melisa nosaka un es cerīgi paskatos uz Melāniju.
-"Melo," arī Melānija piebilst.
Nolādēts.
-"Nu labi jau labi," neīsti iesmejos ,"es iedzēru nedaudz par daudz un nokritu!"
Šī versija, šķiet, vairāk pārliecina dvīnes.
-"Un viss?" Melisa pārjautā ar aizdomu pilnu skatienu?
-"Jap," saku un pagriežos pret logu, lai meitenes neredzētu manu izbiedēto sejas izteiksmi. Melot bija grūti. Tētis vakar bija vieglāk pārliecināms, bet arī dusmīgs, jo man bija jāsaka, ka es ballē lietoju alkoholu.
-"Sems atbrauca, laikam pēc jums," saku, ieraugot puiša mašīnu, pirms dvīnes mani sākušas iztaujāt vēl sīkāk.
-"Nē, mēs šodien ar Ītanu brauksim pie mums, ir jauni pavedieni," Melānija skaidro un Melisa viņai iebaksta sānā.
-"Kādi pavedieni?" sparīgi iejautājos.
-"Nekādi, neņem galvā!" Melisa iesaucas un abas iziet no manas istabas.
-"Kādi pavedieni?" nerimstos, sekojot viņām lejā pa kāpnēm.
-"Džosij, tu apsolīji!" Melisa strīdas pretī.
-"Jā, es apsolīju, ka nelīdīšu šajā lietā un necentīšos pētīt, bet jūs jau man varat paziņot par jaunumiem!" aizvainoti iekliedzos.
-"Nevajag," Ītans saka, aujot kājās apavus, kad mājā ienāk Sems. Šodien viņš izskatās gandrīz kā parasti, tikai labā žokļa puse un vaiga leja ir zilgansārta.
-"Izklaidējaties, šodien piestāvat viens otram," izejot no mājas, Ītans iesmejas, bet manu uzmanību piesaista lietiņa Sema rokās.
Mana somiņa, kas man bija uz balli, un kuru es pazaudēju, sitot ar to Metam.

View more

95.
-"Ko jūs te tā sēžat aukstumā? Nāciet iekšā, es uzvārīšu tējiņu," Lilijas un Sema vecmāmiņa Roze iznāk ārā uz verandas, kur uz dīvāna sēžam abas ar Liliju, gaidot kādus jaunumus. Bija pagājusi jau vairāk kā pusstunda un nekā.
-"Nē, paldies, vecomāt, mēs tepat runājamies," Lilija nočivina un pasmaida tik īsti, ka noticu pat es.
-"Nu labi, bet nesalstiet te pārāk ilgi," Roze arī silti pasmaida, kaut gan ārā nemaz nebija auksti, bija gandrīz vai silts vasaras vakars.
Pirms viņa ieiet atpakaļ mājās, Roze pēkšņi atkal apcērtas apkārt.
-"Lilī, kur tad Semijs? Kā aizbrauca, tā nav vairs rādījies," vecā sieviete novelk, bet bez bažu pieskaņas balsī.
-"Viņi spēlē futbolu pie Breda ar dažiem koledžas puišiem, tāpēc vari nezvanīt, viņš gan jau nedzirdēs. Un neuztraucies arī," Lilija atkal pasmaida un Roze pamājusi visbeidzot tomēr ieiet iekšā.
-"Domā, ka kaut kas ar viņu ir noticis?" pēc neilga klusuma mirkļa meitene iejautājas.
-"Nē, Semam noteikti viss kārtībā," meloju. Patiesībā es jau simts reizes biju galvā pārcilājusi scenārijus, kas iespējami ir noticis ar puisis. Protams, visas pieļautās iespējas bija letālas.
-"Džosij, es neesmu maza meitene, pati visu saprotu. Saki godīgi," Lilija sagrozas un nedaudz pārmetoši saka.
-"Godīgi? "pārjautāju un viņa pamāj ar galvu ,"Patiesību sakot, es pieļāvu domu, ka ar viņu varētu būt noticis tas pats, kas ar Tediju un pārējiem.." saku un pamanu, kā Lilija nedaudz saraujas ,"..bet Sems nav tāds. Lai nu kurš, bet ne viņš. Sems ir dzīvotājs. Sems ir pārāk semisks, lai kāds viņu varētu sagūstīt un sasiet," pati nedaudz iesmejos un dzirdu kā Lilija pievienojas.
Es tiešām domāju, to, ko pateicu. Puisi bija pārāk daudz reižu glābis citus, lai tagad tik vienkārši zaudētu pats.
-"Tev taisnība," meitene beidzot saka ,"bet es nebeigšu uztraukties, līdz viņš atbrauks mājās."
Piekritu Lilijai un mēs turpinājām bezmērķīgi sēdēt verandā, skatoties kā saule riet un bombardējot Sema telefonu ar zvaniem, taču joprojām nekā.
Šķiet, bija pagājušas jau kādas divas stundas un pulkstenis bija nedaudz pāri deviņiem, kad Lilijai pār vaigiem noritēja pirmās asaras un es pati knapi turējos, lai nekristu histērijā. SApratu, ka šajā situācijā man bija jābūt stiprajai..
Doma par to, ka Sems kaut kur vientuļi sēdēja, jau sen bija pagaisusi.
Lilija bija neskaitāmas reizes zvanījusi Ītanam un Bredam, bet katru reizi atbilde bija vienāda - nekādu jaunumu.
-"Meitiņas, tiešām nenāksiet iekšā? Es uztaisīju vakariņas," Roze atkal iznāca ārā un Lilija aši pārbrauca pāri vaigiem.
Nepaspējām atbildēt, kad divi spoži mašīnas lukturi iegriezās piebraucamajā ceļā.
Sirds lūza apzinoties, ka Breds un Ītans ir tik ilgi meklējuši un atbraukuši atpakaļ bez jebkādiem rezultātiem.
Pēdējās cerības zuda.

View more

88.
-"Sem?" jautājoši uzlūkoju puisi, kad viņš lieliem, lēniem soļiem, neko neteikdams, nāk man tuvāk.
-"Džosij.." viņš viegli iesmejas un aiz vidukļa pievelk mani sev klāt, neatstādams ne centimetra starp mums.
Manī ieslēdzās mazs trauksmes signāls, bet es uzreiz to apslāpēju - tas taču bija tikai Sems, viņš neko ļaunu man nedarīs. Vienīgi tik ātri pēc tā, ko man nodarīja Mets, es jutos nedaudz nemierīgi.
-"Sem, ko tu dari?" satraukti jautāju, kad viņš pieliecas un sāk skūpstīt manu kaklu. Tas nostrādāja kā otrais trauksmes signāls - pirms pāris stundām to pašu bija darījis Mets un man tagad vajadzētu teikt puisim, lai viņš pārstāj.. bet es pieķēru sevi pie domas, ka nemaz nevēlējos, lai Sems pārtrauktu.
Kad puisis tik līdz manām lūpām, es ļāvos skūpstam un apliku rokas viņam ap kaklu. Man virsū bija tikai Sema dotais t-krekls un es jutu, kā viņa rokas no manas muguras lēnām slīd lejup zemāk un zemāk.
-"Nevajag," klusi nočukstu un pakāpjos pussolīti atpakaļ.
Kad paskatījos uz puiša seju, manī iedegās trešais trauksmes signāls un es gandrīz vai atkal sāku trīcēt. Sema acis gailēja dusmās un viņa seja bija savilkta ļaunā smīnā.
-"Vajag gan, tu taču to gribi.." puisis noskaldīja un mēģināja atkal man tuvoties, bet es, ar izstieptām rokām, viņu mēģināju atturēt.
-"Sem, beidz," klusu iesaucos, ņemot vērā, ka visi pārējie mājā gulēja.
Puisis joprojām draudīgi man tuvojās un es atmuguriski kāpos atpakaļ, kad pēkšņi sapinos kājās un nokritu uz muguras tā, ka man aizcirtās elpa. Puisis man uzvēlās virsū, svaru guldot uz paša rokām, kas bija atbalstītas man abās pusēs.
Viņš atkal pieliecās pie mana kakla un es skaļi protestēju, lai viņš beidz, vairs nebaidoties kādu pamodināt. Kas pie velna viņam kaiš? Vai tiešām Sems ir tāds pats kā Mets? Es negribēju tam ticēt..
-"Laid mani, Sem, ko tu dari?" iekliedzos, kad viena viņa roka uzstājīgi klaiņo gar manu vēderu un kailajām kājām.
-"Tu taču to gribi,"puisis norūc, bet neapstājas. Nu bija gana, es nebiju gatava to izciest vēlreiz, turklāt no cilvēka, kuram uzticējos.
-"Laid mani" iekliedzos un iespiedzos, kad viņa aukstā roka paslīd man zem krekla. Es turpināju kliegt, lai viņš laiž mani, bet viņš nelaida..
Un tad, vienā mirklī, viņš pilnībā apstājās un paskatījās man acīs.
-"Celies," viņš teica jocīgā, izķēmotā balsī.
-"Laid mani!" es atkal novilku, jo puiša augums man bloķēja jebkādas kustēšanās iespējas.
-"Džosij, celies taču augšā!" viņš paaugstinātā balsī kliedza, bet ne jau savā balsī. Tā bija.. tā bija Lilijas balss?
Es pēkšņi tiku atkal sapurināta, izrauta no miega pasaules, un tagad skatījos tā paša zilā toņa acīs, kas piederēja kā Semam tā viņa māsai Lilijai.

View more

83.
-"Džosij, tak aizej parunāt ar viņu, varbūt tad beidzot liksies mierā un mēs varēsim normāli izballēties?" Beta pa pusei smejoties, pa pusei dusmojoties saka. Abas draudzenes ir iereibušas acīmredzami vairāk par mani, jo viņas abas visu laiku bez iemesla smejas.
-"Redzi, pat tavas draudzenes ir manā pusē!" Mets iesaucas, skaļi sasitot plaukstas, izliekoties, ka nekas ar Keitu viņiem nebūtu bijis. Pati Keita ari jutās jau brīvāk - viņa vairs tik ļoti nestresoja ik brīdi, kad Mets parādījās redzes lokā.
Man nebija ne jausmas, kas mums vēl būtu runājams vai ko puisis gribēja panākt, bet pat es biju pietiekami skaidrā prātā, lai saprastu, ka nevajag nekādas sarunas.
-"Še, jaka, ārā vairs nav karsti," Keita man pamet savu balto, diez gan plāno auduma jaciņu ar podziņām, kad gan Keitu, gan Betu abi Meta draugi aizvelk prom uz deju placi.
-"Labi," padodos, uzvelkot Keitas doto jaku, "5 minūtes!"
Mets vēlreiz uzgavilēja un mēs kopā izgājām no pils, kuras pagalms bija gandrīz tikpat pārpildīts kā pils iekšpuse.
-"Nē, nē, ejam tālāk," Mets norāda un es paklausu.
Ārā patiešām bija vēss un, kad sāka pazust pils gaismas, mēs palikām piķa melnā tumsā.°
-"Ejam," Mets mudina un grīļīgiem soļiem pienāk tuvāk. Man degunā iesitas nepatīkama alkohola smaka un es saviebjos un atkāpjos.
-"Nē, te ir pietiekami kluss. Runā! Ko tu gribēji teikt? "skarbi uzsaucu, sakrustojot rokas uz krūtīm. Bija sacēlies arī neliels vējš, kas rotaļīgi spēlējās ar maniem matiem un radīja zosādu uz kakla un muguras.
-"Nu beidz, ko tu uzreiz tik rupji?" tiklīdz manas acis ir apradušas ar tumsu, pamanu viņu šķībi pasmaidam.
-"Es rupji? Tu maz atceries ko tu man teici? Ko tu rakstīji? Kāda es esmu? Izkropļota kuce, kura ir pārgulējusi ar pusi pilsētas, vai tad ne tā?" dusmīgi izkliedzu.
Mēs atrodamies kaut kur patālāk no pils, jo šeit nav dzirdama neviena balles skaņa. Mets mani ir ievedis nostūrītī starp divām ķieģeļu sienām un tuvumā ir tikai pāris atkritumu tvertnes.
-"Nu neņem to tik ļoti pie sirds," puisis pienāk man tuvāk un es atkal atkāpjos, atspiežoties pret sienu sev aiz muguras ,"es taču tevi mīlu," viņš gandrīz vai nočukst.
-"Met," izmetu, uzliekot rokas viņam uz krūtīm un mēģinot atgrūst, kad viņš tuvojas man par tuvu ,"Met, beidz."
-"Mazā, atzīsties taču, tu arī mani joprojām mīli," viņš cenšas mani noskūpstīt, bet es veikli izlokos. Mets atspiež rokas pret sienu man aizmugurē, ieslēdzot mani tādā kā slazdā.
-"Nopietni, Met, liecies mierā, ejam atpakaļ," saku, sapratusi, ka Meta plānā droši vien nemaz neietilpa tāda fāze kā runāšana.

View more