I was born in a thunderstorm|2

[ 3.5. ] Man tev tagad jāpalīdz?
Ir jau pagājusi nedēļa kopš atsākās skola un pa šo laiku es vairākas reizes esmu paspējusi pazemot Emīliju veidos, kā viņa to ir darījusi ar mani un viņa vēl joprojām mēģina man ieriebt par visu, ko es esmu izdarījusi, bet līdz šim neveiksmīgi. Pašlaik sēdēju tribīnēs un mācījos, kamēr Adriana sēdēja man blakus un siekalojās par puišiem, kas bez krekla spēlēja futbolu.
- Adrian, neaizmirsti noslaucīt to siekalu, kas tev tek! - noteicu paskatoties uz draudzeni un iesmējos.
- Hahaha... ļoti smieklīgi, - viņa sarkastiski noteica un turpināja skatīties uz puišiem, - kā tev viņi var nepatikt? -
- Mani vienkārši pašlaik neinteresē attiecības un puspliki puiši vēl jo mazāk. - teicu un pievērsos matemātikas mājas darbam. Kad puiši beidz trenēties, visi gāja uz ģērbtuvēm, izņemot Dilanu, kurš bez krekla nāca uz manu pusi.
- Greisa, viņš nāk pie tevis! - Adriana man aiz muguras iesaucās un es pat nepaskatoties uz viņu sapratu, ka viņa smaida un iekšēji lēkā no prieka.
- Čau. Amm... tu pēc skolas varēsi man palīdzēt? - viņš jautāja stāvēdams man pretī.
- Čau. Atšķirībā kādā veidā. - teicu un sakrustoju rokas uz krūtīm.
- Man vajag, lai tu man palīdzi atrast Tristanu. Viņš kopš ceturtdienas neatbild uz sms un zvaniem un mājās arī viņa nav. - viņš teica un viņa balsī varēja sadzirdēt izmisumu.
- Un kā tieši es tev varu palīdzēt? - es jau atkal uzdevu jautājumu.
- Es dzirdēju, ka tu vari noteikt kur kāds atrodas. - viņš teica un ieskatījās manās acīs.
- Es varu mēģināt, bet neko nesolu. - teicu un veltīju puisim vieglu smaidu.
- Paldies. - Dilans tikai noteica, uzsmaidīja man un devās uz ģērbtuvi, lai pārģērbtos. Abas ar Adrianu tikai saskatījāmies, paraustījām plecus un devāmies uz franču valodas kabinetu.

View more

[ 3.4. ] Es neesmu ļauna. Es esmu atriebīga.
Stāvēju pie sava skapīša un liku tajā iekšā grāmatas, kad man blakus nostājās Dilans.
- Čau! - noteicu puisim, uzsmaidīju viņam un turpināju likt somā vajadzīgo mājasdarbiem.
- Čau. Ko tu dari pie mana skapīša? - viņš jautāja.
- Šis ir mans skapītis. Tavs noteikti ir blakus. - es teicu aiztaisot savu skapīti.
- Āa... jā. Vispār kāpēc tu esi tik ļauna pret maniem draugiem? - viņš jautāja atverpt savu skapīti un paskatoties uz mani.
- Es neesmu ļauna. Es esmu atriebīga. Un kā jau teicu - man ir apnicis, ka jūs mani un Adrianu pazemojat. - teicu un izņēmu no somas telefonu.
- Vai tu arī man kaut ko darīsi? - viņš jautāja skatoties uz mani.
- Ja tu darīsi kaut ko man vai Adrianai, tad jā. Ja tu kaut ko darīsi Emīlijai, tad es tev pievienošos. - teicu uzsmaidīju puisim un pagriezos, lai ietu prom no skolas, jo šodienas stundas bija beigušās. Pa ceļam uz mājām saņēmu sms no Adrianas, ka man bija taisnība par pildspalvu. Aizejot mājās paēdu, izpildīju mājas darbus, aizgāju uz dejām un pēc tam gāju mājās gulēt.
------------------------------------------------------------- Zinu, nav nekas īpašs, bet man nav iedvesmas. Un tieši tāpēc es paņemšu pārtraukumu, lai varētu izdomāt, kas šajā stāstā varētu notikt un parakstīt nodaļas. : ) Kā arī, ja es neesmu atpakaļ līdz 1.septembrim, tad - lsi jums veiksmīgs šis mācību gads! ♡ ceru, ka jūs mani saprotat. ♡
Kæ ♡

View more

[ 3.3. ] Man šis viss ir apnicis!
Abas ar Adrianu sēdējām pie pusdienu galda un mierīgi ēdām, līdz pie mums pienāca Emīlija, Kima un Mia. Es uz viņām paskatījos un izskatījās, ka Kima un Mia šeit galīgi negrib atrasties.
- Tu samaksāsi par to, ko tu pateici man no rīta visas skolas priekšā! - Emīlija savā dumjajā balsī noteica un sniedzās pēc manas sulas glāzes, taču es to paspēju paņemt pirms viņas.
- Nemaz neceri, ka varēsi to uzliet man virsū, taču ludzu, es to uzliešu tev virsū. Man ir apnikusi tava stulbā pļurkstēšana! - noteicu pieceļoties un uzlēju viņai virsū savu apelsīnu sulu. Tukšo glāzi noliku atpakaļ uz galda, paņēmu savu somu un abas ar Adrianu gājām prom. Ejot ārā no ēdamzāles, es dzirdēju, kā daudzi sačukstas. Uzmetu skatienu uz atpakaļu un redzēju, kā daudzi skatās uz mani.
- Greisa, tev viss labi? Tu neuzvedies tā, kā tu parasti uzvedies. - Adriana teica, kad apstājāmies pie viņas skapīša.
- Jā. Man vienkārši ir apnicis, ka viņi visi mūs pazemo un es to tā neatstāšu. -teicu un uzsmaidīju draudzenei.
- Nu labi. Bet lūdzu nekļūsti tāda kā Emīlija un visi pārēji no tās grupas. - draudzene teica un izņēma no skapīša ārā grāmatas.
- Neuztraucies. Viss būs labi. Neviens no viņiem vairs neuzdrošināsies mums kaut ko teikt vai darīt, jo ja viņi kaut ko izdarīs, tad viņi to nožēlos. - teicu un abas sākām iet uz mana skapīša pusi.
- Ko es bez tevis darītu? - viņa jautāja un iesmējās.
- Tu iespējams pievienotos Emīlijai un pārējiem lošiem. - teicu un arī iesmējos.
- Iespējams. - Adriana teica un arī iesmejās. Mes apstājāmies pie mana skapīša, paņēmām vajadzīgo un gājām uz literatūru.

View more

[ 3.2. ] Atkal jaunas spējas?
Ieejot vēstures kabinetā apsēdos kādā no brīvajām vietām. Vienā pusē man palika brīva vieta, bet otrā pusē man sēdēja Adriana.
- Nu bļāviens! Kur ir tā nolādētā pildspalva?! - Adriana retoriski jautāja meklējot pildspalvu pa somu.
- Tu viņu atstāji mājās uz galda. - es teicu un paskatījos uz draudzeni.
- Kā tu zini? - viņa jautāja un uz brīdi beidza rakņāties pa somu.
- Es nezinu. Man vienkārši tā liekas. Tas vienkārši izklausās pēc tevis un aizejot mājās tu man pateiksi vai viņa tur bija. - teicu un iesmējos. Mēs turpinājām runāt līdz klasē ienāca Dilans un Tristans. Tristans apsēdās blakus tukšajai vietai, kas bija blakus manai brīvajai vietai un līdz ar to sanāca, ka Dilans man sēdēs blakus. Dilans novērsās no runāšanas ar Tristanu, lai apskatītos uz brīvajām vietām. Es pacēlu galvu uz augšu un paskatījos uz Dilanu. Viņš pamanīja, ka es te sēžu un uzreiz mēģināja atrast citu vietu, bet neveiksmīgi, jo tā bija vienīgā brīvā vieta.
- Dilan, apsēdies. - skolotājs teica un norādīja ar roku uz brīvo vietu man blakus.
- Es pastāvēšu kājās. - Dilans atbildēja un mēs visi iesmējāmies.
- Visu mācību gadu? - skolotājs Bārkers jsutāja un visi, ieskaitot mani paskatījās uz Dilanu.
- Varbūt. - viņš teica un mēs visi atkal iesmējāmies.
- Dilan, vienkārši apsēdies! - skolotājs teica, Dilans beidzot apsēdās un stunda varēja sākties. Kādu brīdi jutu, kā Dilans uz mani skatījās, tāpēc paskatījos uz viņu un viņš izskatījās izbrīnīts. Es tikai iesmējos un pievērsos skolotājam.

View more

3. Jauns sākums
[3.1.] Jauns mācību gads - jauna es.
" Pēdējā reize, kad šeit kaut ko ierakstīju, bija tad, kad iepazinos ar Dilanu. Ir pagājuši jau vairāki mēneši un manas domas par viņu ir mainījušās. Jau pēc mēneša, manas domas par viņu mainījās. Vienu dienu viņš vienkārši man sabļāva virsū par to, ka es viņam neko nestāstīju par spējām. Jau nākamajā dienā viņš kopā ar pārējiem "populārajiem" pajoliem mani apsaukāja. Tieši tas bija iemesls, kāpēc es viņam par to neko nestāstīju. Āaa.. kā arī man ir jauns vīziju veids. Ja pa nakti sapņojot, es redzu sliktas lietas, kas notiks, tad pieskaroties es redzu visu labo. Šodiena ir tā diena, kad es uzsākšu mācības pēdējā klasē. Tātad man ir palicis tikai viens gads, kura laikā man būs jāpacieš Dilans, Emīlija, Tristans un visi pārējie. Taču es vairs nebūšu tāda, kāda es esmu. Es vairs nestāvēšu klusu par to, ko viņi ir darījuši."
- Greisa, tu esi gatava? - Dominiks jautāja ienākot manā istabā un iztraucējot man rakstīt.
- Jā. Es tulīt! - iesaucos paskatoties uz brāli. Ātri pārlasīju uzrakstīto, aiztaisīju ciet dienasgrāmatu un noliku to zem gultas matrača. Paņēmu savu somu, ejot ārā no istabas apskatījos uz sevi spogulī un uzsmaidīju savam atspulgam. Uzvilku apavus un gāju lejā uz mašīnu, kurā mani jau gaidīja Dominiks un Amēlija. Viņi mani aizveda līdz skolai, es atvadījos un gāju uz manu un Adrianas vietu. Viņa jau stāvēja un gaidīja mani.
- Čau! Nu ko, vēl vienu, pedējo gadu? - viņa jautāja un ieķērās manā elkonī.
- Jap. Vēl vienu, pēdējo, gadu. - teicu un mēs iesoļojām skolā smaidīdamas. Bijām tikušas tikai līdz gaiteņa vidum, kad Emīlija jau pavēra savu muti.
- Redz kā. Izrādās viņas ir lezbietes! - viņa savā ķērcošajā balsī iesaucās un visi uzreiz uz mums paskatījās. Es paskatījos uz Adrianu un viņa man veltīja žēlīgu skatienu. Es tikai viņai uzmaidīju, apstājos un pagriezos ar seju pret Emīliju.
- Aizver savu muti tu mauka! Labāk atver to tikai tad, kad kādam čalim tajā vajag iebāst savu peni! - teicu, apgriezos uz papēdi smaidīdama un turpināju savu ceļu uz vēstures kabinetu. Ejot līdz tam dzirdēju, kā liela daļa sačukstas, bet man par to bija pie vienas vietas.

View more

[2.7.] Negaiss nav tas labākais laiks priekš manis.
Pa nakti pamodos no tā, ka ārā ducināja pērkons. Ir tikai aprīļa vidus, bet jau ducina pērkons. Tā kā vaksrā biju aizmirsusi aiztaisīt aizkarus, es piecēlos, aizgāju līdz logam un aiztaisīju aizkarus. Piegāju pie balkona durvīm, lai tur aiztaisītu aizkarus, taču apstājos, lai mazliet paskatītos negaisu. Izdomāju atvērt balkona durvis un iziet uz tā. Tā kā mēs dzīvojām augšējā stāvā, sanāca tā, ka ja lija, tad izejot uz balkona mēs paliekam slapji, taču mani tas netrauca. Es apsēdos uz slapjā krēsla un turpināju skatīties tālumā. Es zināju, ka man labāk nevajadzētu šeit atrasties, taču es nevarēju piecelties un ieiet iekšā. Es biju kā pielīmeta krēslam. No blakus pufa izņēmu pledu un apsedzos. Turpināju skatīties kā zibens zibeņo un pērkons dārdina, līdz es aizmigu tur pat. Pamodos no tā, ka atkal murgoju. Amēlija jau atkal pieskrēja pie manis.
- Greisa! Ko tu dari uz balokna negaisa laikā? Nāc šurp iekšā! - viņa bļāva stāvot pie balkona durvīm. Es neizkustējos no savas vietas, tāpēc Amēlija pasauca arī Dominiku. Viņi pa abiem mani ievilka iekšā, uzvilka man sausas drēbes un ielika gultā. Amēlija man iedeva zāles un es aizmigu. Pamodos no modinātāja, kas skanēja. Nospiedu to un mēģināju pamosties. Pamodusies izkāpu no gultas un paskatījos uz savām drēbēm. Sapratu, ka tās nav tās drēbes, kuras uzvilku pirms iešanas gulēt. Pārģērbos normālās drēbēs, sataisījos un izgāju noistabas. Ieejot virtuvē, redzēju, ka tur stāv Amēlija un Dominiks.
- Labrīt! - iesaucos un piegāju pie ledusskapja.
- Labrīt. Tu atceries, kas notika pa nakti? - Amēlija jautāja un pienāca man tuvāk.
- Nē. Kas notika? - jautāju un paskatījos uz māsu.
- Pa nakti bija negaiss un tu biji izgājusi uz balkona un aizmigi. Tu sāki murgot, tu pamodies, bet nenāci iekšā. Mēs ar Amēliju tevi ievilkam iekšā, pārģērbām tevi sausās drēbēs un iedevām zāles. - Dominiks stāstīja skatoties uz mani.
- Tad tāpēc man bija citas drēbes, kad pamodos! - teicu un turpināju taisīt savas brokastis. Paēdu brokastis un devos uz skolu.

View more

[ 2.6. ] Viss atkal mainās uz labo pusi?
Es jau sēdēju angļu valodas klasē un gaidīju, kad skolā ieradīsies Adriana. Viņa beidzot ieradās un es apsēdos viņai blakus, lai pateiktu to, ka Dilanam manis dēļ ir sarkans vaigs. Vēl kādu brīdi parunājām, bet tad noskanēja zvans uz stundu un tad arī klasē ienāca Dilans. Viņš apsēdās man blakus un paskatījās uz mani.
- Pēc skolas atnāc pie manis. Sarunāsim visu par bioloģijas projektu. - viņš noteica un pievērsās mācībām.
- Labi. - atteicu un arī pievērsos mācībām. Atlikušo stundu Dilans nebilda ne vārda.visa diena pagāja bez jebkādiem starpatgadījumiem un par laimi neviens no 'populārās' grupas pat nemēģināja man kaut ko izdarīt. Kad skola beidzās, es aizgāju mājās, noliku mantas un nogāju stāvu zemāk pie Dilana.
- Čau. Es sakarā par bioloģijas projektu. - teicu un paskatījos uz puisi.
- Čau. Jā. Nāc iekšā. - Dilans noteica un pagāja malā no durvīm. Es iegāju iekšā, novilku apavus un gāju tālāk uz Dilana istabu.
- Tātad. Mums ir varianti : baktērijas, to veidi vai iedzimtās slimības. Kuru ņemam? - Dilans jautāja un apsēdās uz gultas.
- Nuu... es domāju labāk būs par iedzimtajām slimībām. Kā tu domā? -jautāju un apsēdos gultas otrā pusē.
- Labi. Tad sarunājam, kas ko dara un tad pa nedēļu mēģinam visu izdarīt un tad saliksim visu kopā. - viņš teica un no somas izņēma bioloģijas grāmatu un kladi. Visu sarunājām un es gāju mājās. Aizgāju mājās, paņēmu visu vajadzīgo dejām un devos uz tām. Pēc tam pa taisno gāju mājās, izpildīju mājas darbus un gāju gulēt.

View more

[ 2.5. ] Viņš vēl ilgi neliksies mierā?
Aizgāju uz vizuālās mākslas kabinetu un apsēdos savā vietā blakus Adrianai. Viņa mani izjautāja par to, ko Dilans man prasīja. Es visu pastāstīju un draudzene mani apsveica ar tik drošu gājienu, jo es skolā parasti esmu bijusi tā klusā, pelēkā pele un vienmēr visu esmu pacietusi, bet tagad man tas viss ir apnicis un tie, kas darīs pāri man, manai ģimenei vai Adrianai, nepaliks nesodīti. Kad stunda sākās, es pamanīju, ka Dilans nav ieradies. Es tikai iesmējos un turpināju zīmēt darbu. Stunda beidzās, aizgāju uz matemātiku, arī uz to Dilans neieradās un pēc matemātikas gāju mājās. Aizejot mājās, pastāstīju Amēlijai un Dominikam par visu, kas šodien notika, bet izskatījās, ka viņus pašreiz interesē kaut kas cits. Es viņus pilnīgi saprotu. Viņiem ir jāuzņemas atbildība par mani un, ja es tā turpināšu uzvesties, mani var izslēgt no skolas un tad būs problēmas. Ātri izpildīju dažus mājas darbus un gāju uz mūzikas skolu spēlēt bungas. Pēc mūzikas skolas gāju uz treniņiem. Šodien gribēju kārtīgi izlādēties, tāpēc šodien prasīju trenerim, lai šodien ņemam kikboksu. Treniņa laikā kārtīgi izlādējos un pēc treniņa izlēmu nepārģērbties. Pa ceļam uz mājām iegāju veikalā nopirkt augļus, pienu un sulu. Biju pie mājām, kad redzēju, ka treptelpā ieiet Dilans. Ideāli! Varēšu braukt augšā kopā ar viņu. Iegāju treptelpā un iekāpu liftā. Dilans sākumā nepamanīja, ka tā esmu es, tāpēc nepievērsa uzmanību, bet kad piespiedu sava stāva pogu, Dilans pacēla galvu uz augšu un es ieraudzīju viņa skaisto, sarkanīgi zilo vaigu.
- Aplūko kārtīgi savu darbiņu. - viņš teica un uzmeta man nicinošu skatienu.
- Man nav vajadzīga tava atļauja, lai to darītu. - teicu un nostājos viņam blakus.
- Varbūt vēl nofotografēsi, uztaisīsi bildi un ieliksi rāmītī, lai atceries, kādu mākslas darbu uztaisīji? - Dilans jautāja, kad jau atkal skatījos uz viņa vaigu.
- Nevajag. Tā pat atcerēšos. Bet tā pat tu pats esi vainīgs pie tā. - teicu un izņēmu no sporta somas telefonu.
- Āaa.. nu ja. es jau biju tas, kurš lika manai galvai gandrīz eksplodēt. - viņš teica un paskatījās uz mani ar dusmīgu skatienu.
- Kā es to varēju izdarīt? Es labi, ja pareģoju, kas notiks, kur nu vēl ietekmēt cilvēka veselību! Vienalga ko tu domā, tā nebiju es. Bet ko mēs darām ar to projektu bioloģijā? Par ko mēs viņu taisām? - jautāju un mēs tieši apstājāmies Dilana stāvā.
- Varbūt taisām par tādiem mutantiem kā tu? - viņš atbildēja ar pretjautājumu.
- Pievaldi muti, ja negribi lai arī otrs vaigs ir zils! - teicu un uzspiedu pogu, lai aiztaisītu lifta durvis. Uzbraucu augšā, paēdu, izpildīju atlikušos mājas darbus, nomazgājos un gāju gulēt.

View more

[2.4.] Tu par to vēl samaksāsi!
Dilans pagriezās pret mani, paskatījās uz mani un jau cēlās, lai nāktu man tuvāk ar mani skaidroties, bet tieši tad skolotāja nostājās klases priekšā un sāka runāt par projektu - kas un kā jādara. Kad stunda beidzās, pēc iespējas ātrāk mēģināju tikt ārā no bioloģijas kabineta, bet man tas neizdevās, jo Dilans mani saķēra aiz rokas.
- Kur tu skriesi? - viņš jautāja un ieskatījās man acīs.
- Uz vizuālo mākslu, jo man vēl vajag aiziet līdz skapītim un es negribu nokavēt nākamo stundu. - teicu un mēģināju izraut savu roku no Dilana satvēriena, bet neveiksmīgi.
- Tu paspēsi visu izdarīt. Man vajag ar tevi parunāt zem četrām acīm. - puisis teica un raidīja skatienu Adrianas virzienā, kas nu jau man stāvēja man blakus.
- Adrian, viss būs labi. Ja nu kas, es tikšu ar viņu galā. Tiekamies pie vizuālās mākslas kabineta. - pagriežoties noteicu tik skaļi, ka to dzirdēju tikai es un Adriana. Viņa tikai piekrītoši pamāja ar galvu un izgāja no kabineta.
- Ko tev vajag no manis? - jautāju Dilanam un izrāvu savu roku no viņa rokas.
- Kāpēc tu izdarīji to, ko tu izdarīji? - viņš jautāja un sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Ko es tagad izdarīju? - jautāju nesaprašanā.
- Netēlo, ka nezini! Tu biji tā, kas lika manai galvai sāpēt tā, ka man likās, ka tā eksplodēs. - Dilans teica un ieskatījās man acīs.
- Vai tad tā būtu liela problēma, ja tava galva eksplodētu? Tev jau tā pat tur ir tikai putekļi. Un kāpēc tu uzreiz mani vaino? - noteicu visu un ieskatījos viņam acīs.
- Tu par saviem vārdiem samaksāsi! Es tevi vainoju, es zinu, ka tu vari likt arī kaut kam sāpēt. - viņš naidīgi pateica un pienāca man vēl tuvāk.
- Es tev neko neesmu darījusi! Un ja es būtu uz to spējīga, tad es ne tikai to izdarītu. - teicu, pagriezos un sāku iet ārā no klases.
- Tie bija draudi, ko es tikko dzirdēju? Tu arī par šo samaksāsi! - puisis iesaucās un tieši kad biju pie klases durvīm, viņš mani parāva aiz rokas tā, ka mūsu sejas šķīra tikai daži centimetri. Es ieskatījos viņa acīs un tajās varēja redzēt, ka viņš vēlas mani noskūpstīt. Izlēmu viņu pakaitināt un paliekties vēl tuvāk viņa sejai. Tā izdarīju un es jutu, kā sāk dauzīties viņa sirds un tajā brīdī, kad viņš pieliecās vēl tuvāk, lai mani noskūpstītu, es atvēzējos un iesitu viņam pļauku.
- Es neesmu nekāda palaistuve, kas ar tevi gulēs. Tam ir domāta Emīlija. Negribu tevi sarūgtināt, bet tu nebūsi ne viņas pirmais, ne arī pēdējais. - noteicu, pagriezos un izgāju no klases. Uz brīdi uzmetu skatu atpakaļ un redzēju, ka Dilans stāv apmulsis un ar vaļā muti, taču pārējie skolēni skatījās gan uz mani, gan Dilanu ar dažādām sejas izteiksmēm.

View more

Akdievs... Jūs pat nevarat iedomāties, kā Jūsu mīļie un labie vārdi mani motivē! Mīlu! 💋
[2.3.] Ko lūri, ragana?
Ir pagājusi vēl viena nedēļa un šīs nedēļas laikā viss ir tikai pasliktinājies. Tā kā Dilans skaitās pie populārās grupas un viss tās grupas sastāvs zina, ka mēs ar Dilanu sastrīdējāmies, tad viņi vēl jo vairāk mani pazemo un apsmej, kā arī tēvs ir atsācis dzert un līdz ar to Dominikam un Amēlijai ir jāuzņemas pilnīga atbildība par mani. Pašlaik sēdēju skolas ēdamzālē un, cik nu iespējamā klusumā, ēdu. Adriana jau no rīta saprata, ka šodien nebūšu baigā runātāja, tāpēc viņa pat necenšas mani piespiest runāt. Paēdām un gājām uz bioloģijas kabinetu. Abas ar Adrianu apsēdāmies savās vietās un gaidījām stundas sākumu. Kad sākās stunda, skolotāja sāka stāstīt par projektu, kas būs jāpilda pa pāriem un tas būšot jāpilda veselu mēnesi.
- Jūsu partneris šajā projektā būs tas, kurš jums sēž priekšā. - skolotāja teica un tieši tad Dilans pagriezās uz manu pusi, jo viņš man sēdēja priekšā. Lielākā klases daļa bija apmierināti ar saviem partneriem, izņemot mūs abus un vēl dažus cilvēkus.
- Skolotāj, drīkst, es taisīšu šo projektu viena pati vai ar Adrianu? - jautāju pieejot pie skolotājas.
- Kāpēc? Vai tev ir pretenzijas pret savu partneri? - skolotāja jautāja un paskatījās uz Dilanu, kas nu jau man stāvēja blakus.
- Jā. Mums nav tās labākās attiecības. - Dilans atbildēja un paskatījās uz mani ar naidpilnu skatienu.
- Tā nav mana darīšana, tāpēc jums nāksies salabt un veikt šo projektu kopā. - viņa atbildēja un piegāja pie citiem pāriem. Es paskatījos uz Dilanu un Dilans paskatījās uz mani.
- Ko lūri, ragana? Neesi jau pietiekami atbolījusies uz manu seju? - viņš jautāja un pagāja man garām.
- Pirmkārt, es neesmu ragana, otrkārt, ja tu paklausītos, kāpēc tā ir, tu saprastu, ka man tā jau nav viegla dzīve un, treškārt, tu pats uz mani bolījies, tāpēc, pats beidz bolīties uz mani un aizver savu muti! - teicu mēģinot savaldīt savu balss toni.
- Es raganās, vai arī vienalga, par ko tu sevi uzskati, neklausos un tu man nepavēlēsi, ko darīt! - viņš dusmīgi teica un apsēdās savā vietā. Es savaldījos, apklusu un apsēdos savā vietā.
- Viss labi? - Adriana jautāja un paskatījās uz mums abiem.
- Jā. Viss ir ideāli! - sarkastiski iesaucos un ar skatienu dedzināju Dilana mugurā caurumu. Pēkšņi Dilans sāpēs saķēra galvu. Es uzreiz novērsos no Dilana un iegrimu bioloģijas grāmatā.

View more

Prieks, ka patīk. 😊
[ 2.2.] Es tevi neciešu!
Jau atkal pamodos no modinātāja skaņas. Sataisījos un devos uz skolu. Šodien gāju viena pati, jo Dilans laikam vairs ar mani nerunās. Aizgāju uz skolu un apsēdos savā vietā angļu valodas kabinetā. Adriana atnāca uz skolu un redzēja, ka kaut kas nav labi.
- Kas noticis? - Adriana jautāja un apsēdās man blakus, Dilana vietā.
- Dilans vakar man sabļāva virsū par to, ka es viņam nepateicu par spējām. - teicu paskatoties uz savām rokām, kurās knibināju pildspalvu.
- A tu esi redzējusi vēl kādu vīziju ar viņu? - draudzene jautāja un paskatījas uz mani.
- Jā man šonakt atkal bija kaut kāda vīzija. - teicu un paskatījos uz klases durvīm, pa kurām ienāca Dilans.
- Adriana, tu vari sēdēt pie Greisas. Es iešu sēdēt tavā vietā. - Dilans teica un pagāja garām manam solam.
- Nē. Es sēdēšu savā vietā. Tas, ka tu ar viņu negribi runāt, nenozīmē, ka es tagad atļaušu tev no viņas izvairīties. - Adriana stingri noteica, piecēlās un gāja apsēsties savā vietā. Dilans tikai apgrieza acis un nāca apsēsties man blakus. Viņš neko nesakot apsēdas man blakus un ieurbās telefonā. Stunda sākās un mēs pārrunājām mājas darbu, bet kad sākas darbs pa pāriem, abi ar Dilanu kaut ko darījām atsevišķi.
- Eu, varbūt pārrunājam šito visu, lai nav tā, ka mums nav vienota atbilde? - jautāju un paskatījos uz puisi.
- Mhm. - viņš tikai nomurmināja un mēs sākām pārrunāt uzdevumu. Vienā brīdī es viņam pieskāros un man jau atkal parādījās vīzija. Šoreiz tas, kā Dilans mani bildina.
- Kas ir? Tev atkal parādījās vīzija, kurā es esmu iesaistīts? - viņš jautāja ar smīnu uz sejas.
- Jā, bet ne ar tevi. - sameloju Dilanam un parāvu savu roku nost no viņa rokas.
- Pieņemsim. - Dilans noburbināja zem deguna. Mēs turpinājām pārbaudīt un tad arī beidzās stunda. Abas ar Adrianu izgājām no angļu valodas kabineta un gājām uz bioloģijas kabinetu. Pa ceļam pastastīju draudzenei par vīziju.

View more

2. Viss ir mainījies.
[ 2.1. ] Un tā mūsu draudzība beidzās.
Ir pagājis mēnesis, kopš Dilans mācās mūsu solā un mēnesis, kopš man ir parādījies jauns vīziju veids. Ar vīzijām esmu samierinājusies un Adriana man palīdz ar tām sadzīvot.
- Labrīt, Hanlijas jaunkundz. - Dilans teica un iekāpa liftā.
- Labrīt, Dallasa jaunskungs. - teicu un uzsmaidīju puisim. Turpinājām runāt, līdz tikām līdz skolai. Skolā atvadījāmies un es turpināju runāt ar Adrianu. Visa diena pagāja diezgan garlaicīgi, līdz Dilans pēc skolas atnāca pie manis pildīt literatūras mājas darbu, ko mums uzdeva pildīt pa pāriem.
- Čau. - teicu ielaižot puisi dzīvoklī.
- Čau. Ammm... Griesa, kāpēc tu klusēji par to, ka tu skolā esi apsmieklu objekts un ka tev ir kaut kas līdzīgs spējām? - Dilans uzreiz apbēra mani ar jautājumiem.
- Tāpēc, ka es domāju, ka tu tad pret mani izturēsies tā pat, kā visi pārējie un man ir apnicis, ka visi mani apsaukā tikai tāpēc, ka es pareģoju nākotni. - teicu mazliet paaugstinot savu balss toni.
- Tas nemaina faktu, ka tu man meloji! - puisis teica un ieskatījās man acīs.
- Un tu pret mani tad būtu izturējies tā pat kā visi pārējie! Un nemelo, ka tā nebūtu! - noteicu gandrīz jau bļaujot.
- Jā, iespējams tā būtu, bet iespējams arī nē. - viņš teica un paskatījās uz mani ar žēlīgu skatienu.
- Mhm... Izveidojam to debīlo prezentāciju un tad viss... Tu skolā droši varēsi darīt tā pat kā Emīlija, Kima, Mia, Tristans un visi pārējie! - noburkšķēju un pagriezos, lai ietu uz savu istabu. Dilans man sekoja un ieejot istabā abi paņēmām datorus un sākām veidot prezentāciju par Šekspīru. Es sēdēju pie galda, bet Dilans sēdēja manā gultā.
- Tu droši vari nākt un sēdēt gultā. Mums tā būs vieglāk izveidot prezentāciju. - Dilans teica un paskatījās uz mani.
- Mhm... - teicu un turpināju sēdēt pie galda.
- Greisa, es nopietni! Nāc šurp un palīdzi man! - Dilans stingi noteica.
- Jau eju. - paņēmu datoru, aizgāju līdz gultai un iesēdos tajā. Paskatījos Dilana datorā un pamanīju dažas kļūdas.
- Viņš nomira 1616.gadā, nevis 1606.gadā. - teicu un norādīju uz kļūdaino vietu.
- Āaa.. jā. - viņš teica un izlaboja savu kļūdu. Es viņam atkal netīšām pieskāros un man jau atkal parādījās vīzija. Šoreiz tas, kā mēs bučojamies manā gultā.

View more

Lasot tavu uzrakstīto, es smaidīju kā tāda muļķe. 😂 Labi, nemelošu. es arī esmu muļķe. 😂
1.11.
Atrāvāmies viens no otra un turpinājām ceļu līdz skolai.
- Tev viss labi? - Dilans jautāja, kad bijām pusceļā.
- Jā, viss ir labi. Kāpēc jautā? - prasīju un paskatījos uz puisi.
- Vienkārši, kad mēs apskāvāmies, tu tā kā sarāvies un tu nerunā. - viņš teica, atgādinot par vīziju, ko redzēju.
- Viss ir labi. Neuztraucies. - teicu un pasmaidīju. Turpmāko ceļu, lai neradītu vēl lielākas aizdomas, runāju ar Dilanu. Tikām līdz skolai un tad jau es sāku runāt ar Adrianu.
- Adrian, man ar tevi jārunā. - teicu, kad izgājām no matemātikas kabineta.
- Kas noticis? - viņa jautāja un viņas balsī varēja saklausīt satraukumu.
- Ir problēma. Tagad man vīzijas nerādās tikai sapnī. Es šorīt pieskāros Dilanam un man parādījās vīzija. - teicu un paskatījos uz draudzeni.
- Ko tu redzēji? - viņa jautāja un ieskatījās man acīs.
- Es redzēju kā mēs precamies. - teicu un apskatījos uz cilvēkiem, kas gāja mums garām.
- Un kāpēc tu par to esi tik ļoti satraukta?- draudzene jautāja.
- Tāpēc, ka pa nakti es atkal redzēju to sapni, kur mēs abi nomirstam. - teicu un pamazām sāku iet uz vēstures kabinetu.
- Greisa, viss būs labi. - Adriana mani mierināja un apskāva. Apskāvu draudzeni, kādu brīdi tā stāvējām, bet tad devāmies mācīties.

View more

[ 1.10. ] Murgi mani nodod.
Pa nakti pamodos no murga. Jau atkal Amēlija ieskrēja manā istabā un mierināja mani.
- Greisa, neuztraucies, tas bija tikai murgs. Nekas tāds nearkārtosies. - māsa apķērusi mani, mani mierināja.
- Zinu. Šoreiz kaut kāds vecs vecis, kuru nekad neesmu redzējusi, mani izvaroja. - teicu un padzēros ūdeni no glāzes, kas stāvēja uz naktsgaldiņa.
- Lai tikai kāds pamēģina manu mazo māsu aiztikt! Izkastrēšu ar trulu nazi! - Amēlija diezgan nopietni noteica, bet es tikai iesmējos.
- Būs grūti. Tu droši vari iet atpakaļ uz savu istabu un iet gulēt. Man viss būs labi. - teicu paskatoties uz māsu.
- Arlabunakti. Saldus sapņus. Es tevi mīlu. - māsa teica, nobučoja manu pieri un pazuda no manas istabas. Apgūlos atpakaļ gultā un sāku apdomāt murgu. Kā tas ir iespējams, ka šis murgs man rādās jau otro reizi. Vispār, es Amēlijai sameloju par murgu. Man jau atkal radījās tas murgs, kurā mēs ar Dilanu uz kaut kurieni lidojam un mēs nomirstam.
Ja kāds no murgiem radās vairākas reizes, tad ir iespēja, ka tas notiks. Tas jau ir dažas reizes noticis. Kādu brīdi padomāju par redzēto un tad aizmigu.
No rīta pamodos no briesmīgās skaņas, ko izdalīja mans telefons. Nospiedu modinātāju un pamazām pamodos. Sataisījos, paēdu brokastis un devos iz skolu. Jau atkal liftā satiku Dilanu.
- Labrīt. - puisis smaidīgs noteica un nostājās man blakus.
- Čau. - noteicu bez emocijām skatoties uz lifta durvīm.
- Kas ir? No gultas izkāpi ar kreiso kāju? - viņš jautāja un iesmējās.
- Nē. Vienkārši gulēju diezgan slikti. Murgoju. - teicu un uzsmaidīju vieglu smaidu puisim.
- Tad tāpēc tu pa nakti bļāvi? - Dilans jautāja un es iepletu acis. Vai tiešām es tik skaļi bļauju, kad murgoju.
- Tu dzirdēji? Ak Dievs! Man tagad ir kauns. Bet jā. Man tā ir diezgan bieži. - teicu un paskatījos uz Dilanu.
- Jap. Pat diezgan labi. Bet tā mēdz gadīties. Gan jau būs labi. Ja drīkst zināt, tad par ko tu murgoji? - viņš jautāja uzsmaidot man siltu smaidu un mēs abi izgājām no treptelpas.
- Par to, kā mana mamma nomira. Tie murgi liekas tik vien īsti un tas ir diezgan nepatīkami, kad tu no malas redzi, kā tava mamma tiek notriekta un vainīgais vienkārši aizmūk. - jau atkal meloju par savu murgu, bet tas, ko teicu par mammas nāvi, nav izdomāts.
- Man žēl. Drīkst tevi apskaut? - Dilans jautāja. Es neko neatbildēju, tikai apķēru puisi. Līdz ko es pieskāros Dilanam, man parādījās kaut kas līdzīgs vīzijai. Es mazliet noraustījos, bet pēc tam atlaidu puisi un mēs turpinājām iet uz skolu.

View more

[1.9.] Jo es esmu ļoti neinteresants cilvēks.
Tieši pirms zvana klasē ienāca Kima un apsēdās man blakus. Apsežoties blakus viņa paskatījās uz mani un pasmaidīja.
- Čau. - viņa teica un uzlika uz galda savu grāmatu.
- Čau. Emīlija tevi nositīs, ja redzēs, ka runā ar mani. - teicu un iesmējos.
- Pfff... lai tikai pamēģina! Šaušu pretī. Apnicis jau, ka viņa mani visu laiku izrīko un saka ko man darīt un ko vilkt. - viņa teica un paskatījas uz Emīliju.
- Njāa... tā varētu būt. - teicu un paskatījos uz skolotāju, kas tikko ienāca iekšā.
- Tā, sākam stundu! - viņa iebļāvās pa visu klasi un mēs visi atvērām klades un grāmatas. Gandrīz visu stundu to vien darījām, kā drukājām. Kad stunda beidzās, abas ar Adrianu gājām līdz skapīšiem, lai noliktu matemātiku un paņemtu vēsturi. Paņēmām vēstures grāmatas un gājām uz vēstures kabinetu. Par laimi, šajā kabinetā ir jāsēž pa vienam un es sēžu gandrīz pašā priekšā. Zinu, tas var likties dīvaini, ka man patīk sēdēt priekšā, bet tā tas ir. Vēsturē visu stundu runājām par II pasaules karu, lai gan par to mācījāmies jau pirms 2 gadiem, tāpēc pašreizējās vēstures stunadas man velkas. Kad vēsture beidzās, kopā ar Adrianu gāju uz mūzikas kabinetu, kurā sedēju ar Adrianu. Mūzikā runājām par skaņdarbiem klasicismā. Šajos brīžos es nesaprotu, kāpēc es vispār esmu izvēlējusies mūziku kā vienu no savām stundām. Par laimi šī stunda vismaz pagāja ātri, tā pat kā pārējā diena.
- Šodien mēs ejam ārā? - jautāu Adrianai, kad mēs izgājām no skolas.
- Jā, man nav nekas pret. Cik ilgi vari šodien staigāt? - viņa jautāja un taisīja ciet savu pufaiku.
- Kaut kur pusotru stundu. Par laimi šodien nevajag iet uz mājām pēc vajadzīgā mākslas skolai. - teicu un iesmējos.
- Vismaz. - draudzene noteica un arī iesmējās. Tā mēs runājot aizgājām līdz kafejnīcai, ko abas bijām iecienījušas. Pasūtījām picas un gājām pie galdiņa gaidīt ēdienu. Paēdām, vēl mazliet pastaigājām un tad jau man bija laiks iet uz mākslas skolu. Kad beidzās mākslas skola, gāju mājās

View more

[1.8.] Pamazām kļūstam par draugiem?
Jau atkal pamodos no modinātāja, kas bļāva pa visu istabu. Par laimi šonakt nemurgoju. Kārtīgi pamodos, ieslēdzu MTV, pasēdēju sociālajos tīklos un sāku taisīties. Iegāju ātrā rīta dušā un gāju pie skapja, lai izvēlētos drēbes. Izvēlējos melnus džinsus, kuri ceļos ir plēsti, melnu kreklu un melnu/pelēku PINK džemperi. Uzvilku drēbes, uzliku vieglu kosmētiku, sakārtoju somu un biju gatava. Paņēmu somu un gāju uz virtuvi. Nometu somu koridorā un virtuvē sameklēju kaut ko ēdamu. Šorīt īsti negribēju ēst, tāpēc apēdu 2 banānus un uztaisīju baltu kafiju termosa krūzē. Šodien gribēju iet ar kājām uz skolu un pie reizes izvēdināt galvu, tāpēc nemaz negāju modināt Amēliju vai Dominiku. Uzvilku kedas, mēteli, uzliku šalli, paņēmu somu un izgāju no dzīvokļa, aiz sevis aizslēdzot durvis. Aizgāju līdz liftam un gaidīju, kad tas uzbrauks līdz manam stāvam. Iekāpu liftā, uzspiedu pirmā stāva pogu un izņēmu no mēteļa kabatas austiņas, lai pa ceļam varētu klausīties mūziku. Nebija pat ilgi jāgaida, kad atkal lifta durvis atvērās, jo biju nobraukusi tikai stāvu zemāk. Pacēlu acis uz augšu, lai apskatītos, kas kāps iekšā liftā. Apskatījos uz to cilvēku un pasmaidīju.
- Labrīt! - Dilans teica smaidot un iekāpa liftā.
- Labrīt! Šorīt nekavēsi skolu? - jautāju un iesmējos.
- Nē. Un negribu vairāk kavēt, jo tas bija diez gan nepatīkami, kad visi vakar skatījāties uz mani, kad iegāju klasē. - puisis teica un arī iesmējās.
- Tā varētu būt. - noteicu un pievienoju austiņas pie telefona.
- Tu ar kājām iesi uz skolu? - viņš jautāja, kad kāpām ārā no lifta.
- Amm... jā. Šorīt gribās izvēdināt galvu. - teicu un paskatījos uz puisi.
- Nu tad es tev sastādīšu kompāniju, jo mans brālis šorīt bija tik ļauns un teica, ka nevedīs mani uz skolu. - Dilans smejoties teica.
- Droši. Būs vismaz jautrāk. - teicu un uzsmaidīju. Visu ceļu runājām, smējāmies un vispār iepazinām viens otru. Ieejot skolā aizgājām līdz saviem skapīšiem, nolikām nevajadzīgo, paņēmām vajadzīgo un gājām uz matemātikas kabinetu. Apsēdos savā vietā un gaidīju, kad sāksies stunda.

View more

[1.7.] Izrādās ka mēs esam arī kaimiņi!
Kad sports beidzās, abas ar Adrianu sagaidījām, kad visas pārējās meitenes aizies un iegājām mazgāties. Nomazgājāmies, saģērbāmies atpakaļ normālajās drēbēs un izgājām no ģērbtuvēm.
- Mēs šodien iesim kaut kur? - es jautāju Adrianai.
- Es domāju, ka nē, jo man pēc stundas ir ģitāra un man vēl vajag aiziet mājās. - Adriana teica un pasmaidīja.
- Āaa... nu labi. Tad neko. Rīt mēs arī nevarēsim. Man rīt ir ģitāra. - teicu un uzsmaidīju draudzenei.
- Nu tad gan jau kaut kad iziesim . - Adriana teica un panāca man tuvāk.
- Aha. - noteicu un apskāvu draudzeni. Mēs atvadījāmies un katra gājām uz savu pusi. No somas izņēmu austiņas un uzslēdzu mūziku. Kamēr gāju mājās, tikmēr pa ceļam iegāju veikalā nopirkt kaut ko ēdamu un kafejnīcā pēc kafijas. Izgāju no kafejnīcas un devos uz mājām. Aizgāju līdz treptelpai, iegāju tajā un devos uz liftu. Biju jau uzspiedusi sava stāva pogu un durvis pamazām taisījās ciet, kad kāds starp durvīm iebāza roku un līdz ar to durvis attaisījās. Paskatījos uz cilvēku, kas apstādināja durvis un pasmaidīju.
- Tu mani izseko vai kā? - jautāju un iesmējos.
- Nē, es tevi neizsekoju. Es šajā mājā dzīvoju. - Dilans teica un uzspieda 7 stāva pogu.
- Āaa.. nu tad zini, ka es dzīvoju vienu stāvu virs tevis. - teicu un uzsmaidīju puisim.
- Tu dzīvo tajā dzīvoklī, kas ir pa visu astoto stāvu? - puisis jautāja un iepleta acis.
- Jā. Mēs ar tēti, māsu un brāli šeit pārvācāmies pēc mammas nāves. - es teicu un uzsmaidīju vieglu smaidu.
- Man žēl. - Dilans noteica un uzsmaidīja žēlu smaidu.
- Viss ir labi. Kā nekā ir pagājuši jau 8 gadi. - teicu un vēlreiz uzsmaidīju vieglu smaidu. Lifta durvis atvērās un Dilans izkāpa no lifta.
- Atā. Tad jau tiekamies rīt skolā. - Dilans teica un pamāja man ar roku. Es uzsmaidīju puisim un arī pamāju ar roku, pirms lifta durvis aizvērās. Uzbraucu vēl stāvu augstāk, izkāpu no lifta un gāju atslēgt dzīvokļa durvis. Atslēdzu tās, iegāju iekšā, novilku apavus un mēteli un gāju uz savu istabu. Ieslēdzu TV un aizgāju uz virtuvi pēc kaut kā ēdama. Ātri uztaisīju pārslas ar pienu un gāju atpakaļ uz savu istabu. Uzslēdzu MTV, paņēmu somu un gāju uz to istabas daļu, kur man ir galds un vispār viss vajadzīgais mācībām. Ātri izmācījos, paņēmu visu vajadzīgo dejām un gāju uz dejām. Pēc dejām gāju mājās, paēdu vakariņas, izpildīju vēl neizpildītos mājas darbus un devos gulēt.

View more

[1.6.] Nopietni? Ar viņu?
- Jūsu mājas darbs uz nākamo stundu ir izveidot dialogu pa pāriem. Un šoreiz es jūs sadalīšu pa pāriem. - skolotāja teica, kad stunda bija gandrīz beigusies. - .... Mia un Kevins, Greisa Kara un Emīlija, Adriana un Tristans.... -
- Skolotāj, es vēlētos dialogu veidot ar citu cilvēku! - Emīlija pacēla roku un iebļāvās pa visu klasi. It kā es ar viņu gribētu veidot dialogu.
- Labi, tad Emīlija ar Kimu un Greisa Kara ar Dilanu. - skolotāja noteica un turpināja dalīt mūs pa pāriem. Es paskatījos uz Dilanu, kas sēdēja blakus rindas beigās. Viņš skatījās uz mani un mēs sasmaidījāmies. Es paskatījos uz Adrianu, kura sēdēja man priekšā. Viņa skatījās uz mani ar 'tā ir zīme!' skatienu. Es iesmējos un turpināju klausīties skolotājā, kura stāstīja par to, kam jābūt dialogā. Kad beidzās stunda, Dilans pienāca pie manis.
- Tā kā mums tas dialogs ir jātaisa kopā, tad pie kura un kad mēs viņu veidosim? - viņš jautāja un pasmaidīja.
- Tā kā viņam jābūt gatavam uz nākamo trešdienu, tad varbūt sestdien viņu saliekam kopā, lai mēs līdz trešdienai viņu varam iemācīties? - es jautāju un liku somā franču valodas grāmatu un kladi.
- Varbūt jau piektdien? Man tā pat nebūs ko darīt un lai varam vismaz ilgāk mācīties.- Dilans teica un uzsmaidīja.
- Labi. Nav problēmu. Pie kura un cikos tiekamies? - es jautāju un paskatījos uz viņu.
- Pie tevis? Ap 6 pm.? - Dilans jau atkal jautāja.
- Labi. Es tev vēlāk iedošu adresi. - teicu un uzsmaidīju puisim. Viņš man atsmaidīja pretī, bet pēc tam pagriezās un aizgāja. Tieši kad Dilans izgāja no klases, pie manis pienāca Adriana.
- Apsveicu. Viens solis tuvāk, lai jūs viens otram iepatiktos!- draudzene noteica un smaidīja kā saules stariņš.
- Man viņš nepatīk un nepatiks! Tā pat viņš noteikti mani atgrūdīs, kad uzzinās, ka, pirmkārt, es pareģoju nākotni un otrkārt, es pa nakti murgoju par briesmām nākotnē. - teicu un pagriezos lai izietu no klases.
- Labi, labi. Bet lai pēc kāda laika nebūtu tā, ka tu par viņu vien runāsi! - Adriana teica un iesmējās.
- Tā nebūs! - es iebļāvos un abas ar Adrianu gājām uz matemātikas kabinetu. Iegājām kabinetā un apsēdāmies savās vietās. Tā kā matemātika ir viena no manām mīļākajām stundām, es tajā parasti klausos tajā, ko skolotāja stāsta. Matemātikā ir reti, ka es neklausos un zīmēju kladē, kā arī šī stunda man parasti paiet diezgan ātri. Kad matemātika beidzās, abas ar Adrianu aizgājām līdz skapīšiem, nolikām liekās grāmatas, paņēmām grāmatas, kas ir vajadzīgas, lai izpildītu mājasdarbus un gājām uz sporta halli. Aizgājām uz ģērbtuvēm, pārģērbāmies un gājām spēlēt volejbolu.

View more

[1.5.] Jūs mīlēsiet viens otru līdz jūs abi būsiet sirmi.
- Tev palīdzēt aiziet arī līdz nākamajam kabinetam? – es jautāju, kad stunda beidzās.
- Amm… jā. Man nākamā ir bioloģija. – viņš teica un pasmaidīja.
- Tad tev veicās. Man un Adrianai arī nākamā ir bioloģija. Vispār parādi savu stundu sarakstu. – es teicu un pastiepu roku uz viņa pusi. Viņš man pasniedza lapu un es apskatīju viņa stundu sarakstu. Tas bija gandrīz identisks manam. Viņam vienīgi nebija fizika.
- Mums ir gandrīz vienādas stundas. Tev vienīgais nav fizika. – es noteicu un pasmaidīju.
- Forši. – Dilans noteica un pasmaidīja pretī. Mēs izgājām no ķīmijas kabineta un gājām uz bioloģijas kabinetu. Ieejot iekšā, mēs ar Adrianu apsēdāmies pie sava galda, bet skolotāja apsēdināja Dilanu man tieši priekšā. Sākās stunda un skolotāja sāka stāstīt par kaut kādu projektu, ko vajadzēs taisīt nākamajā mēnesī, bet es tajā neieklausījos, jo kladē zīmēju kaut ko līdzīgu kokam. Stundas vidū kaut cik pievērsos skolotājas stāstītajam. Stunda beidzās un abas ar Adrianu gājām uz literatūras kabinetu. Dilans šoreiz nenāca ar mums, jo viņš iepazinās ar Kevinu un Tristanu. Par laimi ar Adrianu sēdēju arī literatūrā. Literatūrā Dilans sēdēja aiz manis kopā ar Briannu. Šī stunda pagāja normāli un pēc stundas mēs gājām uz skolas ēdnīcu paēst pusdienas. Šoreiz nolēmu par labu grieķu salātiem un vistas filejai. Paņēmu savu šķīvi un gāju apsēsties pie kāda no galdiem. Adriana apsēdās man pretī un mēs sākām ēst.
- Eu, atceries, ka es tev teicu, ka man liekas, ka es Dilanu esmu kaut kur redzējusi? - es jautāju draudzenei un ieliku mutē olīvu.
- Jā. Tagad zini kur tu esi viņu redzējusi? – viņa jautāja un padzērās savu sulu.
- Jā. Viņš bija vienā no maniem sapņiem, jeb kā tu saki – vīzijā. – teicu un padzēros savu apelsīnu sulu.
- Kādā sakarā viņš bija tavā vīzijā? – draudzene jautāja.
- Ammm… es nezinu, bet man tas sapnis bija šonakt. It kā mēs abi esam lidmašīnā un tā lidmašīna it kā tūlīt kritīs un viņš man sēž blakus un tieši pirms lidmašīna sāk krist lejā, viņš saķer manu roku un pasaka, ka mīl mani. - es teicu, paskatījos uz saviem salātiem un pasmaidīju.
- Ūuuu… viņš būs tavs draugs? – Adriana teica un iesmējās.
- Nezinu. Es vairāk ticu tam, ka kāds no mums vai pat abi iesim bojā aviokatastrofā. – es teicu un ar acīm meklēju Dilanu. Es viņu atradu pie galdiņa, kur sēdēja visi skolas populārie. Izskatījās, ka viņam tur ir jautri.
- Bet es vairāk ticu tam, ka jūs būsiet kopā un mīlēsiet viens otru līdz jūs abi būsiet sirmi. - viņa teica un pasmaidīja.
- Jā, ja nenomirsim lidojot uz kaut kurieni. – teicu un iesmējos. Mēs turpinājām ēst un gājām uz franču valodu. Franču valodas kabinetā es sēdēju ar Miu. It kā viņa ir viena no populārākajām meitenēm skolā, bet viņa nav tāda kā Emīlija. Bieži vien ir tā, ka mēs viena otrai palīdzam.

View more

[1.4.] Tu jauc manu prātu.
Viņš apsēdās, nolika savu angļu valodas grāmatu uz sola un sāka koncentrēties uz to, ko skolotāja stāstīja. Bet es vairs nevarēju koncentrēties uz mācībām, jo mani nomocīja jautājums – Kur es viņu esmu redzējusi? Kamēr klausījos tajā, ko skolotāja stāstīja, tikmēr klades malā vairākas reizes rakstīju skaitļus 7/07. Man ik pa laikam ir tā, ka es rakstu kaut kādus skaitļus. Dilans paskatījās manā kladē un nenolaida acis no skaitļiem, ko rakstīju.
- Kāpēc tu raksti tos skaitļus? – viņš jautāja un turpināja skatīties manā kladē.
- Man nav nemazākas nojausmas. Man laikam vienkārši patīk tie skaitļi. – teicu un noliku malā pildspalvu un paskatījos uz puisi blakus.
- Es tev to prasīju, jo mana dzimšanas diena ir 7.jūlijā un izskatās, ka tu raksti datumu. – viņš teica un iesmējās. Un tajā brīdī es sapratu kāpēc es tos skaitļus rakstīju un kur es viņu esmu redzējusi.
- Forši. – tā bija vienīgā atbilde, kas ienāca manā prātā.
- Tu neesi no tām pļāpīgajām meitenēm vai ne? – viņš jautāja un iesmējās.
- Ne īpaši. – es teicu un arī mazliet iesmējos. Tā mūsu saruna apklusa, līdz brīdim, kad beidzās stunda.
- Tu palīdzēsi man atrast ķīmijas kabinetu? Man nākamā ir ķīmija un es negribu ari to nokavēt. – Dilans noteica un pasmaidīja.
- Protams. Man arī nākamā ir ķīmija. – es teicu un paņēmu savas grāmatas no sola un atsmaidīju pretī.
- Eu, aizejam līdz skapītim. Man vajag ķīmijas grāmatu un kladi. Es pirms tam neieliku vajadzīgo somā. – Adriana teica un pagriezās pret mani.
- Labi. Tā, Dilan, tā ir mana labākā draudzene Adriana. - es noteicu un paradīju ar roku uz draudzeni. – Āaa.. un Dilan, mums vajadzēs aiziet līdz manam un Adrianas skapītim. –
- Labi. Nav problēmu. – viņš noteica un pasmaidīja. Mēs izgājām no angļu valodas kabineta un gājām līdz mūsu skapīšiem. Piegājām, paņēmām savas grāmatas un jau taisījāmies iet uz ķīmijas kabinetu, bet Dilans mūs apstādināja.
- Ja jau mēs esam pie jūsu skapīšiem, tad varbūt palīdzēsi man atrast arī manu skapīti? – viņš jautāja un uzsmaidīja.
- Kurš skapītis tev ir? – es jautāju paskatoties uz viņu.
- Amm… 231. – viņš teica paskatoties savā lapā.
- Tad tavs skapītis ir tieši pretī manējam. – es teicu un ar pirkstu norādīju uz skapīti, kas bija pāri gaiteni, tieši pretī manam skapītim.
- Tad jau bieži varēsim satikties. – viņš teica un iesmējās.
- Aha. Tev vajag skapītī kaut ko atstāt vai nē? – Adriana jautāja skatoties uz Dilanu.
- Amm… nē. Man viss tagad ir somā un viņa nav tik smaga. - puisis noteica un pasmaidīja.
- Labi, tad ejam uz ķīmiju. – teicu un pagriezos, lai ietu uz nākamo stundu. Nonācām līdz ķīmijas kabinetam un arī šajā kabinetā es sēdēju kopā ar Dilanu, jo Adriana sēdēja kopā ar Kimu. Ķīmija pagāja mierīgi un vismaz šajā stundā varēju normāli koncentrēties uz mācībām.

View more

[1.3.] Puisis no sapņa.
Piegāju pie sava skapīša, ieliku tajā dažas nevajadzīgās grāmatas un mēteli un šalli. Kad taisīju ciet savu skapīti, pie manis pienāca Adriana.
- Čau! - viņa iesaucās un apķēra mani.
- Čāaaūuu! - teicu un apķeru arī draudzeni.
- Tu izpildīji literatūras mājas darbu? - Adriana jautāja un uztaisīja savas kucēna acis. Es jau sapratu uz ko viņa tēmē.
- Jā. Un es tev iedošu norakstīt. - es teicu un iesmējos.
- Paldies! Tu esi mana glābēja! Es tevi mīlu!! - draudzene iesmējās un vēlreiz mani apķēra. Viņa mani atlaida un salika savā skapī mantas, kuras viņai nevajadzēja.
- Kas tas par čali? - es jautāju skatoties uz kādu zēnu, kas tikko ienāca skolā. Man viņš likās kaut kur redzēts.
- Nezinu. Es viņu pirmo reizi šeit redzu. Tātad jauniņais. Tev jau viņš iepatikās? - Adriana jautāja un skatījās uz mani ar viltīgu skatienu.
- Nē. Vienkārši man liekas, ka es viņu esmu kaut kur redzējusi. - teicu un turpināju bolīties uz to čali.
- Pfff.... Es jau cerēju, ka tev beidzot kāds iepatikās. - draudzene teica un aiztaisīja savu skapīti. Es beidzu skatīties un puisi un abas ar Adrianu gājām uz angļu valodas kabinetu. Apsēdāmies savās vietās un uzlikām uz galda savas grāmatas un runājām.
- Iedosi man norakstīt to literatūras mājas darbu? - Adriana jautāja un izņēma savu kladi.
- Aha. - es tikai noteicu un padevu uz priekšu savu kladi. Adriana paspēja visu no rakstīt pirms skolotāja ienāca klasē. Stunda jau bija sākusies un klasē ienāca tas puisis, kuru vēroju, kad stāvēju pie sava skapīša.
- Labrīt. Es atvainojos, ka kavēju. Bet es nezināju, kur atrodas angļu valodas kabinets. - viņš teica un nostājās klases priekšā blakus angļu valodas skolotājai, kas ir arī mūsu klases audzinātāja.
- Āaa... tātad tu esi tas jauniņais. Lūdzu iepazīstini visus ar sevi. - skolotāja noteica skatoties uz to čali.
- Tātad. Mani sauc Dilans Dallas. Man tā pat kā vairumam no jums ir 17 gadi. Mana dzimšanas diena ir 7.jūlijā. Uz Londonu pārvācos no Jorkas kopā ar saviem vecākiem un brāli Taileru. - viņš noteica un pasmaidīja.
- Tavs brālis arī mācīsies šajā skolā? - Emīlija iebļāvās pa visu klasi. Nopietni? Tas ir viss par ko viņa spēj domāt?
- Amm... nē. Viņš skolu jau ir pabeidzis un viņam jau ir 25 gadi. - Dilans atbildēja un iesmējās.
- Paldies par iepazīstināšanu. Dilan, lūdzu ieņem vietu blakus Greisai Karai. - skolotāja teica un norādīja uz brīvo vietu blakus man. Dilans paskatījās uz mani, pasmaidīja un nāca tuvāk manam solam un nu jau arī viņa solam.

View more

[1.2.] Manai māsai būs draudziņš?
Nākamā reize, kad pamodos bija tad, kad man noskanēja modinātājs. Es to nospiedu un vēl dažas minūtes pavārtījos pa gultu un tad paņēmu rokās telefonu. Iegāju visos sociālajos tīklos, apskatījos, kas tajos jauns un noliku telefonu malā. Ieslēdzu MTV, vēl brīdi pavārtījos, bet tad sāku taisīties. Sāku ar to, ka izmazgāju matus un pati nomazgājos. Izlīdu no dušas, noslaucījos un izmazgāju zobus. Iegāju atpakaļ istabā un izvēlējos šodienas apģērbu. Izdomāju, ka šodien vilkšu melnus džinsus ar plēstiem ceļiem, melnu maiku un pa virsu uzvilkšu baltu džemperi ar uzrakstu „LONDON". Uzvilku izvēlētās drēbes un piesēdos pie make up galdiņa, lai uzliktu kosmētiku. Plānā kārtā uzliku tonālo krēmu, pūderi, uzliku laineri, tušu, iekrāsoju uzacis un mana seja bija gatava. Matus sataisīju nevīžīgā copē. Somā saliku visu, ko man vajadzēja, ātri saklāju gultu un ejot ārā no istabas uz lūpām uzklāju EOS lūpu balzāmu. Nometu somu koridorā un gāju atpakaļ uz virtuvi, lai uztaisītu brokastis, kas man parasti bija pārslas ar pienu un sula. Uztaisīju ierastās brokastis un gāju un dzīvojami istabu. Tur ieslēdzu Tv un paēdu. Kad beidzu ēst, aiznesu uz virtuvi netīros traukus un iedzeru zāles. Tieši tad, kad dzēru zāles, virtuvē ienāca Dominiks.
- Labrīt! - brālis teica pienākot pie manis un samīļojot mani.
- Labrīt. Varēsi lūdzu mani šodien aizvest uz skolu? Man slinkums iet ar kājām. - teicu un iesmējos.
- Labi. Tevi jau tagad vest vai mazliet vēlāk? - brālis jautāja lejot glāzē sulu.
- Nūu... ja tu vari tagad, tad tagad. - es teicu un pasmaidīju.
- Labi. Tad es tevi aizvedu un arī jau braucu uz darbu. - Dominiks noteica, izdzēra savu sulu un aizgāja uz savu istabu pēc savām mantām. Pa to laiku es uzvilku kedas, mēteli un uzliku šalli. Dominiks atnāca līdz koridoram, uzvilka savas kedas, mēteli, paņēma savu somu un mēs izgājām no dzīvokļa. Es aizslēdzu durvis un mēs gājām leja uz Dominika mašīnu. Iekāpām mašīnā un uzsākām ceļu.
- Ammm... par ko tu šonakt murgoji? - brālis jautāja, kad apstājāmies pie sarkanās gaismas.
- Par kaut kādu lidmašīnas avāriju, kurā es un ķipa mans draugs gājām bojā. - es teicu un paskatījos uz brāli.
- Opāaaa... manai māsai būs draudziņš? - Dominiks jautāja un iesmējās.
- Jap. It kā. Un mēs atstiepsim kedas, kad kaut kur lidosim ar lidmašīnu. - teicu un paskatījos ārā pa savu logu.
- Tā nebūs. Un tu zini, ka es neļaušu, lai ar tevi notiek kas slikts. - brālis teica un uzlika roku uz manas kājas.
- Jā, zinu. Jūs visi to katru dienu atkārtojat. - teicu un uzsmaidīju brālim. Atlikušo ceļu runājām par citam tēmām, jo Dominiks zina, ka man nepatīk runāt par maniem sapņiem, jeb vīzijām, kā saka Adriana. Piebraucām pie skolas, atvadījos no brāļa un devos iekšā skolā.

View more

1. Pats sākums mūsu stāstam.
[1.1.] Sapnis, jeb pareizāk sakot murgs.
'Cause darling I'm a nightmaire, dressed like a daydream.

---

*** ***

---

Es sēdēju lidmašīnā un skatījos ārā pa logu uz mākoņiem, līdz es jutu, ka piloti vairs nevar savaldīt lidmašīnu. Lidmašīnā sākās panika.

---

- Lūdzu saglabājiet mieru un piesprādzējaties! - stjuarte teica, bet viņas balsī varēja dzirdēt satraukumu. Visi pasažieri piesprādzējās ieskaitot mani un Viņu. Mēs sadevāmies rokās un tieši tad virs mūsu galvām izkrita tie maisiņi, kas palīdz elpot. Tajā brīdī es sapratu, ka nebūs labi.

---

- Lai arī kas notiktu, es gribu, lai tu zini, ka es tevi mīlu. - Viņš teica un noskūpstīja mani.

---

- Es tevi arī. - es noteicu, kad viņš mani atlaida un noskūpstīju viņu. Pēc tam es paskatījos ārā pa logu un redzēju, kā mēs tuvojamies okeānam.

---

- Nē! Es negribu mirt! - es iebļāvos un piecēlos sēdus. Nepagāja pat 7 sekundes, kad Amēlija bija manā istabā.

---

- Greisa, viss ir labi! Tas bija tikai murgs! - viņa teica ieraujot mani savā apskāvienā. Es apviju savas rokas ap māsu un jutu, kā manas sirds ritms sāk normalizēties.

---

- Amēlij, tu zini, ka mani murgi var būt arī pareģojumi. Tā pat kā mammas nāve. - es teicu atlaižot māsu.

---

- Jā, zinu, bet šis nav nekāds pareģojums. Es neļaušu , lai ar tevi notiek kas slikts. Un tu to zini. - Māsa teica un atkal apķēra mani.

---

- Es zinu. Cik ir pulkstens? - es jautāju atkal palaižot vaļā māsu.

---

- Nezinu. Es nepaspēju paskatīties. - viņa teica un paņēma manu telefonu. - Ir 3 naktī, tāpēc droši ej atpakaļ gulēt. Viss būs labi. Ar mani, Dominiku, tēti vai tevi nekas slikts nenotiks. Es tev apsolu. -

---

- Zinu. Es nevarēšu tagad aizmigt. Atnesīsi man lūdzu ūdeni, lai es varu iedzert zāles? - es teicu un attaisīju sava nakts skapīša atvilktni, lai izņemtu zāles, kuras man ir jādzer pirms miega.

---

- Tu pirms neiedzēri zāles?- Amēlija jautāja un viņas balsī varēja dzirdēt to, ka viņa ir dusmīga.

---

- Nē, neiedzēru, jo es biju tik nogurusi, ka aizmirsu. - teicu apguļoties atpakaļ gultā. Māsa tikai uz mani paskatījās ar dusmīgu skatienu un izgāja no manas istabas, lai aizietu pēc ūdens. Kad viņa atgriezās, es iedzēru zāles un aizmigu.

View more